Valsts prezidenta funkcijas ārpolitikā

Latvijas Republikas Satversmes 3.nodaļas 35. līdz 54.pants veltīts Valsts prezidentam. 41.pants – pirmais no Valsts prezidenta funkciju raksturojošiem – nosaka: "Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu."

Saziņā ar diskusijas ieceri mans uzdevums ir piedāvāt savu izpratni, kādas es redzu Valsts prezidenta funkcijas ārpolitikā. Vēlos uzsvērt, ka sekos mans subjektīvais, ar Latvijas politiskajām partijām nesaistītais viedoklis, kas balstās uz maniem iespaidiem 20 gadu ilgumā, sekojot atjaunotās Latvijas augstāko amatpersonu neveiksmēm un panākumiem ārpolitikā, kā arī salīdzinot tos ar tā laika ārvalstu prezidentiem Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā. Es apzināti izvēlējos terminu "Latvijas augstākās amatpersonas", jo nācās sekot viņu ārpolitiskajai darbībai jau pirms atjaunotās Latvijas pirmā Valsts prezidenta ievēlēšanas 1993.gadā. Šādu iespēju radīja mana iesaiste LR Augstākās padomes Ārlietu komisijas darbā, LR ārlietu ministra darbs, Latvijas pilnvarotā vēstnieka pienākumu pildīšana Kanādā, kā arī Eiropas Padomē Strasbūrā un Latvijas deputāta darbs Eiropas Parlamentā.

Sabrūkot padomju impērijai un beidzoties aukstajam karam, neatkarību atjaunojušo Eiropas valstu jaunievēlētie prezidenti ārpolitikā saskārās kā ar specifiskām grūtībām, tā arī ar zināmām atlaidēm. Galvenās grūtības saistījās ar prezidentu pieredzes trūkumu, ko valstīs ar sākotnējo parlamentāro demokrātiju bija pārtraukusi pusgadsimta ilgā okupācija. Ciešā sadarbībā ar Saeimu bija jārisina okupācijas galveno seku likvidācija, jāveic valsts atjaunotne no pašiem pamatiem. Iekšpolitiskie un ārpolitiskie uzdevumi veidoja vienotu konglomerātu. Trūka pieredzes, vājas bija svešvalodu un starptautisko tiesību zināšanas. Sākot ar 1993.gadu, nācās iesaistīties izmisīgā cīņā par atgriešanos Eiropā, kurai piederējām vēsturiski, bet no kurienes tikām izrauti pret pašu gribu. 1940.gada rūgtā pieredze lika cīnīties par iekļūšanu Transatlantiskajā aliansē. Atcerēsimies, ka Satversmes 42.pants nosaka: "Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Kara laikam viņš ieceļ virspavēlnieku."

Pie zināmām atlaidēm es pieskaitītu rietumvalstu politiķu un sabiedrības izpratni par mūsu prezidentu augšanas grūtībām, kā arī to, ka pastāvēja cerības uz pasaules kārtības (World Order) izveidošanos mūsu planētā. ASV prezidenta Niksona ārpolitikas guru Henrijs Kisindžers raksturoja šo jēdzienu šādi: "Kad mēs runājam par pasaules kārtību, mēs patiešām pieņemam, ka pārliecinošais vairākums to nāciju, kurām piemīt spēja izraisīt ekonomiskas, politiskas vai militāras dabas traucējumus, atzīs un pieņems pastāvošo sistēmu par pietiekami tiesisku un tādēļ necentīsies izjaukt to vardarbības vai nelegālas darbības ceļā. Tās realizēs attiecības miermīlīgā ceļā, jo tās uzticēsies pasaules kārtībai. Grūtības slēpjas apstāklī, ka nekad agrāk nepastāvēja nepieciešamība izveidot pasaules kārtību globālā mērogā." (La Conference de Montreal, 1997). (Aizsteidzoties priekšā notikumiem, jāatzīst, ka cerības uz pasaules kārtību sabruka pagājušā gada izskaņā.)

