Streiks būs vēl nesaudzīgāks

Valdība vairākkārt paudusi, ka naudas pedagogu atalgojuma celšanai šogad nebūs. Uz ko cerat, rīkojot piketu?

Arodbiedrības misija ir aizstāvēt savu biedru ekonomiskās, tiesiskās, sociālās un profesionālās intereses. Pikets būtībā ir arodbiedrības biedru iestāšanās par cienīgāku attieksmi caur likumu ievērošanas prizmu. Spēkā esošais Izglītības likums nosaka valdības apstiprinātu pedagogu atalgojuma palielināšanas grafiku, ko pati valdība nepilda. Par pedagogu darba samaksas paaugstināšanu runā arī Saeimas apstiprinātās Izglītības attīstības pamatnostādnes. Turklāt pirms 13. Saeimas vēlēšanām esam parakstījuši vienošanās ar piecām Saeimā pārstāvētām partijām, kur tās ir apņēmušās nodrošināt minētā grafika izpildi. Divas partijas to solījušas mutiski. Piketa virsmērķis ir panākt, lai politiķi pilda šos normatīvos aktus un priekšvēlēšanu solījumus un sagādā tam nepieciešamos deviņus miljonus. Mēs pat esam atraduši četrus iespējamos finanšu avotus.

Kādi tie ir?

Tie ir līdzekļi, ko ienestu ģenerālvienošanās būvniecības nozarē, Liepājas cietuma būvniecības, kur triju gadu laikā paredzēts ieguldīt 113 miljonus, neuzsākšana, kā arī mežu nozares reforma, mežu apsaimniekošanas liberalizēšana. Valdība šos avotus ir noraidījusi. Ceturtais avots – līdzekļi, ko dotu Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) un Ministru kabineta vienošanās un domstarpību protokola rezultāts. 2019. gada budžeta pašvaldību budžetu nodokļu ieņēmumi kopā ar speciālo dotāciju ir 19,6% no plānotajiem kopbudžeta nodokļu ieņēmumiem, neieskaitot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas valsts pamatbudžetā veselības aprūpes finansēšanai. Norādīts arī, ka IIN ieņēmumi kopā ar speciālo dotāciju nav mazāki kā 1,47 miljardi eiro, kas veido 19,4% no kopbudžeta ieņēmumiem, rezultātā radot starpību 0,2%, kuru varētu izmantot pedagogu atalgojuma palielināšanai. Mūsu jautājums ir: vai arī šis avots neder?

Tātad ar piketu cerat panākt, lai kādu no minētajiem avotiem vai pat vairākus izmanto pedagogu atalgojuma grafika izpildei…

No vienas puses, arodbiedrībai pat nebūtu jādomā, kur ņemt naudu. Tas ir valdības darbs, pildot normatīvajos aktos noteikto. Piedevām atgādināšu, ka ir Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, kurš daudzām publiskajā sektorā strādājošo grupām, tai skaitā Saeimas deputātiem un valdības pārstāvjiem, ja valstī ir ekonomiskā izaugsme, paredz atalgojuma palielināšanu. Tad kādēļ pedagogiem – publiskajā sektorā strādājošai grupai –, lai saņemtu dažu desmitu eiro paaugstinājumu, tiek nemitīgi mainīti spēles noteikumi, izvirzītas papildu prasības?

Ja likums netiek pildīts, kāpēc nevēršaties pret valdību tiesā?

Jā, mums šāds padoms jau ir dots. To noteikti apsvērsim, ja 20. martā neatradīsim kompromisu ar valdību. Taču jau esam spēruši globālāku soli – vērsušies pie Eiropas Komisijas (EK), kura saskaņo Latvijas valsts budžetu. Vēršam EK uzmanību uz to, ka Latvijas valdība, veidojot 2019. gada budžetu, nav ievērojusi trīs likumus – Izglītības likumu, kas nosaka pedagogu darba samaksu, Augstskolu likumu, kurš nosaka bāzes finansējumu augstākajai izglītībai, un Zinātniskās darbības likumu, kurš nosaka bāzes finansējumu zinātnei. Turklāt pati EK savos ziņojumos norāda uz mūsu minētajām problēmām, kuras, izrādās, Latvijas valdība neņem vērā.

Noteikts, ka algu pieauguma grafiks ir indikatīvs – par algu palielināšanu katru gadu valdība lemtu atsevišķi, izpildoties konkrētiem faktoriem – jābūt valsts ekonomikas izaugsmei, skolu tīkla sakārtošanai, izglītības procesa uzlabošanai. 

