Katram no mums ir savas atšķirīgas Ziemassvētku sajūtas un svinēšanas tradīcijas, bet cik daudz svētku burzmā aizdomājamies par šo svētku būtību – kādēļ tos svinam un darām to tieši šādi un kas mums šai laikā ir vissvarīgākais?
LV portāls jautā: Kas ir Ziemassvētki?
Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes lektors:
Ziemassvētkus uztveram kā jebkurus sezonālus svētkus. Arī šajos svētkos, tāpat kā pārējos, daļa sabiedrības rīkojas inerces pēc, necenšoties racionāli pārdomāt savas rīcības mērķi un būtību. Kaut kas tiek darīts tāpēc, ka tā ir pieņemts, tā mēs vienmēr esam darījuši, tā visi dara, un tāpēc tas arī šķiet pareizi. Tāda kopumā ir cilvēku dzīves ikdiena.
Tradīcijas, tajā skaitā arī Ziemassvētki, mainās līdzi laika garam un pielāgojas atkarībā no cilvēka aktualitātēm konkrētajā brīdī. Ziemassvētku elementi vairāk vai mazāk paliek stabili, bet mainās nianses. Vienā mirklī var būt svarīgāk svētkos aiziet uz baznīcu, citā – būt kopā ar sev tuvajiem vai apdāvināt tos un vēl citā – pretoties pastāvošajai valsts varai, kā tas bija padomju gados.
Ziemassvētku dāvanas nav raksturīgas tikai mūsdienu sabiedrībai, tās tika pasniegtas arī, piemēram, padomju laikos ģimenēs, kuras svinēja šos svētkus. Vecāki centās bērnus iepriecināt un nopirkt to, ko ikdienā nevarēja atļauties. Mūsdienās šai ziņā ir mazliet vairāk iespēju. Un, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, patlaban cilvēka dzīvē nenoliedzami ir palielinājusies dāvanu nopirkšanas vajadzība. Tas ir saistāms ar dzīves komercializāciju kopumā. No biznesa viedokļa šādi mirkļi, kad cilvēki pērk tāpēc, ka ir pieņemts tā darīt, ir izdevīgi. Palaist garām šādu iespēju būtu muļķīgi, tādēļ cilvēkos tiek veicināta vēlme vai pat pienākums pirkt. Reklāmas mūs bombardē jau no novembra sākuma, līdz ar to daudzi sajūt īpašu nepieciešamību iet un pirkt.
Andris Bērziņš, Latvijas Samariešu apvienības direktors:
Ziemassvētki ir īpašs un maģisks laiks, kad gandrīz katrā cilvēkā rodas vēlme izdarīt ko labu. Ja visa gada garumā nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras uzrunā sabiedrību un aicina uz labiem darbiem, tad Ziemassvētki ir laiks, kad neviens nav jāpārliecina, jo vēlme darīt labu vienkārši mutuļo cilvēku prātos un sirdīs.
Šis ir laiks, kad cilvēks, kurš pats piedzīvojis sirds siltus svētkus, vēlas, lai arī citiem tādi ir. Tāpēc ap Ziemassvētku laiku cilvēki aktīvāk ziedo, daudz lielāks atbalsts ir dažādām labdarības akcijām, cilvēki vairāk iesaistās brīvprātīgo darbā un vēlas Ziemassvētku sajūtu nodot arī citiem – senioriem pansionātā, bērniem krīzes centrā, vientuļiem sirmgalvjiem lauku sētās.
Arī Latvijas Samariešu apvienības sociālie centri Ziemassvētku laikā ir pārņemti ar labestības auru – sociālās aprūpes centrā "Pārdaugava" pie senioriem dodas skolēni un mazie, bet centīgie palīgi no bērnudārza, lai kopīgi ceptu piparkūkas, gatavotu svētku rotājumus un sniegtu pašu pagatavotas dāvanas. Un senioru lielākais prieks patiesībā ir sajūta – būt vajadzīgiem. Savukārt krīzes centrā "Māras centrs" gatavojas svētkiem, mācās dzejoļus, apgūst spēles un rotaļas, rotā telpas un, protams, eglīti.
Vientuļajiem senioriem, kuriem samarieši palīdz mājās, visā Latvijā tiek gatavotas svētku saldumu paciņas, lai gadījumā, ja nav vairs veselības visu paveikt pašam, šie svētki būtu saldāki. Taču visdārgākā dāvana, ko varam sniegt gan mūsu tuviniekiem, gan arī tiem, kuri jūtas vientuļi svētkos, ir laiks, sava klātbūtne, sarunas un smaids. Tādos brīžos tu sajūti gandarījumu par labi padarītu darbu un cilvēcisku prieku par iespēju darīt laimīgu savu tuvāko.
Vēlu svētkos ikvienam atrast to, ko nevar ne nopirkt, ne mantot – tas ir prieks palīdzēt citiem!
Beatrise Reidzāne, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece:
Ziemassvētku laikā tiek uzvarēta tumsa un tās vietā atnāk gaisma. Gadskārtās senči piekopa dažādas tradīcijas, tādējādi nodrošinot gaismas atnākšanu un līdz ar to arī savu labklājību. Folklorā atrodamas ziņas par veselu virkni tradīciju, kuras jāizpilda, lai nodrošinātu ienākumus nākamajā gadā, piemēram, ja grib labu ābolu ražu, tad Ziemassvētkos ar basām kājām pa sniegu jāskrien pakratīt ābele. Ziemassvētku laikā saimnieks ieņēma goda vietu un norēķinājās ar saimi par darbu.
Svētkos notika arī maskotie gājieni, Ziemassvētku vakars bija ķekatnieku kulminācija. Katrā novadā bija atšķirīgi ķekatnieki, piemēram, nabagu gājiens, kad pieklauvēja pie loga un mājinieki tiem iznesa dāvanas. Citā vietā nāca čigāni, kas dancoja un lēkāja – jo vairāk dancoja un rībināja, jo labāka raža saimniekam nākamajā gadā gaidāma.
Bluķa vilkšanas tradīcija īsti netiek piekopta, to vairāk cenšas atjaunot muzejos. Lielās lauku saimes, kuras varēja šo tradīciju piekopt un kas to darīja, ir pārvērtušās par nelielu ģimeni – nav jau vairāk kam to bluķi vilkt. Bluķa vietā nācis maskotais lācis, kuru izvadāja pa saimniecības ēkām – kūtīm, klētīm utt., lai aizdzītu ļaunumu.
Ralfs Kokins, LU Teoloģijas fakultātes dekāns, LELB mācītājs:
Praktiskajā apritē ir sajaukušās dažādas tradīcijas un ieskati. Arī šo svētku nosaukuma variācijas var norādīt gan uz ziemas saulgriežu svinībām, gan arī uz svētkiem, kas tikai iekrīt ziemā.
Mūsdienu pasaule daudzējādā ziņā līdzinās eklektiskajam helēnisma laikmetam. Ja runa ir par svētku ārējo ietērpu, tad nekādu robežu nav. Cits jautājums ir par satura elementiem, to savietojamību, simbolisko un arhetipisko vēstījumu, un tieši tas rada lielu sajukumu un pārpratumus.
Ziemas saulgriežu sakarā raisās jautājums, kādas ir senās pasaules saulgriežu tradīcijas, mīti, rituāli un pasaules priekšstati. Skatoties tālākā pagātnē, neizbēgsim no tik slidenā jautājuma par "latvisko", par tā senumu, avotu bāzi, atkarību, kontekstu utt. Par to, cik šie mutiskie, stipri vēlu pierakstītie un relatīvi nesen interpretētie, un kādiem priekšstatiem pielāgotie materiāli ir autentiski, cik tie atkarīgi no nejaušām vai pat apzinātām interpretācijām un transformācijām. Pavisam nesaprotama šķiet prakse saulgriežus rituāli svinēt nevis 21./22. decembra naktī, bet gan 24./25.decembrī, kristiešu svētku laikā.
Kristieši svin Betlēmes notikumu, Dievam mūsu glābšanas dēļ kļūstot par cilvēku – saskaņā ar praviešu sludināto, kas arī reāli notiek ķeizara Augusta un Hēroda Lielā laikā. Vēsturiski raugoties, vēsturiskais Jēzus piedzimst ap 4.gadu pirms mūsu ēras.
Senie kristieši Ziemsvētkus nesvinēja, jo svarīgākās bija Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki, kā arī Vasarsvētki, kas arī vēsturiski un kalendāri ir viegli un skaidri datējami. Baznīca Ziemsvētkus sāk svinēt tikai pēc 4.gadsimta, kristietībai kļūstot par impērijas oficiālo reliģiju, saplūstot ar pagānismu un devalvējot tās saturu, tāpēc arī radusies šo svētku sasaiste ar ziemas saulgriežiem, kam maz sakara ar vēsturisko Jēzus dzimšanas dienu, ko dažādu kalendāro pārrēķinu dēļ nebūtu tik viegli precizēt. Tomēr būtiskākais ir un paliek fakts, ka pats Dievs īpašā veidā ir nācis pie mums un ar šo notikumu ir sacījis ļoti skaidru un sirsnīgu vārdu pasaules vēsturē.
