VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Vineta Vilcāne
LV portāls
24. decembrī, 2015
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
19
100
19
100

Juris Cālītis: Ziemassvētki ir pārvērtušies par karikatūru

LV portālam: Dr. theol. JURIS CĀLĪTIS, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs

Juris Cālītis: „Nevajag mēģināt kompensēt to, kā trūkst, ar apdāvināšanu.”

FOTO: Ieva Lūka/ LETA

Ziemassvētkus dēvējam par gada skaistākajiem svētkiem, bet ne visiem tie nes prieku. Daudzi no mums Ziemassvētkos kā ne vienos citos svētkos jūtas vientuļi. Vai svētku kņadā, dāvanu pirkšanas virpulī un savā aizņemtībā spējam saskatīt Ziemassvētku patieso būtību?
Ziemassvētki ir pārvērtušies par karikatūru, un svētku būtību apēnojusi komercializācija, pie šādas skaudras atziņas nonācis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs Dr. theol. JURIS CĀLĪTIS.
īsumā
  • Cilvēkiem, kuriem nav nekāda reliģiskā sasaiste, Ziemassvētki ir atgādinājums, ka mums dzīvē ir vajadzība ne tikai pēc ārējā.
  • Dāvana nāk no debesīm, tai jābūt negaidītai. Ja dāvana jau ir paredzēta un ir daļa no sistēmas, kurā visiem ir jādāvina, tad tā vairs nav dāvana.
  • Ziemassvētku vecītis ir kā pasūtījuma aģents veikaliem, alkatības veicinātājs un iekāres pastiprinātājs.
  • Ļoti daudziem cilvēkiem vissmagākais laiks ir tieši Ziemassvētki.

Ziemassvētkos kristieši svin Jēzus piedzimšanu, tradicionālās kultūras piekopēji gaismas uzvaru pār tumsu. Cilvēkam, kuram neviens no virzieniem nav tuvs, bet gribas svētku svinēšanai piešķirt būtību, var iestāties apjukums – ko svinēt un kas Ziemassvētkos ir jāsagaida?

Komercializācija, protams, ir apēnojusi lielāko daļu svētku satura. Aiz tā visa ir grūti saskatīt īstenību. Kristīgā baznīca Ziemassvētkus sāka svinēt ļoti vēlu, tikai no ceturtā gadu simta parādās šo svētku svinēšanas tradīcija. Jēzus ir svarīgāks, kā pieaudzis cilvēks, nevis kā bērniņš.

Vienlaikus Ziemassvētki ir vispateicīgākie svētki, lai katrs tajos varētu atrast sev ko piemērotu. Nekas nav skaistāks kā teikt – ar Jēzus atnākšanu tiek aizdzīta tumsa un tiek atsaukta gaisma, kas ienāk mūsu dzīvēs. Ziemassvētki ir tīši savienoti ar iepriekš pazīstamiem svētkiem un svinēšanas reizēm. Baznīca izvēlējās datumu, kurā jau iepriekš svinēja gaismas un prieka svētkus. Romiešiem šai laikā bija dzīres un uzdzīvošanas svētki, trakulības svētki. Savukārt Eiropas ziemeļu zemēs ļoti svarīga bija tumsas aizdzīšana un gaismas atvilkšana. Tāpēc baznīca izraudzījās šo datumu, kad ir saulgrieži, izmaiņas, kad mēs aizejam no tumsas un ejam pretī garākām dienām, pavasarim, gaismai.

Arī cilvēkiem, kuriem nav nekādas reliģiskās sasaistes, Ziemassvētki ir atgādinājums, ka mums dzīvē ir vajadzība ne tikai pēc ārējā. Mēs visi ilgojamies pēc kaut kā skaidrāka, patiesāka, gaišāka un gribam būt laimīgāki. Sevī var atpazīt šīs ilgas un domāt, kā tās realizēt. Šis laiks veicina uz pārdomām – ko es varu savā dzīvē darīt citādāk un kas manā dzīvē ienesīs gaišāku staru jeb kā es varu tikt projām no savas tumsas.

Skaistās un ļoti iespaidīgās reliģiskās tradīcijas cilvēkos veicina šīs pārdomas un arī pārmaiņas. Katram cilvēkam ir jāatrod sev piemērots līdzeklis, kas uz tām veicina. Manā skatījumā laba draudze ir palīdzēt spējīga. Man personiski kristīgais evaņģēlijs ir tas, kas nes skaistāko un skaidrāko domu. Cilvēki nav tikai uz vienu lietu sagatavoti, un es domāju, ka Ziemassvētki ir visiem mudinājums uz kaut ko patiesāku.

Svētkos svarīga ir ģimenes tuvība. Šajā dienā mēs visi ieliekam prieku, sirsnību, draudzību un mīlestību. Tas ir atgādinājums skatīties uz svarīgāko. Pārējais – pārdošana un pirkšana, skraidīšana pa pasākumiem, aizņemtība un stress, manuprāt, ir otršķirīgs un lieks.

Mūsdienās pastāv dāvanu kults. Kas ir īstās Ziemassvētku dāvanas? Vai tās var nolikt zem eglītes?

Dāvana nāk no debesīm, tai jābūt negaidītai. Ja dāvana jau ir paredzēta un ir daļa no sistēmas, kurā visiem ir jādāvina, tad tā vairs nav dāvana.

Agrāk dāvanas Ziemassvētkos bija bērniem, vecāki saprata, ka jāieliek bērnu dzīvē prieks un negaidīts pārsteigums. Tagad jāapdāvina visi un visiem vajadzīgas dāvanas. Šī sistēma darbojas pret Ziemassvētku jēgu, jo svētku jēga ir, ka tavā dzīvē ienāk kaut kas negaidīts un skaists.

Ar dāvināšanu mēs esam "iebraukuši auzās", un atpakaļceļš nebūs viegls. Ziemassvētki ir pārvērtušies par karikatūru. Apsēstība ar pirkšanu un dāvināšanu ir Ziemassvētku bacilis, slimība. Es teiktu, ka tā ir kaitnieciska. Ja dāvināšana rada stresu, dāvana zaudē savu sākotnējo jēgu.

Par pilnīgi iznīcinošu Ziemassvētku domai uzskatu pasūtījuma paciņas skolā. Bērni nāk mājās ar listēm, viņiem uzdots izvēlēties dāvanu pa trim, pieciem vai desmit eiro. Iestājas sacensība, ko vecāki varēs dot. Vai viņi var atļauties dāvanu pa desmit eiro, vai būs otršķirīgi un dāvaniņa būs tikai pa trim eiro? Dāvana tiek pasūtīta, atķeksēta. Es domāju, nav lielāka kauna šiem svētkiem, nav lielākas profanizācijas, nav lielāka pārpratuma kā skolu akcijas ar dāvanām, un uz bērniem tas atstāj kaitniecisku iespaidu.

Tomēr jāatzīst, ka no absolūtas svētku komercializācijas nevar izvairīties, cilvēki pakļaujas. Tam piemērs ir ne tikai Ziemassvētki.

Es domāju, ka mēs pat neapzināmies, cik neveselīga ir mūsu psiholoģiskā vide saistībā ar dāvināšanu un pirkšanu. Ziemassvētki ir kļuvuši par neveselību atnesošiem svētkiem, nevis labumu un prieku nesošiem. Dāvināšanas mānija ir kaitnieciska.

Ziemassvētku vecītis kļuvis par mūsdienu kiču, iemiesojot sabiedrībai raksturīgo – pašlabumu un mantkārību.

Ziemassvētku vecītis ir mūsu laika ragana un burvis, kas patiesībā nenes mums nekādu labumu. Tas ir kā pasūtījuma aģents veikaliem, alkatības veicinātājs un iekāres pastiprinātājs. Komercvāģi atvelk vecīšus pie mums, izdala pa veikaliem, lai tie varētu labāk pārdot savu mantu, pēc svētkiem aizved viņus prom.

Ziemassvētku vecīši ir parodija. Mūsu kultūrā vectētiņi un vecāki cilvēki ir gudrības un labestības simboli, bet Ziemassvētku vecīši padara vecākās paaudzes skaisto tēlu par izsmieklu un ņirgu izpausmi.

Reklāmās redzam laimīgas ģimenes, kas kopā bauda svētku mielastu, pasniedz viens otram dāvanas. Tomēr ir daļa sabiedrības, kurai nav ģimenes, un tas liek justies vientuļi.

Mācītāji zina, ka tieši Ziemassvētki ļoti daudziem cilvēkiem ir vissmagākais laiks. Tā iemesla dēļ, ka daudziem šie ir vientulības svētki, svētki, kuros cilvēki apzinās savus lielos zaudējumus. Ap Ziemassvētku laiku, it kā gaišiem svētkiem, ir arī daudz miršanas gadījumu.  Kādam šo svētku ir par daudz, vai arī kaut kā tajos ļoti pietrūkst, un cilvēki no dzīves aiziet.

