Nozaru ministriju nākamā gada budžeta pieprasījumi jaunajām politiskajām iniciatīvām ir 1,1 miljards eiro. Ko par to saka padome – vai ir laiks un nauda jaunajām politiskajām iniciatīvām?
Nu, protams, ministrijas nepārtrauc darboties un tām veidojas jaunas prioritātes neatkarīgi no tā, kādā veidā budžetā veidojas līdzekļi. Situācija ir tāda pat kā parasti. Arī Saeimas vēlēšanu tuvums palielina prasības pēc papildu naudas.
Otrā pusē ir valsts finanšu resursi. Situācija no pavasara, kopš tika sagatavota Latvijas Stabilitātes programma 2018.–2021. gadam, nav mainījusies, kopējā fiskālā telpa Latvijai ir negatīva. Ir parādījies papildu risks: Eiropas Komisijai bija kritisks vērtējums par programmu, un tā būtībā prasa, lai Latvijas budžeta politika būtu ciešāka. Ekonomikas laiki ir pietiekami labi, un nav pamata strauji kāpināt budžeta izdevumus, lai nepieļautu ekonomikas pārkaršanu. Labajos laikos parādi jāatdod, lai sliktos laikos būtu spējas aizņemties.
Eiropas Komisija (EK) aicina Latviju uzlabot 2019. gadam plānoto strukturālo bilanci par 0,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), t.i., par apmēram 150 miljoniem eiro.
EK Latvijas fiskālo politiku vērtē kā ekspansīvu straujas ekonomiskās izaugsmes apstākļos. To īpaši ir pastiprinājusi nodokļu reforma, jo nodokļu ieņēmumu palielinājums tikai daļēji nosedz nodokļu likmju samazinājuma ietekmi. Lai īstenotu strukturālās reformas – galvenokārt veselības aprūpes uzlabošanai, Latvija līdz pat šim gadam turpināja izmantot atkāpes maksimālajā apmērā no budžeta bilances mērķa. Šajos apstākļos EK rekomendē Latvijai ierobežot izdevumu pieaugumu nākamajam gadam, tādējādi nodrošinot budžeta bilances uzlabošanu 0,4% apmērā no IKP, lai nepieļautu būtiskas novirzes no strukturālās bilances mērķa.
Taču finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola intervijā LV portālam norādīja, ka labie budžeta rādītāji kombinācijā ar uzdevumu pārskatīt iekšējos resursus – nekustamā īpašuma apsaimniekošana valsts pārvaldē un IT projektu jeb e-pārvaldes vērtēšana – ļauj plānot, ka finansēt svarīgas lietas nākamā gada budžetā, t.i., jaunās politiskās iniciatīvas, iespēja būs.
Šim apgalvojumam noteikti var piekrist, bet jautājums ir – cik daudz no jaunajām iniciatīvām varēs atbalstīt? Jāņem vērā, ka katru gadu valdība spēj atrast zināmus resursus ieņēmumu pusē. Bet patlaban, nemainot nodokļu likmes, papildu resursus no ieņēmumiem atrast būs ļoti grūti, jo tie visi tika iesaistīti, nodrošinot fiskālo līdzsvaru, pieņemot nodokļu reformu. Tādējādi lielākās rezerves ir jāmeklē budžeta izdevumu daļā. Vai izdosies gūt ļoti lielus ietaupījumus no paredzētajiem pasākumiem – to patlaban pateikt ir grūti.
Maijā jūs kritizējāt Latvijā īstenoto nodokļu reformu, sakot, ka tā tika sagatavota, neskatoties uz valsts ilglaicīgajām finanšu vajadzībām, uz to, kādai ir jābūt nodokļu sistēmai nākotnē, tādēļ ir jārēķinās, ka turpmāk pie šī jautājuma būs jāatgriežas.
Ja ir samērā liels negatīvs fiskālais efekts attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma un uzņēmumu ienākuma nodokli, bet to kompensē ar būtiskiem, bet fiskāli ne tik ietilpīgiem pasākumiem attiecībā uz akcīzi un dažām citām mazākām nodokļu pozīcijām, tad, protams, kopumā nodokļu politikas izmaiņas nebija virzītas uz to, lai budžetā būtu krietni vairāk naudas. Jā, bija paredzēts, ka nodokļu reforma veicinās ekonomikas izaugsmi. No Fiskālās disciplīnas padomes puses jāatzīmē, ka nav labi veikt tādas darbības laikā, kad ekonomika uzsilst, jo šajā gadījumā tā tiek uzsildīta pārāk strauji. Un ekonomikas atdzišanas apstākļos nodokļu paaugstināšana var būt daudz sāpīgāka.
Fiskālās disciplīnas padomes sekretāre Dace Kalsone attiecībā uz nākamā gada valsts budžetu medijos ir norādījusi, ka rūpīgi jāvērtē un jāsaprot, kādas saistības mūsu valstij uzliek ekonomikas cikls un kādus potenciālos riskus varētu radīt augošā apetīte tēriņu kāpināšanā jeb atkāpes (veselības reforma, nodokļu reforma u. c.), kas palielina budžeta izdevumus. Treknajos gados ir jākrāj nauda liesajiem gadiem, bet Latvija to nedara.
Tieši tā būtu jābūt. Bet, tā kā mums diezgan lielu fiskālo telpu aizņem nodokļu reforma, tādiem pasākumiem, kas būtu saistīti ar lielākiem vai citiem budžeta izdevumiem, resursu nepietiek.
Vai, jūsuprāt, nodokļu reformu, kas noteikta trijiem gadiem, jaunajai Saeimai vajadzētu tomēr pārskatīt?
Reformas autori tomēr vairāk ieņem pozīciju, ka pašlaik nodokļu sistēmu aiztikt nevajadzētu un tai vajadzētu ļaut strādāt tādai, kāda tā ir. Ja tas tā notiks, tad sagaidām, ka tomēr daudzām būtiskām sociālajām iniciatīvām nebūs pietiekami daudz resursu. Domāju, ka jaunajai Saeimai un valdībai nāksies nopietni pastrādāt, lai kāpinātu nodokļu iekasējamības līmeni tuvāk 33% no IKP mērķim, kuru ir definējušas jau vairākas līdzšinējās valdības.
Jūnijā pēc iedzīvotāju aptaujas secinājāt, ka par valsts budžeta izveidi interese ik gadu samazinās – no 25% 2016. gadā līdz 19% 2018. gadā. Turklāt 87% aptaujāto budžeta līdzsvara nodrošināšanai iesaka strādāt ar izdevumiem. Iedzīvotāji neļautu mazināt izdevumus veselības aprūpē, sociālajās garantijās, izglītībā un zinātnē, tātad sociāli jutīgās jomās.
Tās varētu būt labas ziņas, ka iedzīvotāji necenšas meklēt budžeta procesā sev sagaidāmos labumus. Bet par mūsu kopīgo naudu ir jādomā – procesiem jāseko līdz.
Aptaujā iedzīvotāji gan vairāk protestē pret to, ka varētu nākties maksāt augstākus nodokļus. Viņi uzskata, ka papildu izdevumiem ir jāatrod avoti, samazinot citus izdevumus. Kod, kurā pirktā gribi, visi sāp. Situācija nav tik vienkārša. No vienas puses, cilvēki gribētu efektīvākus sabiedriskos pakalpojumus un lielākas pensijas un pabalstus, bet vienlaikus viņi negrib, ka pieaugtu nodokļu slogs. Sakarā ar to fiskālā telpa kļūst ļoti šaura un saspiesta. Tādēļ nevar cerēt, ka varētu veidoties ļoti efektīvs un straujš pavērsiens budžeta izdevumu pusē. Gluži otrādi – var sagaidīt, ka fiskālā telpa virzīsies uz priekšu ļoti, ļoti minimāliem soļiem.
Galvenais avots darba samaksas paaugstināšanai varētu būt darbaspēka samazinājums konkrētās nozarēs. Ļoti rūpīgi būtu jāskatās uz to, kādā veidā mazināt nodarbināto skaitu, lai celtu produktivitāti un cilvēku darbu aizstātu ar efektīvāku darba organizāciju un informācijas sistēmu pakalpojumiem. Ilgtermiņa rutīnas operācijās arvien mazāk būs vajadzīga cilvēka iejaukšanās, to nodrošinās jaunās tehnoloģijas. Produktivitātes paaugstināšana būtu vajadzīga visās nozarēs, arī publisko pakalpojumu sniegšanā.
Pēdējos gados valsts budžets tiek pieņemts ar deficītu. Latvijai jāpilda arī krīzes laikā ņemtās – 4,4 miljardus eiro lielās – starptautiskās saistības. Latvijas Stabilitātes programmā 2018.–2021. gadam saskaņā ar prognozēm fiskālā telpa pozitīva būs 2021. gadā, kad tā aplēsta 3,2 miljonu eiro apmērā.
Katru gadu budžets tiek veidots ar deficītu, un tā finansēšanai ir jāaizņemas nauda, lai varētu finansēt starpību starp izdevumiem un ieņēmumiem. Bet, ja neieplānojam budžetā naudu, lai parāda apjomu samazinātu, lai parādus atdotu, tad mums katru gadu jāaizņemas arvien lielākas un lielākas summas. Ne tikai tādēļ, lai finansētu kārtējā gada deficītu, bet arī pārfinansētu parādu, kuram pienāk maksājuma termiņš. Jo augstāks ir uzkrātais parāds, jo vairāk jāmaksā procenti. Ja procentu likmes, kas tagad ir samērā zemas, pieaugs, un tāda ir pasaules tendence, mums nāksies procentos maksāt vairāk. Tad cilvēkiem būs liels pārsteigums, ka budžeta izdevumos ir diezgan liela procentu maksājuma pozīcija.
Budžeta sakarā tagad esam atguvušies tādā apmērā, kādā bijām pirms krīzes, bet pašlaik procentu maksājumu īpatsvars ir stipri augstāks, nekā tas bija pirms krīzes. Un tas ir tieši to aizņēmumu dēļ, kurus ņēmām, lai mīkstinātu krīzes sekas. Pirms krīzes – 2007. gadā – tērējām 1,1% no izdevumiem parāda apkalpošanai, bet 2016. gadā tie bija jau 3,4% no kopējiem izdevumiem.
Lai parādu samazinātu, var darīt vairākas lietas. Viena – jāveido budžets ar pārpalikumu, t.i., lai ieņēmumi ir lielāki par izdevumiem. Vai arī otrs variants – ir jāpārdod valsts aktīvi, tie valsts uzņēmumi, kuriem ir tirgus vērtība, jāatdod privātās rokās un iegūtā nauda jāizmanto parāda atdošanai. Pēdējos gados vairāk ir notikuši valsts ieguldījumi uzņēmējdarbībā, nevis valsts aktīvu pārdošana.
Budžeta plānošana ir svarīga arī saistībā ar nākamo Eiropas Savienības (ES) plānošanas periodu, kurā finansējums Latvijai iezīmējas par 15% mazāks nekā patlaban. Izskan viedokļi, ka gaidāma pat krīze.
Negribētos teikt, ka tā būs būtiska krīze, ja par 15% samazināsies ES palīdzība. Ir jārēķinās, ka Latvijas ekonomika aug straujāk nekā vidēji ES. Latvijas vidējais pārticības līmenis, lai gan lēnāk, nekā mums gribētos, tuvojas ES vidējam līmenim. Līdz ar to nākotnē varam rēķināties, ka samazināsies ES atbalsts ekonomikas konverģencei.
Latvijas politiķiem būtu ļoti rūpīgi jādomā, kādā veidā izmantojam ES palīdzību. Tā ir jāizmanto, lai, pirmkārt, efektīvāk veicinātu Latvijas ekonomikas attīstību un efektīvi pārvarētu ienākuma un labklājības plaisu. Ļoti grūti pateikt, vai līdz šim esam visu efektīvi izmantojuši, to varēsim pateikt, nedaudz atskatoties atpakaļ.
Fiskālās disciplīnas padome veikusi politisko partiju aptauju, lai noskaidrotu partiju priekšvēlēšanu programmās iekļauto prioritāšu ietekmi uz valsts finansēm un novērtētu politisko partiju solījumu reālo segumu un finansiālo pamatotību. 17. augustā ar tiem gatavojaties iepazīstināt presi, taču kādi ir pirmie secinājumi?
Vēl gan tos turpinām apkopot, taču galvenais ir tas, ka esam ļoti priecīgi, ka politiskās partijas sāk pievērst uzmanību tam, ka viņu prioritātēm, iniciatīvām ir zināma fiskālā cena, t.i., tās pozitīvi vai negatīvi ietekmē budžeta bilanci. Turpmāk prioritātes iespaidos to, cik liels būs valsts parāds, – vai to mazinās vai kāpinās.
Ceram, ka politiskajā līmenī fiskālā atbildība sāks pieaugt un ka gan partijas, gan iedzīvotāji labāk sāks izprast, ka nauda ne no kurienes nerodas.
Vai politisko partiju solījumi atbilst fiskālajai realitātei? Ir dzirdēti dažādi populistiski solījumi.
Galvenais mērķis jau ir ierobežot populismu. Tas, ka partijas saņem drosmi un formulē pasākumus, ka ir iespēja vērtēt to ietekmi uz budžetu, salikt tabulās un paskaitīties, kāda būs ietekme, tas vien ir ļoti liels sasniegums.
