Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete nesen aicināja skolās skaidrot sabiedrībai aktuālus notikumus, kā vienu no piemēriem minot Krievijas un Ukrainas konfliktu. Vai, jūsuprāt, iespējams, ka skolotājs par šādām tēmām runā neitrāli, nepaužot savus uzskatus?
Mums katram, protams, ir sava attieksme un viedoklis par dažādiem jautājumiem. Ir diezgan grūti nobalansēt, lai pasniegtu objektīvu informāciju. Skaidrot situāciju, distancējoties emocionāli, – tā ir skolotāja profesionalitāte.
Šos jautājumus noteikti nevarēs pasniegt kā matemātikas formulu, un skolotājam ir jābūt pietiekami zinošam. Patiesībā uz klases audzinātāja pleciem gulstas liels smagums. Klases audzinātājs ir arī sava priekšmeta skolotājs ar papildu audzināšanas pienākumiem un daudzām jaunām tēmām, par ko runāt. Ne visās jomās skolotājs būs erudīts. Jāsaka tā: ja skolotājs jūtas drošs un pārliecināts par to – viņš var skaidrot šos notikumus, bet tur jābūt pašizglītības darbam – ir jāpēta notikumi un jāveido sava attieksme.
Ja pedagogs nav īsti pārliecināts par tēmu, tad pieejami papildu resursi. Ir tāda brīnišķīga pieredze, ka klases stundās piedalās bērnu vecāki. Bērni ar to ļoti lepojas, un tas arī ievieš svaigumu audzināšanas darbā. Tomēr ir arī citi veidi – piesaistīt nevalstiskās organizācijas, kas par to var runāt, ļoti uzmanīgi gan izsverot, vai šīs organizācijas ir lojālas mūsu valsts politikai. Varbūt ir kāds kolēģis, kas to var darīt.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, skolotāji ir gatavi runāt par šīm sabiedrībai aktuālajām tēmām?
Mēs kā cilvēki esam ļoti dažādi, un tas ir atkarīgs no katra konkrētā skolotāja – no viņa pieredzes un rakstura īpašībām. Nevar teikt, ka Latvijā ir tendence izvēlēties tādu vai citādu pieeju. Vienīgi dažkārt jūtama sabiedrības vēlēšanās uz skolas pleciem uzvelt to audzināšanas darbu, kas vairāk būtu jādara ģimenei. Skola nereti ir spiesta uzņemties vecāku funkcijas, ko faktiski darīt nevajadzētu.
Dažkārt mēs uzskatām, ka audzināšanas stundā atrisināsim visas problēmas, kuras aktualizējušās kā problēma sabiedrībā. Piemēram, saistībā ar veselības izglītību, drošību, atkarību izplatību un citiem jautājumiem. Šīs tēmas ir jāietver audzināšanas stundās, bet tas nenozīmē, ka tas ir atrisinājums. Šiem jautājumiem ir jāpieiet kompleksi – jāskatās, kā situāciju ietekmē masu mediji, kāda ir ģimenes vide, kāda ir ekonomiskā situācija un daudzi citi faktori, kas to ietekmē.
Mācību gadā ir apmēram 33 līdz 35 audzināšanas stundas. Katra ilgst 40 minūtes – pareizinām, cik laika mums ir atvēlēts. Vai tur var ielikt visu iespējamo? Diezin vai..
Izglītības likuma pirmais pants skaidri nosaka, ka Latvijā izglītības process ietver gan mācību, gan audzināšanas darbu. Kā tas izpaužas? Tās noteikti nav tikai audzināšanas stundas.
Audzināšanas uzdevums ir sniegt zināšanas un attīstīt prasmes. Tomēr īpaši svarīga funkcija ir attieksmes veidošana. Mēs ļoti labi zinām, ka pie sarkanās gaismas nedrīkst pāriet ielu. Bet ko mēs darām? Mēs paskatāmies – neviena mašīna nenāk, un es eju pāri pie sarkanās gaismas. Ļoti bieži ir redzēts, ka cilvēki tā dara. Tas ir attieksmes jautājums.
Runājot par izglītības procesu kopumā, mēs nevaram nodalīt – ir audzināšanas stundas un tad mācību stundas, kur audzināšanas process nenotiek. Ideālā variantā visus mācību priekšmetus caurvij audzināšanas darbība. Tā ir gan skolas vide, kādu mēs to veidojam, gan tas ir klases kolektīvs, skolotāju un skolēnu saskarsme ārpusstundu laikā, skolas pasākumi, ekskursijas un sadarbība ar vecākiem. Jebkurā šajā lietā un vietā norisinās audzināšanas darbs.