Jānovērtē cilvēki sev blakus, jo svarīgākais ir otrs. Tāpēc esmu par Ziemassvētku mielastu pie kopīga galda, kur mēs esam kopā kā vienība.

Ziemassvētkus pārdzīvot ir ļoti grūti ne tikai vientuļniekiem. Ir smagi tām daudzajām ģimenēm, kurā ir tikai viens vecāks – māte vai tēvs. Parasti māte ir kopā ar bērniem, bet tēva nav, jo viņam ir cita ģimene. Šo robu nevar aizpildīt, un Ziemassvētki to ļoti atgādina. Vecākus, kuriem ir šādas ģimenes, sirsnīgi un mīlīgi brīdinu, ka tēva vai mātes trūkumu nevar aizpildīt ar dāvanām. Tas nedarbojas! Tā darīt ir psiholoģiski neveselīgi. Nevajag mēģināt kompensēt to, kā trūkst, ar apdāvināšanu. Tas ir pašapmāns, un bērni to izjūt. Mums jābūt godīgiem, jāatzīst, kā nav, un jāņem to, kas mums ir.

Kā izbēgt no svētku trakuma?

Domāju, ka mums vajadzētu atgriezties pie svētkiem bez dāvanām. Ziemassvētkos jāskatās uz to, kas mums ir – mēs esam viens otram. Svētkus var aizvadīt ar labu mielastu pie galda, ar skaistu eglīti, pie kuras dziedāt dziesmas.

Iespējams, kristīgajai Baznīcai būtu jārāda priekšzīme, un, piemēram, uz desmit gadiem jāuztaisa Ziemassvētku moratorijs, neskatoties uz to, ka Ziemassvētku nakts ir viena no visvairāk apmeklētajām dievkalpojumu reizēm.

Kristieši Ziemassvētkos viens otram varētu nedāvināt dāvanas, tās var pasniegt Epifānijās, Lieldienās vai kaut kad citreiz. Tas būtu jādara ne jau tādēļ, ka kristieši ir puritāniski atkritēji, bet, lai palīdzētu līdzcilvēkiem saskatīt to, kas veicina īstu laimi. Mācītājiem vajadzētu par to runāt savās draudzēs.

Veikalnieciskais nav reliģijas, tas patiesībā ir kristietības noliegums. Veikalnieciskums modernajā veidā iedarbojas uz cilvēka iekāri, ar cilvēkiem manipulē, un cilvēki kapitālisma ratu griež straujāk un straujāk. Stress, pārmērīga dāvināšana, svētku mānija neveicina laimi, tā mūs iedzen depresijā.

Ko cilvēki Ziemassvētku vakarā meklē baznīcā, ja neredz iespēju aiziet arī Lieldienās, kas ir vislielākie kristiešu svētki?

Ja lieto salīdzinājumu, Lieldienas ir kā universitāte un Ziemassvētki ir kā pamatskola. Dažiem ir vieglāk saprast to, kas notiek pamatskolā, nekā to, ko mācās augstskolā. Cilvēki apzinās, ka Lieldienās ir kaut kas brīnišķīgs, svarīgs un cēls, bet vēl nav tam gatavi. Bet ir gatavi dzirdēt par bērniņu, viņa vienkāršību. Par Dievu, kas nāk pie mums nevis ar pārmetumiem, aizrādījumiem, morāli vai tikumības prasībām, bet nāk pie mums kā bērniņš ar prieku, īstumu, ar cerības devu. To ir vienkāršāk saprast. Uz Ziemassvētkiem var būvēt nākamo soli.

Cik daudz zinām par Jēzus piedzimšanu? Bībelē šis notikums minēts tikai divās vietās.

Tas arī ir rādītājs, ka uz Jēzus piedzimšanu netika likts akcents. Par Jēzus piedzimšanu stāsta divi evaņģēliji. Šajos stāstos ir ievītas visas tēmas, kas vēlāk Jēzus dzīvē bija svarīgas.

Ziemassvētku stāstos par Jēzus piedzimšanu tiek likts akcents uz nabadzību un pieticību, kurā Jēzus piedzima. Vēstures literatūrā atrodams, ka Jāzepa amats - galdnieks – bija ienesīga nodarbošanās.

Mēs ļoti maz zinām par Jāzepu, viņa profesija, protams, bija fundamentāla un pieprasīta, viņš nebija trūkumcietējs tādā nozīmē. Tas, ka Jēzum nebija mājvietas un viņš piedzima lopu kūtiņā dzīvnieku barošanas silē prom no mājām, akcentē, ka Dieva laime pienāk nevis pārpilnībā un pārbagātībā, bet tā pienāk tur, kur ir tukšums, klusums, ciešanas un pat trūkums. Tas ir atgādinājums un iedrošinājums cilvēkiem, kas šajā laikā jūtas iztukšoti un pat nelaimīgi, ka tas nekādā veidā nemazina, bet pat pavairo iespēju redzēt kaut ko vērtīgāku un svarīgāku. Tiek akcentēts, ka Jēzus piedzimstot ir bijis starp vienkāršajiem un trūcīgajiem, nevis starp apmierinātajiem, pārbagātajiem, piepildītajiem ļaudīm.

Daudz svētku laikā runājam par piedošanu. Tas skan vienkārši – piedot. Taču kā ir patiesībā?  Ko nozīmē piedot?

Izsakot citos vārdos, piedošana nozīmē kādam, pret kuru ir pretenzija vai aizvainojums, pateikt, ka, par spīti visam, es esmu ar mieru iet pa to pašu ceļu, pa kuru iesi tu, esmu gatavs tev būt blakus, ejot pa tavu ceļu. Piedošana nav, ja sakām, tu ej savu un es iešu savu ceļu, es tev piedodu! Piedot nozīmē otru neiegrūst grāvī, nenorobežoties. Tāpēc piedošanas moments ir tik grūts.

Piedzīvojot pāridarījumu, aizvainojumu un sāpinājumu, ir normāli otru izslēgt, izrakstīt no savas dzīves, bet tad nevar notikt piedošana. Piedošana notiek, kad par spīti visām sāpēm pāridarītāju no savas dzīves neizsvītro.

Izslēgšanas metodi mūsdienās izmantojam bieži, kā ikdienišķs piemērs minams, ja kāds mums nodara pāri, izdzēšam viņu no draugu saraksta sociālajos tīklos Facebook, draugiem.lv.

Tas ir normāli, ka cilvēkam ir jāmokās sevī, savās domās ar nepiedošanu, aizvainojumu, piedošanu. Ja tas notiek, tad ir cerīgi. Daudz dramatiskāks un briesmīgāks ir stāvoklis, kad ir pilnīgi vienalga. Tu vairāk neko nejūti, tu vienkārši saki – dzīve ir draņķīga, man ir vienalga, viss, kas notiks, būs šausmīgs. Tad mēs esam atgriezušies dzīvnieka līmenī, mēs pat esam zemāki. Vienaldzības stāvoklis ir vēl tuvāk nāvei nekā stāvoklis, kurā cilvēks mokās vai piedot savam pāridarītājam. Bez šaubām, piedošana ir grūta, bet, kamēr mēs domājam par piedošanu, mums ir vēl lielas iespējas atgriezties normālā stāvoklī un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Svētkos daudz runājam par palīdzēšanu otram. Tiek rīkotas akcijas, aicina palīdzēt smagi slimiem bērniem, trūcīgām ģimenēm, arī dzīvniekiem. Visiem nevar palīdzēt, lai arī gribētos.

Šajā virzienā man gribas teikt divas lietas, kas ir pretrunīgas. Pirmā - svētku izmantošana labdarības akcijām ir atspulgs komercializācijai, kas ir veikalos. Šai laikā cilvēki ir jūtīgāki, un to visu akciju rīkotāji izmanto. Man ļoti nepatīk neviena šāda veida manipulācija, tas nav godīgi. No otras puses, protams, varam teikt, ka ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga palīdzība, un, ja ir šāda iespēja, tā jāizmanto labam mērķim. Mums jābūt pieaugušiem, un pieaudzis cilvēks reaģē uz otra vajadzībām, likteni un ciešanām, vienalga, vai tie ir Ziemassvētki, marts vai novembris. Tu reaģē tāpēc, ka esi cilvēks, nevis tāpēc, ka esi aizkustināts ar Ziemassvētku māniju. Gribētu, lai mēs neizmantojam cilvēku vājības viņu maku iztukšošanai, bet gan redzam otru cilvēku viņa priekos un bēdās ik dienas, cauru gadu.

Labs saturs
100
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU