Ziemassvētku vecīti, protams, it kā zina katrs. Pat vairāk - gandrīz katram šis iesārtušais vīrs ar balto bārdu kaut kādā veidā ir gandrīz personiski tuvs kopš bērnu dienām. Tomēr vai šī atpazīstamība nav tikai šķietama? Nu, padomājiet - vecītis parādās reizi gadā un atkal nozūd uz apmēram vienpadsmit ar pusi mēnešiem. Taču izrādās, ka ar to vien pietiek, lai viņa tēls sabiedrībā būtu stabili pozitīvs. Ja tiktu apkopots Ziemassvētku vecīša reitings, tas neapšaubāmi izrādītos augstāks nekā pat baznīcai, kura pastāvīgi ir sabiedrības uzticības topa virsotnē. Iespējams, tam ir kāds sakars ar dāvanām. Taču kopumā šī situācija liek aizdomāties. Vai ir kāds pamats mulsinošām šaubām?
No kurienes radies un ko dara?
"Ziemsvētku vecīts!" neviltotā priekā sauc bērneļi, kad 24.decembra vakarā pie durvīm atskan ilgi gaidītie klaudzieni. Bet ko mēs īsti zinām par Ziemassvētku vecīti? Jā, viņš, kā pratīs pateikt teju katrs mazulis, nāk no Lapzemes Somijas ziemeļos. Viņam ir pat sava adrese, uz kuru bērni no visas pasaules decembrī mēdz sūtīt lielākoties egoistiski motivētas vēstules: Santa Claus Arctic Circle 96930 Rovaniemi Finland.
Zināms, ka dāvanu sagādē vecītim piepalīdz rūķi. Ar šo rūpalu tie nodarbojoties visu gadu. Zināms, ka vecītis tur briežus, no kuriem alfa tēviņš ir Rūdolfs. Taču tas arī faktiski ir viss. Prātīgs cilvēks teiktu, ka šie fakti ir par skopu, lai no tiem izlobītu drošus secinājumus par vecīša personību un dzīvesveidu. Vēl vairāk - rodas virkne jautājumu, kurus pēc iepazīšanās ar minēto aprakstu nekavētos uzdot jebkurš policijas izmeklētājs.
"Rodas virkne jautājumu, kurus pēc iepazīšanās ar minēto aprakstu nekavētos uzdot jebkurš policijas izmeklētājs."
Proti, kur Ziemassvētku vecītis ņēmis finansējumu un izejmateriālus tik liela daudzuma dāvanu izgatavošanai, no kurienes un kā šos līdzekļus ievedis Somijā? Kādās darba vai citās attiecībās vecītis ir ar cauru gadu nodarbināto personālu? Vai tiek ievērota darba likumdošana un nomaksāti nodokļi? Kāpēc aizdomīgā persona mēdz pārvietoties nakts melnumā? Kā būtu kvalificējama iekļūšana aizmigušu ļaužu mājokļos caur skursteni? Ir pilnīgi skaidrs, ka atbildes uz šiem nozīmīgajiem jautājumiem nav ne kompetentajām iestādēm, ne sabiedrībai. Ziemassvētku vecītis sabiedrisko atpazīstamību ir guvis jau kā krietni padzīvojis vīrs. Taču kāda ir bijusi viņa bērnība, ar ko viņš nodarbojies jaunībā un brieduma gados? Vai viņa āriene nenorāda uz apšaubāmiem paradumiem un dzīvesveidu?
Par ko liecina deguns, bārda un vēders?
Jā, bārdains vīrs jau krietni gados, apaļu vēderu, sārtiem, lai neteiktu - uzkrītoši sārtiem vaigiem un degunu. Tas viss, iespējams, izskatītos amizanti, ja vien nebūtu runa par personu, kas klaudzina pie jūsu durvīm Ziemassvētku vakarā vai pat cenšas apmeklēt jūsu bērnus nakts laikā, mājā iekļūstot caur dūmeni. Jebkuram normālam šodienas cilvēkam te vajadzētu rasties vairākiem pilnīgi loģiskiem jautājumiem.
"Mēs taču zinām, ka par velti neviens neko tāpat vien nedod!"
Pirmkārt, vai iepriekš aprakstītā persona tomēr pārāk neatgādina vecu, teiksim tā, uzdzīvotāju, kurš postošo ieradumu aktīvi piekopj joprojām? Vai uzkrītoši sārtais deguns neliecina par nevēlami biežu ielūkošanos glāzītē? Taču varbūt tā nav glāzīte, bet gan neskaitāmi putojoši alus kausi daudzu gadu garumā, uz ko norāda šīs personas vēdera iespaidīgais apmērs? Vai biezais sejas apmatojums neslēpj paviegla dzīvesveida radītus maisiņus zem acīm? Vai uzkrītoši bravūrīgā uzvedība neliecina par jau iestājušos personas pastāvīgi nekritisku attieksmi pret savu rīcību? Vai neparasti izteiktā komunikabilitāte pārāk neatgādina vietējā Jāņonkuļa uzvedību pensijas dienās pēc veikala apmeklējuma? Un kāpēc gan vecītis tā tīko dzirdēt naivus dzejolīšus pat no pieaugušajiem? Un dāvanas? Mēs taču zinām, ka par velti neviens neko tāpat vien nedod! Tātad, ko vecītim patiesībā no mums vajag? Tie visi ir jautājumi, kas varētu arī nesniegt pozitīvu ainu apliecinošas atbildes.
Atmaskojoša saruna
Neraugoties uz virkni kliedzoši aizdomīgu apstākļu, cienījamie Latvijas ļaudis, kā viņus gadu mijas uzrunā mēdz godāt valsts augstākā amatpersona, tomēr ir neiedomājami nepiesardzīgi. Iespējams, tas izskaidrojams ar šo ļaužu nekritisko attieksmi arī pret sevi. Lūk, ilustratīvs piemērs, ko patlaban ik dienas varat noskatīties kādā televīzijas reklāmā: "Ziemassvētku vecīt, kā tev klājas?" skan dāvanu kārotāja balss. Nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu, nekavējoties seko uzbāzīgs mājiens: "Vai sarakstā jau iekļāvi mūsu mājas?" Tekstu noslēdz vecīša uzrunāšanas īstais iemesls: "Gribētu planšeti, bez tās nu nekā!"
Te īsti vietā būtu iztēloties Ziemassvētku vecīša atbildi vidējam latvietim, atklājot dialogu, kurš, iespējams, izskaidro arī vecīša patieso dabu un vēl šo to par Ziemassvētkiem:
- Bet kāpēc lai es tev ko dāvinātu?
- Nu kā, tu taču esi Ziemassvētku vecītis. Tāda ir tradīcija.
- Tradīcija ir tāda, ka Ziemassvētku vecītis nes dāvanas bērniem, kuri iepriekšējā gadā labi uzvedušies. Bet tu esi vidējais latvietis – tātad pusmūža cilvēks. Turklāt tu taču manai eksistencei nemaz netici. Vai ne?
- Nu, bet kā gan lai pieaudzis cilvēks tic pasaku tēlam?
- Redzi, Ziemassvētku dāvanas pamatā šā vai tā ir ticēšana – ja bērns tic un gaida vecīti, viņam, protams, nav šaubu, ka saņem dāvanu no Ziemassvētku vecīša. Savukārt visi tie, kuri ir kristieši, kā dāvanu uzlūko to, ka Dievs viņiem devis savu dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Ziemassvētku pamatā jebkurā gadījumā ir ticība brīnumam. Ja iztrūkst šī elementa, tad iznāk vienkārši parasta savstarpēja apdāvināšanās 24.decembra vakarā. Ne vairāk, ne mazāk.
- Vienam otru apdāvināt ir labi – tātad kristīgi.
- Arī pagāni džungļos viens otru apdāvina. Īpaši tad, kad ir labā omā pēc kristīgā misionāra apēšanas un viņa mantu savstarpējas sadalīšanas.
- Latvijā ir kristīga tauta – apmēram puse sevi uzskata par kristiešiem.
- Bet cik no jums regulāri praktizē lūgšanas un apmeklē baznīcu? Kā teikts Bībelē: "Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja." Lai arī jūtat, ka vajadzētu, tomēr nejaudājat aizstaigāt līdz dievnamam.
- Dāvanas un Ziemassvētki jebkurā gadījumā sagādā prieku.
- Ne vienmēr. Daudzi no jums kopš decembra vidus izmisīgi skrien pa veikaliem, meklē dāvanas, iet ciemos, uzņem viesus un izskatās pagalam noguruši. Šim tracim pa vidu paši svētki kaut kur ir pagaisuši. Miers iestājas tikai tad, kad visa nauda iztērēta, ciemiņi dabūti laukā no mājas un sācies garš, tumšs un apnicīgs janvāris.
- Bet ko darīt?
- Svētki ir tad, kad notiek kaut kas pozitīvi atšķirīgs no ikdienas. Nevar būt tā, ka svētki iznīcina svētkus, taču tieši tā bieži notiek. Sakot: "Priecīgus Ziemassvētkus!", prieku pasludinām par svētku mērķi, bet dāvanas ir tikai līdzeklis tā sasniegšanai. Ja apdāvināšanās kļūst par svētku virsuzdevumu, mērķi tiek sajaukti ar līdzekļiem. Varbūt dāvanas, veikali un ciemošanās par katru cenu nav tas, kas jums patiesībā vajadzīgs. Taču, ja dāvināt un saņemta dāvanas, atcerieties: vairāk par dāvanu novērtējiet dāvinātāju un nepaģēriet pateicību no apdāvinātā. Izmantojiet šo Ziemassvētku laiku, lai koptu attiecības ar Dievu un savu tuvāko. Priecīgus Ziemassvētkus!
"„Ziemassvētku vecīt, kā tev klājas?” skan diedelnieka balss."
Šai brīdī, ja zinām, ka Ziemassvētki ir brīnumu piepildīšanās laiks, vidējais latvietis, iespējams, pēkšņi saprot: atmest ikdienišķību, revidēt iesīkstējušus uzskatus, atbrīvoties no neticības un neuzticības ir tas, uz ko aicina Ziemassvētku vecītis. Lai gan vecīti visvairāk gaida bērni, tie bez viņa var itin labi iztikt, jo tāpat nav ikdienišķi. Ziemassvētku vecītis visvairāk ir vajadzīgs tieši prātīgiem ļaudīm. Un galu galā – vai Ziemassvētku vakarā mēs savās mājās ielaistu nepazīstamu, kaut visnotaļ kārtīgu, uzvalkā tērptu personu ar dāvanām? Protams, nē. Mēs gaidām tieši iesārtušo, tuklo vīru ar bārdu pat tad, ja viņš nāk nakts melnumā un caur skursteni.
