Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mārīte Seile: Gatavību mācīties pieskaitu pie mūsdienu normalitātes. Ar retiem izņēmumiem vairs nav iespējama situācija, ka tikko augstskolu pabeigušam cilvēkam ir garantēts darbs. Tāpat, – ka cilvēks pēc augstskolas beigšanas visu mūžu strādā vienā specialitātē un vienā darba vietā. Realitāte liecina, ka šis laiks ir pagājis. Tādējādi gatavība mācīties ir arī gatavība mainīties. Tā ir mūsdienu normalitāte, ar kuru ir jārēķinās arī skolai.
FOTO: Ieva Čīka/ LETA
Skolēnu dziesmu svētku bērnu ģībšanas incidents licis uzdot jautājumu, kuru varētu attiecināt uz visu izglītības sistēmu un sabiedrības uzskatiem par izglītības mērķiem: ko mēs vēlamies no bērna, skolēna – izcilus rezultātus, augstus sasniegumus vai respektēt bērnu kā personību un viņa vecumam raksturīgās intereses? Kāds, jūsuprāt, ir izglītības mērķis Latvijā, ko ar to vēlamies sasniegt?
Domāju, ka šis jautājums Latvijā nav skaidri atbildēts. Par to ir ļoti atšķirīgi viedokļi gan skolotāju, gan vecāku vidū. Šis ir arī viens no maniem atslēgas jautājumiem, un mēģinājumi atbildēt, kas ir kvalitatīva izglītība. Un kvalitatīva izglītība pilnīgi noteikti ir viena no manām prioritātēm. Turklāt nevis tāpēc, ka man būtu nepieciešama definīcija kādiem formāliem nolūkiem. Atbildi uz jautājumu – kas ir kvalitatīva izglītība – es saprotu kā vīziju, kā skatījumu, kurā virzienā dodamies, caur kādu prizmu raugāmies uz procesiem, jo bieži vien mēģinājumi definēt tikai izglītības saturu vai tikai veidu, kā mācām bērnus, kādus eksāmenus vajag vai nevajag, neatbild uz pašu svarīgāko jautājumu: kādu vēlamies redzēt bērnu? Mazliet konkrētāk – manuprāt, tendence arī pasaulē ir tomēr mēģināt izlīdzsvarot to, ko vajag valstij, ar to, ko tas nozīmē personībai. Esmu pārliecināta, ka tikai tad, ja cilvēks ir apmierināts ar savām izvēlēm, spēj izturēties atbildīgi pret savas rīcības sekām gan pašam, gan sabiedrībai, gan videi, varam runāt par drošu, veiksmīgu, ilgtspējīgu un labklājīgu valsti.
Mana ļoti vienkārša labas izglītības definīcija ir: cilvēki, kuri prot izturēties ar cieņu pret sevi, saglabājot cieņu pret citiem. Kvalitatīvas izglītības galarezultātu redzu kā līdzsvaru starp personīgo izaugsmi un atbildību pret valsti, vietu, kur cilvēks dzīvo. Taču mēģinājums radīt kopīgu definīciju par izglītības mērķi, kas Latvijas iedzīvotājiem būtu pieņemama, ir tikai iedīglī. Nupat izglītības vadītāju forumā par to bija diskusija, kur izskanēja ļoti dažādi viedokļi. Tajā skaitā, ka šāda definīcija nemaz nav nepieciešama. Manuprāt, tai nav jābūt ietvertai kādā vienā teikumā, bet es to redzu kā principu kopumu – kur pasakām, ka mums ir svarīgs līdzsvars starp personisko un sabiedrisko, ka svarīga ir gan personības attīstība, gan tās ieguldījums tautsaimniecībā.
Skolēnu sasniegumi pēc daudziem rādītājiem Latvijā atbilst vidējam OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) atzītajam līmenim un pat uzlabojas, tomēr šis fakts nereti ticis uzsvērts kā iestigšana viduvējībā, kuru jūs esat definējusi kā vienu no izglītības sistēmas "slazdiem" Latvijā. Cik lielā mērā izglītības sistēmai, sevišķi vispārējai izglītībai, jābūt orientētai uz izcilību, ja tā savos pamatos nav elitārs pakalpojums un tai jākalpo sabiedrības vairākuma spējām un interesēm? Vai, novēršoties no normalitātes, izcilība arī nav savā ziņā "slazds"?