Jā, kad šo grafiku pieņēma, gan LIZDA, gan LPS norādīja, ka skolu tīkla optimizēšana neienesīs pietiekami naudas grafika īstenošanai. Tas ir protokolēts.

Ekonomikas izaugsme valstī, pēc Ekonomikas ministrijas, Finanšu ministrijas un Centrālās statistikas pārvades datiem, notiek un tiek prognozēta arī nākamajos gados.

Otrs nosacījums – izglītības procesa efektivizācija, ko nupat pārrunājām ar izglītības ministri. Te mums acīmredzot ir atšķirīga izpratne, ko ar to saprast. Mēs, arodbiedrība, to redzam tā – pirmsskolas vadlīnijas ir pieņemtas, tās sāks īstenot no šā gada 1. septembra. Tas nozīmē, ka pirmsskolas pedagogiem palielināsies arī darba apjoms. Pamatizglītības standarts jaunā kompetencēs balstītā satura ietvarā arī ir pieņemts un sāks darboties no nākamā gada 1. septembra 1., 4., 6., 10. klasē. Vidējās izglītības standarts pašlaik ir aktīvā apspriešanā un drīzumā tiks virzīts uz valdību. Profesionālajā izglītībā mācību procesa nodrošināšanai daudz kur pāries uz tā saukto moduļu sistēmu. Attiecībā uz iekļaujošo izglītību pieņemts, ka četras speciālās tā dēvētās vieglās izglītības programmas nevarēs īstenot speciālās izglītības iestādēs, bet būs jāīsteno parastajās skolās. Tātad pedagogiem būs jābūt gataviem ar šādiem bērniem strādāt. Internātskolas teju visas ir slēgtas, un arī šie bērni ir atnākuši uz parastajām skolām. Desmit gadu laikā slēgta puse profesionālās izglītības iestāžu. Par vidusskolām arī ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kuros atrunāts minimālais izglītojamo skaits un kvalitātes kritēriji, lai iegūtu valsts finansējumu. Pagājušogad 25 skolas slēdza, bet vairāk nekā 40 reorganizēja. Kas vēl ir vajadzīgs? Vai tā nav efektivizācija? Varbūt kādam to gribētos izdarīt vēl ātrāk un plašāk, taču nepieciešamie lēmumi ir pieņemti un reforma ir atšķirīgās realizēšanas stadijās. Tātad, kā uzskata arodbiedrība, skolu efektivizācija notiek un notiks tādā laika ietvarā, kādu normatīvie akti paredz.

Trešais nosacījums – skolu tīkla optimizācija. Mēs uzskatām, ka arī tā notiek. Savu iespaidu atstāja vienu gadu pašvaldību vēlēšanas, citu – Saeimas vēlēšanas, bet skolu skaits samazinās – 25 skolas ir slēgtas. Pērn, slēdzot vai reorganizējot kopumā 64 skolas, ieguvums bijis tikai 1,4 miljoni eiro. Ja mērķdotācija pedagogu atalgojumam ir apmērām 360 miljoni, bet zemākās samaksas par likmi nodrošināšanai 900 eiro apmērā papildus vajadzīgi 117 miljoni, tad cik gan skolu vēl ir jāslēdz?

Ceturtais avots – finansējuma palielinājums no valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem. Ja pirmie trīs avoti naudu neienes, tad mēs ejam un valdībai sakām – tie nedod pietiekami naudas.

Jaunā valdība gatavojas veikt administratīvi teritoriālo reformu. Vai skolu tīkla reformu nebūtu loģiski veidot pēc tam, jo pretējā gadījumā to varētu nākties pārplānot vēlreiz?

Administratīvi teritoriālā reforma noteikti ietekmēs skolu tīklu. LIZDA un LPS esam vienisprātis, ka mehāniski pieņemt lēmumus attiecībā uz skolu tīklu reorganizēšanu nedrīkst. Mēs, arodbiedrība, noteikti iestājamies, ka pirmo sešu klašu skolēniem skolai vajadzētu būt maksimāli tuvu dzīvesvietai. 7.–9. klasē vajadzētu katru gadījumu vērtēt individuāli, bet par 10.–12. klasi devām akceptu par minimālā izglītojamo skaita noteikšanu.

Jāņem vērā, ka lauku teritorijās ir ļoti atšķirīga sociāli ekonomiskā situācija. Par laimi vai diemžēl, bet skolas esamība vai neesamība to iespaido. Skola risina daudzas sekas, kas radušās ārpus tās. Tāpēc uzskatām, ka mazajām ir jābūt.

