Jūs, ļoti iespējams, esat pieredzējušākais Ziemassvētku vecītis Latvijā. Kad un kā iesākāt savu vecīša karjeru?
Tas sākās 1978.gadā, kad mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā un mums, studentiem, mācību prakses ietvaros uzdeva sarīkot Jaungada pasākumu saldumu fabrikas "Laima" darbiniekiem. Man tika Salaveča loma. Ziemassvētku vecīša tolaik, kā zināms, nebija.
Mūsu ģimenē tas bijis vēl senāk – onkulis, vecmammas brālis, manā bērnībā darbojās par Salavecīti bērnudārzos un nāca arī pie mums mājās. Mans pirmais vecīša tērps bija krāsains un spilgts, rotāts ar foliju no piena pudeļu vāciņiem. 30 gadu laikā, gadiem ejot, viss ir mainījies – tērpi kļuvuši komercializēti. Vairs nav tā pārsteiguma, kā agrāk.
Kad sapratāt, ka Ziemassvētku vecītis atbilst jūsu ampluā, ka esat profesionālis?
Vēl tehnikuma laikā, kad aizgāju tarificēties uz Rīgas estrādes koncertu apvienību, kur toreiz tarificēja salavečus – vajadzēja parādīt, kā proti uzrunāt bērnus. Daudz salaveču vajadzēja, jo ar jaungada priekšnesumiem bija jānodrošina neskaitāmi bērnudārzi un skolas, bet tam vajadzēja oficiālu atļauju. Tagad darbojos kā pašnodarbinātais, esmu reģistrējies Valsts ieņēmumu dienestā kā muzikants, pasākumu vadītājs.
Jums ir iespēja salīdzināt. Kā mainījies Ziemassvētku vecīša repertuārs? Vai joprojām ir aktuālas tās rotaļas, kādas bija godā 70. un 80.gados?
Bērniem, iespējams, šādas rotaļas patiktu, bet, ieejot pasākuma zālē, jūtu, ka vecākiem nepatīk noraudzīties uz to pašu, kas bija pirms 30 gadiem. Diemžēl. Pieprasa atraktivitāti. Pieslēdzu muzikālu pavadījumu, arī pats spēlēju klavieres vai trompeti, cenšos to nodrošināt. Pasākumos iekļauju tehnoloģijas, izmantoju arī rāciju – vienu nolieku zem eglītes, otru ārā, no kurienes aicinu bērnus pienākt pie loga, saku: "Labdien bērni! Vai jūs mani dzirdat, vai jūs mani redzat?"
Mūsdienu bērni ir ceļojuši pa dažādām valstīm, bijuši Disnejlendā, redzējuši daudz ko, viņus ir grūtāk pārsteigt.
Ar ko var viņus pārsteigt?
Ar drastiskiem jociņiem, piemēram. Jācenšas iejusties bērna ādā. Mūsdienu bērni ir pilnīgi citādāki nekā agrāk, daudz drošāki, nāk klāt, rausta.
Vai mūsdienu bērni Ziemassvētku vecītim vēl tic?
Ir interesanti – it kā netic, bet tajā pašā laikā tic un gaida.
Cik ilgi pats bērnībā ticējāt Ziemassvētku vecītim?
Diezgan ilgi – līdz kādu astoņu deviņu gadu vecumam. Kad 40 gadu vecumā sastapu Lapzemes Santaklausu, kuru visa pasaule sauc par īsto Ziemassvētku vecīti, nemaz nebija iespējas viņam neticēt. It sevišķi, kad viņš pārvietojās policijas eskorta pavadībā. Bija teju tāda sajūta, ka Romas pāvests atbraucis. Varētu teikt, līdz pat šim brīdim man ir ticība tam vecītim, kuru bez bārdas nemaz neredzēju - somi tik ļoti sargāja šo savu simbolu, ka nekā neatklāja viņa personu. Lapzemes vecīti ievēlē vai ieceļ Somijas valdība.
Santaklausa trīs dienu vizītes laikā Latvijā darbojos kā viņa asistents. Santaklauss iededza Rīgas galveno egli, apciemoja bērnu namus, sieviešu cietumu un uzstājās plašākai publikai kādā lielveikalā. Tagad sev par lielu sarūgtinājumu izlasīju ziņu, ka Lapzemes vecīša pilsētiņa bankrotējusi, nonākusi ūtrupē.
