Vizīte pie notāra: aizdomīgu darījumu riski un iespējas tos novērst

Pēdējos mēnešos valstī skaļi izskanēja pāris skandālu par krāpniecību, kad sveši cilvēki uz viltotu dokumentu pamata, kas nepamanīti izgājuši cauri gan notariāta, gan zemesgrāmatu sistēmai, piesavinājušies nekustamo īpašumu, faktiski aplaupot mantiniekus. Diemžēl šie nav vienīgie gadījumi, ir ne mazums citu, kas plašākai sabiedrībai palikuši nezināmi. Kas vainīgs – paši mantinieki, notāru nevērība, normatīvā regulējuma nepilnības? Vienas noteiktas, melnbaltas atbildes diemžēl nebūs.

Reaģējot uz situāciju, šogad ikgadējo Notāru dienu ietvaros ( notiek šodien, 29.februārī un rīt, 1.martā)  bezmaksas konsultāciju  tēma ir darījumu ar nekustamajiem īpašumiem drošība, un par to LV portālā izvērstāka saruna ar zvērinātu notāri Sandru Jakušenoku.

Abi sabiedrību satraukušie gadījumi ir saistīti ar mantotu īpašumu izkrāpšanu. Kā, jūsuprāt, tas iespējams, ka sveši cilvēki var noslēgt pirkuma pārdevuma līgumu par īpašumu, kas faktiski pieder citai personai vai uz viltota testamenta pamata iegūt mantojuma apliecību un tad jau tālāk netraucēti veikt darījumus ar prettiesiski iegūtu īpašumu?

Jāatzīst, ka pret kvalitatīvu viltojumu cīnīties ir gandrīz neiespējami. Būtu jāveido sistēma, kura nepieļauj viltotu dokumentu nonākšanu publiskajos reģistros.

Izkrāpšana visos mums zināmajos gadījumos ir notikusi, zemesgrāmatā iesniedzot viltotu privāto līgumu un viltotu nostiprinājuma lūgumu. Tas par nožēlu ir iespējams, jo izveidotā darījumu reģistrācijas sistēma ir nepilnīga. Latvijā tik būtisku juridisku darījumu privātā kārtā var kārtot. Likums neparedz darījumam kādu speciālu formu. Mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā gan nepieļauj šādu pašdarbību, un, cik man zināms, tad tur krāpšanas shēmas ir izskaustas. Turpretī Latvijā privātie līgumi ir ļoti izplatīti. Darījumos tos izmanto 90 procentos gadījumu, taču jāapzinās, ka tieši privātie līgumi var radīt iespēju izmantot cilvēkus negodprātīgi. Jāapzinās arī, ka privātā līguma gadījumā cilvēks pats uzņemas atbildību par tā saturu.

Ja pie jums apliecināt līgumu atnāk gados vecs cilvēks un persona, kas no viņa lēti pērk lielu dzīvokli pilsētas centrā, vai nevarētu rasties kādas aizdomas?

Cilvēki atnāk pie notāra jau ar parakstītu līgumu, sagatavotu mājas kārtībā, un lūdz notāru taisīt nostiprinājuma lūgumu. Notāra pienākums šādā gadījumā - ielūkojoties datubāzēs, precīzi identificēt personas, pārliecināties par to rīcībspēju, kā arī par to, vai pērkamajam īpašumam zemesgrāmatā nav reģistrēti aizliegumi. Līguma saturā notārs neiejaucas, jo tas jau ir noticis darījums.

Izskatās, ka šādi veidojas divdomīga situācija – no vienas puses, notārs gandrīz ne par ko neatbild (vienīgi par parakstu īstumu, ko, meistarīgi rīkojoties, izrādās, ir iespējams viltot), bet dokuments tā iegūst likumīgu spēku...