Ekonomists Jānis Turlajs1 ieteic, ka bērns var braukt uz skolu vairākus kilometrus ar riteni, viņu var aizvest arī vecāki. Bet kādi bieži vien ir tie vecāki... Par bērna drošību arī ir jārūpējas – nevar viņu laist vienu iet kilometriem tālu, zinot, kāda mūsdienās ir satiksmes intensitāte, ceļu neizbraucamais stāvoklis, bīstami cilvēki ar dažādām nosliecēm. Nevar arī bērnu ar autobusu uz skolu vadāt vairāk nekā stundu. Mēs esam par to, ka lēmumiem attiecībā uz skolu tīkla optimizāciju ir jābūt maksimāli par labu izglītojamam, viņa drošībai, izglītības pieejamībai.

Izglītības ministre Ilga Šuplinska aicinājusi pārskatīt pedagogu darba samaksas modeli, atteikties no līdzšinējā principa “nauda seko skolēnam”. Kāds ir LIZDA viedoklis?

Kad 2016. gadā pašreizējo modeli izstrādāja, mēs jau tad norādījām uz nepilnībām un aicinājām to pilnveidot. Priecājos, ka arī jaunā ministre atzīst, ka tas ir jāpārskata. Par to, vai būtu jānosaka, ka “nauda seko klasei”, es šodien neesmu droša. 

Latvijā un Igaunijā tēriņi izglītībai attiecībā pret kopējo budžetu ir līdzīgi. Kāpēc skolotāju algas Igaunijā ir teju uz pusi lielākas?

Mums ir ļoti daudz mazu skoliņu. Pēc manā rīcībā esošajiem datiem, pērn rudenī bija 130 izglītības iestādes, kurās skolēnu skaits ir līdz 80.

Ja Latvijā politikas plānošanas dokumentos un arī partiju priekšvēlēšanu programmās ir atrunāts un nostiprināts mērķis par mazo skolu lomu un saglabāšanu, kā arī noteikts, ka 1.–6. klasē skolai jābūt maksimāli tuvu skolēna dzīvesvietai, tad ko gan darīt?  Tad, politiķi, esiet tik drosmīgi un pasakiet, ka arī šo skolu nebūs.

Skolas uzturēšanas, transporta, brīvpusdienu izdevumi veido lielāko izdevumu daļu, ne pedagogu algas, kas Latvijā, pēc OECD datiem, ir vienas no mazākajām. Ir vietas, kur pedagogu pietrūkst, īpaši fizikā, matemātikā, ķīmijā, bioloģijā un nu jau latviešu valodā, angļu valodā, mūzikā, sportā un pat pirmsskolā. Nereti viens skolotājs, glābdams situāciju, skraida pa vairākām skolām vairākos novados, profesionāli izdegdams. Tad mums ir arī jautājums: kā gan būs iespējams realizēt jauno izglītības saturu, kura īstenošanai paredzēta dažādu priekšmetu pedagogu tikšanās un savstarpēja sadarbība, kas minētajos apstākļos ir gandrīz neiespējama? 

Skolēnu skaits valstī samazinās, kam neseko tikpat liels pedagogu skaita samazinājums. Kur rodas šis skolotāju deficīts?

Skolu skaits samazinās, līdz ar to samazinās arī pedagogu skaits. Daļa pedagogu aiziet pensijā, bet jauno skolotāju pieplūdums ir nepietiekams. Taču dati, kas tiek tiražēti par skolotāju skaitu, ir faktiskajai situācijai neatbilstoši. Piemēram, ja pedagogs strādā trijās izglītības iestādēs nepilnu slodzi, viņu saskaita kā trīs skolotājus. Jāņem vērā, ka līdz ar bērnu skaita samazināšanos samazinās arī darba apjoms un arvien vairāk kļūst šādu vairākās vietās strādājošu pedagogu.

Lai piesaistītu jaunus pedagogus, skolām jāsāk sevi reklamēt. Tādus padomus nupat saņēma izglītības darbinieki, kas bija pulcējušies izglītības pro­grammas “Iespējamā misija” 10 gadu darbības forumā. Ko skolas var piedāvāt?

Jā, tieši tā – ko gan skolas var piedāvāt? Pat ja skola var tarificēt par likmi virs 900 eiro, tad pēc nodokļiem cilvēks saņem 800 eiro. Un tas ir Rīgā, Pierīgā, ne mazajās skoliņās vai pirmsskolā. Tad ko gan tur var rekrutēt?

Saskaņā ar valdības apstiprināto grafiku samaksa par likmi paredzēta 750 eiro. Cik lielai vajadzētu būt likmei, lai jauni cilvēki vēlētos strādāt par pedagogiem?

Saskaņā ar mūsu pērn gada nogalē veiktu pētījumu atalgojums, kuru kā motivējošu norāda paši pedagogi, ir vidējā darba samaksa valstī reiz koeficients 1,2. Tas ir ap pusotru tūkstoti eiro, ieskaitot nodokļus.

Tas ir apmēram tikpat, cik patlaban saņem pedagogi Igaunijā.

Jā, mūsu valdības apstiprinātais grafiks kā zemāko darba samaksu paredz 900 eiro 2022. gadā. Jau šodien vidējā darba samaksa valstī ir 1063 eiro, bet nākamgad paredz jau 1120 eiro. 

Ja pikets nedos cerēto rezultātu, ir paredzēts streiks. Līdz šim tie gan neko radikāli nav spējuši mainīt. Ko paredzat darīt šoreiz?

Iepriekšējais vienas dienas brīdinājuma streiks tomēr deva zināmu pozitīvu rezultātu Ministru kabineta 2016. gada noteikumos par pedagoga darba samaksu, kas būtu vēl šausmīgāka, ja mēs neko nebūtu darījuši. Piketa pieteikums rudenī pirms Saeimas vēlēšanām tomēr palīdzēja vispār uzsākt šī pedagogu darba samaksas grafika realizēšanu. Iepriekšējais grafiks bija apstiprināts 2005. gadā.

Jā, ministrijā ironizē: vai tad to 40 eiro dēļ, ko mums būtu jāsaņem papildus saskaņā ar grafiku, uz skolām nāks jaunie pedagogi, vai tad pedagogi labāk strādās? Taču te ir runa par attieksmi, par likuma ievērošanu šajā valstī.

Par streika formātu un laiku ir dažādi priekšlikumi. Par to vēl tiks lemts atsevišķā sanāksmē. Taču, ja streiks notiks, tas būs vēl nesaudzīgāks – bez bērnu pieskatīšanas kā iepriekš. Un mēs vairs necīnīsimies par 40 eiro algas paaugstinājumu, bet pieprasīsim pārskatīt grafiku saskaņā ar šī brīža ekonomisko situāciju valstī.

Runājot par prestižu, esat nonākuši zināmā mērā paradoksālā situācijā – nepietiekamais pedagoga prestižs sabiedrībā lielā mērā ir saistīts ar zemo atalgojumu profesijā. Cenšoties panākt tā paaugstinājumu, jūs rīkojat piketus un streikus, vienlaikus ar to pozicionējot sevi kā netaisnības upurus. Taču mūsu kultūrā upurus ir pieņemts žēlot, nevis cienīt.

2016. gadā bija pētījums, kurā atklājās, ka sabiedrība – gan vecāki, gan izglītojamie – pedagoga profesijas prestižu vērtē augstāk nekā paši pedagogi. Diemžēl negatīvi pedagogu prestižu ietekmē dažādi faktiem pretēji politiķu izteikumi – ka skolotāji jau ir pārbagāti, nav gatavi reformām. Mēs, arodbiedrība, ar šo protesta akciju vēlamies mācīt politiķus un atgādināt sabiedrībai, ka likumi un priekšvēlēšanu solījumi ir jāpilda, bet, ja to nedara, jārēķinās ar nepatīkamām sekām. Mēs nevis nostādām sevi upuru pozīcijā, bet norādām uz savu vērtību, iestājamies pret tiesisko nihilismu un atgādinām jaunajiem politiķiem: ja jau atnācāt ar jauniem politikas mērķiem, tad tagad parādiet tos!

Ja jau ir šis tehniskais budžets un nav iespējams nodrošināt solīto algu pieaugumu skolotājiem, tad kāpēc nebija solidaritātes no politikas veidotāju puses, no parlamenta un valdības, un kāpēc viņi savu algu pieaugumu neiesaldēja? Ja arī politiķu atalgojuma palielinājumu nosaka likums, tad kāpēc vienu likumu viņi ievēro, bet otru – to, kas paredz pedagogu algu paaugstināšanu, – neievēro?

Vai jums ir kāda fundamentāla atbilde, kāpēc politiķi atļaujas jūs ignorēt?

Iespējams, vieniem iedodot atalgojumu, bet citiem ne, cer šķelt sabiedrību. Nepamet sajūta, ka tas notiek kaut kādā mērā mērķtiecīgi.

1 Ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja vadītā ekspertu grupa Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevumā 2017. gadā veica pētījumu par Latvijas skolu tīklu.