Tā ir arī skolēnu pedagoģiska izpēte, ko veiks klases audzinātājs, lai zinātu, kā strādāt ar klasi. Pedagogam izpēte ir nepieciešama, lai noskaidrotu, kādu problemātiku klasē nepieciešams risināt – klasē kopumā un ar katru bērnu atsevišķi. Kāda bērniem ir ģimenes vide un apstākļi mājās, draugi, intereses, talanti u.tml. Tas viss var ietekmēt skolēnu uzvedību.
2006.gadā VISC izstrādāja metodisko materiālu, ar kuru var iepazīties mūsu mājaslapā www.visc.gov.lv un kur piedāvātas audzināšanas stundu tēmas. Audzināšanas stundām izstrādāti seši tematiskie bloki: sevis izzināšana, mana ģimene, klase un skola, sabiedriskā līdzdalība, drošība, veselība, karjera. Metodiskajā materiālā mēs piedāvājam, ko vajadzētu aplūkot šajās stundās, bet klases audzinātājs pats izvēlas, cik stundas viņš velta katram no jautājumiem. Piemēram, mazai lauku vai lielai pilsētas skolai – katrai būs sava problemātika. Šādi metodiskie palīgi audzināšanas darbā tiek izstrādāti ik pa laikam.
Pagājušajā gadā Izglītības valsts kvalitātes dienests prezentēja pētījumu, kurā secināts: lai gan svarīgus notikumus skolas pārrunā audzināšanas stundās, tomēr notikumu interpretācija un sarunu konteksts pilnībā ir atkarīgs no katra pedagoga subjektīvās pārliecības, interesēm un viedokļa. Kā jūs uz to skatāties, vai nepieciešami kādi papildu regulējumi normatīvajos aktos, lai palielinātu kontroli pār šo procesu?
Nekad nevarēs ļoti strikti noteikt, kā veicams audzināšanas darbs. Varbūt kādreizējā padomju ideoloģijā tā arī notika, bet mēs tomēr esam demokrātiska valsts. Arī mācību priekšmetos mēs šobrīd atstājam iespēju skolotājam profesionāli izpausties pašam.
Diez vai, ieviešot virkni normatīvo aktu, tas uzreiz atrisinās audzināšanas jautājumus. Jo vairāk mēs atrunājam normatīvajos aktos, jo vairāk konstatējam, ka paliek vēl neatrunātais. Protams, ka regulējums varētu būt vairāk sakārtots, bet visu mēs nekad nevarēsim noteikt. Valsts izglītības satura centrs katru gadu izvirza audzināšanas prioritātes konkrētajam mācību gadam. Tās tiek ievietotas mūsu mājaslapā, un par to tiek informētas arī izglītības pārvaldes. Vienmēr aktuāla ir, piemēram, patriotisma audzināšana, nacionālās un valstiskās identitātes stiprināšana. Prioritātēs tiek ietverti drošības jautājumi, savstarpējo attiecību kultūra, dažādu atkarību profilakse vai citi tā brīža aktuāli jautājumi.
Ministrs Raimonds Vējonis nesen norādīja, ka skolās uzmanība jāpievērš patriotiskajai audzināšanai. Taču kādā veidā šo sajūtu var ieaudzināt?
Ir tāds teiciens "Piespiedīsim mīlēt Raini". Es domāju, ka tāda pieeja neradīs lielu vērtību – ir jāmeklē tās formas, kas arī jauniešiem ir tuvas. Tradīcijas ir jāsaglabā, bet ir arī jādomā, ko mēs ieviešam no jauna. Lai jauniešiem ir interesanti, nevis lai ir formāla attieksme – valsts pasākumam jābūt, tas skolā notiek, un visi tiek aicināti, bet interesi tas neraisa. Interesi mūsdienu skolēnos var rosināt, piemēram, interaktīvu mācību līdzekļu un metožu izmantošana. Tādā veidā mēs sabalansējam tradīcijas un vēstures zināšanas. Mēs lepojamies ar valsts simboliku, meklējot jaunas formas, lai jaunieši pieņemtu to, ka arī viņiem tas ir svarīgi.
Jāsaka gan, ka jautājumos par pilsonisko līdzdalību un subjektivitāti ir tā, ka skolotāji dažkārt grēko. Ar savu attieksmi, viedokli pret valsti, pasaules redzējumu. Skolotāju var ietekmēt dažādi apstākļi, kāpēc viņš ne vienmēr pietiekami lojāli un objektīvi to pauž skolēniem.
Kādas var būt šādas attieksmes paušanas sekas?