Jā, taču tā ir demokrātiska prakse ļaut cilvēkiem šādas tiesības izmantot. Pirmkārt, parakstu apliecināšana pie notāra (pašiem uzņemoties visu atbildību) izmaksā lētāk, otrkārt, parakstus apliecinām arī uz ļoti sarežģītiem juristu izstrādātiem līgumiem, kur darījumos iesaistītas daudzas personas un kas tapuši ļoti ilgi, un ir vēl citi iemesli, kuru dēļ klienti izvēlas šādu notāra pakalpojuma formu.

Tomēr pilnīgi noteikti ar nekustamā īpašuma pirkšanu, pārdošanu un dāvināšanu saistītās lietās darījumu drošību ievērojami paaugstina notariālā akta veidā taisīts dokuments (līgums).

Klienti pie notāra var atnākt, piemēram, ar jurista sagatavotu dokumenta projektu, ko mēs kopā lasām, analizējam un tikai pēc tam taisām notariālo aktu. Taisot notariālo aktu, notārs izskaidro līguma saturu, tādējādi var novērst vienai vai otrai pusei neizdevīgu darījumu un īpašuma izkrāpšanu. Turklāt kopš pērnā gada 1.maija zvērināts notārs kā klienta likumiskais pilnvarnieks var nodrošināt īpašuma tiesību nostiprinājumu, nosūtot notariālos aktus zemesgrāmatai elektroniski - izmantojot Notāru informācijas sistēmu, kas savienota ar Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu.

Tieslietu ministrija sadarbībā ar Zvērinātu notāru padomi nekustamā īpašuma jomas sakārtošanai cita starpā apsver iespēju atsavināšanas darījumos ieviest prasību par obligāta notariālā akta ieviešanu.

Tā tas ir, un Latvijas sabiedrība to sen ir pelnījusi. Tas garantēs darījumu drošību, izskaudīs krāpniecības shēmas un minimizēs izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Notariālā akta taisīšanas laikā daudzas darījuma nianses varam atklāt sarunas gaitā. Piemēram, sākotnēji šķiet, ka ir pavisam vienkārša lieta, nekā bīstama nav, bet sarunā pamazām atklājas, ka aiz līguma slēpjas pavisam cits darījums, ir gluži cits mantinieku loks, un iecerētais darījums pat nevar notikt vai arī nepieciešams cits darījuma veids, kas atbilst darījuma dalībnieku gribai.

Tas lielā mērā atkarīgs no notāra pieredzes, modrības un godaprāta, kas gan šķiet pats par sevi saprotams nosacījums...

Notārs vienlaikus ir gan cilvēkam tuvākais, pieejamākais jurists, gan valsts amatpersona: notārs par savu darbību ir gan materiāli, gan disciplināri, gan krimināltiesiski atbildīgs.

Taču vai nevar būt tā, ka pie notāra, piemēram, lai apliecinātu dzīvokļa pārdošanas līgumu vai pilnvarojumu darbībām ar nekustamo īpašumu, ar zagtu pasi atnāk gluži cita persona – viltvārdis?

Tā mēdz notikt, tomēr tie ir izņēmuma gadījumi. Savā notāra praksē atceros vienu šādu gadījumu. Bet tas bija pirms daudziem gadiem. Notārs ir apmācīts atpazīt sejas nemainīgos punktus. Jo cilvēki noveco, viņu izskats mainās, un blēžiem nav neiespējami atrast kādu līdzīgu personāžu. Ļoti reti kuram patīk savs foto jaunajās pasēs, bet jāatzīst – tajās cilvēks ir līdzīgāks sev. Piemēram, vecajās pasēs bildēs kundzes vai kungi bija saposušies, ar frizūrām, bet dzīvē – gluži citādi. Pēc jaunā parauga personas dokumentiem cilvēku atpazīt ir vieglāk.