Te ir jāraugās, ko saprotam ar jēdzieniem "normalitāte" un "izcilība". Man liekas, ka vienmēr ir labi gribēt sasniegt vairāk, tiekties uz augstiem mērķiem – man tā ir virzība uz izcilību. Atgriežoties pie vārda "izcilība" definīcijas, konteksts, kurā es minēju viduvējības slazdu, bija balstīts ļoti konkrētos OECD pētījumos par pamatskolas beidzēju lasītprasmi, ar to domājot nevis bērna prasmi vispār lasīt, bet izprast izlasīto tekstu, operēt ar iegūto informāciju; matemātikā – ne tikai saskaitīt un atņemt, bet veikt jēgpilnas darbības ar matemātisku informāciju. Šie pētījumi ir notikuši ilgākā laika periodā, un Latvijas profils tajos ir ļoti skaidrs: savos sasniegumos esam 15 augstākajos procentos starp pētījumā ietvertajām valstīm.
Taču iemesls, kā nonākam līdz šādam labam vidējam rādītājam, ir tāds, ka Latvijā nav ļoti daudz bērnu ar ļoti sliktu sniegumu mācībās, bet mums ir arī ļoti maz bērnu ar augstāku sniegumu. Un šajā gadījumā ar augstāko sniegumu domāju nevis ģēnijus, olimpiāžu uzvarētājus, kādu nekur nav sevišķi daudz, bet skolēnus, kuri spēj ne tikai atreferēt uzņemto informāciju, bet arī domāt pakāpi augstāk – salikt vairākus faktus kopā, izmantot praktisku informāciju. Tās ir prasmes, kas nepieciešamas bērnam, lai viņš sekmīgi attīstītos tālāk, veidotos par cilvēku, kurš domā gan par savu personīgo dzīvi, gan to, kas notiek viņam apkārt, ar valsti un sabiedrību.
Runājot par darba tirgus prasībām, informācija, ar kuru esmu saskārusies, liecina, ka uzņēmēju prasībās darbiniekiem nefigurē tik daudz jēdziens "izcilība", bet drīzāk – spēja uzņemties atbildību, izvērtēt informāciju, risināt problēmas, skaidri paust savu viedokli. Es domāju, ka šīs prasmes ir mūsdienu normalitāte. Tas, ko saprotam ar normalitāti, tāpat kā darba tirgus prasības, laika gaitā ir ļoti mainījies. Normalitāte mūsdienās nav vairs tikai spēja veikt mehāniskas darbības, ko tagad lielā mērā padara tehnoloģijas, bet analizēt informāciju, domāt, izvirzīt mērķus. Tātad jēdzienu "izcilība" es nelietoju, lai apzīmētu ģenialitāti; ar to domāju cilvēkus, kuri spēj ne tikai atreferēt faktus, bet arī kritiski analizēt informāciju, izdarīt secinājumus un iegūto informāciju izmantot praksē. Manā skatījumā šis ir ļoti normāls stāvoklis, kurš ir iespējams katram cilvēkam.
Tātad spēja pielietot iegūtās zināšanas universāli…
Jā, un noteikti gatavība mācīties, ko pieskaitītu pie mūsdienu normalitātes. Ar retiem izņēmumiem mūsdienās nav iespējama situācija, ka tikko augstskolu pabeigušam cilvēkam ir garantēts darbs. Tāpat, – ka cilvēks pēc augstskolas beigšanas visu mūžu strādā vienā specialitātē un vienā darba vietā. Realitāte liecina, ka šis laiks ir pagājis. Tādējādi gatavība mācīties ir arī gatavība mainīties. Tā ir mūsdienu normalitāte, ar kuru ir jārēķinās arī skolai. Tai pašā laikā skaidrs, ka skola ir inerta sistēma un pārmaiņas tajā notiek ļoti lēni. Salīdzinot ar daudzām citām valstīm, mēs bērnu potenciālu savā izglītības sistēmā neizmantojam pilnīgi. Paliekam vidējā līmenī, un pārāk maz bērnu nokļūst pakāpi augstāk.
Kā skolēnu spēju atraisīšanas kontekstā raugāties uz sen konstatētu problēmu – mācību satura pārblīvētību? Daudzi bērni, mēģinot koncentrēties uz vielas apgūšanu plašajā mācību priekšmetu spektrā, iespējams, nesasniedz rezultātus tajās jomās, kurās viņiem ir spējas. Vai ar mācību satura paplašināšanu neejam pretējā virzienā – uz viduvējību?
Šobrīd ir sākta tā dēvētā kompetencēs balstīta mācību satura veidošana, kuram jābūt pabeigtam 2018.gadā. Tas nozīmē visa pašreizējā mācību satura pārvērtēšanu, kas ir ļoti lielā mērā saistīta ar jautājumu par to, kas ir laba izglītība un kādā virzienā vēlamies doties. Mērķis ir izlīdzsvarot mācību procesā apgūstamo zināšanu daļu, iespējas skolā iegūtās zināšanas modelēt, to praktisko izmantošanu un caurvīt to visu ar šim mērķim atbilstošu attieksmju būvēšanu.
Kā jau minēju, ir jāņem vērā arī ļoti atšķirīgais vecāku un sabiedrības pieprasījums pēc daudz kā izglītības saturā. Vieni domā, ka skolās katru dienu ir nepieciešamas sporta nodarbības, citi – ka ik dienas ir vajadzīga programmēšana vai kora dziedāšana. Katra no šīm vēlmēm saprotama, bet izaicinājums ir ļoti vienkāršs: kā to visu ietilpināt bērna darbalaikā un kā savstarpēji sasaistīt šīs dažādās vajadzības, kuras ļoti objektīvi pieprasa mūsdienu mainīgā pasaule. Šis ir izaicinājums nākamajam periodam, kura sagatavošanā iesaistīti gan vecāki, gan darba devēji, gan skolotāji un skolu vadītāji, lai mēģinātu uzbūvēt tādu mācību saturu, kas bērnam pēc skolas beigšanas ļautu būt sekmīgam ar tajā iegūtajām zināšanām.
Un šeit ir jābūt arī ļoti uzmanīgam, lai vispusīgu zināšanu lomu nenovērtētu par zemu, jo no vienas puses – tik tiešām nav vajadzības pārblīvēt mācību saturu ar nevajadzīgām zināšanām, bet no otras puses – ir skaidri jāapzinās: ja vēlamies attīstīt bērnos jau minētās problēmu risināšanas prasmes, cilvēkam ir jābūt apguvušam noteiktu zināšanu bāzi. Pretējā gadījumā mums draud nonākšana citā slazdā – noniecinot skolā iegūtās zināšanas un sakot, ka visu ir iespējams atrast internetā un cilvēkam nekas nav jāatceras un jāzina pašam.
Lai cilvēks spētu domāt, ir jābūt, par ko domāt. Ir jābūt zināšanu bāzei galvā. Vēlētos ilustrēt, kas ir šī bāze, ar vienu piemēru par finanšu pratību – jēdzienu, kurš ietver cilvēka spēju saprast, kā darbojas naudas plūsma, kā organizēt savu budžetu, kā operēt ar naudu. Lai veicinātu minētās prasmes, vairākās valstīs tika ieviests īpašs mācību priekšmets "finanšu pratība". OECD mērīja šo finanšu pratību un tās saistību ar to, vai valstī ir bijis šāds mācību priekšmets. Izrādījās, ka tam nebija nozīmes – ir pastāvējis šāds mācību priekšmets vai ne, bet bērnu finanšu pratība bija labāka tajās valstīs, kurās labākas bija arī viņu zināšanas matemātikā.
Kādus secinājumus tas liek izdarīt?
Secinājums ir: būt ļoti uzmanīgiem ar skolēniem apgūstamās informācijas daudzuma palielināšanu. Vispirms ir jānoskaidro, kāds izglītības saturs tik tiešām atstāj vislielāko pozitīvo iespaidu uz bērnu spēju izaugsmi.
Pats jēdziens "vispārējā izglītība" liek domāt, ka tai ir jāsniedz vispārējas zināšanas. Taču, kā izvērtēt, cik lielā mērā skolēnam sniedzamo zināšanu saturā iet plašumā, cik – dziļumā, jo skolēnu spējas un iespējas ir visai atšķirīgas?
Šis ir jautājums, uz kuru nav vienkāršu atbilžu. Plašāka atbilde vienmēr ir: izlīdzsvarot. Tam es arī ticu. Man liekas, ka vispārējā izglītība tiešām ir tas posms, kurā jauniešiem ir labi apgūt pamatus no ļoti daudzveidīga zināšanu klāsta. Taču, redzot, ka skolēnam ir specifisks talants vai intereses kādā jomā, izglītības sistēmai būtu jānodrošina šī īpašā talanta attīstīšana, tomēr neizslēdzot vispārīgu izglītību par dažādām jomām. Šis jautājums ļoti lielā mērā saistāms ar faktu, ka ir bērni ar īpašām vajadzībām. Un ir jāsaprot, ka pie tiem pieder ne tikai bērni, kuriem ir kādas objektīvas mācīšanās grūtības, bet arī apdāvināti bērni, kuriem ir dots vairāk talanta un spēju kādā noteiktā jomā. Viņu vajadzības ir tikpat respektējamas, kā to bērnu vajadzības, kuriem ir nepieciešama lēnāka mācību vielas apguve. Taču es patiesi domāju, ka vispārējai izglītībai nevajadzētu būt izslēdzošai kādā jomā.
Izglītības un zinātnes ministrija nupat informēja par diagnosticējošo pārbaudes darbu rīkošanu 8., 9., 10. un 11.klašu skolēniem matemātikā, ķīmijā, fizikā, dabas zinībās. Jāatzīmē, ka 8.klasē fizika un ķīmija tikai sākas. Kāpēc šādi papildu darbi, ja ir pamats bažām par mācību satura pārblīvētību?
Diagnosticējošā darba mērķis ir, pirmkārt, iedot instrumentu skolotājiem, lai pēc iespējas objektīvi novērtētu, kā viņu skolēniem ir veicies kāda mācību priekšmeta vai tēmas apguvē. Šis ir darba instruments, lai skolotājs labāk saprastu, kas viņam varbūt jādara citādāk vai labāk turpmākajā mācību darbā. Pētījumi liecina, ka viens no visefektīvākajiem mācību procesa atbalsta mehānismiem ir bieži pārbaudes darbi, turklāt arī bieži pašpārbaudes darbi, kas smadzenēm liek labāk integrēt mācību procesā sniegto informāciju, labāk formulēt domu. Tajā brīdī, kad sākam uzskatīt, ka pārbaudes darbu galvenais uzdevums ir ielikt tikai kādu atzīmi vai salikt skolēnus rindā pēc viņu gudrības, pārbaudes darbs zaudē savu galveno mērķi. Man jebkura novērtēšana ir atskaites punkts tālākai izaugsmei.
Tomēr skolēni šos darbus uztver kā papildu eksāmenus...
Es teiktu, ka lielāko daļu stresa saistībā ar diagnosticējošiem darbiem skolēniem radām mēs, pieaugušie, ar savu attieksmi pret šiem darbiem un mēģinājumiem tos pozicionēt kā lieku slogu. Esmu par to pārliecinājusies daudzas reizes. Ir klases un skolas, kur bērni pārbaudes darbus uztver kā normālu mācību sastāvdaļu, un ir neskaitāmas skolas un klases, kur tos uzlūko kā mērīšanos ar sekmju līmeni un sodu. Vēlos paskaidrot, ka jaunā kompetencēs balstītā mācību satura izstrāde, protams, ietver ne tikai kādu abstraktu saturu, bet arī mācību līdzekļus, metodes, kā mācīt un novērtēšanas posmu – kā novērtēt skolēnu sasniegumus.
IZM strādā pie Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, kas paredz, ka vidusskolas klasi varēs atvērt, ja tajā ir vismaz 12 skolēni. Tiek lēsts, ka pēc šī modeļa ieviešanas pašvaldībām varētu nākties slēgt aptuveni 80 vidusskolas. Tas ļauj domāt, ka uz iespējamā izglītības kvalitātes paaugstināšanas fona pilsētās samazināsies tās pieejamība lauku reģionos, palielināsies tikai pamatizglītību ieguvušo jauniešu skaits un pasliktināsies sabiedrības izglītotības līmenis Latvijā kopumā.
Tas, ka grozījumu dēļ samazināsies vispārējo izglītību ieguvušo cilvēku skaits, ir tikai pieņēmums. 80 skolas gan tiešām ir tādas, kuras skartu šis minimālā skolēnu skaita kritērijs, taču tas nenozīmē, ka tiks slēgtas 80 skolas. Skolu tīkla optimizācija nozīmē: ja ir divas mazas vidusskolas, varbūt lietderīgāk tās ir apvienot. Problēma gan ir tāda, ka šīs divas mazās vidusskolas nereti atrodas divās atsevišķās pašvaldībās un tādējādi ir nepieciešama šo pašvaldību vienošanās par skolu apvienošanu.
Šie Ministru kabineta grozījumi, kurus virza IZM, ir godprātīgi saistīti ar tiem trim atslēgas vārdiem, kurus esmu minējusi saistībā ar savu izglītības sistēmas uzstādījumu: kvalitāte, pieejamība un izmaksu efektivitāte. Un šajā gadījumā tiek piepildīta kvalitāte un izmaksu efektivitāte. Apelējot pie šī jēdziena "pieejamība", jājautā: vai Latvija kā ne pārāk turīga valsts var to atļauties? Pamatots pārmetums nāk no Finanšu ministrijas - ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir ļoti liels skolotāju skaits uz noteiktu ieguldīto līdzekļu apjomu vispārējās izglītības nodrošināšanā. Latvijā ir pārāk daudz skolu, salīdzinot ar vairumu Eiropas valstu. Racionāli raugoties, ja klasē ir 10 vai 15 bērni, mēs nevaram tiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas visur nodrošināt vispusīgu vispārējo izglītību, kas nozīmē arī iespējas katram skolēnam vidusskolā izvēlēties humanitāro vai eksakto virzienu ar attiecīgu materiāli tehnisko bāzi. Nav nevienas valsts pasaulē, kura varētu atļauties kvalitatīvu vidējo izglītību ar specializētām laboratorijām ķīmijai un fizikai un attiecīgi kvalificētiem skolotājiem klasēs ar diviem vai trim skolēniem. Igaunijā 28 bērni klasē tiek uzlūkoti kā norma vidusskolā, bet mēs esam atļāvusies sākt runāt par vismaz 12 bērniem klasē.
Mans aicinājums tādēļ ir raudzīties reāli: 1.–6.klašu skolēniem, kuri vēl nav patstāvīgi, kā tas paredzēts izglītības pamatnostādnēs, nodrošināt skolu pēc iespējas tuvu mājām, bet kvalitāti un iespēju saņemt pietiekamu specializāciju, kas ir daudz dārgāks pakalpojums, nodrošināt tur, kur tas ir racionāli. Respektējot uzstādījumu par izglītības pieejamību, būs jārisina jautājums par skolēnu nodrošinājumu ar kopmītnēm, un skolu apvienošanā nāksies panākt sadarbību starp pašvaldībām un dažādām ministrijām. Šeit jāatzīmē: IZM neslēdz un nevar slēgt skolas, tā ir pašvaldību kompetence, taču vienlaikus IZM ir atbildīga par vienotu izglītības politiku valstī un izglītības pieejamību katram bērnam Latvijā.
Runājot vēl par faktisko situāciju Latvijā un skaitļiem, - pagājušajā mācību gadā 30 skolās Latvijā vispār nebija 10.klašu. 11 no šīm skolām bija Rīgā. Cilvēki parasti domā, ka vidusskolas klašu nepiepildītība attiecas tikai uz kādiem nomaļiem pierobežas rajoniem, bet tas neatbilst patiesībai. Un vēl: kāpēc skolēni no visas Latvijas stāv rindā uz jaunatvērto Tehniskās universitātes vidusskolu Rīgā? Viņi ir gatavi braukt mācīties nevis 20, bet 200 kilometru no mājām, lai mācītos skolā, kurā ir specializācija, pieeja materiāli tehniskajai bāzei. Mans jautājums ir: vai bērni reģionos nav to pelnījuši? Es domāju, ka ir vērts braukt 20 kilometrus tālāk, lai nokļūtu spēcīgākā vidusskolā.
Jāņem vērā, ka pastāv izvēle - gan vispārējā skola, gan profesionālā skola. Un virzība uz to, ka puse skolēnu pēc pamatskolas beigšanas mācās vispārējās, un puse - profesionālajās skolās, Latvijā ir ļoti skaidra. Ieguldījumi profesionālajās skolās ir bijuši ievērojami, tām ir izcila sadarbība ar darba devējiem. Es patiešām ceru, ka profesionālā izglītība iegūs tai nepieciešamo prestižu ar kvalitāti, un jaunieši pēc 9.klases uz abiem minētajiem turpmākās izglītošanās ceļiem raudzīsies kā uz vienlīdz vērtīgiem. Ar domu, ka gan pēc vispārējās, gan profesionālās izglītības iegūšanas ir iespēja arī turpināt mācības augstskolā, būt par kvalificētiem darba ņēmējiem vai veidot darba vietas pašiem. Likvidēt stereotipus, ka profesionālajās skolās mācās tie, kuri netiek vispārējās skolās, patlaban ir ļoti svarīgs uzdevums.
Konkurētspēja un iespējas iegūt vietu darba tirgū, uz ko lielā mērā orientētas valstu izglītības sistēmas, ir svarīgas, taču cilvēka dzīves kvalitātes galvenais kritērijs, šķiet, tomēr ir laime – cik viņš ir apmierināts ar dzīvi kopumā. Pētījumi liecina, ka Latvijas skolēni uz pārējo valstu fona nav laimīgi skolā. Vēl mazāk laimīgi ir skolēni no tām valstīm, kur sekmju līmenis starptautiskajā novērtējumā tradicionāli ir augsts vai visaugstākais – Somijas, Dienvidkorejas, Igaunijas. Savukārt laimīgākie skolēni dzīvo Indonēzijā, Albānijā un Peru. Ja tas ļauj secināt, ka augsts pieprasīto sekmju līmenis dara bērnus nelaimīgus, tad kā sagatavot mūsdienu prasībām atbilstošus izglītotus cilvēkus, izvairoties no šī blakusefekta?
Jā, tas, uz ko norādījāt, ir fakts, bet šis pētījums nav izskaidrojams tik vienkārši: tāpēc, ka augsti mācību sasniegumi, skolēni ir nelaimīgi. Jā, redzam šo korelāciju, bet, vai iemesls tai ir augstas prasības skolā, nav viennozīmīgi skaidrs. Ir daudzi blakusapstākļi, kurus šajā ziņā nāktos dziļāk izpētīt. Piemēram, pētījumi liecina, ka cilvēki, kas dzīvo valstīs, kurās ir vairāk saules gaismas, ir laimīgāki par tiem, kuri dzīvo saules mazāk apspīdētās zemēs. Taču es atzīstu – bērnu laimes sajūta ir svarīga, un vēlētos redzēt, ka izglītības sistēma šos abus aspektus – kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu un skolēna personisko labsajūtu - spētu līdzsvarot.