Es arī esmu strādājusi skolā un bijusi klases audzinātāja. Man tomēr šķiet, ka klase ir klases audzinātāja spogulis vai otrādi. Paaudze no paaudzes atšķiras, tomēr klases audzinātājam ir pietiekami liela ietekme – viņš, reizēm runājot vienu un ar piemēru rādot citu, rāda negatīvu piemēru, protams, var būt tieši pretēji – ar savu labo piemēru iedvesmot. Ja es ar klasi ierodos uz valsts svētkiem un tajā brīdī skan himna, un es stāvu un klusēju vai rādu garlaikotu seju – šaubos, vai mana klase aktīvi dziedās un uztvers pasākumu nopietni. Ja es tomēr dziedu līdzi un skolēni uz mani paskatās – sākumā ir dažādas reakcijas, bet, es domāju, ka viņi tomēr man vēlāk pievienosies. Vismaz tāda ir mana pieredze.
Kādreiz, kad manai audzināmajai klasei bija eksāmeni, viņi man jautāja: "Skolotāj, vai jums šodien kādi svētki?" Bet es tajā dienā centos ar savu attieksmi parādīt – manai klasei ir eksāmens. Es jutu, ka arī viņi man seko. Skolēni paskatās, ka esmu atnākusi uz viņu eksāmenu, pat ja man tur nav jābūt kā klases audzinātājai. Tad viņi mainās man līdzi.
Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā – iespēju ārzemēs ir daudz, un daudzi tās arī izmanto. Vai skolotājam ir jāiesaistās cīņā pret jauniešu aizbraukšanu no Latvijas?
Es uzskatu, ka noteikti. Mūsu valsts ir maza, mēs neesam tik daudz. Es saprotu, ka ir smagi ekonomiski apstākļi. Lai gan viss ir relatīvi, varbūt salīdzinājumā ir vienu otru valsti pie mums vēl ir labi. Protams, ka mēs meklējam vietu, kur ir labāk, bet tajā pašā laikā – kurš tad radīs šeit ko labāku, ja ne mēs paši? Vai arī šeit atnāks kāds cits un radīs. Vai mēs to gribām? Es saviem skolēniem droši vien teiktu tā – jā, es arī varu aizbraukt citur un tur man būs vieglāk, bet tajā pašā laikā tie esam mēs, kam jāveido sava valsts. Tie, kas šobrīd ir prom, saka, ka vēlas atgriezties. Vai viņiem būs, kur atgriezties, ja te nebūs cilvēki, kas strādā, veido, uztur un attīsta valsti?
Globalizācija – tā ir ļoti laba lieta, jo ir iespēja mācīties ārzemēs un iegūt darba pieredzi, bet varbūt jāpaskatās, nevis kas ir ārvalstīs, bet ko es varu iegūt šeit. Varbūt es braucu uz ārzemēm mācīties, lai Latvijā atgrieztos kā labs speciālists.
Būtībā audzināšanas plāna izstrāde skolās ir direktora pienākums. Tomēr, ja pareizi noprotu, klases audzinātājam ir lielāka loma nekā direktora noteiktiem standartiem visām klasēm.
Protams, un tur ir jāskatās no katra konkrētā gadījuma. Mēs varam paraudzīties arī tādu mazu piemēru – ģimenē aug brāļi un māsas, un viņi mēdz būt ļoti atšķirīgi. Arī vecāki apzinās, ka katram vajadzīga citāda pieeja – tieši tas pats ir ar katru audzināmo klasi skolā.
Šādi jautājumi par notikumiem valstī un ārvalstīs nav vienīgie – tādas ir arī, piemēram, viendzimuma attiecības, par kuru pieminēšanu skolās ir daudz asu diskusiju. Jūsuprāt, tā ir skolu tēma, vai tas tomēr ir jāpārrunā ģimenē?
Skola varbūt nevarēs tā ļoti detalizēti un dziļi šajā jautājumā iedziļināties. Par to protams, var diskutēt vairāk informatīvā nozīmē, ka vispār šādas situācijas pastāv un rosināt diskusijas. Viedokļi, protams, atšķirsies. Viss sākas ar diskusiju un viedokļu apmaiņu savstarpējā cieņā.
Šobrīd aktuāls jautājums sabiedrībā ir jaunā mācību priekšmeta "Dzīvesziņa" ieviešana.
Šo jautājumu nekomentēšu, jo tas šobrīd tiek vēl lemts politiskā līmenī.
Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam ir norādīta sadarbība ar vecākiem audzināšanā. Vai šī sadarbība starp skolām un vecākiem, jūsuprāt, ir pietiekama?