Krāpnieku var atklāt, ne tikai salīdzinot ar bildi pasē, bet arī ar sarunu. Uzdodot jautājumus par pirkuma samaksas kārtību, par mājokļa atbrīvošanu, par tajā deklarētām personām un tamlīdzīgi, var saprast, ka cilvēks par to neko nezina. Blēdim nepatīk, ja notārs pārāk iedziļinās darījumā, jo bijis domāts ātri, ātri nokārtot dokumentus un pazust. Tādējādi vairāki negodīgi iecerēti darījumi ir izjukuši.

Tad ko viņi dara – iet projām? Varbūt aiziet pie cita, mazāk vērīga zvērināta notāra?

Nē, pieklājīgi pasaka, ka darījums tomēr vēl jāapdomā un šoreiz līgumu neslēgsim. Bet galvenais mērķis ir sasniegts – persona, ar kuru grasījās noslēgt tai neizdevīgu līgumu par darījumu ar nekustamo īpašumu, ir sapratusi, ka viss tomēr nav kārtībā, un, visticamāk, potenciālo darījuma partneri noraidīs.

Tieslietu ministrija iecerējusi izstrādāt vadlīnijas krāpšanas risku novērtēšanai, tādas jau sagatavotas zemesgrāmatu tiesnešiem. Šāds pieredzes apkopojums notāru darbā būs noderīgs?

Protams! Šīs vadlīnijas ir kopīgi izstrādātas. Jo dažādus viltojumus arī pie notāra var atklāt un novērst. Neteikšu, ka varētu galīgi izsijāt, jo ļoti rūpīgi izstrādātas krāpniecības shēmas nav viegli atmaskojamas, bet ar šīm notariālajām pārbaudēm var atklāt daudz. Turklāt, taisot notariālo aktu, notāra pienākums ir ļoti rūpīgi pārbaudīt informāciju publiskajos reģistros.

Zaudētās ģimenes mājas gadījumā Rīgā, Juglas rajonā, mantojuma apliecība bijušās īpašnieces dēlam gan bija, bet paļaujoties uz šo dokumentu kā drošības garantu un taupot īpašuma nostiprināšanas izdevumus, viņš to daudzus gadus nebija reģistrējis zemesgrāmatā. Acīmredzot ir kāds zinošu personu loks, kas uzmana šādus it kā novārtā pamestus īpašumus un izmanto apstākļus.

Nezinu, kāda bija faktiskā situācija - vai šajā gadījumā bija maksāti nekustamā īpašuma nodokļi, komunālie maksājumi... Varbūt blēži novēro pamestus dzīvokļus, mājas - ka tur nedeg gaisma, neviens nestaigā. Ja ir zināma dzīvokļa vai mājas adrese, nav problēmu uzzināt īpašnieku, lai pārbaudītu datus zemesgrāmatā (tas ir normāli, ka zemesgrāmatas datubāze ir publiski pieejama!) un ieraudzītu, ka īpašums nav zemesgrāmatā reģistrēts, līdz ar to - pietiekami aizsargāts.

Tātad cilvēkiem ir jāpadomā, ka nevajag turēt šādus nereģistrētus un nepieskatītus īpašumus.

Turklāt, nereģistrējot nekustamo īpašumu zemesgrāmatā, neko nevar ietaupīt: valsts un kancelejas nodevas ir jāsamaksā jebkurā gadījumā. Ja reģistrācija nav notikusi gadiem ilgi, valsts nodevai piemēro koeficientu 1,5 - tātad formalitāšu kārtošana lētāka nekļūst. Sadzīviska pamācība: ja īpašnieks ir miris, dzīvoklī neviens nedzīvo, īpašums tomēr palaikam ir jāapseko, tam ir jābūt apsaimniekotam. Tad neradīsies iespaids, ka ļaunprātīga darbība ilgi var palikt nepamanīta. Nekādā ziņā nemazinot reģistru vai valsts iestāžu atbildību, tomēr gribu uzsvērt arī katras privātpersonas atbildību.