Joka pēc jāteic: tas, ka Ziemassvētku vecīša eksistence nav iespējama, aprēķināts arī zinātniski - ja viņam vajadzētu vienā naktī apmeklēt visus pasaules bērnus, vecītim nāktos traukties ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu. Pat ja to būtu iespējams sasniegt ar kamanām, tās kā meteors momentā sadegtu berzes dēļ.
Arī man dažkārt ir licies, ka Ziemassvētku vecīša būšana ir bērnu mānīšana. Bet vai tā tiešām ir? Man šķiet, ka šis brīnums cilvēkam bērnībā ir vajadzīgs. Manai meitai ir deviņi gadi, un viņa joprojām ar prieku skatās tai zeķītē, lai gan skaidri zina, kas tur tās dāvanas ieliek. Viņa no pašas mazotnes zina, ka es darbojos kā Ziemassvētku vecītis, bet neesmu īstais vecītis, esmu viņa palīgs. Protams, Ziemassvētku vecīša mistērija – tā ir pasaka, burvestība.
Kā bērnam teikt, lai, atklājot Ziemassvētku vecīša neesamību, viņš nejustos morāli traumēts, piekrāpts?
Universālas receptes nav. Vajadzētu teikt patiesību: mēs vēlējāmies sagādāt tev prieku.
Ko darāt, ja kāds bērns apšauba jūs kā Ziemassvētku vecīti? Ko sakāt šādos gadījumos?
Par apšaubīšanu runājot – tie ir bijuši trešās ceturtās klases skolēni. Kad bērniem tuvojas pusaudžu vecums, viņiem var šķist uzjautrinoši noraut vecītim to bārdu, lai pateiktu: tu neesi īsts.
Vai patiešām ir mēģinājuši tā darīt?
Ir. Bijis arī šāds gadījums: mani uzaicināja par Ziemassvētku vecīti pie čigānu jeb romu bērniem Ziepniekkalnā. Noliku uz skatuves maisu, bet, kamēr dziedāju "Zvaniņš skan" un runāju, šie bērni pieskrēja un paši izrāva no maisa dāvanas. Pretī sēdēja čigānietes, kuras teica: kakoj ņiščij ģed maroz atnācis. Tas bija ļoti nepatīkami, pats nepatīkamākais piedzīvojums, kādu man visā savā Ziemassvētku vecīša darbības laikā nācies pieredzēt.
Te jau prasās pēc žagara. Vai tos maisā vēl liekat?
Vairs nē – iestājoties bērnu tiesību aizsardzības normām... Toties man līdzi ir elektrošoks iereibušiem pieaugušajiem, kas uz ielas piesienas un pieprasa dāvanas. Arī tādi gadījumi ir bijuši.
Kā laika gaitā mainījies Ziemassvētku vecīša maisa saturs? Kādas dāvanas ir populāras patlaban, kādas bijušas populāras agrāk?
Kādreiz populāras bija paciņas ar mandarīniem un "Laimas" konfektēm, kas visiem sagādāja lielu prieku. Tagad tās ir lietas, kuras konkrētajā brīdī ir mārketinga topā – bija laiks ar angry birds dusmīgajiem putniem, bija savs laiks lego, dažādiem konstruktoriem; savs laiks - bārbijlellēm.
Vai jau redzams, kas būs topā šogad?
Vēl nē. Pērn aktuāli bija putni, kurus piedāvāja Narvesen veikali. Visos laikos bērniem vairāk patikušas rotaļlietas, nevis, piemēram, apģērbi vai apavi, tas nu ir skaidrs.
Ko no Ziemassvētku vecīša sagaida pieaugušie?
Pirmkārt, noskaņu, nostalģiskas atmiņas no savas bērnības. Dāvanu saturā man nav paredzēts ielūkoties, taču var manīt, ka populāra ir kosmētika, arī tehniskas lietas, fotoaparāti, televizori. Ir bijušas mašīnas atslēgas un pati mašīna ārā, apsieta ar lentu.
