Ventspils mērs sāk drukāt jaunu naudu – ventus, bet Rīgas mērs staigā ar kaķi uz pleca. SC deputāti, piesprauduši pie krūtīm sarkanbaltsarkanās lentītes un, amatā stājoties, latviešu valodu atzinuši par vienīgo valsts valodu, tagad parakstās par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu. Bet daži latvieši pat rosina mainīt valsts himnu. Par sliktu darbu padzītajiem deputātiem jaunā Saeima nolemj no valsts kabatas samaksāt pasakainu kompensāciju, tādējādi arī pati nodrošinoties pret līdzīgiem gadījumiem. Eksprezidents Valdis Zatlers, kurš reiz vaicāja: "Kas es esmu?", tagad nevar saņemties pajautāt: "Ko es daru?" Jautāti, kas vienā vai otrā nozarē notiek, ierēdņi atbild: "Darbojamies attiecīgi konkrētā lauciņā." Lokālie un globālie meli cilvēkos rada milzīgu nedrošību un arīdzan augsni dažādiem viltus praviešiem.
Nemierīgākie pilsoņi tincina politiķus par Latvijas nākotnes vīziju. Bet pasakiet, kurai valstij tāda ir! Izskatās, ka visa Eiropa dzīvo uz dullo, kā pazaudējusi pamatu zem kājām. Finansiālā drudzī svaidās valstis, par kurām nu nekādi nevar teikt, ka to nelaimēs vainīga būtu padomju okupācija.
Sabiedrības morālo un fizisko stāju veido tās locekļi. Redzot, kā pa varas gaiteņiem slāj, krēslos iezveļas un nekoptā valodā runā apātiski sava amata dēļ garā lielie, nekāda cieņa pret viņiem vis nerodas. Mēs katrs pazīstam pirmās brīvvalsts izglītību baudījušus cilvēkus, kuriem stingra stāja piemīt pat sēžot.
Stāja izaug no ticības un pārliecības, un tad cilvēks var panest daudz ko un teikt kā padomju elles lokus izgājušais Sandrs Rīga: "No Dieva neatteicos, draugus nenodevu." Kā gan es spēšu cienīt citus, ja necienu sevi? Pašcieņa izaug no savas tautas, tās gājuma un valodas godāšanas. Tauta ir kā glezna, valsts – kā tās ietvars, par kuru katrai paaudzei nākas kaut ko maksāt.
Sabiedrība ir nogurusi no apkārt valdošās šņurcības, vārda neturēšanas un paviršības, kuru pati rada, un nezina, ko tai likt pretī. Mīļie, nav jau nekā cita, izņemot sevi. Tik nu mēs katrs varam, kā sākt ar savu tuvāko apkārtni – to sakopt, tūdaļ saņemot arī algu – gandarījumu. Jā, reizēm prieks ir vienīgā alga. Prieks iekustina labvēlības lauku, un tad sāk kārtoties arī pārējās lietas.
Kā pārlaist ērmību laiku? Rudens tumsu mēs pārvaram, iededzot sveces un jaudīgākas lampas. Šis rudens ir atnācis ne tikai ar karnevāla sajūtu, bet arī ar iespaidu, ka aizvien lielākam cilvēku skaitam riebjas šī nenoteiktā eksistence horizontālajā plaknē, un viņos mostas vēlme dzīvot tīrāk un patiesāk. Raudzīsim, lai mums tas arī veicas!