Runājot par darījumiem ar nekustamo īpašumu, nekādi nevaram apiet testamentu jautājumu. Otrajā gadījumā dzīvoklis radiniekiem – īstenajiem mantiniekiem - tika izkrāpts ar viltota privātā testamenta palīdzību.

Te nu es gribētu sākt ar gluži nejuridisku atkāpi – mūsdienu sabiedrībā bieži vien ir raksturīgs cilvēcisko attiecību trūkums, kas dažkārt liedz saņemt mantojumu. Var pieņemt, ka šāda situācija nebūtu iespējama, ja radiniekiem savā starpā būtu tuvākas attiecības, ja viņi zinātu, kā kuram klājas, kāda ir veselība. Kad tālīnie radinieki uzzināja par šā cilvēka nāvi, sākās process, un bija jau par vēlu. Vairāk neko gan komentēt nevaru, jo nezinu lietas patiesos apstākļus.

Kā zinām, testamenti ir dažādi: privātie, mājās rakstītie, ir publiskie – pie notāra vai bāriņtiesā liecinieku klātbūtnē tapušie. Testaments tomēr ir zināma garantija, lai īpašums (kaut vai tā daļa) nonāktu pie cilvēka, kā mantas atstājējs to izlēmis. Protams, ar vienu nosacījumu – ja šis dokuments nav viltots...

Civillikums joprojām paredz tiesības sastādīt testamentu privātā kārtā, taču no 2014.gada 1.jūlija ir noteikts – spēkā ir tikai pašrocīgi uzrakstīti privātie testamenti (446.pants: "Privāts testaments taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot.").

Ar paša roku rakstītam jābūt visam tekstam, ne tikai parakstam?

Jā, visam tekstam. Šiem pašrocīgi uzrakstītajiem testamentiem tāpat kā iepriekš pastāv pazušanas risks, tos vienkārši var neatrast, un, otrkārt, mēdz būt tā, ka viens mantinieks saka – jā, tas ir testatora pašrocīgs raksts, otrs – nē! Mūsdienās vēstules rakstām gana reti, cita dokumenta var nebūt, un, ja mantinieki strīdas, var rasties problēmas ar testamenta īstuma pierādīšanu.

Notārs privātā testamenta īstumu neapstrīd, ja vien tajā nav acīmredzami trūkumi, piemēram, testamenta datums norādīts pēc testatora nāves, iespējams, ir vēl kādas pazīmes, kas rada šaubas par testamenta īstumu. Tādā gadījumā notārs raksta atteikumu atzīt testamentu par stājušos likumīgā spēkā, bet atteikums ir jāpamato.

Pie notāra taisītu publisko testamentu atradīsim vienmēr. Ja notārs vairs nepraktizē, tad testaments glabājas vai nu pie viņa kolēģa, kuram nodotas lietas, vai Valsts arhīvā. Kopš 2014.gada 1.maija ir izveidots Publisko testamentu reģistrs, kur ir reģistrēti visi pie notāra taisītie pēdējās gribas rīkojuma akti, sākot ar 1993.gada 1.septembri.

Ko redzat savā praksē – vai cilvēki mūsdienās vairāk raksta testamentus? Novērtē to nozīmi? Mēs šeit Latvijā dažkārt esam tādi māņticīgi – šādus papīrus rakstot, varot piesaukt nelaimi!

Pēdējā laikā testamentus raksta vairāk. Raksta arī gados jauni cilvēki, izsakot savu pēdējo gribu. Testamentu rakstīt es ieteiktu arī cilvēkiem spēka gados, jo tad viņiem ir iespēja paust savu vēlēšanos, kā mantojums sadalāms, ja, piemēram, ir vairāki bērni. Vienam, kuram šķiet piemērots raksturs un izglītība, var novēlēt biznesu, citam, kurš ar uzņēmējdarbību varētu netikt galā, - mitekli. Ja testators savu mantu sadalījis, mantinieki bieži vien šo gribu respektē. Ja nav apmierināti, mēdz arī strīdēties, bet ļoti daudzos gadījumos tomēr ievēro testatora pēdējo gribu. Izprasīt neatņemamās daļas pie aptuveni vienlīdzīgas mantas sadales, ja nevar vienoties, ir garš un sarežģīts process.

