VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
10. jūnijā, 2014
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Uzņēmējdarbība
3
3

Karstais imigrācijas jautājums Latvijā

LV portālam: MAIRA ROZE, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietniece migrācijas jautājumos

Maira Roze: „Augošais klientu skaits ir jāapkalpo ar esošajiem resursiem – to darot efektīvāk, procesu iespējami elektronizējot, kā arī vienkāršojot procedūras un mazinot birokrātiskos šķēršļus.”

FOTO: Kalvis Kalsers

Patīk tas mums vai nepatīk, imigrācija Latvijā bija, ir un būs, it sevišķi, ja ņemam vērā dramatisko vietējās izcelsmes aizbraucēju skaitu, drūmo demogrāfisko situāciju un nesakritību darba tirgū starp pieprasījumu un piedāvājumu. Tie gan ir faktori, kas sevi asāk liks manīt ne sevišķi tālā nākotnē, bet arī pašlaik mūsu valstī ar pastāvīgās vai termiņuzturēšanās atļaujām vai nu dzīvo, vai periodiski apmetas vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku un to skaits īpaši pēdējo trīs gadu laikā ir audzis. Imigrācijas jautājums iedzīvotāju vidū nekad nav bijis populārs. Ja kāds politiķis pasludinās, ka atbalsta imigrāciju, viņš savas nākotnes izredzes būs ievērojami apgrūtinājis, sarunā ar LV portālu saka Maira Roze, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietniece migrācijas jautājumos.

Pēc statistikas datiem izskatās, ka jūsu pārvaldes darbiniekiem pēdējos gados ir ievērojami vairāk darba nekā iepriekš?

Jā, tā ir. Mūsu darbinieki ir ārkārtīgi noslogoti, tāpēc nemitīgi cenšamies paaugstināt mūsu pārvaldes darbspēju jeb kapacitāti. Vairāk darbinieku algot nevaram: pirmkārt, nav vietas, otrkārt, valdība ir pieņēmusi lēmumu valsts pārvaldē štatus nepalielināt. Tas arī nebūtu pareizais risinājums.

Augošais klientu skaits ir jāapkalpo ar esošajiem resursiem - to darot efektīvāk, procesu iespējami elektronizējot, kā arī vienkāršojot procedūras un mazinot birokrātiskos šķēršļus. Kādreiz klients iesniedza dokumentus, un iesniegtos datus pēc tam apstrādāja. Tagad mūsu darbiniekiem tie uzreiz manuāli pa vienam burtam un ciparam jāievada datorā, jāskenē dokumenti. Vienlaikus vēl jāatbild uz tālruņa zvaniem, kur, piemēram, jautā – kādi dokumenti jāiesniedz atļaujas saņemšanai, un vēlas uzzināt vēl daudz ko citu.

Būtu vajadzīga īpaša programma, lai klienti anketas varētu aizpildīt elektroniski, un šī informācija automātiski nonāktu mūsu sistēmā. Ja cilvēkam jau ir uzturēšanās atļauja, šie dati automātiski varētu pāriet vajadzīgajos failos. Mēs ļoti vēlētos, ka pēc tam, kad klients iesniedzis dokumentus PMLP, būtu iespējams viņu elektroniski informēt par lietas virzību. Tā mēs aiztaupītu daudz lieku vizīšu un telefona zvanu, lieku pūliņu un pie viena uzlabotu pakalpojuma kvalitāti.

Tas būtu līdzīgi kā Tiesu portālā, kur tiesvedības dalībnieki var iepazīties ar lietas gaitu?

Tieši tā. Bet, protams, šādas programmatūras izstrāde prasa papildu līdzekļus, kuru nav. Mums ir labas idejas, tikai nav iespējams tās īstenot.