Jaunievēlētie Baltijas valstu prezidenti, būdami dažāda kaluma inteliģences pārstāvji, Valsts protokola un padomnieku vadībā apguva nepieciešamās iemaņas saskarsmei ar ārvalstu partneriem. Mazliet sarežģītāk tas bija, tiekoties ar Eiropas karaļnamu pārstāvjiem, jo par karaļiem piedzimst, bet par prezidentiem pārtop. Tie, kuriem svešvalodu zināšanas bija vājas, centās tās apgūt. Sekoja kuriozas pārteikšanās, bet kam negadās...

Nopietnāki kuriozi gadījās diplomātijas jomā. Minēšu tikai vienu gadījumu. Pēc ANO vispasaules konferences cilvēktiesību jomā Vīnē divatā ar Valsts prezidentu preses konferencē atbildējām uz ārvalstu žurnālistu jautājumiem. Viss noritēja normāli līdz brīdim, kad Valsts prezidents pārtrauca manu skaidrojumu par Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju ar izsaucienu (to tulkoja prezidenta tulks): "Lūdzu atzīmējiet, ko jums saka prezidents un ko – ārlietu ministrs!" Zālē iestājās mokošs klusums un apjukums. Vai tas nozīmēja, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas oficiālās nostājas šajā jautājumā?! Sapratis, ka kaut kas nav kārtībā, prezidents piebilda: "Ministrs pauž radikālākus uzskatus, bet prezidents – konservatīvākus..." 

"Neatkarību atjaunojušo Eiropas valstu jaunievēlētie prezidenti ārpolitikā saskārās kā ar specifiskām grūtībām, tā arī ar zināmām atlaidēm."

Baltijas valstu prezidentiem visai bieži nācās uzstāties kopā. Kā pašu valstīs, tā ārvalstīs viņu uzstāšanos analizēja mediju starptautiskie apskatnieki. Prezidentu pirmās trijotnes laikā vislielāko atzinību izpelnījās Igaunijas prezidents, kurš jau kopš 1990.gada bija pildījis ārlietu ministra, bet no 1992.gada – Igaunijas vēstnieka Somijā pienākumus. Spēja paust savus uzskatus piecās svešvalodās, vēstures pārzināšana, kvēlais patriotisms un tiešums nodrošināja viņam pelnīto atpazīstamību un popularitāti. Viens no pirmajiem prezidentiem mūsu reģionā Lennarts Meri nepakļāvās zinošajiem, bet nereti netaktiski uzbrūkošajiem rietumu žurnālistiem. Par klasisku piemēru sacītajam kļuva viņa intervija vācu iknedēļas laikrakstam "Der Spiegel" 1993.gada 1.novembrī (laikraksts "Diena" intervijas tulkojumu publicēja 13.novembrī).

Vēlos atgādināt galveno šajā diskusijā, kur pretēji rietumnieciskajiem tradicionāli iluzorajiem priekšstatiem un izdabāšanas politikai kārtējo reizi izpaudās daudz cietušās Baltijas Valsts prezidenta tālredzība un atklātība.

