Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Egīls Baldzēns: “Uzskatu, ka piecu ballu sistēmā LBAS veikumu varētu vērtēt vismaz ar četrinieku, ja ne ar četri ar krustu.”
FOTO: Ieva Čīka/ LETA
LBAS 1. maijā Doma laukumā rīko tautas sapulci "Par cienīgu darbu, veselību un izglītību Latvijā". Kāpēc tika izvēlēts 1. maijs, kas ir valsts svētku diena un Darba svētki? Kāds ir šī mītiņa mērķis?
Arodbiedrības visā pasaulē tieši 1. maijā atgādina par strādājošo tiesībām. Šīs mājas [Bruņinieku ielā 29/31] pamatakmeni, piemēram, Rainis lika 1928. gadā, un, sociāldemokrāts būdams, viņš izvēlējās 1. maija datumu – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu.
Šoreiz LBAS sapulces mērķis ir atbalsts izglītības un veselības nozarei, jo šīs jomas ir būtiskas jebkuram – pensionāram, bērnam, uzņēmējam, mājsaimniecei. Gan veselības, gan izglītības nozarē hroniski trūkst līdzekļu, un īpaši jautājums ir saasinājies pēc krīzes, kad daudz ko samazinājām. Var diskutēt, vai pirmskrīzes laikā nebija lielāks finansējums, nekā drīkstēja būt. Es domāju, ka patiesībā nē, vienīgi var jautāt – varbūt kādā citā nozarē vajadzēja būt līdzsvarotākai darba samaksai?
Ar tautas sapulci vēlamies parādīt, ka šajā jautājumā LBAS ir vislielākās domstarpības ar valdību – nevis par to, kā vajadzētu darīt, bet, kā darīt, lai būtu līdzekļi.
Izglītības un veselības jomā vajadzīgas būtiskas reformas, ne tikai lielāks finansējums strādājošajiem.
Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pētījums apliecina to, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmā ieguldītie līdzekļi ir izlietoti efektīvi, vienīgais trūkums, uz ko norāda gan PVO, gan Eiropas Komisija (EK), – ir katastrofālais finansējuma trūkums. Ja ar reformu veselības aprūpē saprotam, kā uzlabot ambulatoros pakalpojumus, palielināt kompensāciju medikamentiem, samazināt rindas – šādas pārmaiņas ir vajadzīgas.
Visu laiku uzsveram, ka veselības aprūpē var atrast kādas iekšējās rezerves, neracionālus tēriņus, kas dotu 2–4 miljonus eiro, bet problēmu tas neatrisina, jo veselības aprūpei finansējums ir tikai nepilni 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tātad uzsvars nav tikai uz finanšu izlietojumu, bet arī uz pietiekamu naudas daudzumu. Šobrīd saistībā ar reformām nozarei ir apsolīti 35 miljoni eiro. Tā ir laba summa, bet nepietiekama jautājumā, kas skar cilvēka dzīvību vai nāvi, veselību vai invaliditāti.
Galvenais tātad, jūsuprāt, ir saņemt papildu finansējumu.
Jā, galvenais ir, lai valdība to meklē. Piemēram, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola izstrādāja Stabilitātes programmu, kurā kā mērķi izvirzīja tieši papildu finansējuma meklēšanu veselības aprūpei. Viņa rādīja, ka to varētu darīt, balstoties uz EK, PVO vērtējumiem, ka varētu prasīt, lai EK ļauj nedaudz – par 0,5% (tie ir 44 miljoni eiro) – palielināt budžeta deficītu. Šādi varētu atrast papildu naudu. Šo risinājumu Ministru prezidents, Valsts prezidents uzreiz gan noraidīja.
Ja gribam kaut ko Latvijā sakārtot, ir svarīga darba samaksas politika. Darbiniekiem ir jājūt, ka viņiem atalgojums pieaug un nav jābrauc prom no valsts. Ja nerisinām jautājumu par darba samaksu, tad nerisinām neko.
Šodien [intervija notiek 26. aprīlī] premjers teica, ka Latvijā darba ražīgums ir 45% no ES vidējā. Taisnība, ja paskatās uz nozarēm. Bet "Eurostat" dati rāda, ka 2014. gadā tie ir 64% uz vienu strādājošo. Pēc pirktspējas paritātes standarta sanāk, ka nevis darbaspēks nav konkurētspējīgs, bet liela daļa uzņēmumu.
LBAS sapulce pieteikta no plkst. 10.30 līdz plkst. 12. Tajā pašā vietā un laikā no plkst. 11.30 arodbiedrība LABA rīkos gājienu no Doma laukuma uz Vērmanes dārzu ar mērķi "svinēt Darba svētkus". Vai jūs pats iesiet šajā gājienā?
Es neiešu šajā gājienā, mana prioritāte ir tautas sapulce. Šajā gadījumā galvenā ir konstruktīvā daļa. Es, protams, varu izbārt Ministru prezidentu un pateikt, kas vēl pietrūkst viņa programmā.
Vai jums nešķiet, ka tiek mēģināts atjaunot padomju laiku tradīciju, kad visiem bija jāiet 1. maija demonstrācijā?
Paskatieties – Parīze, Berlīne, Londona, kaut vai Ņujorka! Daudzviet pasaulē notiek 1. maija demonstrācijas. Darba svētku pirmsākumi meklējami Ziemeļamerikā, kur 19. gadsimta beigās notika vispārējs strādnieku streiks. Pēc dažiem gadiem Parīzē tika nolemts 1890. gada 1. maijā visās valstīs rīkot demonstrācijas, kurās tiktu izvirzīta prasība pēc astoņu stundu darbadienas. Šī diena kļuva par notikumu, kuru sāka atzīmēt katru gadu un kuru strādnieki izmantoja, lai prasītu labākus darba apstākļus.
Pēdējais skolotāju protesta mītiņš bija pērn, 26. novembrī. Vai LBAS būtu jāveicina streiku un protesta akciju kustība Latvijā?
Streiks bija ļoti pamatots, jo problēmām nebija risinājuma. Cik gadus Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) vajag, lai izstrādātu jēdzīgu reformu plānu par darba samaksu? Ko lai dara bērnudārza pedagogi, kuri nevar saņemt nekādu algu pieaugumu, neskatoties uz to, ka krīze sen ir beigusies un valsts iekasē vairāk naudas nekā pirms tam? Skaidrs, ka šādai situācijai ir jāpievērš uzmanība. Ja tas neizdodas sociālā dialoga ceļā, tad nākamais likumīgais risinājums ir mītiņi, arī streiks.
Kādus aktuālus jautājumus bez veselības un izglītības papildu finansējuma panākšanas patlaban risina LBAS?
LBAS visu laiku uzsver, ka Latvijā ir viena nerisināta problēma, kas sarežģī situāciju, salīdzinot pat ar Igauniju un Lietuvu. Tie ir augstāki darbaspēka nodokļi, t.i, pie vienādas bruto algas mūsu neto atalgojums ir zemāks. Krīzes laikā valdība ir palielinājusi nodokļus un tos aizvien nav izlīdzinājusi ar Igauniju un Lietuvu. Kaut vai attiecībā pret neapliekamo minimumu.
Par šo jautājumu tiek runāts gadiem. Kā LBAS mēģina to risināt?
Pagājušajā nedēļā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē runājām arī par šiem jautājumiem. Nodokļu jautājumu darba grupā par to runājam. Vienu brīdi darba devēji atbalstīja augstāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi ienākumam no kapitāla. Tagad atkal nē.
Viena no problēmām ir tā, ka darbaspēkam nodokļi ir augstāki nekā nodokļi ienākumam no kapitāla. Savulaik kopā ar Robertu Zīli par to runājām, tad Kalvītis [ekspremjers Aigars Kalvītis] noreaģēja un uzlika vismaz kaut kādu nodokli ienākumam no kapitāla.
Bet kādi tieši ir LBAS priekšlikumi?
Mūsu viedoklis ir, ka 10% it īpaši lielajam kapitālam, kas peļņu ved ārā no Latvijas, ir par maz. Esam gatavi diskutēt, ka varbūt ir uzņēmumi atsevišķās vietās Latvijā, kuriem arī šā brīža likme ir par augstu.
LBAS viedoklis ir, ka nodoklim, ar kuru apliek ienākumus no kapitāla, jābūt tikpat lielam, cik darbinieku ienākumiem. Nav tā, ka kapitālu rada viens pats uzņēmējs – tad viņš būtu pašnodarbināta persona, kas radītu visu savu virsvērtību. Ja viņam vajadzīgi darbinieki, tad darbaspēka ieguldījums atspoguļojas arī kapitāla pieaugumā. Vispār būtu jārunā arī par progresīvo uzņēmumu ienākuma nodokli.
