Kāds ir arodbiedrības viedoklis par jauno pedagogu algu modeļa projektu?
Ir virkne gan mazāku, gan lielāku lietu, pret kurām jaunajā finansēšanas modelī iebilstam, tāpēc ministrijai esam ierosinājuši vairāk nekā 20 priekšlikumu. Tomēr līdz šim brīdim neviens no mūsu iesniegtajiem priekšlikumiem nav ņemts vērā.
Mēs saprotam, ka katram priekšlikumam ir fiskālā ietekme un nauda nav neierobežotā daudzumā, tāpēc arī uzstājam uz grafika izveidi. Grafikā parādītos konkrēti pasākumi, kas jāveic jau no 2016.gada 1.septembra, un tādi, kas būtu jāievieš vidēja budžeta termiņa ietvaros no 2017. līdz 2019.gadam. Grafiku nosūtījām Izglītības un zinātnes ministrijai 13.jūlijā. No ministrijas saņēmām atbildi par to, cik kopumā izmaksā mūsu vajadzību liste. Tomēr iztrūkst saraksts, kas palīdzētu saprast, cik konkrēti maksā katrs priekšlikums. Tas ļautu saprast, vai priekšlikums vispār ir iespējams. Mēs modeli neatbalstīsim, ja mūsu priekšlikumi netiks atrunāti MK noteikumu pielikumā vai arī noslēguma sadaļā. Par to mēs aktīvi iestāsimies 11.augusta sēdē Ministru kabinetā.
Uz grafiku uzstājam, jo tādu izveidot paredz Izglītības likuma 53.pants, kur teikts: pedagogam ar atbilstošu profesionālo kvalifikāciju darba samaksa par vienu slodzi nav zemāka par MK apstiprināto pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafikā noteikto darba samaksu attiecīgajā laikposmā. Mūsu darbs ir iestāties par tām lietām, kas ir normatīvajos aktos.
Jaunā modeļa būtība ir samazināt lielo atšķirību starp pedagogu algām.
Pašlaik ir pedagogi, kas par pilnu slodzi saņem no 420 līdz 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Ir arī tādi, kas saņēmuši 1700, un tas jau liecina, ka ir veiktas nelikumīgas darbības. Protams, atšķirības ir lielas, tāpēc ir jābūt mehānismam, kā starpību samazināt. Ar jauno modeli ieguvēji būs mazo skolu pedagogi. Tomēr uz kā rēķina? Uz lielo skolu pedagogu atalgojuma rēķina.
Ja pedagogam kādā no lielajām Rīgas skolām šobrīd ir alga, pieņemsim, ir 1200 eiro un viņam pateiks, ka tev tagad būs 1050 eiro, tad kurš tam piekritīs? Un kāds tam ir pamatojums? Kurš pateiks, vai tas ir par daudz vai par maz pedagogam par to, ko viņš dara. Kā zināms, nodokļos tiek samaksāta 1/3 daļa no algas.
Mēs ministrijai jautājām, kāpēc nevarēja to trepīti taisīt lejā no lielākās algas, protams, neskaitot tos 1700 eiro, kas nav godīgi nopelnīti. Par fiskālo ietekmi tādā gadījumā mums aprēķinu nav. Tomēr mēs neesam ieinteresēti, lai algu reformas rezultātā ciestu lielo skolu pedagogi. Tad varbūt šeit vietā ir ironija par atšķirīgiem atalgojumiem dažādās ministrijās. Tu vienā ministrijā esi vecākais referents un otrā – vecākais referents, bet algas ir atšķirīgas. Varbūt arī te vajadzētu paņemt vieniem nost un izlīdzināt algas?
Taču runa nav tikai par algu. Vairāki elementi liecina, ka pēc jaunā modeļa pedagogiem būs jāstrādā vairāk, lai iegūtu slodzi, un mēs iestājamies arī par to, lai pedagogi nebūtu pārslogoti.
Problēma jau arī ir tajā, ka algu modeli visu laiku apspriež, pārceļ tā ieviešanu, bet izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile norāda uz to, ka naudu galu galā var arī vispār nepiešķirt, kas padara cīņu līdzīgu kā ar vējdzirnavām.
Atlikts tas tiek arī tāpēc, ka nav skaidra akcepta no sociālajiem partneriem. Joprojām ir ļoti daudz iebildumu. Tā mēs varam spriest, ko tas kopumā liecina par izstrādāto dokumenta projektu. Protams, sociālajiem partneriem finansiālais aspekts nav mazsvarīgs, bet grafika ietvaros, manuprāt, tas būtu kā kompromisa variants visām iesaistītajām pusēm.
Pirms kāda laika valdības sēdē tika publiski pateikts – ja būs jaunais modelis un tiks sakārtots skolu tīkls, tad papildus nepieciešamo naudu atradīs. Tagad savukārt pasaka – nē, jums naudas nebūs, jums ir jāiekļaujas esošā finansējuma ietvaros, jums ir jāsakārto skolu tīkls. Tomēr pamatā jau tīkls ir optimizēts. Piemēram, profesionālās izglītības jomā pirms pieciem gadiem bija virs 60 skolām, tagad tās ir uz pusi mazāk.
Tomēr tās lielākoties ir Izglītības un zinātnes ministrijas skolas, nevis pašvaldību.
Arī vispārējās izglītības sektorā jau ir veikti darbi – skolas ir sadalītas pa filiālēm vai likvidētas. Tas bija jānosaka jau sen iepriekš, bet beidzot MK projekta stadijā ir noteikumi, kas noteic minimālo bērnu skaitu, no kura sākot var atvērt vidusskolas klasi. Tas, manuprāt, ir ļoti nopietns solis. Pašvaldības pieņem šos sāpīgos lēmumus, reorganizē un slēdz skolas. Mēs kā arodbiedrība ļoti pievērsīsim uzmanību solījumam par naudu, kas atradīsies tikai pēc skolu tīkla optimizācijas.
Kādas būtu sekas solījuma neturēšanai? Vai streiks?
Jā, man to daudzi prasa. Bet kā arodbiedrības priekšsēdētāja es darīšu visu iespējamo, lai līdz streikam nenonāktu. Lai izmantotu visas citas metodes – tikšanās ar ministriju pārstāvjiem, ar citiem sociālajiem partneriem. Bet es gribētu teikt, ka 11.augusts parādīs turpmāko arodbiedrības rīcību. Tas būs izšķirošais datums, kad mēs sapratīsim, kāda būs mūsu tālākā rīcība, neizslēdzot tādas aktivitātes kā streiks.
Kā vērtējat IZM sadarbību ar arodbiedrību? Iepriekš pārmests komunikācijas trūkums.
Mēs esam vairākkārt tikušies, sūtījuši kādas astoņas projekta versijas. Laiks ir mūsu lielākais nedraugs. Ministrija atsūta kārtējo biezo dokumentu paketi – versiju ar vairāk nekā deviņiem pielikumiem, un tev ir jāmeklē, ko tieši viņi ir mainījuši jaunajā versijā – koeficentu, procentus, summu. Labākajā gadījumā tam iedod divas dienas. Bet mums jau arī ir sava organizācijas struktūra un eksperti, kam jāprasa.
Piemēram, mums atsūtīja dokumentu par mērķdotācijām, kas aiziet pedagogu atalgojumam 119 pašvaldībās. Ministrija deva divas dienas, lai mēs to izanalizētu. Mūsu eksperte strādāja ārpus normālajiem darba režīmiem. Izrādījās, ka nauda nav paredzēta 2305 sešgadīgiem bērniem un 683 pedagogiem, kas ieguvuši kvalitātes pakāpes. To atrada mūsu eksperte, bet ministrija par to skaļi nerunāja, kamēr uz to nenorādījām.
Runājot par skolu tīklu, šobrīd ir izskanējušas ziņas par to, ka nākotnē varētu slēgt 80 skolas. Iepriekšējā arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško LV portālam norādīja, ka arodbiedrība šajā jautājumā nav ērtā pozīcijā, lai izteiktu savu viedokli, jo pārstāv gan lielo skolu pedagogus, gan mazo skolu pedagogus.
Es kā strauss galvu smiltīs nebāzīšu. Arī arodbiedrības biedri saprot, ka ir jāpieņem sāpīgi lēmumi. Demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir. Arī mums ir pieejama valsts izglītības sistēmas datubāze, un tieši vidusskolas posmā bērnu skaits dažviet ir ļoti mazs. Ir pat skolas, kur 11. un 12.klasē mācās vien pāris skolēnu.
Lemt par skolu tīklu – kuru skolu slēgt, kuru reorganizēt – ir pašvaldību kompetence. Savukārt ministrija dod tam akceptu vai nē un pārbauda, cik viss ir bijis korekti. Mēs no arodbiedrības puses gribam to, lai šim procesam būtu kritēriji. Ņemot vērā, ka tas ir sāpīgs un nepopulārs lēmums, mēs gribam, lai tas ir tiesisks, normatīvo aktu ietvaros. Lai netiek ņemts vērā tikai izglītojamo skaits, bet skaidri pateikti kritēriji, un visiem vienādi. Tur ir jāskatās gan izglītojamo skaits, gan centralizēto eksāmenu un olimpiāžu rezultāti. Jāņem vērā, cik ir iesniegti un valsts līmenī novērtēti konkrētās skolas zinātniski pētnieciskie darbi, kādas ir projektu aktivitātes skolā un cik ir pedagogu ar kvalitātes pakāpēm. Šādi šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Saprotot, ka būs pedagogi, kas paliks bez darba, viņiem jābūt sajūtai, ka viss ir izdarīts korekti. Kad es strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā par parlamentāro sekretāri, līdz ministrijai nonāca neskaitāmi gadījumi, kad diemžēl notika politiskā izrēķināšanās ar skolas direktoriem, kas bija netīkami pašvaldības varai. Negribas arī ar vienu darvas karoti medus mucu bojāt un teikt, ka pašvaldības ir negodīgas, bet domāju, ka visas puses būtu ieinteresētas, lai būtu skaidri spēles noteikumi. Tad arī nebūs tādi gadījumi, ka pašvaldības slēgtā sēdē pieņem lēmumu par skolas slēgšanu.
Ko darīs tie pedagogi, kas pazaudēs darbu pēc skolu slēgšanas?
Vajadzētu domāt par sociālā spilvena programmu, saprotot, ka visiem pedagogiem nebūs iespēja palikt strādāt sektorā. Realitāte ir tāda, kāda ir, un tā ir jāpieņem, bet ir virkne pašvaldību, kur ir darbs pirmsskolas un pieaugušo izglītības jomā. Par pieaugušo izglītību mums ir izkristalizējies viedoklis, ka tur ir nopietni jāpārvērtē kvalitātes latiņa. Mūsuprāt, būtu jāpārskata piedāvāto bezdarbnieku apmācību kursu lietderība, bet tas jau ir Labklājības ministrijas kompetencē. Tāpēc par šo jautājumu būtu jādomā ne tikai IZM, bet arī Labklājības un, iespējams, Ekonomikas ministrijai ar iespējām izmantot ES struktūrfondus. Mums pagaidām ir bijusi saruna tikai ar Izglītības un zinātnes ministriju.
Lai arī paši skolotāji justos drošāk, nevis baidītos par darba pazaudēšanu.
Jā, es uzskatu, ka tas ir arodbiedrības uzdevums. Ja pedagogs ir mūsu biedrs un paliek bez darba, tad arī vajadzētu palīdzēt viņam saprast, kā palikt sektorā. Piemēram, angļu valodas pasniedzējs var reģistrēties kā pašnodarbinātais un strādāt par privātskolotāju.
Esmu arī dzirdējusi, ka princips "nauda seko skolēnam" ir novedis pie tā, ka skolotāji un skolas cīnās par bērniem, nenoliedzami arī cenšas pieturēt tos bērnus skolā.
Tieši tā!
Bet par to, man liekas, neviens pārāk nerunā. Tas jau var būt morāli grūti bērnam, ja vecāki, piemēram, brauc prom un varbūt viņš pats arī nevēlas tur palikt.
Bet tas ir tas, ko turīgākas pašvaldības dara – tās nodrošina transportu, brīvpusdienas. Mērķis jau bija gana cēls, bet es uzskatu, ka, ieviešot principu "nauda seko skolēnam", netika izanalizēti visi riski. No vienas puses, jā, skaidri iezīmējās, ka vecāki būs ieinteresēti, lai bērns saņem pēc iespējas kvalitatīvāku pakalpojumu. Bet te ir virkne citu faktoru – ir pašvaldības, kas piedāvā transportu par brīvu, brīvpusdienas, bet citas pašvaldība nepiedāvā. Bērnus mēģina piesaistīt ar dažādiem labumiem.
Es arī vienlīdz labi saprotu ģimenes, jo tas nav maz – nav jādomā, kā bērnu nogādāt skolā, kā nodrošināt pusdienas. Tas nav mazsvarīgi reģionu ekonomiskajā situācijā. Cīņa ir, jo skolas saprot, ka aiz bērna ir noteikta summa. Esmu arī dzirdējusi atsevišķus gadījumus, kad vispārējā skola māca bērnu ar īpašām vajadzībām, jo ir lielāks koeficents, ko maksā. Diemžēl pēc laika šis bērns nonāk speciālajā skolā, jo veselības stāvoklis neuzlabojas, problēmas jau ir ielaistas. Par laimi, tādi gadījumi ir reti, bet arī tādi gadās. Taču arī šī ir viena no absurdām pieejām principam "nauda seko skolēnam".
Runājot par atalgojumu skolotājiem, tas noteikti ir saistīts arī ar skolotāja profesijas prestiža jautājumu. Rodas sajūta par apburto loku – skolotājiem algu nepaaugstina, jo neredz profesijas svarīgumu un prestižu, bet tas savukārt zūd mazā atalgojuma dēļ.
Bieži vien, kad mēs iestājamies par izglītības un zinātnes sektorā strādājošiem, mums saka: "Jums tikai nauda, nauda, nauda." Bet es gribu teikt, ka mēs ne tikai par naudu, bet arī par kvalitātes jautājumu iestājamies.
Bet par prestižu runājot, es priecājos, ka sektorā strādā gan pedagogi, gan augstskolu pasniedzēji un atbalsta personāls, kam tas ir aicinājums. Un aicinājums ir tik liels, ka viņš nereti piecieš to, ka alga nav tāda, kā citās Eiropas valstīs. Protams, žēl, ka cilvēks, kas gājis studēt ar aicinājumu, kuram gribas strādāt ar lielākiem vai mazākiem bērniem, žēl, ka viņš pastrādā kādu laiku un saprot, ka knapi var samaksāt savus rēķinus, transportu un pusdienas. Viņš aizbrauc strādāt uz ārzemēm, kur dara mazkvalificētu darbu un nopelna daudz vairāk.
Pedagoga prestižs ir traumēts, tomēr ne vienmēr tiek atspoguļota objektīvā informācija. Piemēram, tiek atspoguļots, cik labas algas ir lielo pilsētu skolās, bet nerunā par mazajām skoliņām. Daudzi valdībā, Saeimā postulē, ka nepieciešami augstas raudzes mācībspēki, visas modernākās metodes, atraktivitāte un efektivitāte. Tomēr cik ilgi pedagogs var strādāt bērnudārzā, ja viņa alga pirms nodokļu nomaksas ir 600 eiro? Varbūt šodien viņš ir ar mieru strādāt par tādu algu, bet viņš grib zināt, vai 2017./18.gadā būs izaugsme atalgojumā. Arī augstskolās ir noteikts, ka zemākā alga ir 600 eiro. Pašreizējā modelī tā noteikta kā pati zemākā. Tikai tad, ja augstskola spēj, tā maksā vairāk, tāpēc reģionālajās augstskolās algas ir zemas.
Attieksme ir dažāda ne tikai no valdības puses, bet arī no vecākiem. Mums ir iecerēts tikties ar vecāku organizācijām un skaidrot. Nereti ir pārmetumi par pedagogu profesionalitāti un izmantotajām metodēm, un es kā arodbiedrības priekšsēdētāja gribētu runāt ar vecākiem un uzklausīt viņus. Jāsaka, ka arī bērniem ir dažādi viedokļi.
Kur ir palikuši vīrieši pedagogi? Atbilstoši Mārītes Seiles minētajam Latvijas skolās tikai 10% pedagogu ir vīrieši.
Augstākās izglītības sektorā jau ir, bet vispārējā izglītībā... Es pieļauju, ka daļai no viņiem ir aicinājums, bet tad, kad viņš ierauga algas ciparu, tad tas zūd. Sievietēm tas aicinājums var būt izteiktāks, tāpēc viņas ar atalgojumu samierinās. Es esmu runājusi arī ar dažiem "Iespējamās misijas" pārstāvjiem. Kamēr viņi ir šī projekta ietvaros, tad viss patīk un arī dzirkstele ir acīs, bet, kad projekts beidzies un viņam piedāvā tos spēles noteikumus, kādi ir ikdienā, tad tā zūd. Pedagogi ir arī noguruši, dzīvo neticībā, ka jācīnās par pašsaprotamām lietām. Jaunie, kas iet studēt, to visu redz. Statistika ir nežēlīga, mums ir vairāk nekā 40% pedagogu, kuriem drīz būs pāri 50. Tikai 7% ir vecumā līdz 30 gadiem, un jaunie vietā tik naski nenāk.
Es domāju tas ir prestiža dēļ. Tāpēc uzskatām, ka pedagogs būtu jāpaslavē par viņa paveikto darbu. Sabiedrība runā par kvalitātes latiņām, skatās starptautiskos pētījumus un to rezultātus. Jā, tam ir jāpievērš uzmanība, bet cik daudz mēs esam pieminējuši to, ka pedagogs palīdz skolēnam kļūt sekmīgam? Cik daudz esam pievērsuši uzmanību tam, ka mūsu tautieši aizbrauc uz Lielbritāniju, Īriju un ir ar labām sekmēm – es neesmu dzirdējusi, ka tur bērnus ieliktu zemākās klasēs, viņus ieliek pārsvarā klasi vai pat divas augstāk. Visu laiku ir kritika un pētījumi, kur mēs atpaliekam no citām valstīm, tomēr jābūt sabalansētībai. Kuram patīk, ja tevi visu laiku kritizē? Ir skaļāk jārunā par sasniegumiem starptautiskā līmenī, kas mums ir.
Kāds ir LIZDA biedru skaits?
Kopumā ir ap 30 000. Iepriekš bija vairāk, bet maijā, vēl iepriekšējās priekšsēdētājas laikā, no arodbiedrības izstājās Latvijas Universitāte. Tur bija kādi 1200 biedri. Kad mani ievēlēja, tā bija viena no pirmajām tikšanām – runāt ar LU arodbiedrību par to, vai vēl ir iespējama kāda atpakaļgaita, tomēr viņi jau bija paspējuši reģistrēties Uzņēmumu reģistrā kā atsevišķa arodbiedrība. Rīgas Tehniskajai universitātei arī ir sava arodbiedrība. Tomēr nebūs tā, ka nesadarbosimies. Par to esam runājuši ar Latvijas Universitāti – par iespējām slēgt sadarbības līgumu. Mēs noteikti neatsakāmies no augstākās izglītības, jo tas zaudējums ir diezgan liels – 1200 biedri. Tāpēc 27.augustā aicināsim augstskolas, lai tiem, kas nav nevienā arodbiedrībā vai no savējās izstājušies, pastāstītu par tām iespējām, ko piedāvā LIZDA. Nevienu gan nemēģināsim pārvilināt.
Kas ir arodbiedrības prioritāte augstskolu un profesionālo skolu jomā?
Visvairāk jāpiestrādā tieši pie sporta – pedagogu atalgojumi profesionālās skolās un augstskolās. Arī jaunā pedagogu atalgojuma modeļa ietvaros dabūjām pacīnīties par Murjāņiem – tur ir struktūrvienības filiāles, bet to neņēma vērā, rēķinot naudas apjomu, ko viņi saņems. Tomēr tīri no profesionālā ietvara viņi nevar būt vienā vietā, jo tas ir atkarīgs no sporta jomām. Nākamā pēc sporta ir pieaugušo izglītība, augstākā izglītība, zinātne un atbalsta personāls.
Pedagogu atalgojuma modelī arī ir sadaļa par augstskolu pedagogiem. Rudenī mums sāks strādāt ekspertu grupas, kas darbosies pēc principa – identificēt problēmas un meklēt risinājumus, kurus tad mūsu birojs īstenos.
Ne tikai augstskolu, bet arī zinātnes darbinieku aizmiršana ir viens no lielākajiem pārmetumiem arodbiedrības darbībā. Kādi ir arodbiedrības plāni, lai iesaistītos šajā jomā?
Jāatzīst, ka zinātnē nav tikai naudas, ir arī citas problēmas, kas saistās ar patentu jautājumiem. Šai ziņā mūsu valsts sistēma un normatīvā bāze ir smagnēja salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Jāstrādā pie zinātnes bāzes finansējuma sadales – tur joprojām ļoti diskriminētas ir sociālās un humanitārās zinātnes.
Jādomā arī par zinātniekiem un to, ka viņi dzīvo režīmā – ir projekts, tad tev ir nauda, beidzas projekts – ej uz bezdarbniekiem. Nav stabilitātes, neskatoties uz naudu, kas iezīmēta no valsts budžeta. LIZDA plāno zinātniekus savest ar darba devējiem, lai viņiem pavērtos iespējas saņemt labāku, sistemātisku atalgojumu. Ir iecere runāt ar Ekonomikas ministriju par šo jautājumu. Paskatīties arī līgumos, lai tie nav diskriminējoši un ievēro to, kas norādīts Darba likumā un Zinātniskās darbības likumā. Tāpēc mums ir biedri, kas izkristalizē problēmu un tās iespējamo risinājumu, mēs saņemam mājasdarbu un tālāk ejam to risināt.
Šogad IZM paredz piešķirt finansējumu par pētniecību augstskolām.
Jā, ministrija augstākās izglītības finanšu modeļa ietvaros paredz piešķirt 5,5 miljonus eiro augstskolām otrā pīlāra ietvaros. Manā rīcībā ir nonākusi neoficiāla informācija no drošiem avotiem, ka 1,5 miljoni no šī finansējuma pienāksies Ventspils Augstskolai. Tas nepārprotami vedina domāt, ka finansējuma sadale nav taisnīga.