Intervētājus interesēja prezidenta Meri viedoklis par toreizējiem notikumiem Maskavā, kā arī retrospekcija gadījumā, ja prezidenta vēlēšanās būtu uzvarējusi sarkanbrūnā opozīcija. Uz intervētāju teikto: "Jeļcinam, iespējams, par savu uzvaru nāksies samaksāt ar piekāpšanos lielkrievu šovinistiem un militāristiem, kuri vēl joprojām nav samierinājušies ar Baltijas atdalīšanos no Krievijas", prezidents atbildēja: "Jau tagad eksistē jaunā "tuvējo ārzemju" doktrīna, kura visas Krievijas Federācijas  robežvalstis pasludinājusi par KF interešu sfēru. Tātad varbūt, ieskaitot Aļasku. Izmaiņas Krievijas ārpolitikā nostāda demokrātisko pasauli izvēles priekšā tieši tāpat, kā tas bija 1938.gadā pirms Minhenes vienošanās..."  Redakcija: "...ar kuru Rietumi deva Hitleram iespēju brīvi rīkoties Čehoslovākijā..." Prezidents Meri: "Ja Eiropa nedos adekvātu atbildi uz šo nožēlojamo Krievijas Monro doktrīnu, tad Eiropa noasiņos kā morāli, tā fiziski un tas nenovēršami novedīs pie vēl drausmīgākiem konfliktiem nekā bijušajā Dienvidslāvijā." Redakcija: "Tas nozīmē, ka jūs baidāties no sava lielā kaimiņa militārajām akcijām?" Atbilde: "Vai tad es izskatos pēc tāda, kam ir bail? Patiesībā man būtu jāvaicā, vai jums nav bail? Jo manas bailes ir taču daļa arī jūsējo. Ja jūs to vēl neesat sapratuši, tad man būtu jāsāk baidīties nevis par Krieviju, bet par Vāciju." Redakcija: "Kā to saprast?" Prezidents Meri: "Ir jāatzīst, ka vienā vienotā pasaulē neeksistē tādi koloniāli rezervāti, kur tas, kas norisinās citos reģionos, neradīs nekādas sekas pašu mājās. Eiropas drošība ir nedalāms jēdziens.(..)" Redakcija: "Vai Igaunija, slikti izturēdamās pret krievu minoritāti, nav pati vainīga saspīlētajās attiecībās ar Maskavu?" Prezidents: "Mēs pret šo minoritāti izturamies labāk nekā Vācija pret turkiem. Mums nav bijušas tādas situācijas kā Rostokā un Zolingenē. (..) Eiropai vēl nekad nebija nācies saskarties ar tādām problēmām, kādas ir pie mums. Vai jūs varētu iedomāties, ka pēkšņi 1942.gadā tiktu risināta vācu minoritātes problēma Staļingradā vai Ziemeļāfrikā? Tas taču būtu absurds! (..) Igaunijā, Latvijā un Lietuvā veselus 50 gadus etniskā tīrīšana bija ikdiena. Dzelzs priekškars Rietumiem sagādāja privilēģiju šos noziedzīgos notikumus neizprast, bet Rietumu politiķiem rādīt tādu seju, it kā viņi neko nezinātu." 

Intervija ar to vēl nebeidzās, bet jau pieminētais deva ieskatu, cik svarīga mums diplomātiem bija šāda kaimiņvalsts prezidenta meistarklase. Nepilnus trīs gadus vēlāk līdzīgu viedokli avīzē "Le Figaro" pauda cits mūsu reģiona izcilais pārstāvis – prezidents Vāclavs Havels: "Visvairāk es baidos no Rietumu kautrēšanās un vilcināšanās. Viņu piesardzība bieži noved pie īsredzības. Jau divus trīs gadus atpakaļ NATO varēja paziņot paplašināšanās kalendāru. Šodien aiz bailēm no Krievijas Rietumu valstis tam vairs nav gatavas. Viņu vilcināšanās paaugstina Krievijas intereses šajā reģionā. Jo ilgāka ir šī vilcināšanās, jo vairāk pieaug Krievijas ambīcijas, jo tā sajūt, ka teritorija ir neaizsargāta. Ja Rietumi nerīkosies spēcīgāk, domāju, ka mēs varam sagaidīt daudz nepatikšanu."

"Tikai gadījumā, ja Latvija pilnvērtīgi iesaistīsies starptautiskajā apritē, Latvija nebūs izolēta un tās intereses varēs tikt īstenotas."

Atgādinot mūsu reģiona valstu prezidentu dažas spilgtas, pat pravietiskas ārpolitiskas atkāpes, nevaru nepieminēt gandarījumu un lepnumu, kādu sajutu 2001.gadā Strasbūrā, kad sakarā ar Latvijas pusgadu ilgo prezidēšanu Eiropas Padomes Ministru komitejā Parlamentārās asamblejas plenārsēdē uzstājās Latvijas prezidente. Viņas runa, pārmaiņus teikta angļu un franču valodā, papildināta ar mūsu pavairoto un visiem asamblejas deputātiem izplatīto Eiropas Padomes arhīvos atrasto senāko dokumentu, kas pēckara Eiropas valstu pirmajā apvienotajā parlamentā jau 1960.gadā bija atzinis un nosodījis Baltijas valstu vardarbīgās okupācijas, kolonizācijas un rusifikācijas faktu, neapšaubāmi bija viena no labākajām diplomātiskajām paraugstundām Latvijas izpildījumā.