Otrs – ja ir novēlēts nekustamais īpašums, tad testamentārais mantinieks (tas gan attiecas tikai uz radiniekiem) maksā mazāku valsts nodevu pie īpašuma nostiprināšanas zemesgrāmatā; tas ir vērā ņemams arguments. Man gribas uzsvērt pēdējās gribas respektēšanu – tā tomēr ir cieņas izpausme pret testatoru. Šajā saistībā neliela atkāpe – ja cilvēks uzraksta testamentu par labu kādam, viņš pretī gaida sirsnīgu attieksmi. Viņam gribas, lai atnāk ciemos, parunājas, kaut vai piezvana un pajautā, kā klājas. Ja šādu kontaktu, emocionāla siltuma nav, ir reizes, kad vecāki vai citi radinieki raksta testamentus par labu gluži svešām personām. Tātad – ja kāds grib mantu, par tuvinieku tomēr būtu ir jārūpējas.

Ja tuvu radu nav vai starp radiniekiem nav saticības, nereti testaments tiek taisīts par labu kaimiņam vai draugiem – personām, kas mantojuma atstājējam palīdz.

Laikposmā no testamenta atklāšanas līdz mantinieka apstiprināšanai mantojuma tiesībās ir interesanta situācija - viena īpašnieka pienākumi ir beigušies, bet cita – nav sākušies... Manta it kā ir bez saimnieka. Līdzīgi ir tad, ja nelaiķis testamentu nav atstājis.

Jā, tas ir gaidīšanas periods, kad nezinām, kurš būs mantinieks. Ja cilvēks ir miris, kādai no mantot tiesīgajām personām jāvēršas pie notāra, lai uzsāktu mantojuma lietu. Pirms mantojuma lietas uzsākšanas un pēc mantošanas iesnieguma saņemšanas notārs atbilstoši normatīvajam regulējumam pārliecinās par mantojuma atstājēja nāvi un par to, vai mantojuma lietu nav uzsācis cits zvērināts notārs. Ja lieta nav uzsākta (nav reģistrēta mantojumu reģistrā), notārs "Latvijas Vēstnesī" publicē informāciju par mantojuma atstājēju, kā arī ziņas par notāru, kurš izsludinājis mantojuma atklāšanos, un termiņu, kurā iespējama pieteikšanās uz mantojumu.

Saskaņā ar Civillikumu, mantojuma lietu var uzsākt gada laikā kopš mirušā nāves dienas. Taču mans ieteikums mantiniekiem – negaidīt, bet mantojuma lietas sākt kārtot bez kavēšanās, lai izslēgtu iespēju viltot dokumentus un pieteikties viltus mantiniekiem.

Mantinieku pieteikšanās izsludināšanas minimālais termiņš ir trīs mēneši, bet tas var būt arī četri mēneši un vairāk. Ja mantojuma lieta ir sarežģīta, ir daudz radinieku ārvalstīs, tad, protams, būtu saprātīgi izsludināt garāku termiņu.

Ja mantinieks ir vienīgais tuvākais radinieks, un to apliecina arī Iedzīvotāju reģistra dati, privātais testaments vien nav pamatojums izsludināt garāku termiņu. Kaut arī mantinieki reizēm mēdz mānīties, neuzrādot radiniekus, piemēram, Krievijā, Jaunzēlandē, Gruzijā, un šādu rīcību atklāt ir teju neiespējami. Notārs gan brīdina par kriminālatbildību apzināti nepatiesu ziņu sniegšanas gadījumā, bet, kā jebkurā krimināllietā, ja tā tiek uzsākta, ir jāpierāda negodīgā rīcība. Varbūt mantinieks patiešām nezināja, ka mirušajam ir radinieki Krievijā.