Otrs svarīgs virziens, lai sistēmu konceptuāli uzlabotu, ir tādu procedūru likvidēšana, bez kurām patiešām var iztikt. Uzturēšanās atļauju izsniegšanā ir dažādi posmi, tās izsniedzam ar atšķirīgiem termiņiem atkarībā no klienta kategorijas -– piemēram, laulātajiem vispirms uz vienu gadu, tad – četriem, pēc tam pastāvīgās atļaujas. Saistībā ar darbu – uz nodarbināšanas laiku pat līdz pieciem gadiem.

Katru gadu šīs atļaujas ir no jauna jāpārreģistrē, bet ir tādas klientu kategorijas, kam nekas nemainās, un arī riski, ko pārbaudām, nav tik lieli, ka vajadzētu to darīt ik gadu. Pašlaik patiešām vērtējam katru niansi, ko varam optimizēt, un galvenos uzstādījumus iekļausim Imigrācijas koncepcijas projektā.

Pēc tam nākamajā gadā, ja valdība akceptēs mūsu piedāvāto koncepcijas projektu, jau izstrādāsim jaunu Imigrācijas likumu. Divriteni neizgudrosim – cenšamies pārņemt arī ārvalstu kolēģu labo pieredzi. Viņi rīkojas tāpat: ja mēs kādā jomā esam aizsteigušies priekšā (un tā patiešām ir!), pēc kāda laika redzam – ahā, viņi ieviesuši mūsu praksi! Tāpēc man ļoti patīk šis darbs, ka visu laiku notiek izmaiņas, ir kustība uz jauninājumiem.

Cik tālu šī konkrētā dokumenta izstrādē esat tikuši?

Diezgan tālu. Norisinājušās diskusijas ar augstskolām, uzrunāti uzņēmēji, viņu profesionālās organizācijas, iekļaujam šajā plānošanas dokumentā saņemtos priekšlikumus, vasarā strādās darba grupa, bet septembrī jābūt publiskām diskusijām.

Diemžēl sakritis tā, ka koncepcijas projekts apspriešanai valsts sekretāru sanāksmē un tālāk valdībā mums ir jāiesniedz tieši pirms parlamenta vēlēšanām. Deputātu kandidātiem būs par to jārunā, un man ir bažas, ka tas nav labs laiks viedokļu paušanai un lēmumu pieņemšanai. Es pat neņemos prognozēt, ar ko tas var beigties.

Taču šis jautājums ir jāsakārto, jo pastāvīgi dzirdam pārmetumus, ka Latvijai nav imigrācijas politikas. Koncepciju nevaram sākt rakstīt "no nulles" kā deklaratīvu politisku dokumentu ar frāzēm "ieviesīsim, uzlabosim...", jo daudz jau ir izdarīts.

Mums ir Imigrācijas likums, kas īstenībā ļoti konkrēti nosaka pašreizējo politiku; jau ir konkrēta rīcības bāze, kurā ir nepieciešami uzlabojumi un izmaiņas veiksmīgai politikai nākotnē.

Jā, no vienas puses, mēs esam politikas plānotāji ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām, bet mēs plānojam no "iekšienes", no ekspertu skatupunkta. Taču "punktu" jau vienalga pieliek politiķi.

Kopš stāšanās spēkā 2003.gada 1.maijā Imigrācijas likums piedzīvojis 20 grozījumu. Tas vien jau liecina, ka imigrācijas jautājums patiešām ir politikas karstais kartupelis. Iespējams, tik daudz izmaiņu ir tieši tāpēc, ka līdz šim nav bijis stabilu vadlīniju konsekventai politikai ilgtermiņā. Protams, izmaiņas prasa arī reālā dzīve ar savām aktualitātēm. Ļoti nozīmīgi bija likuma grozījumi, kas stājās spēkā 2010.gada 1.jūlijā un cita starpā ieviesa regulējumu, ka pret noteikta apmēra triju veidu investīcijām – komercuzņēmumos, nekustamajos īpašumos vai kredītiestādēs – trešo valstu pilsoņi var iegūt termiņuzturēšanās atļaujas (TUA) līdz pieciem gadiem, kas pēc tam var pārtapt pastāvīgās uzturēšanās atļaujā. Tas jūtami palielināja jūsu darba slodzi, vai ne?

Kā rāda statistikas dati, 29.maijā bijām saņēmuši 5078 investoru pieteikumus TUA piešķiršanai, bet vēl jāpieskaita ģimenes locekļi, un tad kopējais skaits pieaug līdz 12 tūkstošiem. Sākumā pieprasījumus iesniedza ļoti uzmanīgi, jo cilvēki nebija droši par iznākumu. Pēc tam jau šis ritenis iegriezās ļoti strauji.

Vai gadījies tā, ka cilvēks ir investējis nepieciešamo summu, bet PMLP viņam uzturēšanās atļauju atsaka?

Problēmas ir radušās, piemēram, ar rokasnaudu par īpašuma pirkumu – tā samaksāta skaidrā naudā, bet saskaņā ar likumu visai summai jābūt pārskaitītai caur banku. Tad tieši šīs summas pietrūkst, un ir bijis tā, ka rokasnaudu nākas maksāt vēlreiz – šoreiz caur banku. Mēs ļaujam to darīt, jo ir skaidrs, ka cilvēks īsti nav sapratis prasības. Nereti bijis arī tā, ka ārzemnieki iegādājas īpašumu, pat nedomājot par TUA iegūšanu, bet, kad uzzina par šādu iespēju, nolemj tādu izdevību nelaist garām.

Jāteic, ka nopirktu nekustamo īpašumu ir daudz vairāk nekā izsniegto uzturēšanās atļauju: tātad ne visiem tās ir vajadzīgas.

Īpašuma iegāde ir arī viens no pamatnosacījumiem, lai saņemtu daudzkārtējo vīzu iebraukšanai mūsu valstī. Īstenībā cilvēkam ir pat lētāk un izdevīgāk saņemt šādu vīzu. Ja viņam ir pietiekami daudz līdzekļu, īpašums Latvijā, kuru apmeklē regulāri un nav nekādu imigrācijas problēmu, var saņemt daudzkārtējo vīzu uz pieciem gadiem, kas ļauj pusgada laikā 90 dienas uzturēties gan mūsu valstī, gan visā Šengenas zonā. Turklāt formalitātes ir daudz vienkāršākas.

Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs, pamatojot nākamo Imigrācijas likuma grozījumu nepieciešamību, TUA izsniegšanu pret nekustamā īpašuma iegādi nodēvēja par vienu no dziļumbumbām Latvijas attīstībai nākotnē (iespējams, bažījoties par pastāvīgajām atļaujām kā gala iznākumu), bet tad varbūt te ir vēl viena bumba?

Vīzu politika Eiropas Savienībā ir tāda, ka procedūras to iegūšanai pēc iespējas vairāk ir jāatvieglo. Pašlaik ir paredzēti grozījumi Vīzu kodeksā, kas paredz vīzu atvieglotu saņemšanu, lai arvien vairāk cilvēku dotos uz Šengenas zonu, uz Eiropas Savienību, tērētu tur (un šeit) naudu, tādējādi sildot ekonomiku.

Kādas, jūsuprāt, bija vājās vietas Imigrācijas likuma regulējumā (un līdz 1.septembrim joprojām ir), kur bija atstātas spraugas nepamatoti vieglai TUA ieguvei?

Lielākā problēma bija ieguldījumi uzņēmumos, bet to jau atrisinājām ar likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 1.janvārī. Ieguldījums uzņēmumā bija noteikts 25 tūkstoši latu, un nodokļos gada laikā bija jānomaksā tikai 20 tūkstoši. Daži komercuzņēmumi pildījās ar ļoti daudziem ārzemniekiem, piemēram, vienā firmā investēja vairāk nekā 30 ārzemnieku, kas bija tiesīgi pieprasīt TUA, bet valstij ieguvums vienalga ir tikai 20 tūkstoši latu. No tā varēja spriest, ka tikai dažviet notiek reāls bizness. Tādēļ ar likuma grozījumiem noteica ierobežojumu, ka vienā uzņēmumā var būt ne vairāk par trim investoriem, un paaugstināja iemaksājamā nodokļa apmēra slieksni.

Rezultāti?

Tagad tie, kuri ar šo investīciju veidu vēlēsies iegūt TUA, naudu ieguldīs vairākos uzņēmumos. Tas savukārt nozīmē lielāku nodokļu apjomu: minētie likuma grozījumi noteic, ka nodokļos valsts budžetā jāiemaksā ne mazāk par 40 tūkstošiem eiro, arī ieguldījums ir 35 tūkstoši eiro, tā ka kopumā piedāvājums vairs nav tik pievilcīgs. Domāju, ka šogad tādu investoru būs daudz mazāk nekā iepriekš. Pašlaik šis skaitlis vēl ir diezgan liels – 182 personas (85 personu pieteikumi).

Līdzīgi bija arī ar investīcijām kapitālsabiedrību pamatkapitālā 100 tūkstošu latu (tagad 150 tūkstoši eiro) apmērā, kur nodokļu nomaksa netika prasīta, un mēs to arī nepārbaudījām. Tad nu notika tā, ka ārzemnieki dažkārt naudu kapitālsabiedrībās ieguldīja, bet nodokļu maksājumu pieauguma nekāda nebija: ja līdz tam uzņēmums maksāja, piemēram, piecus tūkstošus, tad labākajā gadījumā tā arī turpināja.

Kas tad tai katliņā vārās?

Tikai uzturēšanās atļauja. Bet bizness reāli nestrādā. Šogad tiem, kuri investē 150 tūkstošus eiro, uzturēšanās atļaujas reģistrējam vēl pēc vecajiem nosacījumiem, taču ir noteikts pārejas posms gada garumā, un jau nākamgad, kad viņi nāks pie mums uz reģistrāciju, būs spēkā nosacījums, ka nodokļos bija jānomaksā 40 tūkstoši eiro, un mēs to pārbaudīsim.

Manuprāt, šo izmaiņu ietekme ir jāvērtē Ekonomikas ministrijai – vai ierobežojumi, kas stājās spēkā no 1.janvāra, nebloķēs kādas reālās investīcijas. Minētie grozījumi tika pieņemti ļoti strauji un ne ļoti izvērtējot ekonomisko efektu, kas varētu sekot. Mahinatoru faktiski nebija daudz, tikai daži, bet, kā parasti, šo dažu negodīgo dēļ nācās ciest pārējiem.

Iespējams, Imigrācijas koncepcijas izstrādes gaitā saņemsim vērtīgus ierosinājumus, kā vajadzētu rīkoties. Ļoti ceram uz uzņēmējiem, jo mums ar viņiem vēl būs diskusijas par labākajiem risinājumiem. Saistībā ar TUA mums ir mērķis – lai ārzemnieks, kurš ierodas šeit, dod ekonomisko labumu valstij. Nevis no viņa paņemt tikai naudiņu, bet panākt, ka viņš ar savu darbību pastāvīgi dod šo labumu nodokļu un darba vietu veidā.

No 1.septembra stāsies spēkā jau citi, ilgi un karsti apspriesti, Valsts prezidenta otrreizējai caurlūkošanai parlamentam reiz atpakaļ atdoti grozījumi Imigrācijas likumā, kurus izsludināja 25.maijā. Tie paredz daudz stingrākus kritērijus TUA izsniegšanai saistībā ar investīcijām nekustamajā īpašumā. Ko tās, jūsuprāt, nesīs?

No 1.septembra, lai iegūtu TUA, noteikta viena, daudz augstāka iegādājamā nekustamā īpašuma vērtība visā Latvijā – ne mazāk par 250 000 eiro (iepriekš Rīgas plānošanas reģionā vai republikas pilsētās – 142 300 eiro, ārpus šīm teritorijām – 71 150 eiro). Paaugstināts arī kadastrālās vērtības kritērijs – tai jābūt ne mazākai par 80 000 eiro. Iepriekš šīs summas bija daudz mazākas – attiecīgi 42 000 un 14 000 eiro. Tā ir ļoti augsta kadastra vērtība. Ja būs pircēji, tad nekustamā īpašuma vērtētājiem katrs šis pirkums būs jāvērtē – vai šim īpašumam tiešām ir šī 250 tūkstošu vērtība. Kādi būs tie īpašumi, kas atbildīs šim kritērijam?

Ja pareizi atceros, "Latio" valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns pareģo, ka nekustamā īpašuma tirgus šo izmaiņu dēļ varētu sarukt pat par 70 procentiem. Kā jūs domājat?

PMLP dati liecina, ka saistībā ar TUA pieprasījumiem investīciju īpatsvars īpašumos 250 tūkstošu vērtībā ir 15,2 procenti no darījumu kopskaita, un aritmētiski var izrēķināt, cik liels samazinājums gaidāms. Taču tie pircēji, kuri vēlas izmantot pašreizējos nosacījumus, pirkumus jau ir veikuši, un citi vēl paspēs līdz 1.septembrim.

Šie likuma grozījumi faktiski liedz iespēju iegādāties īpašumus ārpus galvaspilsētas un lielajām pilsētām, jo tur nav tik vērtīgu īpašumu...

...paliek Rīga un Jūrmala. Cik daudz īpašumu 250 tūkstošu vērtībā ir Latvijas reģionos? Varbūt tad uzreiz pirks daudzdzīvokļu mājas, nevis dzīvokļus kā līdz šim? Vai ražošanas ēkas? Atpūtas kompleksus? Tas viss ir iespējams. Bet tā, kā pašlaik, kad var nopirkt privātmājas Ozolniekos, pilnīgi noteikti vairs nebūs. Turklāt, ja tagad atļauts iegādāties vairākus īpašumus, lai sasniegtu likumā noteikto investīciju apmēru, piemēram, piecus dzīvoklīšus, tad turpmāk īpašumam jābūt vienam un apbūvētam. (Tagad parādās jautājums – vai nepabeigta, bet zemesgrāmatā reģistrēta māja ļaus uzskatīt, ka zemesgabals ir apbūvēts? Mēs patiešām nesaprotam, vai nepabeigtās mājas atbildīs jaunajiem nosacījumiem, vai tās varēs pārdot šiem klientiem.) Atbilstoši šiem kritērijiem, piemēram, investīcijas objekts var būt dzīvoklis, tam piesaistītais zemesgabals un pazemes garāža. Nevarēs būt viens dzīvoklis Čiekurkalnā, otrs – Juglā un vēl daži – citur.

Ko cilvēki dara ar šiem daudzajiem nopirktajiem dzīvokļiem?

Daļa veic uzņēmējdarbību, tos izīrējot un tādējādi atpelnot ieguldīto naudu. Mēs zinām dažus šādus klientus, viņi īres līgumus reģistrējuši zemesgrāmatā un par izīrēšanu maksā nodokļus. Vietējie iedzīvotāji, kā zinām, līgumus gan mēdz noslēgt, bet lielākoties nekur tos nereģistrē un nodokļus nemaksā.

Var saprast, ka īpašumu pircēji paši tajos nedzīvo.

Pagājušajā vasarā PMLP veica 200 respondentu aptauju, un izrādījās, ka aptuveni 10–15 procentu dzīvo Latvijā, bet pārējie tomēr ir tādi braukātāji. Vieni Latvijā pavada vasaru, savu īpašumu izmantojot kā vasaras mītni, citi šeit uzturas kopumā mēnesi un vēl citi – pat tikai nedaudz vairāk par nedēļu. Tas sakrīt ar minimālo laiku, lai pagarinātu uzturēšanās atļauju. Liels pieplūdums ir "Jaunā viļņa" laikā – tad daudzi pie viena aprauga savus īpašumus un tajos arī padzīvo. Bet daudzi savos īpašumos nemaz nedeklarējas, jo tur mitinās kāds cits; situācijas ir dažādas.

Bet arī tad, ja uzturēšanās atļauju ieguvēji Latvijā pastāvīgi nedzīvo un pat negrasās to darīt, viņi tik un tā šos mājokļus remontē, izmantojot dizaineru pakalpojumus, iekārto, iegādājas mēbeles.

Aptaujā arī jautājām, cik daudz naudas investori iztērē pēc īpašuma iegādes un uzturoties Latvijā – iznāca, ka uz vienu cilvēku mēnesī ne mazāk par tūkstoti latu. Bija arī tādi, kas šādu summu iztērē nedēļā un citi – vēl vairāk.

Ekonomikas ministrijas pērn pasūtīts pētījums liecina, ka šādi TUA ieguvēju blakus tēriņi mūsu valstij devuši 140 miljonus latu.

Jebkurš ieceļotājs šeit atstāj naudu: vai viņš maksā par viesnīcu, vai viņam šeit ir īpašums, par kuru ir dažādi maksājumi, turklāt uzturēšanās laikā cilvēkiem ir arī citi tēriņi – viņi iet uz restorāniem, iepērkas veikalos, turklāt šie cilvēki ir turīgi, un viņi izvēlas gan dārgus pakalpojumus, gan preces, brauc uz PLMP ar taksometriem, pārsvarā izmanto juristu pakalpojumus. Savukārt mēs esam paaugstinājuši valsts nodevas, lai arī valsts iespējami vairāk iegūtu par to, ka sniedzam šādu pakalpojumu.

Kādēļ šāda nosacījumu maiņa?

Grozījumu mērķis bija, lai mūsu valsts iedzīvotāji, kuri pārsvarā spēj iegādāties salīdzinoši lētus īpašumus, nezaudētu iespēju to darīt un tirgū turīgo iebraucēju dēļ nekāptu cenas. Tas attiecināts arī uz jaunajām ģimenēm, kuras varbūt varētu iegādāties savu pirmo mājokli (ko tik un tā ir grūti izdarīt, jo bankas aizdevumus tagad dod ļoti atturīgi).

Vēl jāpiebilst, ka līdztekus investīcijām nekustamajā īpašumā un ieguldījumiem bankās investoram būs valstij papildus jāmaksā pieci procenti no ieguldījuma vērtības īpašā attīstības fondā, ko Ekonomikas ministrija izlietos, piemēram, pirmā mājokļa iegādes programmai vai reemigrācijas pasākumu atbalstam. Viens no mērķiem ir arī PMLP un drošības dienestu kapacitātes celšana, lai viņi spētu tomēr visu apjomu, kas mūsu iestādei "nāk cauri", ātri un kvalitatīvi pārbaudīt.

Tad jau redzēsim, kā jaunās tiesību normas darbosies praksē. Ja kaut kas būs ne tā, to varēs mainīt ar jauno koncepciju un likumu?

Tieši tā. Kā dzīvosim tālāk, lems politiķi un jaunievēlētā Saeima. Arī 2010.gadā grozījumi Imigrācijas likumā, ieviešot iespējas iegādāties TUA, bija politisks lēmums. Šīs idejas nenāca no speciālistiem. Likuma normas pieņēma, un mēs ar tām strādājām. Katrā ziņā nedomājām, ka šis pakalpojums būs tik pieprasīts. Birokrātiskās procedūras, lai šīs atļaujas saņemtu, ir diezgan smagnējas.

Ja atļauja vajadzīga tikai brīvai ceļošanai, tad, kā jau minēju, šo mērķi var sasniegt, iegādājoties īpašumu bez jebkādiem nosacījumiem un iegūstot daudzkārtējo vīzu. Ja ir TUA, tad nevis tad, kad pašam patīk, bet konkrētā laikposmā, 90 dienu amplitūdā, ir jāierodas Latvijā kārtot formalitātes. Bet cilvēki tik un tā izvēlas šo atļauju iegūšanu.