Lai efektīvi veiktu Satversmē noteikto funkciju "reprezentēt valsti starptautiski", Valsts prezidentam ir aktīvi jāiesaistās starptautiskajā apritē. Lai efektīvi šo funkciju veiktu, viņam būtu nepieciešamas šādas spējas un prasmes:

1. Spēja definēt Latvijas valsts kopējās intereses, ievērojot to, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, kurai ir jānodrošina ilgtspēja;

2. Spēja orientēties pasaulē, lai izprastu starptautiskās politikas tendences, spēles noteikumus, iespējamos konfliktus un saredzētu iespējamos problēmu risinājumus.

Tas, cita starpā, prasa dziļas vēstures, politikas un juridiskās zināšanas. It sevišķi vēlamas starptautisko tiesību zināšanas, uz kurām vajadzētu atsaukties, jo Latvijai kā mazai valstij biežāk nekā lielajām valstīm ir jābalsta savas intereses starptautiskajās tiesībās. Lielvalstis var vienkārši balstīties uz savu varu un spēku.

Piemēram, ir skaidri jāpasaka, ka NATO līgums par paplašināšanos, ieskaitot Pamataktu par NATO un Krievijas Federācijas savstarpējo sadarbību un drošību, nav korekti interpretējams tā, ka NATO nevarētu stacionēt karaspēku jaunajās NATO dalībvalstīs. Šāda interpretācija gan pēc līguma burta, gan pēc tā gara ir juridiski aplama un līdz ar to "atmaskojama" kā aizbildināšanās (iespējams – ekonomisko interešu vārdā). Līdz šim juridiski iebildumi šai aplamajai interpretācijai no Latvijas amatpersonām nav dzirdēti.

3. Spēja orientēties Eiropas Savienības specifiskajos un sarežģītajos lēmumu pieņemšanas mehānismos, lai, pirmkārt, panāktu Latvijas interešu ievērošanu, otrkārt, veicinātu pašas Eiropas Savienības attīstību Latvijai vēlamā virzienā. Pieredze kādā no ES institūcijām būtu ļoti noderīga.

4. Spēja starptautiskajā arēnā pārstāvēt Latvijas intereses, vienlaikus sniedzot adekvātu pienesumu debatēs par starptautiskiem politiskiem, ekonomiskiem, kultūras, ekoloģiskiem u.c. jautājumiem. Tas prasa padziļinātas zināšanas un labu ekspertu iesaisti savā komandā. Tikai gadījumā, ja Latvija pilnvērtīgi iesaistīsies starptautiskajā apritē, Latvija nebūs izolēta un tās intereses varēs tikt īstenotas.

5. Latvijai nepieciešams tāds Valsts prezidents, kurš starptautiskajā arēnā un Eiropas Savienībā tiktu uztverts ne tikai kā klātesošs, bet gan kā nopietns sarunu partneris un ideju ģenerators, kurā ir vērts ieklausīties, kurš var palīdzēt rast risinājumu problēmām, lai izvestu no strupceļa. Tādēļ viņam vajadzētu brīvi pārvaldīt galvenās svešvalodas – angļu, vācu, franču, arī krievu.

Vēl svarīgi ir tas, lai viņš pārzinātu un pārvaldītu Rietumos apzināti un neapzināti  lietoto jēdzienu un metaforu dziļāko jēgu, kas veido sabiedrības priekšstatus par pasauli. Tikai tad viņš varēs starptautiskā diskursā ieviest Latvijas intereses un neitralizēt Latvijai naidīgās. Tādēļ arī šeit ļoti būtiski pārzināt pasaules, Eiropas, ieskaitot Latvijas, vēsturi, politiku un tiesības, lai varētu mērķtiecīgi un pārliecinoši argumentēt un atspēkot pretargumentus, izmantojot pareizos piemērus.

Īsā pārskata noslēgumā vēlos uzsvērt pārliecību, ka pašreizējā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijai netiks dota iespēja ilgstoši gatavot ievēlēto Valsts prezidentu sekmīgam darbam ārpolitikā. Tādēļ uz Saeimas deputātiem gulsies atbildība par tāda Valsts prezidenta kandidāta ievēlēšanu, kas jau bez īpašas "nogatavināšanas" atbilstu vairumam no izvirzītajām prasībām. Te arī rodama atbilde jautājumam – kādēļ sabiedrībai ir tiesības zināt, kā un par ko balsojuši tās ievēlētie deputāti – tautas pārstāvji Saeimā.