Sākoties mācību gadam, skolēniem parasti jautā, vai viņi grib iet uz skolu. Taču šādu jautājumu nāktos uzdot arī pedagogiem. Kas mudina iet uz darbu profesijā, kurā ir tik daudz problēmu, sevišķi, ja esat jauns fiziķis, kuram varētu būt arī citas karjeras iespējas?
Īsā atbilde ir: skolotājs ir viena no profesijām, kuras vistiešākajā veidā maina pasauli. Es to redzu caur sevi – kā mani jau sākumskolā ir mainījusi mana lieliskā skolotāja Maija Vilka. Tagad es varu mainīt pasauli ar to, kas man patīk, – ar fiziku. Kāpēc tieši fizika? Arī tas bijis atkarīgs no mana skolotāja, konkrēti – Hugo Jercīša. Redzu, kā skolotājs spēj ietekmēt pasauli caur bērniem – jo agrāk bērnībā sāk veidot cilvēka personību, jo vairāk to iespējams ievirzīt noteiktās sliedēs.
Taču cik lielā mērā mūsdienu skolotājs to spēj, ja ņem vērā, ka profesijas prestižs sabiedrībā pēdējās desmitgades nav augsts? Uz to Valsts prezidentam pagājušajā nedēļā norādīja arī pedagogu arodbiedrība, aicinot celt pedagogu prestižu.
Ņemot vērā, ka prezidents ir nesen ievēlēts, ir skaidrs, ka visu nozaru pārstāvji ir ieinteresēti viņam skaidrot savas aktualitātes. Tas nenozīmē, ka prezidents uzreiz var mainīt lietas, taču viņam ir svarīgi būt informētam.
Skolēnu neiespaido profesijas prestižs – viņu iespaido skolotājs. Un skolotājs spēj to arvien vairāk. Vēl nesen valdīja uzskats, ka skolotājs ir tikai lektors, zināšanu pārnesējs, taču patlaban viņš arvien vairāk kļūst par mācību procesa organizatoru, cilvēku dzīves veidotāju, pasaules ietekmētāju, iedvesmotāju, viedokļu līderi. Skolotājs spēj ietekmēt daudz vairāk, nekā pieņemts uzskatīt.
Jaunajā izglītības saturā arvien lielāks uzsvars tiek likts uz prasmēm, jo skolas mērķis ir sagatavot skolēnu dzīvei. Nav jēgas iemācīt fiziku, ja viņš neprot kritiski domāt, nav jēgas iekalt fizikas likumus, ja skolēns nespēj tos analizēt un izmantot. Tādējādi skolotāja personības loma un līdz ar to viņa prestižs arvien palielinās, mēs mācām ne tikai priekšmetu, bet arī pašu skolēnu, dodot viņam visdažādākās prasmes, kas nepieciešamas ikdienā. Piemēram, pagājušā gadā mācījāmies sadarbības prasmi – fizikā pildījām uzdevumus, skolēniem savstarpēji sadarbojoties dažādos veidos un analizējot, kurš no tiem kurā brīdī ir izdevīgāks. Šādas prasmes ir nezūdoša vērtība, skolēns tās var izmantot jebkurā brīdī.
Cik gatavi jaunajam izglītības saturam ir paši pedagogi?
Skolotāji tam gatavojas – līdz jaunās pieejas ienākšanai skolās vēl ir gads. Siguldas novadā, domājot par to, šogad pilnveidojam vērtēšanas sistēmu, kas sevī ietver arī satura jautājumus.
Mūsu kopīgais mērķis ir padarīt Latviju labāku. Un bieži vien man ir sajūta, ka mēs, skolotāji, ejam vienā virzienā, bet pārējā sabiedrība darbojas tam pretī. Proti, gribam, kā ir labāk, bet daudzi citi – kā ērtāk. Taču labāk ne vienmēr nozīmē ērtāk. Tas ir izskaidrojams arī no fizikas pozīcijām – ir tāds jēdziens kā inerce, vēlme turpināt to, ko esi darījis līdz šim. Ir skolotāji, kuri sadzird, ka tas, ko viņi darījuši līdz šim, ir bijis nepareizi, un straujās pārmaiņas dažkārt uztver pārāk personīgi.