Tas ir atšķirīgi. Būs skolas, kurās šis jautājums būs ļoti labi sakārtots, un tādas, kurās nebūs tik veiksmīgi. Reizēm skolai jāpameklē pareizā pieeja, kā sadarboties, varbūt pietrūkst skolas atvērtības. Ir arī cits aspekts – dažkārt vecāki saka "jūs esat profesionāļi skolā, jūs tiekat ar viņu galā" un neveic savus pienākumus. Ir nodevuši bērnu skolā un par to vairāk neinteresējas. Protams, ka ir ekonomiskā situācija, vecāki daudz strādā un pelna iztiku, domājot par izdzīvošanu, tomēr tajā brīdī, kad man ir bērns, tā ir arī mana kā vecāka atbildība. Man jāspēj veltīt laiku savam bērnam.
Mēs diezgan bieži dzirdam, ka daudzus jautājumus grib atrisināt, piemēram, iekļaujot skolā jaunu mācību priekšmetu un domājot, ka problēmas pazudīs. Nu gluži tā tas nav.
Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam kā viena no problēmām tiek norādīta atbalsta (arī finansiāla) trūkums vērtībizglītības pasākumu īstenošanai, t.sk. audzināšanas darba attīstībai. Arī IKVD savā pētījumā secināja, ka audzināšanas darba īstenošanai trūkst finansējuma.
Jā, varētu vēlēties vairāk līdzekļu. Galvenokārt metodisko materiālu un jo īpaši interaktīvu materiālu izstrādē, kas vairāk interesētu jauniešus. Diemžēl ir arī tā, ka mēs, dažkārt atsaucoties uz finansējuma neesamību, tikai attaisnojam savu nedarīšanu. Ir lietas, ko varam izdarīt arī bez lielām naudām.
Pirms intervijas minējāt, ka šajā amatā esat jau 12 gadus. Kas ir mainījies audzināšanas darbā šajā laikā?
Mēs gribētu, lai daudzi jautājumi tiktu risināti ātri. Kad mums kāds jautājums saasinās, bieži vien liekas, ka risinājumu vajag jau rīt uz brokastu laiku. Tomēr ir problēmas, kas, pateicoties sistemātiskam darbam, vairs nav tik aktuālas kā kādreiz. Piemēram, kad iesāku strādāt, skolās bija sarežģītāka situācija ar skolu plāniem audzināšanā – šobrīd mēs redzam, ka šo plānu izveide jau ir apgūta. Tie nav obligāti, bet tomēr kaut kam vajadzētu jābūt. Tāpat ir arī mainījusies attieksme pret skolēnu pašpārvaldi – pirms tam daudzās skolās tā bija formāla, bet tagad situācija ir mainījusies.
Runājot par patriotiskās audzināšanas pasākumiem skolā – tos ne vienmēr veido profesionāls režisors, bet gan skolotājs, kurš māca vēsturi, latviešu valodu vai kādu citu mācību priekšmetu. Mēs domājām par pasākumu kvalitāti un pamanījām, ka ir skolas, kur tie izdodas, bet ir arī tādas, kur skolēni uz pasākumiem iet pienākuma pēc. Sākām domāt, ka jāuzlabo pasākumu kvalitāte. Līdz ar to skolotājiem piedāvājām kursus par pasākumu veidošanu un scenāriju rakstīšanu. Šobrīd šie kursi jau ir notikuši daudzviet Latvijā. Divu gadu garumā šī programma tika īstenota novados, un tagad, apmeklējot skolas, redzam, ka pasākumu kvalitāte uzlabojas.
VISC ir organizējis vairākus konkursus skolēniem, kuros jāprezentē sava skola. Patiesībā, kad šajos konkursos skolēni iesūta darbus, es redzu, ka viena no problēmām ir parādīt savu skolu unikalitāti – parasti bērni atskaitās par formālām lietām. Skolā ir eksaktā un humanitārā mācību programma, ir interešu izglītības pulciņi, notiek dažādi pasākumi – popielas, valsts svētki un tamlīdzīgi. Vai jūs varat pateikt, par kuru skolu ir runa? Es arī nē. No šāda apraksta nevar noteikt, kas skolai ir unikāls. Taču tas ir jāprot – pastāstīt par savu skolu. Varbūt tā ir ģeogrāfiskā vide, kur tā atrodas. Varbūt tai ir senas un interesantas tradīcijas vai īpašs pedagoga darbs kolektīvā. Par spīti tam, ka ir arī daudzi labās prakses piemēri, rīkojot šos dažādos konkursus un pat mainot uzdevumu noteikumus, mēs jūtam, ka problēma dažu skolu gadījumā paliek viena un tā pati – nespēja parādīt, ar ko es esmu interesants citiem.
