Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Reinis Lazda: „Psihologu normatīvā regulējuma pieņemšana ļautu atrisināt ne vien privāto klientu uzticēšanās jautājumus, bet arī nodrošinātu saprotamu sistēmu, kā iegūt korektu psiholoģisko diagnostiku un atzinumus krimināltiesu, bāriņtiesu, kā arī citu valsts un pašvaldību iestāžu vajadzībām.”
FOTO: Evija Trifanova/ LETA
Psihologu vidē tas ir ļoti ilgi gaidīts pavērsiens. Psiholoģija ir zinātne, kura pēdējo 50 gadu laikā ir būtiski progresējusi un kļuvusi par jomu, kas ar augstu precizitāti var noteikt personas psiholoģisko stāvokli un tā uzlabošanas iespējas. Diemžēl Latvijā psihologa prakse nereti tiek kombinēta ar astroloģiju, zīlēšanu vai citām darbības jomām, kam ar zinātni nav nekāda sakara un kas būtībā grauj visas psiholoģijas reputāciju – arī to speciālistu reputāciju, kuri savā profesionālajā darbībā ievēro zinātniskus principus.
Pašlaik psihologa klientam nevar būt nekādas pārliecības par saņemtā pakalpojuma kvalitāti. Psihologu normatīvā regulējuma pieņemšana ļautu atrisināt ne vien privāto klientu uzticēšanās jautājumus, bet arī nodrošinātu saprotamu sistēmu, kā iegūt korektu psiholoģisko diagnostiku un atzinumus krimināltiesu, bāriņtiesu, kā arī citu valsts un pašvaldību iestāžu vajadzībām. Tas ļautu saņemt kvalitatīvas atbildes, piemēram, uz šādiem jautājumiem: vai persona ir rīcībspējīga, vai atrašanās ģimenē bērnam ir droša vai kaitējoša, vai personāla atlasē un novērtēšanā ir novērsti diskriminācijas riski.
Latvijas psihologu nespēja vienoties gan normatīvā regulējuma izstrādē, gan citos jautājumos ir skumjš stāsts, kas turpinās jau kādus piecpadsmit gadus. Ja pēdējā laikā nebūtu vērojami uzlabojumi, tad psihologu savstarpējais kaujinieciskums un aizdomīgums jau varētu kļūt par kašķīguma standartu, kas pārspēj Latvijā vidēji vērojamo.
Deviņdesmitajos gados izveidojās viena psihologu biedrība, kas jau deviņdesmito gadu beigās sadalījās vairākās. Pie tam sadalījās tik neveiksmīgi, ka īsti nebija skaidrs, kura būtu tā īstā un vienojošā, jo jauno organizāciju lielums un ietekme būtiski neatšķīrās. No vēsturiski senākās Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas (LPPA) atdalījās Latvijas Klīnisko psihologu asociācija un Latvijas Skolu psihologu asociācija. Vēlāk izveidojās arī Latvijas Organizāciju psihologu biedrība. Visas trīs pēdējās izveidoja Latvijas Psihologu apvienību. Lai gan sākotnēji bija gribēts citādi, LPPA nolēma apvienībā neiesaistīties.
"Pašlaik psihologa klientam nevar būt nekādas pārliecības par saņemtā pakalpojuma kvalitāti."
Ilgu laiku LPPA vairāk apvienoja privāto augstskolu pasniedzējus un absolventus, kā arī bija pārstāvēta Eiropas Psihologu asociāciju federācijā (EFPA), savukārt apvienība koncentrējās ap Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļu. Daļa psihologu iestājās abu pušu biedrībās.
Viens no iemesliem, kādēļ notika psihologu šķelšanās, bija atšķirīga izpratne par to, vai ir vērts un nepieciešams veicināt psihologu likuma pieņemšanu Latvijā. Kā apgalvo tālaika aculiecinieki, LPPA vadība tobrīd saskatīja citas prioritātes, bet enerģiskie LU pārstāvji vēlējās aktīvāku rīcību tiesiskās aizsardzības sakārtošanas virzienā.
Jāpiebilst, ka deviņdesmito gadu sākumā psiholoģijas nozarē bija skaidri samanāmas haosa pazīmes. Samērā daudzi sāka praktiski strādāt šajā profesijā pēc ļoti minimālas apmācības un praktiskajiem treniņiem – dažkārt tas notika jau pēc pusgada apmācības!
Drīz pēc šķelšanās sākās darbs pie Latvijas psihologu likuma, kas pieprasītu psihologiem iegūt pilnu augstāko izglītību psiholoģijā (gan bakalaura, gan maģistra grādu), kā arī iegūt nepieciešamo darba pieredzi pieredzējušāka kolēģa vadībā, regulāri atjaunot un papildināt savas zināšanas un uzticēt sava darba pārraudzību speciāli sagatavotam supervizoram. Šāda sistēma atbilstu tam, kā tas notiek vairumā rietumvalstu, un tādu kā ieteicamu norāda EFPA.
Savstarpējas neuzticības gaisotnē ir notikušas neskaitāmas psihologu biedrību tikšanās ar mērķi saskaņot viedokļus un virzīt likumprojektu pieņemšanai Saeimā, tomēr līdz vienprātībai nekad nokļūt nav izdevies. Aktīvākais psihologu likuma tapšanas periods sākās ap 2006.gadu. Tapšanas procesu palīdzēja vadīt Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (BTAI) Lailas Riekstas-Riekstiņas vadībā. Inspekcija regulāri saskārās ar neprofesionāli sagatavotiem psihologu atzinumiem par bērnu stāvokli ģimenēs un citās situācijās, bet apstākļos, kuros psihologa darbs netiek tiesiski regulēts, trūka (un joprojām trūkst) oficiālu kritēriju, kas valsts iestādei ļautu nošķirt augsti kvalificētu psihologu no ne tik kvalificēta.
Ar BTAI palīdzību likumprojekts (par spīti joprojām neatrisinātajām domstarpībām starp psihologus pārstāvošajām biedrībām) 2011.gada vidū nonāca Saeimā un tā paša gada novembrī tika pat pieņemts pirmajā lasījumā. Diemžēl, skatot ierosinājumus, profesionālo biedrību domstarpības bija tik asas, ka likumprojekta tālāka virzība tika apturēta. Uz diskusijām par likumprojektu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs tika uzaicināti pārstāvji no visām psihologu profesionālajām biedrībām, gan jau iepriekš minētajām, gan vairākām nelielākām, kas bija izveidojušās vēlāk. Izpratne par vairākiem principiāliem jautājumiem atšķīrās būtiski. Tas nav arī pārsteigums, jo daļa pārstāvēja tādus psihologus, kuru profesionālā kvalifikācija diez vai atbilstu EFPA ieteikumiem.
Pretrunīgo viedokļu dēļ likumprojekta virzība tika apturēta, un komisija nodeva to atpakaļ Ministru kabinetam pārstrādāšanai. No komisijas deputātiem izskanēja arī ierosinājums psihologiem apvienoties vienā biedrībā, kura nāktu ar vienotu viedokli un kurai varētu uzticēt psihologu sertificēšanu, līdzīgi kā ārstu sertificēšana ir uzticēta Latvijas Ārstu biedrībai, arhitektu sertificēšana – Latvijas Arhitektu biedrībai utt.
"Inspekcija regulāri saskārās ar neprofesionāli sagatavotiem psihologu atzinumiem par bērnu stāvokli ģimenēs."
Es biju viens no iniciatoriem, kuri uzrunāja Latvijas augstskolu vadošos mācībspēkus un pieredzējušus, cienītus profesionāļus iesaistīties jaunas, visus psihologus apvienojošas Latvijas Psihologu biedrības veidošanā. Lai arī Latvijā šobrīd aktīvi darbojas vismaz 26 psihologu biedrības un fondi, trūka tieši spēcīga centra, kas sākotnēji varētu uzņemties starpnieka lomu starp savstarpēji aizdomīgi noskaņotām, konkurējošām biedrībām.
Šā gada sākumā Latvijas Psihologu biedrība patiešām tika izveidota, iesaistot tās darbā un pārvaldes institūcijās pārstāvjus no abām agrāk konkurējošajām grupām. Jaunā biedrība ir spējusi sevi parādīt kā kompetences un profesionālās aktivitātes centru. Pēc tās pārstāvju ierosinājuma ir noorganizētas Latvijā pirmās psiholoģijas dienas, kuru rīkošanā iesaistījās gandrīz visas Latvijas vadošās psihologu biedrības. Biedrība ir spējusi kļūt par vidutāju psihologu likuma tālākai virzībai. Tās vadībā notika psihologu biedrību diskusijas par ekspertu grupu, kas Ministru kabineta paspārnē strādātu pie ierosinājumiem psihologu likumprojektam.
Konsultējoties ar psihologu biedrībām, tika izveidots jauns likumprojekta variants, kas augustā ir iesniegts Ministru prezidentam un pašlaik turpina ceļu pa ministrijām. Lai gan likumprojekta gaitu prognozēt ir grūti, tomēr ekspertu grupā valda cerības, ka likumprojekta izskatīšana Saeimā varētu notikt jau nākamā gada sākumā. Tajā ir ņemti vērā EFPA ieteikumi, bet pati psihologu sertificēšana varētu tikt uzticēta īpašai padomei, kurā būtu gan valsts iestāžu, gan biedrību pārstāvji.
Patīkami, ka psihologu lietas ir sakustējušās līdz ar aktīvāku manu kolēģu organizāciju psihologu iesaistīšanos.