Kas notiek pēc pieciem gadiem, kad beidzas TUA termiņš?

Ja TUA ir bijusi piecus gadus, tālāk var pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Bet tad gan, pirmkārt, jāapgūst valsts valoda 2.A pakāpē (ja viņu mērķis ir tiešām palikt šeit, domāju, viņi to izdarīs), jābūt ienākumiem, lai sevi nodrošinātu. Tikai tad var saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

Ja ārvalstnieki šeit nedzīvo un nevēlas integrēties, ir otrā iespēja – arī turpmāk saņemt tikai TUA. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas trešais kritērijs ir tāds, ka aizvadīto piecu gadu laikā ārpus Latvijas var būt ne ilgāk par 12 mēnešiem. Ja mūsu klienti ir lieli braukātāji, tad šo nosacījumu ir grūti izpildīt. Tāpēc tikai aptuveni desmitā daļa no TUA ieguvējiem varētu pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujām.

Likums arī nosaka, ka tās personas, kuras jau iegādājušās īpašumu un ieguvušas TUA, varēs turpmāk tās pagarināt pēc iepriekšējiem nosacījumiem; tātad mēs viņiem nepasliktinām situāciju.

Patiešām, ja vēlamies izskatīties kā savos lēmumos un nostādnēs prognozējama valsts, mums ir tiesības pārskatīt savas nostādnes imigrācijas jautājumos, taču nedrīkstam pasliktināt labticīgo klientu apstākļus. Bet jaunie klienti no 1.septembra varēs izvēlēties – pildīt jaunos nosacījumus vai ne. Viņiem spēles noteikumi ir zināmi.

Vai ir zināms termiņuzturēšanās atļaujas ieguvēja sociālais portrets?    

Pēc izcelsmes valsts pirmajā vietā mums ir Krievija (TUA ieguvuši 8300 šīs valsts pilsoņu), otrajā šobrīd izvirzījusies Ķīna ar 994 personām, tad seko Ukraina ar 850 uzturēšanās atļauju īpašniekiem. Tālāk ierindojas Uzbekistāna un Kazahstāna (katrā 500); no citām valstīm ir pa mazumiņam.

Kā ir ar ķīniešiem, par ko tauta tik ļoti uztraucas?

Jā, viņi patiešām ir iegādājušies nekustamos īpašumus lielākoties Ozolniekos un Cēsīs, bet ir arī veikuši ieguldījumus kapitālsabiedrībās. Ķīnieši pērk lētākos īpašumus, un tas nozīmē, ka šis pieplūdums noteikti pēc 1.septembra mazināsies. Uz Latviju brauc Ķīnas vidējās šķiras pārstāvji, kuri nekur Eiropā (arī pie mums) nevar nopirkt dārgos īpašumus. Ir gan daži izņēmumi, kur Rīgā iegādāti īpašumi par vairāk nekā 142 tūkstošiem eiro, bet pārsvarā pirkumu vērtība bijusi vidēji ap 70 tūkstošiem eiro.

Vai ķīnieši šeit reāli dzīvo?

Daļa ķīniešu (tāpat kā visi pārējie) šeit patiešām dzīvo. Viņu bērni mācās latviešu skolās, valodu apgūst ātri un jau kļūst pat tulkiem saviem vecākiem.

Protams, skolotājiem ir ļoti grūti strādāt ar šādiem bērniem, kuri sākumā nemāk ne vārda latviski. Zinu, ka citās valstīs skolās ir papildu skolotāji, kas ar šādiem bērniem strādā ārpus stundām, lai viņi kaut cik tiktu līdzi mācību programmai.

Bet esmu dzirdējusi, ka ķīniešu bērni ir ļoti centīgi, kā arī to, ka ķīnieši cenšas iekļauties vietējā vidē un iepazīties ar kaimiņiem. Piemēram, svinot savas atvases dzimšanas dienu, uzaicina arī kaimiņu bērnus, iznāk lieli svētki. Taču, protams, cilvēki ir dažādi, un arī piemēri var būt atšķirīgi.

Bet ko ķīnietis var strādāt Latvijā, kur arī iedzimtajiem trūkst darba?

Tik ļoti mēs savus klientus neesam pētījuši. Taču, iespējams, kādam no viņiem ir tāds bizness, kam nav nepieciešama fiziska klātbūtne Ķīnā, varbūt vēl kāds sācis uzņēmējdarbību mūsu valstī.

Bet tādas skaidri zināmas nepatikšanas ar TUA ieguvējiem līdz jūsu iestādei nav nonākušas?

Nē. Esam gan saņēmuši vēstules no vietējiem iedzīvotājiem – kādu svešu tautību pārstāvju nu jau gan pie viņiem esot par daudz un vairāk nevajag.

Varbūt viņi nav bijuši Briselē un Minhenē?

Arī Parīzē, Londonā... Bet varbūt viņi tur ir bijuši un negrib ko tādu redzēt Latvijā. Protams, mēs vēlamies būt ļoti latviska valsts, bet tad daudz vairāk jāstrādā ar ārzemnieku integrāciju.

Investori jau nav vienīgie TUA ieguvēji. Piemēram, ir cita plūsma – trešo valstu pilsoņi, kuri dažādu iemeslu dēļ ierodas uz pastāvīgu dzīvi pie saviem radiniekiem – Latvijas valstspiederīgajiem.

Lielākās kategorijas pašlaik ir investori, ģimenes locekļi (laulātie, nepilngadīgie bērni, pensionāri, kuri ierodas pie saviem bērniem pavadīt vecumdienas), komersanti un darba ņēmēji, kā arī studenti.

Vai saistībā ar imigrāciju ir kāda dziļumbumba, kas var radīt sarežģījumus nākotnē?

Pilnīgi noteikti – integrācija. Ja mēs neko pamatīgi nedarīsim šajā laukā, tā būs problēma. Cilvēkiem ir jāpalīdz. Esam pētījuši citu valstu pieredzi. Ir valstis, kur imigrantiem uzreiz tiek nodrošināti integrācijas procesa pamatelementi. Ģimenes locekļiem vajadzētu palīdzēt iekļauties mūsu sabiedrībā no pirmās dienas, jo viņu vēlme ir šeit apmesties uz pastāvīgu dzīvi.

Valodas kursi periodiski ir pieejami, bet mācību iespējas vajadzētu paplašināt, varbūt pat nosakot, kas tās obligāti ir jāapmeklē. Daudzās valstīs ar likumu tā ir noteikts.

Latvijā pašlaik ir pieejama liela Eiropas Savienības nauda, lai integrētu trešo valstu pilsoņus, kuri ieradušies Latvijā pēdējos piecos gados. Lai to varētu apgūt, ir izveidots Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds, kuram jāiesniedz projekti, un šajā darbā ir iesaistījušās daudzas nevalstiskās organizācijas. Tā ir programma gada garumā, bet projekti diemžēl tika uzsākti tikai aprīlī, un esmu ļoti nobažījusies par to kvalitāti.

Lai gan negribu, bet man ir jāmet akmens Kultūras ministrijas birokrātiskajā mašīnā – ja līgumi par naudas piešķiršanu parakstīti tikai aprīlī un projekti jāpabeidz līdz jūnija beigām – kas tur labs var būt? Šiem projektiem vajadzēja sākties jau pērnajā vasarā, un tad patiešām varēja rīkoties pārdomāti un tiešām efektīvi.

Integrācija ir Kultūras ministrijas atbildības joma, bet mēs savā Imigrācijas koncepcijā iekļausim arī sadaļu par ārzemnieku integrāciju, lai definētu pamatprincipus sekmīgākai ārzemnieku integrācijai Latvijā.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU