Runājot par iestudējumiem un mākslinieciskajām izvēlēm, teātra direktore norāda, ka jebkurš projekts saistās ar zināmu risku: "Nelaime ir tā, ka naudas ir tik maz, ka teātri nedrīkst atļauties kļūdīties, lai gan mākslā nekam nav 100% garantijas." Ja veiksmes mērāmas "Spēlmaņu nakts" apbalvojumos, tad aizvadītajā sezonā Valmieras teātris konkurencē ar citiem Latvijas teātriem ievērību izpelnījies ar izrādi "Pazudušais dēls", kura bija nominēta deviņās, bet balvu ieguva trīs kategorijās. Tomēr ne vienmēr lielākā nozīme ir apbalvojumiem, norāda Evita Ašeradena: "Iedomājieties, ja jaunieši noskatās "Pazudušo dēlu" un pasaka, ka tas ir labākais, ko viņi ir redzējuši... Teātra direktoram noteikti neko labāku nevar pateikt. Neviena nominācija un balva to neatsver. Tas ir visīstākais teātra uzdevums, labums un sabiedriskā vajadzība – saruna skatītājiem saprotamā valodā."
Pirms gandrīz 10 gadiem intervijā LV portālam atzināt, ka, pabeidzot studijas, vēlējāties strādāt teātrī, bet Valmieras neesot bijis sapņu teātris. Vai pa šiem darba gadiem izdevies to par tādu izveidot?
Skaidrs, ka tad, kad studē Rīgā, prioritāte nav teātris 100 kilometru attālumā no galvaspilsētas, prioritāte ir Nacionālais, Daile, Jaunais Rīgas teātris. Tāpat ir arī jaunajiem aktieriem, jo viņiem Rīga – tā ir lielāka iespēja nokļūt publiskajā telpā, uz žurnālu vākiem. Tāpēc arī tagad, lai jaunos aktierus dabūtu uz Valmieras teātri, mums jāiegulda daudz vairāk spēka. Kad sāku strādāt, jaunie scenogrāfi un režisori man teica – mēs nestrādāsim Valmierā, tas taču tālu. Tagad ir tā, ka mums ir, no kā izvēlēties, varam kaut ko ņemt, kaut ko neņemt, jo strādāt Valmierā ir tikpat prestiži kā Rīgā, iespēju ziņā nav atšķirības, vai tā ir province vai… Lai gan – kas Latvijā vispār ir province? Neatkarīgi no tā, vai izrāde tiek iestudēta Liepājā, Rīgā vai Valmierā, izpildījums ir tāds pats, vienīgā atšķirība ir skatuves lielumā. Man veicās, ka uz teātri 2003. gadā atnāca Oļģerts Kroders. Līdz ar viņu teātris ieguva lielāku Rīgas skatītāju uzmanību, nekā bija panākts ar Feliksa Deiča radītajiem Blaumaņa un Čehova iestudējumiem. Arī man izdevies dot iespēju strādāt jauniem, foršiem režisoriem, piemēram, Viesturam Meikšānam, Reinim Suhanovam, kurš tagad darbojas kā Valmieras vasaras teātra festivāla direktors un strādā ar vērienu, un viņiem nāk līdzi Rīgas un Latvijas uzmanība. Valmieras teātris ir vieta, kur cilvēks var atsperties, īpaši režisori, bet, protams, arī aktieri. Arī man tā ir vieta, kur es esmu attīstījusies, un kaut kādā mērā teātris ir veidojies tāds, kādu esmu gribējusi. Gandrīz katru vakaru teātris strādā, un mēs lielākoties darām, ko gribam, – tādā ziņā tas ir sapņu teātris. Tomēr nevar teikt, ka es neesmu nogurusi no šo 100 kilometru pārvarēšanas katru dienu.
Šī gada "Spēlmaņu naktī" ievērojamu daļu no apbalvojumiem saņēma teātri, kuri darbojas ārpus Rīgas. Vai tas liecina, ka mākslinieciskā ziņā reģionālie teātri pilnvērtīgi konkurē ar Rīgu?
Liepājas "Precības" pagājušajā sezonā noteikti bija jāizceļ kā notikums. Bet, lai kā man to negribētos atzīt, skaidrs, ka radošākā vieta Latvijā šobrīd ir Nacionālais teātris. Ojārs Rubenis panācis, ka attīstība notiek visos virzienos gan formā, gan saturā. Tāpēc mākslinieciskā kvalitāte tomēr jāvērtē kontekstā ar visu sezonu, ne tikai balvām. "Pazudušais dēls" bija ļoti līdzīgās pozīcijās ar Daugavpils "Jubileju". Es domāju, ka arī Nacionālais teātris šogad no tā cieta, jo viņiem visu laiku notiek attīstība, vidējais līmenis un prasības ir ļoti augstas, līdz ar to daudz kas paliek nepamanīts un neatzīts. Nacionālais teātris atļaujas drosmīgus izaicinājumus, kaut kad tos saprot, kaut kad ne, bet tāpēc arī savā teātrī priecājos par tām izrādēm, par kurām sākumā šķiet, ka skatītāji varbūt nesapratīs, bet viņi tās saprot un atzīst.
Vai reģionu teātros šī nesapratne saistībā ar jauniem meklējumiem ir lielāka nekā Rīgā?
Ir izrādes, kurām bijis īss mūžs tāpēc, ka tās iestudētas Valmierā. Ne tāpēc, ka slikti skatītāji, viņi ir brīnišķīgi, bet ir iestudējumi, kuriem, iespējams, ir vajadzīgs vairāk pacietības. Viena no tādām bija Reiņa Suhanova izrāde par Marku Rotko – "Sarkans". Kad rādījām to Rīgā, bija pilnīgi cita sajūta, un es zinu, ka daudziem mākslas pazinējiem tā liekas viena no labākajām izrādēm, bet Valmierā mēs to nospēlējām ļoti maz. Šādās reizēs kaut kādā mērā palīdz kritiķi, ja viņi saprot, ka tas ir jaudīgi, un pastāsta, ka iestudējums jāredz, bet, ja arī kritiķi to nepamana, tad diemžēl izrādei ir īss mūžs. Tagad tāds iestudējums ir Puškina "Mazās traģēdijas", kas ir ļoti jaudīgs darbs gan enerģijas, gan vēstījuma ziņā, bet tur ir vajadzīga gribēšana skatīties, saprast, jo izrāde ir pilnīgi citāda nekā tas, ko iedomājamies, izdzirdot Puškina vārdu. Tam vajadzīgs diezgan sagatavots skatītājs, un varētu teikt, ka Rīgā tādi ir. Arī Valmierā šo gadu laikā palielinājusies Rīgas publikas daļa. Pēdējais pētījums bija pirms kādiem pieciem gadiem, kad rīdzinieku bija 25%, bet šobrīd, man liekas, ir vēl vairāk. Mēs arī piemērojamies – izrādes liekam sestdienu vakaros un svētdienās pa dienu. Valmierā tiešām darbojas tas, ko sauc par kultūrtūrismu. Uz to dzīvo gan restorāns "Rātes vārti", gan viesnīcas.
Kāds ir jūsu redzējums par Valmieras teātra vietu citu Latvijas teātru vidū?
Man liekas, ka mēs nevaram iet tikai vienā virzienā, jo teātris atrodas reģionā un virzieniem jābūt dažādiem, bet mūsu repertuāra seja ir ļoti laba klasika un oriģināldarbi. Tagad, Latvijas simtgades laikā, mums aktīvajā repertuārā ir gandrīz 60% latviešu darbu. Tāpat cenšamies veidot izrādes dažādu vecumu bērniem, jauniešiem. Mēs cienām savus skatītājus, domājam, ka viņi ir gudri un sapratīs to valodu, kādā mēs runājam. Nav situāciju komēdiju, dažādu iemeslu dēļ nav arī mūziklu. Tādā ziņā mēs izturam savu drāmas teātra tēlu. Nav daudz tādu teātru, kuros nepārtraukti repertuārā ir Šekspīrs, Ibsens, Čehovs. Tas ir, pateicoties skatītājam, kurš novērtē, nāk otrreiz un skatās. Ja vari uzvest "Meistaru un Margaritu", tas ir rādītājs teātra spējām un vēlmei interpretēt. Šie klasikas darbi, pateicoties brīnišķīgiem, jauniem scenogrāfiem un kostīmu māksliniekiem, iegūst mūsdienām adekvātu formu. Valmieras teātris nav provinciāls, bet, tieši otrādi, drosmīgi jauns.
Šajā sezonā Valmierā kā mākslinieciskā vadītāja darbu sāka Indra Roga. Vai jūtat viņu kā domubiedru, vai varbūt, tieši otrādi, risināt radošas kolīzijas?
Šis gads Indrai pagājis, mēģinot saprast Valmieras teātra iespējas, jo viens ir tas, ko tu kā mākslinieks esi izsapņojis, bet otrs ir reālās iespējas – kaut kam nav naudas vai skatuve par mazu, nav, kur glabāt dekorācijas. Es gribēju, lai teātrī ir kāds, kas var veltīt visu savu laiku aktieru trupas izaugsmei un attīstībai. Pašlaik vēl strīdamies ļoti reti. Mums kopā daudz uzdevumu.
Es ilgi par šo amatu domāju, biju piedāvājusi arī citiem cilvēkiem, bet man liekas, ka Indra ir ļoti loģiska izvēle, jo viņas iestudējums "Zojkina kvartira" 2012. gadā pēc Krodera nāves teātrim deva jaunu atvēzienu. Man liekas, ka trupa viņai uzticas. Grūtākais šajā darbā ir tas, ka neesi tikai režisors un jāizdara izvēles – kurš paliek, kurš iet, kuram ir kāds uzdevums. Tas nav viegli. Šobrīd ir tāds taustīšanās, saprašanas periods.
Vēl viens no Indras uzdevumiem ir Valmieras teātra aktieru kursa sagatavošana, jo tas ir tikai normāli, ka mākslinieciskais vadītājs redz jauno aktieru vietu teātrī. Liepājas teātra piemērs rāda, ka jauns kurss uzreiz dod lielu enerģiju. Protams, teātra trupā pašlaik ir zināms stress, jo skaidrs, ka nāks jauni cilvēki un nevaram bezgalīgi paplašināt trupu. Tomēr ceru, ka pārmaiņas nebūs krasas.
Laikā, kamēr esat Valmieras teātra vadītāja, tas piedzīvojis dažādus izaicinājumus. Viens no lielākajiem noteikti bijis Krodera aiziešana mūžībā, bet, ja runājam par lēmumiem, kurus esat pieņēmusi, kas bijis lielākais risks, kas attaisnojies?
Riskantie lēmumi saistās ar katra jauna režisora piesaisti, jo teātris iegulda naudu iestudējuma tapšanā, bet par atdevi nekad nekas nav uzminams. Es patiesībā ļoti daudz paļaujos uz intuīciju. Piemēram, Viestura Meikšāna ienākšana teātrī – viņa pirmās darba iestrādnes – lasījums – bija tādas, ka mēs ar Kroderu noskatījāmies un likās – kas tas tāds? Tad tu paliec viens, un ir jāpieņem lēmums – jā, es šim džekam došu iespēju. Tā tapa brīnišķīga izrāde "Fantomsāpes", kas bija kā diena pret nakti ar iesākumā redzēto. Pēc tam sekoja Viestura "Zelta zirgs" un viss pārējais, un viņš uzplauka kā mākslinieks. Tas pats bija arī ar Reiņa Suhanova izrādēm gan kā scenogrāfam, gan režisoram. Tagad – ar Viesturu Roziņu, kuram arī bija gājis dažādi, bet viņa uztaisītā "80 dienās apkārt zemeslodei" ir pieprasītākā izrāde un savākusi daudz nomināciju.
Protams, neatņemama manas biogrāfijas sastāvdaļa ir notikumi ap Mārtiņa Eihes "Daugavu" (izrādi izņēma no repertuāra uzreiz pēc pirmizrādes – red.). Vēl nesen satiku cilvēkus, kuri prasīja – vai uz Eihes jauno izrādi jābrauc uz pirmizrādi, vai arī pēc tam spēlēs? Tas toreiz (2013. gadā) bija smags lēmums, kas kaut kādā mērā atmaksājās tādā ziņā, ka es nemocīju Mārtiņa biogrāfiju ar to, ka iestudējums paliktu repertuārā, nemocīju skatītājus, kuri jau nesa atpakaļ biļetes, un aktierus, kuri pateica, ka viņiem kauns spēlēt. Skaidrs, ka bija zaudējumi, tomēr tas ir radošais process.
Patiesībā visi lielie projekti ir risks. Nelaime ir tikai tā, ka naudas ir tik maz, ka teātri nedrīkst atļauties kļūdīties, lai gan mākslā nekam nav 100% garantijas.
Kā rit jūsu radošā dzīve? Vai atliek laika dramaturģijai?
Man galvā ir divas iesāktas lugas, un Liepājas teātris iepriecināja, palūdzot dramatizēt vienu bērnu gabaliņu. Martā būs pirmizrāde filmai "Bille", kurai kopā ar Arvi Kolmani esmu rakstījusi scenāriju. Tad vēl ir tādi sīkumiņi – "Delfos" man bija lekcija par Kroderu. Tomēr ļoti radoši darboties diemžēl nav laika. Ļoti ceru, ka tām divām lugām kādā brīdī pieķeršos un tās uzrakstīšu.
Kas jūs karjeras sākumā pievilināja teātra videi?
Katrs otrais latvietis vispār grib kaut ko darīt teātrī. Filmā "Notinghila" ir ļoti tipiska aina, kādā bieži nonāk teātra cilvēki, – kad bankā strādājošais varonis satiek Džūlijas Robertsas atveidoto aktrisi, kura stāsta, ka darbojas teātrī, viņš saka – jā, es arī agrāk spēlēju skolas teātrī. Man arī bieži stāsta – es skolā spēlēju... Es teātrī nokļuvu nejauši, gribēju būt arhitekte, bet, skaidrs, ka teātris likās vilinoša, burvīga vieta. Bet, ja man jautā, kā es kļuvu par teātra direktori, varu teikt, ka vienkārši atceros, kurā brīdī kas ar mani runāja, kur es stāvēju kaut kādos brīžos, varu izstāstīt, kā tas bija, bet kāpēc? To es nekādi nevaru paskaidrot.
Kas mani vilina teātrī? Joprojām mani mīļākie mirkļi ir tad, kad izrāde vēl nav tapusi, atdota skatītājiem un sēdi, skaties, kā tā veidojas. Vairs jau nav laika sēdēt, bet Krodera laikā es skatījos gan "Karali Līru", gan "Hamletu". Tā droši vien ir tā radīšanas sajūta, ko visiem gribas izbaudīt, vai radi bērnu vai brīnumu, vai mini kādu noslēpumu. Tā ir teātra burvības pamatā, un tāpēc tur gan skatuves puiši, gan rekvizitori, gan visi pārējie ir gatavi strādāt par mazu naudu.
Pie kā vēršaties, kad nepieciešams iedvesmoties?
Droši pie Dieva, sarunājos domās vienatnē un domāju par lielajām likumsakarībām. Bet vispār, jau esot šādā amatā, tu esi satriecoši viens. Ļoti bieži pārlasu "Meistaru un Margaritu", lasu detektīvromānus, arī Denu Braunu. Vēl klausos mūziku. Īpaši, kad mēroju ceļu no Rīgas uz Valmieru un atpakaļ.