Dažkārt to dāvanu ir tik daudz, ka katram klātesošajam jāpasniedz piecas vai sešas. Visu pat atcerēties nav iespējams. Man ir bijis gadījums, kad kā dāvanu mammai vajadzēja pasniegt gredzenu ar briljantu, kuru man ielika kabatā un par kuru, kamēr izdalīju citas dāvanas, paguvu aizmirst līdz jau gandrīz aizgāju prom, to nepasniedzis. Atjēdzāmies pēdējā brīdī.
Vai varat atminēties kādu Ziemassvētkiem ļoti netipisku dāvanu?
Vasaras sezonas darbarīki – lāpstas, grābekļi.
Lai dāvanu dabūtu, jānoskaita dzejolītis. Ko skaita? Vai dzejoļus no galvas tehnoloģiju laikmeta cilvēki vispār vēl zina?
Dzejolīši kopš laiku laikiem ir vieni un tie paši – pīrāgam, nabagam… vai Ziemassvētki sabraukuši. Gadās, ka vienā vakarā tos noskaita piecas sešas reizes. Garlaicīgi kļūst. Dažkārt kaut ko gūglē sameklē un nolasa. Jā, cilvēki tagad nav sevišķi iztēles bagāti... Arī bērni bieži vien plēš vaļā dāvanu paciņas, nemaz vēl nenoskaitījuši dzejolīti.
Interesantāk, ja gadās tā dēvētās dziedošās vai muzicējošās ģimenes, kur bērni mācās mūzikas skolā un apgūst kādu instrumentu - klavieres, vijoli vai čellu. Tādā gadījumā Ziemassvētki mēdz būt reize, kad to ir izdevība nodemonstrēt Ziemassvētku vecītim. Vecāki ir arī teikuši: aicinām jūs, jo citādi viņš mums neko nenospēlēs.
Interesantākais gadījums manā praksē bijis, kad es Ziemassvētkos nolīgu helikopteru, lai kā Ziemassvētku vecītis ierastos pie bērniem no Imantas bērnunama, kuri mani sagaidīja Zaķusalā – tieši tajā vietā, kur 1989.gadā noorganizēju helikopteru "Baltijas ceļa" filmēšanai, kad lidojām ar žurnālistiem Edvīnu Inkēnu un Juri Kažu. Aizgāju pie aviācijas firmas īpašnieka, kurš pats bija uzaudzis bērnunamā, un viņš bija ar mieru apmaksāt stundu ilgu lidojumu.
Ir bijuši Ziemassvētku pasākumi ar ugunskuru, desiņu cepšanu, rotaļām un vecīša sagaidīšanu mežā. Kā Ziemassvētku vecītis esmu viesojies arī bērnu slimnīcā Vienības gatvē Rīgā, veco ļaužu pansionātos. Kā īpašu varu atcerēties arī gadījumu pirms gadiem pieciem, kad Ziemassvētku vakarā mežā 20 grādu salā Kadagā manai mašīnai pārplīsa riepa. Par laimi, saimnieks, pie kura es pirms tam biju viesojies, nāca palīgā un pat atrada riepu, kas derēja mūsu automašīnai.
Šogad salu un sniegu gadu mijas svētkos nesola. Vai jūs kā Ziemassvētku vecīti tas apmierina?
Jā, pilnībā. Vieglāk visur izbraukāt, ceļi nav slideni, mašīnai nav jākasa ledus no logiem, atkrīt daudz neērtību.
Kā atšķiras profesionāls Ziemassvētku vecītis no neprofesionāla?
Šādu robežu ir grūti novilkt. Profesionāls spēj uztvert publikas noskaņojumu un improvizēt dažādās situācijās.
Ne visi bērnu vecāki var atļauties profesionālu vecīti. Ko varat ieteikt, ja šo lomu gatavojas uzņemties kāds no bērna ģimenes locekļiem vai kaimiņiem?
Svarīgākais ir patiešām iejusties tēlā, radīt bērnam pārliecību, ka vecītis ir bridis pa sniegu, braucis kamanās no tālajiem ziemeļiem, ir nosalis un tamlīdzīgi. Ir labi jāizdomā sakāmais, lai nerastos neveikla situācija, kad nav ko teikt. Raugieties arī, lai vecītis drosmes vairošanai nebūtu iedzēris, lai nesmirdētu pēc alkohola. Prakse liecina, ka šāda rīcība mēdz nevis uzlabot, bet sagandēt priekšnesumu.
Vai jums bieži piedāvā glāzīti?
Gadās, bet es vienmēr atsakos. Tas neatbilst mūsu ētikas kodeksam. Santaklausa ētikas kodeksā tieši tā arī ir norādīts. Padomju laikā vairāk sadzērušies vecīši staigāja, bet tas šim arodam un tēlam dara negodu.
Jums nav aizrādīts, ka esat nedaudz par slaidu, lai īsti atbilstu stereotipam par Ziemassvētku vecīša kompleksiju?
Mēģinu izlīdzēties ar spilvenu. Man ir arī piepūšams tērps.
Toties balss jums ir padobja – laikam gan īsti piemērota vecīša lomai.
Jā, mans bonuss ir arī tas, ka spēju dziedāt un spēlēt klavieres vai trompeti. Cilvēkiem tas patīk.
Dažkārt baidās no vecīša bārdas. Vai var būt vecītis bez tās?
Protams. Turklāt bārda Ziemassvētku vecītim rada lielu diskomfortu – spalvas lien mutē, ir karsts, sviedri līst, jo vecītis jau tāpat atrodas apkurinātās telpās ar kažoku mugurā, cepuri galvā un ir spiests aktīvi darboties.
Kāda ir krievu auditorija, ar ko tā atšķiras no latviešiem?
Jā, mentalitātes ir atšķirīgas. Redzams, ka krievi ir turīgāki, dāvanas bagātīgākas. Viņi ir arī daudz skaļāki par latviešiem. Krievu bērnu pasākumos ir Sņeguročka, viss ir labi apmaksāts.
Cik izmaksā Ziemassvētku vecīša vizīte?
Apmēram 50–70 eiro.
Vai izjūtat konkurenci savā jomā?
Jā, tagad daudzi - gan profesionāļi, kultūras darbinieki, gan pašdarbnieki – ir gatavi šajā jomā darboties. Profesionāli aktieri gan diezgan skeptiski mēdz raudzīties uz šo nodarbošanos, taču bieži vien nevar atļauties palaist garām šādu iespēju piepelnīties.
Vai pats savā ģimenē darbojaties kā Ziemassvētku vecītis?
Mani piespiež to darīt. Ar lielu sajūsmu gan to nedaru. Saka, ka daudzi gadi, darbojoties vienā jomā, notrulina. Ne velti Misters Bīns, pārtraucot savu filmiņu uzņemšanu, teicis, ka šie bērnišķīgie jociņi viņam pašam ir apnikuši.
Vai Ziemassvētku vecīša loma, ko uzņematies vairāk nekā 30 gadu, nav atstājusi kādu iespaidu uz jūsu personību?
Nē, visu gadu šī tēla klātbūtni gan neizjūtu, jo darbojos arī daudzās citās jomās. Cilvēki uz ielas gan mani atpazīst kā Ziemassvētku vecīti un kā tādu uzrunā. Ziemassvētku vecīša loma mani ietekmē tā, ka jau vairāk nekā 20 gadus pa svētkiem ņemu atvaļinājumu, lai šajā intensīvajā periodā varētu darboties.
Cik vizītēs pa dienu mēdzat doties?
Gadās, ka ir pieci bērnudārzu apmeklējumi vienā dienā. Šogad braukšu uz Dublinu vadīt Jaungada nakts pasākumu Īrijas latviešiem.
Jaungadā cilvēki mēdz izteikt dažādus novēlējumus viens otram. Ko jūs varētu novēlēt mūsu lasītājiem?
Vēlētos novēlēt, lai pasaulē mazinās nesaprašanās, kuras pašlaik nomāc cilvēkus. Lai vairāk iemeslu smaidīt, lai būtu veselība, lai būtu darbs un labklājība. Latvijai kopumā var novēlēt, lai ātrāk mums būtu stabila valdība un droša paļāvība uz nākotni!