Kad izsludināšanas termiņš ir beidzies un pieteikušies visi, kas varēja un gribēja, esam tikuši pie mantinieka un izsniedzam mantojuma apliecību.

Mantojuma tiesībās apstiprinātajam mantiniekam atbildība par mantoto īpašumu iestājas ar mantojuma atklāšanās brīdi. Tātad viņam būs jāsamaksā, piemēram, parādi par mājokļa komunālajiem pakalpojumiem, kas radušies izsludināšanas termiņa laikā. Ja mirušajam palicis, piemēram, īres nams, kur jāiekasē īres maksa, jākārto komunālie maksājumi, īpašums jāapsaimnieko, vai palikusi ražotne, kur izgatavo pārdodamas lietas, tad ieteicams nodibināt mantojuma aizgādnību. Notārs nodibina mantojuma aizgādnību, bet mantojuma aizgādni ieceļ bāriņtiesa. Līdz mantinieka apstiprināšanai mantojuma tiesībās aizgādnis rūpējas par īpašuma uzturēšanu, ja ir kāds parādnieks, viņš var celt prasību par parāda piedzīšanu.

Kāda mantojuma apliecinājumam īsti nozīme?

Mantojums ir lietu kopība – viens veselums, viss, kas piederējis mirušajam un uz ko viņam bija tiesības. Tātad mantojuma sastāvā ir gan parādi, gan labumi. Labumos ietilpst ne tikai nekustamie īpašumi un reģistros reģistrētas mantas (piemēram, transporta līdzekļi), bet arī antikvāras lietas, dažāds vērtīgs un nevērtīgs kustamais īpašums, sudraba karotītes ieskaitot, un  arī skaidra nauda.

Sastādot šo apliecību, notārs pašu mantu nemaz neredz, vai ne?

Jā, sarakstu iesniedz mantinieki, un mēs to iekļaujam mantojuma apliecībā, ja mantinieks to lūdz. Mantojuma sastāvu norāda mantinieks, un notārs mantojuma sastāvā esošu kustamu mantu nepārbauda. Taču skaidrības labad uzsvēršu - ja mantojuma sarakstu taisa pēc dienām divām, trim, mēneša no mantojuma atstājēja nāves dienas – mēs patieso ainu neiegūstam... Ja mantinieki vēlas objektīvi uzskaitīt visu, kas mirušajam ir piederējis, tad mantojuma saraksts jātaisa nekavējoties pēc mantojuma atstājēja nāves, uzaicinot zvērinātu tiesu izpildītāju.

Jā, naudu mantinieks no drauga var atnest kurpju kastē, Rembranta gleznu arī aizņemties un pakārt pie sienas...

...vai arī pretēji – manta vai nauda bija, bet nu vairs nav... Ja mantas inventāra sarakstu netaisa tūliņ pēc tam, kad cilvēks aizgājis mūžībā, patiesību var arī neuzzināt.

Šis dokuments (formalitāte) tad pēc idejas ir domāta godīgiem cilvēkiem. Ja kāds vēlas blēdīties, to izdarīs tik un tā?

Ja, piemēram, vairāku mantinieku starpā ir strīds par antikvāri vērtīgām lietām vai skaidrās naudas uzkrājumiem un viens saka bija, otrs – nebija, protams, ka tiesu izpildītājs nevar iekļaut sarakstā to, kas mirušā dzīvesvietā neatrodas. Ārzemēs ir prakse, ka cilvēki, kuriem pieder vērtīgas lietas, tās vai nu apdrošina (tātad ir ierakstītas apdrošināšanas līgumā), vai arī paši taisa mantas sarakstu, uzaicinot sertificētu vērtētāju vai tiesu izpildītāju.

Tad reizē ar testamentu būtu redzams šis saraksts – kā īstenās situācijas apliecinājums.

