Radošā dzīve – no projekta uz projektu

Mākslas nozaru pārstāvji par sociālā nodrošinājuma problēmām, kas veidojas tad, ja vienīgais veiktā darba apmaksas veids ir autoratlīdzība, runājuši jau ilgstoši. Tomēr, nonākot Saeimā, Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumprojekts sastapās ar negaidītu deputātu neizpratni, kas izraisīja sašutumu kultūras vidē. "Es zinu, kā tas ir, kad, ilgi esot vienā situācijā, atraujamies no citas realitātes," par deputātu paustajiem viedokļiem domīgi teic D. Šiliņa-Gaismiņa. "Arī man ir jāpainteresējas par jaunajiem māksliniekiem un to, kā viņi dzīvo. Es nekad neesmu bijusi šajā brīvajā tirgū, kā jauna aktrise sāku strādāt teātrī un joprojām tur esmu. Tomēr tā ir diezgan liela augstprātība – neiet pie saviem vēlētājiem un nejautāt, kā viņiem ir, bet gaidīt, lai mēs ejam un skaidrojam, kas mums ir ļoti vajadzīgs."

Varbūt varat precīzāk izklāstīt, ar kādām problēmām saskaras radošās personas, kuras nav nodarbinātas vienā konkrētā darbavietā?

Radoša brīvmākslinieka problēma ir tā, ka viņam nav regulāru ienākumu, jo viņš strādā no projekta uz projektu. Tas nenozīmē, ka cilvēks nestrādā, viņš to dara, bet samaksu saņem tikai tad, kad ir projektu pabeidzis. Darbs var ilgt pat pusgadu, un šajā laikā iespējams divreiz saņemt kaut kādus avansa maksājumus un beigās – samaksu par pašu darbu. Lai sāktu nākamo projektu, ir jāgatavojas, jāvāc materiāli, un neviens par šo periodu, kamēr veic izpētes darbu, nav gatavs maksāt. Ja Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) izdodas iegūt radošo stipendiju, tas ir liels atbalsts, bet no tās nodokļi netiek maksāti. Tā ir tikai, lai ikdienā vari samaksāt par dzīvokli un lai ir ko ēst.

Savukārt no autoratlīdzībām līdz šim nodokļi maksāti ļoti mazā apmērā, jo mākslinieki te nesaņem tik milzīgu atalgojumu, lai brīvi trešo daļu samaksātu nodokļos. Protams, ka viņi skatās, kā naudiņu ietaupīt, jo viņiem ir bērni, dzīvokļi, jāmaksā par apkuri. Izdevumi ir tik lieli, ka nav salāgojami ar autoratlīdzību apmēru, un tas mudina cilvēkus domāt, kā izdzīvot. Nodokļi paliek otrajā plānā. Maz ir tādu, kuri uzskata, ka nodokļi vispār nav jāmaksā, bet cilvēki slēdz uzņēmuma līgumus, kur ļoti daudz var paredzēt attaisnotajos izdevumos, un tikai pāris reižu gadā ņem autoratlīdzības līgumus, lai tomēr kaut kādi nodokļi būtu samaksāti. Tomēr, ja tie tiek maksāti pāris reižu gadā, cik tad tas vispār ir? Ko cilvēks darīs brīdī, kad salauzīs kāju vai roku vai aizies dekrēta atvaļinājumā? Tad šis pabalsts būs kaut kas tik smieklīgs, ka ar to nebūs iespējams izdzīvot.

LTDS mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka daudzi teātra nozarē nodarbinātie tiešām darbojas kā brīvmākslinieki.

Protams, ka vairāk tas skar literatūras un vizuālās mākslas nozari, komponistus, bet arī teātra jomā ir pietiekami liels skaits šādu cilvēku. Tie ir gan režisori, scenogrāfi, kostīmu mākslinieki, kuri apkalpo vairākus teātrus, bet nevienā nav pamatdarbā, gan no teātriem atlaisti aktieri. Varbūt veiksmīgam māksliniekam tiešām autoratlīdzības ir lielas, bet tik un tā arī viņš nevar plānot darbus, jo kādu mirkli viņš ir pieprasīts, bet citā brīdī, teiksim, pusgadu, nevienam viņu nevajag, jo kāds cits mākslinieks ir nācis modē. Tas jau nenozīmē, ka tāpēc viņš ir zaudējis savu prasmi, vienkārši tāds ir brīvais tirgus. Ņemot vērā, ka Latvijā tas tiešām ir maziņš, arī samaksa par darbu nav tik liela. Teātra jomā šobrīd ir ļoti daudz jauno mākslinieku, kas būtībā savā karjerā ir veiksmīgi, filmējas seriālos, cilvēki viņus pazīst, viņi saņem "Spēlmaņu nakts" balvas, bet patiesībā dzīvo no līguma uz līgumu un vasaras mēnešos – jūlijā, augustā –, kad nav izrāžu, mēģinājumu un projektu, viņiem ir izmisums.

Tātad izrādās, ka brīvais tirgus, kuram tiek gatavoti jaunie aktieri un kuru aizrautīgi piemin Alvis Hermanis, ir stipri nežēlīgs.

Jā, ja vēl citu mākslu pārstāvjiem, komponistiem, gleznotājiem, šīs robežas nav tik noteiktas, jo viņu māksla ir labi saprotama arī ārpus Latvijas, tad teātris ir ierobežots ar valodu. Ir ļoti maz tādu aktieru, kas var iekļauties citu valstu teātros un starptautiskos projektos. Angļu valodā tas vēl iespējams, bet vācu vai kādā citā… valodas barjera teātrī ir nozīmīga, jo ļoti bieži tavs izskats, varēšana var nesakrist ar akcentu. Teiksim, pēc akcenta vari būt tikai kāda kalpone no Krievijas, kaut gan patiesībā sava mēroga dēļ spētu spēlēt galveno lomu.

Jāsaka tā, ka būtu ļoti labi, ja mēs mācītos no citu kļūdām, nevis kāptu uz citu jau pārbaudītajiem grābekļiem. Ļoti daudzās Eiropas valstīs štata teātru vairs nav, bet viņu teātra speciālisti ļoti augstu vērtē mūsu līmeni un saka: "Tikai nelikvidējiet valsts teātrus, jo tā ir iespēja gan aktieriem, gan režisoriem augt un attīstīties." Ja neviens nav ieinteresēts veidot un audzināt aktieru ansambli, eksperimentēt un mācīties, kvalitātes nebūs nekad. Atsevišķi projekti tomēr piespiež pelnīt naudu un kaut kādā veidā izmantot aktieri tikai tā, kā zini, ka viņš var. Meklēt, vai viņš var būt arī dramatiskais aktieris, traģikomisks, – to var tikai tādā teātrī, kur ir štats un aktieri aug kopā ar režisoriem. Tāpēc repertuāra teātris arī nodrošina augstu kvalitāti. Protams, es nenoliedzu, ka projektiem ir jābūt, bet, ja mēs likvidēsim repertuāra teātrus un viss paliks uz projektiem, tad cik reižu šos projektus ir iespējams Latvijā nospēlēt? Vasarā apbraukā lielākās estrādes, nākamajā ziemā vēl pa mazajiem kultūras namiņiem, un viss. Diemžēl Latvijas iedzīvotāju finansiālā situācija un vajadzība pēc kultūras neatbilst tam, lai mēs varētu ar projektiem noturēt augstu māksliniecisko līmeni.

Par latviešiem mēdz teikt, ka viņi ļoti mīl savu teātri, vienlaikus biļešu cenas uz izrādēm ir salīdzinoši nelielas, lai atpelnītu to tapšanā ieguldīto. Bez valsts atbalsta teātru darbība būtu neiespējama. Vai teātru finansiālā situācija pēdējos gados ir uzlabojusies?

Nevarētu teikt, ka krasi uzlabojusies, bet mazliet nostabilizējusies gan, jo, protams, ka krīzes laikā teātri diezgan smagi tika iedragāti. Patiesībā vēl joprojām vismaz pusi no vajadzīgā finansējuma teātri nopelna paši, meklē sponsoru piesaisti. Tas, ko nodrošina valsts, ir salīdzinoši neliela daļa. Jāsaka, ka teātri ir pietiekami veiksmīgi uzņēmēji, bet līdz ar to saglabājas repertuāra daļa, kas ir tendēta uz naudas pelnīšanu. Tas, kādu balansu šajā ziņā var panākt, ir katra teātra veiksmes jautājums. Man šķiet, ka, piemēram, šobrīd Nacionālais teātris Ojāra Rubeņa vadībā ir gājis ļoti riskantu ceļu. Tam ir ļoti dažāds repertuārs, ļoti dažādām gaumēm, gan ļoti izsmalcināts, gan ļoti vienkāršs un visiem saprotams, un cilvēkiem ir iespēja izvēlēties tieši to, kas viņus interesē.

Neapskaužama ir neatkarīgo teātru situācija, kuriem ir ļoti grūti kaut ko plānot uz priekšu. Tiem konkursa kārtībā jāpiesakās uz VKKF finansējumu arī administratīvajiem izdevumiem. Labi vēl, ka konkurss ir reizi gadā un, ja saņem finansējumu, zini, ar ko rēķināties gada griezumā, – ka dažu cilvēku minimālās aldziņas varēs samaksāt un būs cilvēki, kas palīdzēs teātra darbību noturēt.

Mākslas un izklaides balansu teātra saturā noteikti stimulē arī "Spēlmaņu nakts", kuras balvas ieguvušie teātri saņem papildu atbalstu no valsts.

Tas ir kvalitātes novērtējums, kas kā funkcija deleģēta LTDS. Mēs kā savienība nedodam novērtējumu, bet nodrošinām, lai žūrija var aizbraukt uz visām izrādēm Latvijā, noskatīties tās Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, nu jau arī Rēzeknē, protams, arī Rīgas teātros. Tāpat organizējam ceremoniju, kurā tiek pasniegtas balvas un paziņots žūrijas gala lēmums. Protams, vienmēr ir kāds, kuram nepatīk kritiķu viedoklis, bet patiesībā tādu cilvēku, kuri ir redzējuši tik daudzas izrādes kā šie pieci, Latvijā citu nav. Žūrija vislabāk redz tās tendences, kuras sezonā iezīmējas. Viņi redz, kurš teātris ceļas, kurš stagnē, vai vispār parādās jaunas formas, kas negaidīts. Tas, protams, ir arī jautājums par šo kritiķu profesionalitāti – vai viņi to spēj pamanīt un novērtēt? Bet tāpēc jau žūrija visu laiku mainās, un mēs, to apstiprinot, cenšamies izvēlēties dažādu paaudžu un viedokļu pārstāvjus, lai veidotos diskusija, lai to, ko viens nepamana, pamanītu otrs.

LTDS atbalsta arī pensionētos teātru darbiniekus. Kādi ir jūsu kritēriji palīdzības sniegšanai?

Mūsu pensionēto mākslinieku situācija ir milzīga traģēdija. Viņi šobrīd izdzīvo no tik nelieliem iztikas līdzekļiem, ka es viņus apbrīnoju. Daudziem māksliniekiem sienas ir tukšas, visas gleznas jau sen ir pārdotas, lai nomaksātu malkas apkuri vai ko citu. Šie cilvēki nav gatavi sūdzēties vai publiski stāstīt savu dzīvesstāstu. Ļoti bieži ir nevis tā, ka viņi paši atnāk, bet atnāk viņu draugi un kaimiņi un saka: "Lūdzu, palīdziet savam biedram. Viņam ir ļoti traki, bet viņš pats nenāks lūgt." Tad mēs domājam, kādi ir risinājumi, un, cik ir iespējams no savienības biedru naudām, kaut kādu summu novirzām. Tomēr tie ir vienreizēji pabalsti, apmēram 100 eiro apmērā. Piemēram, ja ir kādas smagas veselības problēmas, cilvēks jau ir iztērējis kādus 400 eiro, mēs viņam 100 vēl varam samaksāt, un par to pašu viņš ir pateicīgs un priecīgs.

Tomēr es saprotu, ka pensionāru problēmas neviens strauji atrisināt nevarēs. Būs, kā būs. Tie, kuriem vēl ir bērni un mazbērni, ir viena daļa, bet par vientuļajiem mēs cenšamies rūpēties visvairāk. Vismaz tik, lai izrautu no mājas, lai viņi atnāktu ar saviem vienaudžiem satikties, parunāties par veselību, to, kādas izrādes redzējuši, lai kaut reizi gadā aizbrauktu ekskursijā uz Rundāles pili vai pa Latviju. Runājam ar jaunajiem kolēģiem, lai viņi atnāk, nodzied kādu dziesmu, pastāsta kaut ko, lai notiktu kaut kāda kustība un šie cilvēki nejustos aizmirsti.

Turklāt cilvēki ar nelielajām pensijām nav nevienam nezināmas personības. Šķiet, pēdējais, par kuru varēja lasīt presē, bija Guntis Skrastiņš, kura pensija, izrādās, esot 97 eiro.

Tieši tā. Tāpēc, ka Jaunatnes teātris tika likvidēts jau sen, droši vien turpmāko savu dzīvi viņš ir strādājis vai nu tā, ka viņam samaksā uz rokas, vai par autoratlīdzības līgumiem, no kuriem nekādi nodokļi netiek iekasēti vai no kuriem viņš kaut ko mazliet ir iemaksājis, un, lūk, mēs esam šādā situācijā! Par Viktoru Lapčenoku arī runā, Mārtiņu Braunu… Daudziem. Tieši tāpēc šis Radošo personu likums, kurš Igaunijā jau ir vairāk nekā desmit gadus un Lietuvā jau kopš 1995. gada ar atjaunojumiem 2011. gadā, ir nepieciešams. Citādi Latvijā mēs vēl joprojām izliekamies, ka radošo cilvēku nav, ka mums nav personu, kas kaut ko rada, ka visi vienkārši kaut kur strādā no deviņiem līdz pieciem.

Papildu darbs no deviņiem līdz pieciem bija viens no deputātu piedāvātajiem sociālā nodrošinājuma problēmu risinājumiem.

Radošie cilvēki nav nekādi liekēži vai izredzēto "šlaka". Mēs runājam par cilvēkiem, kuri ir zināmi, kuru darbus mēs lasām, klausāmies, vērtējam. Ir jautājums – cik izrāžu gadā režisors var uztaisīt kvalitatīvi vienu pēc otras un cik viņš ir spiests taisīt naudas dēļ? Domāju, ka režisors optimāli var uztaisīt divas trīs izrādes gadā. Cik tad viņam būtu jāsaņem, lai pārējo periodu varētu izdzīvot? Vai viņš tā saņem?

Patiesībā šos cilvēkus nevar vainot. Es redzu, ka režisori Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs sāk strādāt Kultūras akadēmijā, bet es pieņemu, ka citi ir tādi, kuri nevarēs strādāt kā pasniedzēji, bet tikai režisori. Vai tāpēc viņi ir sliktāki, tāpēc viņi ir liekēži un viņiem būtu jāiet prom no profesijas? Tādu cilvēku, kuri laika gaitā ir spiesti saprast, ka viņi diemžēl ar mākslu nevar izdzīvot, ir daudz, un tad viņi vai nu tiešām aiziet strādāt kaut kur citur, vai aizbrauc projām.

Turklāt šie papildu darbi tāpat aizņem laiku, ko varētu veltīt radošajam procesam.

Jā, un tad tiešām ir jautājums – vai vari to savienot, vai tas padodas?

Vai ir vēl kādi sāpīgi jautājumi, ar kuriem saskaras teātra joma, kuriem būtu nepieciešams risinājums?

Protams, ka dzīvi ļoti atvieglotu tāds likums, kas regulētu teātru darbību, jo kontroles iestādes pārmet teātriem visādas lietas sponsoru piesaistes un pašas darba sistēmas dēļ. Mēs ar savu radošumu "neierakstāmies" ierēdņu rāmīšos. Normatīvie akti nav sakārtoti tā, lai šie radošie procesi tiktu uzskatīti par īsti legāliem.

Problēma ir ar neatkarīgajiem teātriem. Man tomēr šķiet, ka būtu pareizāk, ja vismaz trīs teātriem, kuri ir sasnieguši augstus rādītājus, būtu iespējams pretendēt uz Kultūras ministrijas finansējumu, uz kaut kādu dotāciju trīs gadu garumā. Konkursa kārtībā, protams. Šobrīd mums ir divi izteikti līderi – Ģertrūdes ielas teātris un "Dirty Deal Teatro". Pa laikam arī citur parādās veiksmīgi projekti. Gribētos, lai nebūtu tā, ka jādzīvo no viena VKKF projekta uz otru, bet lai būtu kaut kas stabilāks, lai šie teātri varētu savu darbību attīstīt.