Kā jauno saturu vērtējat konceptuāli? Pastāv viedoklis, ka kompetenču pieeja ir orientēta uz utilitāru cilvēka apmācīšanu strauji mainīgā darba tirgus vajadzībām, tādējādi tiks producēti izpildītāji, nevis patstāvīgi domājošas personības, kuru sagatavošanai atbilstošāka esot klasiskā akadēmiskā izglītība.
Protams, vienmēr kāds nevēlas patstāvīgi domājošas personības, jo tādas ir grūtāk pakļaut. Taču jaunajā saturā nesaskatu šādu izpildītāju gatavošanu. Piemēram, 7. klasē būs jauns priekšmets – inženierzinātnes. Inženieris pēc būtības nevar būt izpildītājs, viņš ir problēmu risinātājs. Sociāli pilsoniskā joma jaunajā saturā nav aizmirsta. Viens no elementiem tajā ir pašvadīta mācīšanās. Proti, skolēns mācās mācīties. Ja skolēns iemācās apzināties savas stiprās puses un metodes, kā labāk apgūt zināšanas, viņš kļūst par pilnvērtīgu cilvēku, kurš māk mācīties arī pēc tam, kad ir aizgājis no skolas. Es šādā skolēnā saskatu nevis izpildītāju, bet gan neatkarīgi domājošu personību.
Runājot par izglītības vēsturi – kā norāda pazīstamais izglītības eksperts no Lielbritānijas Kens Robinsons, kad Anglijā sākās izglītības sistēmas veidošana, tā bija orientēta uz strādnieku bērniem, lai nodrošinātu strādniekus fabrikām. Jaunā mācību pieeja ir vērsta uz kaut ko gluži pretēju – uz patstāvīgi domājošu cilvēku veidošanu, kuri paši spēs izvēlēties, vai turpmāk strādāt kāda vadībā, piemēram, fabrikā, vai pašiem būt vadītājiem kādā nozarē.
Vai mūsdienu skolēns vispār ir gatavs pats pieņemt lēmumus? Izglītības jomas speciālisti bieži norāda uz bērnu pāraprūpētību un no tās nereti izrietošo bezatbildīgumu.
Piekrītu. Taču jaunās pieejas mērķis ir iemācīties uzņemties atbildību, veikt cēloņu un seku analīzi. Domājot, kā strādāt ar saviem skolēniem, domāju, kā mēs kopīgi pieņemam lēmumus, kā mācāmies, kopīgi izlemjam, kāds būs mūsu kopīgais mācību mēnesis, es ļauju viņiem izteikties, paust viedokli.
Kādus pedagogus skolēni ciena, tātad – ņem vērā, ko tie māca?
Tas jājautā pašiem skolēniem. Domāju, te svarīgs ir īpašību kopums, kas katram skolotājam ir atšķirīgs, jo autoritāti var iegūt dažādos veidos. Pirmkārt, skolotājam ir jābūt apveltītam ar patiku pret to, ko viņš dara, jābūt gatavam izmaiņām un pašanalīzei. Svarīgi ir komunicēt ar skolēniem, dot viņiem iespēju izteikties, mācību procesā likt sajusties nevis zemākiem par skolotāju, bet gan līdzvērtīgiem. Treškārt, parādīt skolēniem, kā tas, ko darām mācību stundā, viņiem var būt noderīgs.
Izcilu pedagogu raksturo arī spēja ieraudzīt un atraisīt izcilību skolēnos. Kas skolotājam nepieciešams, lai to paveiktu?
Te jānodala divas lietas – viena lieta ir strādāt ar olimpiāžu dalībniekiem. Tad ir nepieciešama spēja strādāt ar skolēnu papildus, ārpus stundām. Taču izcils skolotājs var būt arī tāds, kurš spēj pacelt visas klases zināšanu līmeni arī tad, ja tajā nav neviena augstu sasniegumu rezultāta.
Ja vērtētu tikai pēc olimpiāžu rezultātiem, tad vienīgie izcilie skolotāji strādā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un RTU Inženierzinātņu vidusskolā. Pagājušajā mācību gadā fizikas valsts olimpiādē no visiem godalgu ieguvējiem tikai pāris skolēnu nebija no šīm abām skolām, un skaidrs, ka viņu skolotāji nav vienīgie izcilie Latvijā. Ir daudz skolotāju, kas strādā ar skolēniem, panākot galveno: to, ka skolēns progresē. Man šķiet, skolotāja ikdienas darbs ir tik apjomīgs, ka viņam vispirms ir jābūt izcilam klasē kopumā un tikai pēc tam izcilam darbā ar augstajiem sasniegumiem. Visa pamatā ir ikdienas darbs – tāds, lai katrs skolēns redz: tam, ka viņš mācās, ir nozīme. Kā saku – kad tu vakarā izej no skolas, lai esi labāka sevis paša versija. Lai domā, ka ir bijis vērts šeit, skolā, šo dienu pavadīt. Manuprāt, katram ir jādod iespēja mēģināt, praktizēt, jo neviens nav kļuvis gudrs skatoties. Nevar taču iemācīties spēlēt klavieres, tikai skatoties, kā to dara citi. Tādā gadījumā visi, kuri noskatījušies koncertu, būtu pianisti.
Patlaban Latvijā pietrūkst ap 500 pedagogu. Daudzas skolas tos izmisīgi meklē, jo sevišķi jaunus, perspektīvus skolotājus. Ar ko, jūsuprāt, skola – ja atalgojums nav vienīgais kritērijs – var tādus piesaistīt?
Viena no lietām – skolām ir vairāk jāapzinās, ka skolotājs ir klases vadītājs. Skolotāja amats sniedz lieliskas iespējas trenēt līdera, menedžera, organizatora prasmes. Ņemot vērā jauno izglītības saturu, skolotājiem arvien vairāk tiks dota rīcības brīvība pašiem plānot mācību procesu un metodes. Var eksperimentēt, izmēģināt dažādas jaunas lietas, komunicēt. Ir interesanti. Mani tas piesaista, man patīk tas, ka skolā, esot starp skolēniem, es visu laiku jūtos jauns. Protams, skolotājs ir valsts darbinieks un valsts darbs sniedz zināmu pastāvīgumu, zināmas drošības garantijas ilgtermiņā.
Augstskolas ik gadu absolvē tikai daži jaunie fizikas skolotāji. Kāpēc tā?
Viens no iemesliem – dažādās industrijās ir liels pieprasījums pēc tiem, kuri studē eksaktās zinātnes. Šie cilvēki ir dinamiski, ar strukturētu prātu un analītisku pieeju lietām, tāpēc ir spējīgi darboties daudzās nozarēs. Latvijas Universitātē fizikas skolotāja specialitāti sāk apgūt vidēji divi studenti gadā. Valdība ir domājusi, kā situāciju uzlabot, – tagad pedagogi, kas specializējušies kādā vienā jomā, izejot apmācību kursu, var strādāt par skolotājiem kādā citā jomā, arī fizikā. Taču ar šādām izmaiņām fizikas skolotāju trūkuma problēmas atrisināšanai, protams, ir par maz.
Minējāt, ka skolotāji ir valsts darbinieki. Zinot pedagogu zemo darba samaksu un tās gauso paaugstināšanu, kā raugāties uz valsts attieksmi pret skolotājiem? Cik lielā mērā tas ir faktors pedagoga profesijas izvēlē?
Kad pēc diviem “Iespējamās misijas” gadiem kļuvu par skolotāju, sapratu, ka skolotājam ir jābūt kā autonomai mašīnai – viņš plāno savu mācību procesu, realizē, izvērtē to, pieņem lēmumus, lai uzlabotu šo procesu. Veidojas tāds kā noslēgts cikls, par kuru atbildīgs ir tikai skolotājs pats. Nevainoju kolēģus, vadību, valdību vai kādu citu – viņi nav atbildīgi par to, kāds skolotājs es esmu. Taču, ja sadarbojamies, mēs katrs savā jomā varam kļūt labāki.
Tomēr ir kāds atalgojuma minimālais slieksnis, zem kura jūs vairs nevarēsiet atļauties strādāt šo darbu, zem kura skolas vairs nespēs piesaistīt pedagogus.
Jā. Ja tāds tiks sasniegs, es kādā brīdī pieņemtu lēmumu šo darbu vairs nedarīt. Pozitīvi novērtēju, ka ir arodbiedrības, kuras par šādām lietām runā. Taču ir jāsaprot arī otra puse – pie valdības nāk dažādu nozaru pārstāvji, un visi grib sev algas pielikumu. Valdībai ir jāspēj visas vajadzības sabalansēt. Ekonomika pēc definīcijas ir vajadzību apmierināšana limitētu resursu apstākļos.
Es pozitīvi novērtēju, ka skolotāju atalgojums pēdējos gados pieaug – kaut par dažiem desmitiem eiro. Mani apmierina atalgojums, kuru šajā konkrētajā kontekstā saņemu. Protams, gribētos saņemt vairāk, bet tad ir jābūt vairāk skolēniem klasē, tas savukārt prasa kaut kādu sistēmas sakārtošanu. Ne velti valdība skolotāju algas pielikumam pretī prasa skolu tīkla optimizāciju. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija ir veikusi pētījumus par to, kādam jābūt optimālajam skolēnu skaitam klasē, lai iegūtu kvalitatīvu sniegumu: tie ir 20–24 skolēni. Tā ir problēma, par kuru jādomā visas valsts mērogā, – darbinieku efektivitāte. Lai celtu algu biznesā, ir vairāk jānopelna. Lai to izdarītu, darbiniekam ir jābūt ar lielāku atdevi. Mākslīgi ceļot algu, pieaugs inflācija, un tad tas kopumā neko nemaina, jo ceļas cenas.
Skolu tīkla optimizācija nav atkarīga no skolotājiem, bet vispirms no ministrijas un valdības kopumā.
Jā, taču, ja skolotāji prasa algas celšanu, viņiem ir jāpiekrīt skolu tīkla optimizācijai. Skolotāji nevar teikt: gribam lielāku algu, bet nepiekrītam pārmaiņām. Tā ir visu iesaistīto pušu līdzatbildība. Protams, ir lietas, uz kurām valdībai var norādīt – uz to pašu ēnu ekonomiku, kuru samazinot budžetā ienāktu līdzekļi bez papildus nodokļu paaugstināšanas.
Vai jums tomēr nešķiet, ka valdība, vērtējot, kam un cik maksāt, pārāk paļaujas uz to, ka skolotāji strādās arī bez jūtama atalgojuma pieauguma? Valstī vidējā alga patlaban ir virs 1000 eiro, bet zemākā samaksa par likmi skolotājam tikai tagad pieaugusi no 710 līdz 750 eiro. Savukārt summu, ko patlaban paredz pedagogu atalgojuma pieauguma grafiks, kas ir ap 23 eiro pēc nodokļu nomaksas, faktiski nodzēš inflācija.
Man dažkārt tiek teikts, ka esmu labticīgs, jo daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un sagaidu, ka valdības attieksme ir tāda pati, ka tā spēlē godīgu spēli. Ja valsts apzināti tā nedara, tas, protams, nav labi. Esmu gatavs kompromisiem, ja gan es, gan valsts dara labāko, ko var. Protams, šajā ziņā nezinu visus zemūdens akmeņus, politika ir kompromisu māksla, un skaidrs, ka arī līdzekļu sadale ir kompromiss.
Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc gribu būt skolotājs, – vēlos veidot patiesu un godīgu valsti, vēlos, lai mani skolēni ir šādas valsts veidotāji. Tikai visiem kopā krietni rīkojoties, valsts kļūs labāka. Ja top redzams, ka ikviens savā vietā rīkojas vislabākajā veidā, lai valsts kļūtu labāka, esmu ar mieru pieciest grūtības, jo zinu ilgtermiņa mērķus, kurus kopā cenšamies sasniegt.
Kā mācību procesu ietekmē tehnoloģiju attīstība?
Tehnoloģijas palīdz dažādos mācību procesos, piemēram, fizikā un ķīmijā veikt mērījumus, humanitārajās zinātnēs – meklēt nepieciešamo informāciju internetā. Skolotājiem tehnoloģijas palīdz ikdienas darbā, gan veidojot stundas, gan labojot centralizēto eksāmenu darbus.
Aizvien vairāk tiek domāts par pārbaudes darbiem elektroniski. Ieguvums ir ātrāka un objektīvāka to labošana. Savukārt skolēniem tas nodrošina ātrāku atgriezenisko saiti. Tas arī attiecas uz mācību olimpiādēm – skolēni pilda uzdevumus pie datora, un tos pēc olimpiādes beigām sistēma objektīvi izlabo. Svarīgākais – tehnoloģijas nav pašmērķis, tās nepieciešams izmantot tikai tad, kad tas nepieciešams. Plānot un vadīt mācību nodarbību joprojām ir skolotāja kompetence.
Bet vai mācību rezultātu vērtējumā nebūtu jāsaglabā cilvēciskais faktors, kas – sevišķi, ja vērtējumu izdara mašīna, – ļauj ņemt vērā skolēna personību, viņa individuālos sasniegumus un izaugsmi?
Man, piemēram, patīk skolēni, kuri stundās uzdod jautājumus. Taču to nevar ņemt vērā, izliekot atzīmi, kurai jābūt balstītai konkrētos kritērijos. Skolēna personības aspekts nedrīkst ietekmēt viņa sekmju novērtējumu. Jāatzīmē – elektroniskā sistēma nevar novērtēt tādus skolēnu darbus, kas balstās uz pārspriedumiem, argumentāciju, arī matemātiskiem pierādījumiem. Šajās jomās vērtējumu vienmēr izdara skolotājs, tiesa, ievērojot noteiktus kritērijus.
Tomēr laba atzīme stimulē skolēnu mācīties. Un atsevišķos gadījumos tas var būt svarīgāks mērķis par tehniski objektīva vērtējuma ielikšanu.
Pirmkārt, skolēni vienmēr pozitīvi novērtē to, ja viņi zina, tieši par ko saņēmuši atzīmi, tātad – skaidrus kritērijus. Viņiem ir svarīgi precīzi saprast, ko no viņiem prasa. Otrkārt, runājot par jaunā izglītības satura ieviešanu, izglītība arvien vairāk ir orientēta uz to, lai skolēnam ikdienā palīdzētu mācīties. Ikdienas vērtējums nav atzīme, bet komentārs, ieteikums, atbalsts, motivācija. Nemācāmies atzīmes dēļ, bet tāpēc, lai saskatītu iemācītā nozīmi savā ikdienas dzīvē.
Taču, ja izglītības mērķis ir zināšanas un prasmes, laba atzīme var būt stimuls, lai skolēns censtos labāk apgūt mācību priekšmetus, par kuriem viņam citādi, iespējams, nav lielas intereses vai acīmredzamu spēju.
Izglītības mērķis ir nevis zināšanas, bet gan cilvēks, kurš prot domāt. Tajā ir apvienotas, gan zināšanas, gan prasmes. Izglītības uzdevums nav cilvēku padarīt par enciklopēdiju, bet sagatavot viņu iegūto zināšanu izmantošanai konkrētos apstākļos. Mēs veidojam domājošas, nevis tikai zinošas būtnes. Svarīga ir spēja operēt ar zināšanām. Turklāt mēs ikdienas mācību procesā tik un tā atbalstām skolēnu un izvirzām viņam sasniedzamos mērķus pakāpeniski, nevis uzreiz dodam neatbilstoši grūtus uzdevumus. Tā ir skolotāja profesionalitāte – mācību saturu saplānot tā, lai katrs skolēns progresētu. Tātad viņš sajūt progresu arī bez atzīmju saņemšanas. Un atzīme ne vienmēr ir vienīgais elements, kas motivē bērnu. Svarīgs ir pats process un attieksme.
Skolēnam, beidzot skolu, būtu jābūt gatavam turpmākajam solim, gatavam dzīvei, lai kādu viņš to izvēlētos: turpināt mācības profesionālajā izglītībā, studēt augstskolā vai varbūt uzreiz sākt darba gaitas. Skolā mācāmies, lai būtu gatavi dzīvei, nevis lai nokārtotu ieskaites. Uz to arī tiek virzīts mācību process.
Kā raugāties uz to, ka cilvēkam dzīves laikā vairākas reizes nākas mainīt nodarbošanos? Piemēram, paredzama ir dilemma, kad daudziem nāksies izšķirties par to, vai padziļināt savas zināšanas kādā vienā jomā vai rīkoties pretēji – apgūt plašu kompetenču loku, taču seklākā līmenī.
Cilvēks ir mācījies un spējis pielāgoties, mainījies visu savas vēstures gaitu. Tā ir viena no mūsu pozitīvajām īpašībām. Arī pašlaik notiekošajā saskatu tikai ieguvumus. Ja cilvēku skolā iemāca pieņemt dažādus lēmumus, viņš var izlemt – vai vēlas būt dažāds, zināt plašāk vai iet dziļāk. Cilvēks var kļūt par ļoti zinošu un pieprasītu kādas vienas jomas speciālistu vai būt plaša spektra darbinieks, kurš organizē lietas, menedžeris. Galu galā – kā vienā uzrunā, sākoties mācību gadam, aicināja iepriekšējais ASV prezidents Baraks Obama: izmēģiniet visu, citādi jūs nekad neuzzināsiet, vai jums tas patīk vai nepatīk, padodas vai nepadodas.