Patlaban aktuāls ir nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) jautājums – atsevišķas pašvaldības paaugstinājušas nodokli līdz 1,5% no kadastrālās vērtības, ja īpašumā nav deklarējusies neviena persona. Tiek pārskatītas kadastrālās vērtības, kuras pielīdzina tirgus vērtībām. Nav jūtams, ka šī jautājuma risināšanā būtu iesaistījusies arī arodbiedrība.
LBAS ir pirmie Latvijā, kas pateica, ka, piemērojot NĪN, ir jābūt neapliekamajam minimumam. Ar laiku pie šīs idejas pierada pat virkne partiju. Tas visu laiku ir bijis mūsu piedāvājumā, arī šobrīd. Uzskatām, ka ļoti uzmanīgi vajag skatīties uz vienīgo mājokli, kur cilvēks ir deklarējies. Tādā gadījumā jābūt pavisam citai, zemākai nodokļu likmei, nevis piesaistītai kadastrālajai vērtībai. Vienīgais mājoklis nav luksuss.
Savu nostāju pārrunājām arī ar pašvaldībām, kuras ir teikušas, ka neiebilst mūsu priekšlikumam, tikai vajag kārtot jautājumu ar finansējumu [NĪN pilnībā nonāk pašvaldību kasēs].
Portālā "Mana balss" vāc parakstus par NĪN atcelšanu vienīgajam īpašumam.
Es par to jau esmu parakstījies sen.
1. maija mītiņa sauklis ir: "Par cienīgu darbu - cienīgu samaksu." Kādai tai vajadzētu būt?
Tas ir jautājums, cik lielai būtu jābūt minimālai algai Latvijā? Nevis skatoties no finanšu iespējām, bet principā tai vajadzētu būt apmēram 500 eiro "uz rokas". Tas būtu normāli. Tad pārējā samaksa, piemēram, par kvalificētāku, talantīgāku darbu jau izrietētu no šīs summas. Bet to šobrīd nevaram panākt. Saeimas deputāti, piemēram, Valdis Kalnozols, pat saka, ka minimālai algai jābūt 1000 eiro.
Kalnozols, hm...
Pagaidiet, pagaidiet, bet ko savos solījumos teica "Vienotība"? Ka katru gadu minimālo algu cels par 40 eiro. Tātad četros gados pieaugums - par 160 eiro. Neteiksim taču, ka viņi galvu durvīs iespieda!
Skaidrs ir viens, ja minimālā alga vienlaicīgi tiek celta gan valsts, gan privātā sektorā, tad budžetā ieplūst nauda.
Ir jau sākts darbs pie nākamā gada budžeta projekta. Kādus ciparus minimālā algā, neapliekamā minimumā redz LBAS?
Ja man jautātu, ko es gribētu, tad vismaz 400 eiro minimālo algu [tagad ir 370 eiro]. Bet jautājums ir vienkāršs: mūs interesē nevis bruto, bet neto alga. Ja valdība piedāvātu kādu citu variantu, piemēram, caur neapliekamo minimumu vai IIN likmi celtu algu "uz rokas"... Normāli būtu, ja divi cilvēki ar minimālo algu varētu izskolot un izaudzināt vismaz vienu bērnu. Tas būtu mūsu mērķis. Un tas būtu ļoti pieticīgi. Droši vien demogrāfs Ilmārs Mežs man teiktu: "Baldzēn, vajag vismaz trīs bērnus!" Es piekrītu viņam, bet viss ir, izejot no mūsu iespējām.
Ja minimālā alga nav liela, jābūt lielam neapliekamajam minimumam, jo galvenais jau ir, cik saņemat "uz rokas". Var jau arī uztaisīt lielu bruto darba samaksu, bet, ja pēc tam būs augsts NĪN, akcīze vai pievienotās vērtības nodoklis, to naudu atņems un jūsu dzīve nebūs labāka.
Bet palielinot IIN atvieglojumus par bērniem?
Ja ir divi , trīs bērni un maza alga, palielinot IIN atvieglojumus par apgādājamiem, neko neiegūsiet. Vienubrīd pēc LBAS priekšlikuma Finanšu ministrija piedāvāja trūkstošo summu (ja nevar izmantot visus IIN atvieglojumus) kompensēt. Bet tagad šī ideja ir atmesta.
Paskatījos LBAS gada pārskatu. Tajā minēts, ka no gandrīz miljona eiro ieņēmumiem apmēram pusmiljons eiro tiek iztērēts algām. Pēc mājaslapas spriežot, birojā strādā 18 darbinieki.
LBAS birojā un saimniecības daļā strādā 39 cilvēki, un vidējā alga LBAS ir 618 eiro. Pagājušajā gadā LBAS ir realizējis četrus Eiropas Sociālā fonda projektus, kuros papildus nodarbināti ir vēl 24 darbinieki, projektu darbinieku vidējā alga pagājušajā gadā bija 749 eiro.
Pērn man bija 800 eiro "uz rokas", šogad – mazliet virs 900 eiro "uz rokas" ar visiem atvieglojumiem par apgādājamiem. Nacionālā līmenī tā ir pieticīga alga. Varat salīdzināt ar Igauniju, Baltkrieviju vai Ukrainu – nekur tik zemas algas arodbiedrību līderiem neatradīsiet!
Dati LBAS mājaslapā liecina, ka apvienojat 20 dažādu nozaru arodbiedrības. Bet nekur neatradu, cik strādājošos pārstāvat.
Tie ir 96 tūkstoši.
Teicāt, ka krīzes dēļ zaudējāt daudz biedru.
Biedru skaits ir samazinājies. Ir atsevišķas organizācijas, kas ir izstājušās no LBAS dalīborganizācijas.
96 000 no apmēram miljona nodarbināto – vai tas nav maz?
Tie ir 15%. Francijā ir 6%, ASV – 8%.
Jautājums ir par to, vai cilvēki grib aizstāvēt savas tiesības vai ne. Darba attiecībās arodbiedrība ir tāpat kā apdrošināšanas polise. Ja cilvēks jūtas pats individuāli stiprs, viņam palīdzību nevajag, viņš pats sevi var aizstāvēt. Bet, ja šāda aizstāvība ir vajadzīga, tad viņš nodrošina to ar arodbiedrības palīdzību. Ja viņš konflikta gadījumā ar darba devēju var mainīt darbavietas, tad tā ir viņa izvēle. Arodbiedrība ir brīvprātīga.
Skatoties LBAS dalīborganizācijas, redzams, ka daudzas apvieno valsts institūcijās strādājošos.
Mums tādas ir arī privātajā sektorā, piemēram, "Rimi", "Maxima".
Kāda Latvijā ir uzņēmuma struktūra? Tur, kur ir lieli uzņēmumi – gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā –, parasti pastāv arodbiedrības. Mazajos uzņēmumos, vai tā būtu Francija, ASV vai Lielbritānija, arodbiedrību īpatsvars ir krietni mazāks. Latvijā pārsvarā darbojas mazie uzņēmumi. Bet, ja paskatīsieties lielos uzņēmumos, piemēram, "Latvijas Finieris", "Cēsu alus" vai "Valmieras piens", tad visos šajos uzņēmumos arodbiedrības ir.
Pieļauju, ka šiem uzņēmumiem ir senas arodbiedrību tradīcijas un tās turpinās. Bet pamēģiniet privātā uzņēmumā darbiniekiem dibināt arodbiedrību!
Bet tās ir jūsu tiesības – dibināt arodbiedrību! Mēs jūs līdz asinīm aizstāvētu ar saviem juristiem! Cita lieta, vai jūs to pati gribētu?
Ko man gribēt, ja es nākamā dienā pēc ierosinājuma dibināt arodbiedrību būtu uz ielas!
Jūs jau pati atbildējāt, kāpēc privātajā sektorā ir grūtāk dibināt arodbiedrību. Mēs varam palīdzēt tikai tiem cilvēkiem, kas ir gatavi ar kaut ko riskēt. Nevaram jau aiziet un pārmācīt darba devēju.
Arodbiedrība nav spējīga palīdzēt tam, kas neko nedara savā labā un pat negrib būt tās biedrs!
Kā piecu ballu sistēmā novērtētu Latvijas arodbiedrību spēku aizstāvēt arodbiedrības biedru?
Domāju, ļoti augstu. 70–80% līdzšinējo tiesvedību esam vinnējuši. Darba devēji, kuriem ir daudz lielāki finanšu resursi, ir uzvarējuši tikai 20-30% gadījumu. Piecu ballu sistēmā LBAS veikumu varētu vērtēt vismaz ar četrinieku, ja ne ar četri ar krustu.
Tomēr Latvijā nav populāri darboties arodbiedrībās.
Bet tas taču nekas! Varu, piemēram, pateikt, ka regbijs Latvijā nav populārs. Ko tas nozīmē? Tie, kuriem regbijs ir būtisks, viņi ar to nodarbojas.
Teiksim tā, Latvijā nav stipras arodbiedrības.
Kāpēc? Esam stiprāki nekā Lietuvā un Igaunijā. Esam daudz vairāk gan skaitliski, gan īpatsvarā. Vai tas ir slikti?
Bet ko esat panākuši?
Ļoti daudz, tikai jūs to nezināt. Neesat arodbiedrības biedrs, neesat gribējusi to zināt.
Šodien [26. aprīlī – red.] biju Ministru kabinetā, mani sadzirdēja, kaut ko atkal panācām. Tā arī turpināsim. Tāpat strādā darba devēji, Latvijas Pašvaldību savienība. Ja gribat pateikt, ka sadarbības un sociālie partneri ir slikti, jo nav izrīkojušies valdības vietā, tad atbilde ir vienkārša: mēs to nevaram. Mums ir padomdevēju, rekomendāciju sniegšanas funkcijas. Esam sociālie partneri, kas pārstāv savas intereses, dod savu ekspertīzi un nepārtraukti runājam un pārliecinām. LBAS var parādīt daudzas lietas, ko esam izdarījuši!
Ja atceramies, tieši arodbiedrība organizēja referendumu, kuram pateicoties netika privatizēts "Latvenergo". Esam noturējuši daudzas Darba likuma normas, pēdējā laika aktuālākā cīņa ir par virsstundu darba apmaksu, ko esam noturējuši 100% apjomā ļoti smagās cīņās. Esam noturējuši PVN samazinātās likmes un atvieglojumus apgādībā esošām personām. Ļoti nozīmīgas bija diskusijas par pensijas vecuma paaugstināšanas grafiku, kur mūsu akciju rezultātā šī pensijas vecuma paaugstināšana notika divas reizes lēnākā tempā.
Sociālo partneru kopīgas darbības rezultātā ir beidzot jūtami, bet ne pietiekami paaugstināta darba samaksa iekšlietu sistēmā strādājošajiem. Ir stājies spēkā jauns Arodbiedrību likums un vēl, un vēl... Piemēram, Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ir saskaitījusi, ka pēdējos piecos gados, pateicoties nozares protestiem, ir iegūts 150 miljonu papildfinansējums, kas citādi nebūtu noticis.
Nosauciet, lūdzu, vismaz pāris ar LBAS līdzdalību pieņemtos lēmumus!
2002. gadā LBAS namā ieradās Kalvītis kā premjers un viņu ar argumentiem pārliecinājām, ka nekādā gadījumā dzīvojamās telpas nevar aplikt ar NĪN. 2006. gadā kopā ar Ingūnu Rībenu ["Vienotības", tagad Nacionālās apvienības politiķe, Saeimas deputāte] pārliecinājām "Jauno laiku", ka nevajag ieviest maksājumus par ēkām un dzīvokļiem. Tikai tad, kad Starptautiskais valūtas fonds kopā ar Pasaules Banku (PB) vienā naktī nodiktēja [aizdevuma noteikumus], tikai tad ieviesa NĪN. Tad, kad tika spriest par NĪN likmi 0,1, 0,2%, 0,3% no kadastrālās vērtības, PB piedāvāja tās desmitkāršot! Un tajā brīdī mēs cēlāmies kājās un sākām stāstīt visādus brīnumus, kādi Latvijā ir iespējami pēc NĪN desmitkāršošanas. Un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents mūs simtprocentīgi atbalstīja, jo saprata, kāda ir iedzīvotāju maksātspēja un kāds būs viņa privātmājas un biznesa liktenis pēc tādas NĪN likmes.
Jautājums par padarīto bija tāpēc, ka LBAS pagājušā gada pārskatā ir teikts, ka "no valdības puses darbība ir grūti komentējama" un vienīgais reālais ieguvums no milzīgām diskusijām bija minimālās algas paaugstināšana par desmit eiro.
Tā bija konkrēta NTSP sēde. Vai atceraties, Augulis [Uldis Augulis, tolaik labklājības ministrs] prasīja 367 eiro minimālo algu vai negribēja palielināt nemaz, Arvils Ašeradens kā Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs gribēja 380 eiro. Mēs, LBAS, izplēsām 370 eiro. Nebūtu arodbiedrības – būtu 360 eiro, simtprocentīgi.
Desmit eiro, jā, tas ir maz, bet labklājība krājas kā santīms pie santīms vai piliens pie piliena.
Ja gribat no arodbiedrībām vairāk, tad vienam spārnam ir jākļūst par leiboristiem, jāmēģina tur kaut ko darīt. Bet patlaban esam izšķīrušies, ka esam sociālie partneri un neejam politikā.