Tas būtu kā pierādījums, ka nelaiķim šāda manta tiešām piederējusi. Kaut gan joprojām paliek nezināms – kā tā nonākusi mirušā cilvēka īpašumā – dāvināta, mantota, pirkta... Šis posms mums vienmēr iztrūkst.

Jā, tāpat kā ar mantotu miljonu, piemēram, no mātes - pensionāres.

Izdodot mantojuma apliecību, notārs mantinieku apstiprina mantojuma tiesībās uz visu mirušā atstāto mantojumu, arī uz to, kas sarakstā nav norādīts. Mantas saraksts būtībā ir nepieciešams, lai varētu aprēķināt valsts nodevas (tostarp zemesgrāmatas) un notāra atlīdzību. Pētot mantinieka ieguvumu, ir jāņem vērā, ka, piemēram, mistiskais miljons parādījies viņa paša veidotā sarakstā. Vēl gan ir viens aspekts, uz kuru Notāru padome vairākkārtīgi vērsusi uzmanību – par kustamas mantas (tostarp naudas, vienalga, vai tā atrodas bankas kontā vai uzkrāta mājās) mantošanu netiek iekasēta valsts nodeva.

Par mantotu nekustamo īpašumu pie ierakstīšanas zemesgrāmatā mantinieks atkarībā no dažādiem nosacījumiem (mantinieka šķira, pārdzīvojušais laulātais, radniecības ziņā sveša persona, mantošanas pamats – likums, testaments vai mantojuma līgums) samaksā procentus no īpašuma vērtības. Arī notāra atlīdzība tiek aprēķināta procentos no mantojuma vērtības, ievērojot minētos nosacījumus, plus pievienotās vērtības nodoklis (PVN) un maksājumi par nostiprinājuma lūgumu un datu pārbaudi.

Tātad valsts no lielas naudas mantošanas iegūst vien PVN un notāra kā pašnodarbinātas personas ienākuma nodokli, bet nesaņem valsts nodevu. Man tas nešķiet īsti korekti.

Ja cilvēks vēlētos norādīt mantojumā fiktīvu miljonu, tad viņam būtu jāpadomā, ka no neesošas (nākotnē ieplānotas) naudas tik daudz jāmaksā...

Mantojumā nevar norādīt fiktīvu miljonu, jo mantot var vienīgi to, kas ir piederējis mantojuma atstājējam. Un tieši mantinieks ir tas, kurš atbild par patiesu ziņu sniegšanu notāram. Mantojuma iesnieguma taisīšanas brīdī notārs viņu brīdina par to, ka nepatiesu ziņu sniegšanas gadījumā var iestāties kriminālatbildība.

Mantojuma apliecībā uzrādīto naudas summu cilvēks var uzrādīt, piemēram, amatpersonas deklarācijā, tādējādi atmazgājot nelegāli iegūtu naudu?

Es negribētu piekrist, ka tā ir laba iespēja legalizēt kādu nezināmas izcelsmes naudu: Latvijā  2010.gadā visiem bija jādeklarē ienākumi (tā dēvētā nulles deklarācija); ja mantojuma atstājējs šajā laikā nebija norādījis tādus uzkrājumus, tad ir jautājums – kā viņš trijos gados varēja iegūt tik lielu naudas summu? Ja pārdots kāds nekustamais īpašums, tad skaidrs, no kurienes. Arī par vinnestu loterijā iegūstami pierādījumi. Tādēļ negribu piekrist, ka šādi naudu var legalizēt. Pie labas gribas to ir iespējams pārbaudīt. Un to var pārbaudīt pat tad, ja nebūtu šīs 2010.gada  deklarēšanās. Valstī ir speciāli izveidots dienests noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanai.  

Vai par nepatiesu ziņu sniegšanu notāram kāda persona Latvijā vispār ir saukta pie kriminālatbildības?