Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Aleksandrs Dementjevs: „Saistībā ar Krimināllikuma grozījumiem, kas stājās spēkā 1.aprīlī, reāli no ieslodzījuma vietām tiks atbrīvoti pāris simti cilvēku.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Aprīli gaidot, sabiedrībā saasinājās diskusijas par to, cik daudz notiesāto tagad ātrāk atgriezīsies sabiedrībā, cik daudzi varētu cietumā vairs nenonākt un kā tas ietekmēs sabiedrības drošību. Tomēr ir skaidrs, ka kādam pirms termiņa atbrīvotie ir jāpieskata un ir jāuzrauga arī tās personas, kuras sodu nu izcieš sabiedrībā.
Šis uzdevums uzticēts Valsts probācijas dienestam (VPD), kas mūsu valstī darbojas gandrīz desmit gadu, un ir skaidrs, ka tā funkcijas līdz ar izmaiņām kriminālsodu politikā ir paplašinājušās un nozīme ievērojami pieaug.
Par to, cik sabiedrība var justies droša un ko VPD dara, lai likumpārkāpēji neatgrieztos uz iepriekšējās noziegumu takas, LV portāla saruna ar Valsts probācijas dienesta priekšnieku ALEKSANDRU DEMENTJEVU.
Cik daudz cilvēku īstenībā ir jau atbrīvoti vai tuvākajā laikā iznāks no cietuma agrāk par iepriekš noteikto termiņu?
Saistībā ar Krimināllikuma grozījumiem, kas stājās spēkā 1.aprīlī, reāli no ieslodzījuma vietām tiks atbrīvoti pāris simti cilvēku. Tie nebūs tūkstoši, turklāt šis process risināsies vairāku mēnešu garumā. Pašlaik VPD uzraudzībā ir nonākušas divas šādas pirms termiņa atbrīvotas personas.
Tomēr šķiet, ka sabiedriskajā transportā Rīgā, uz ielas biežāk sastopami cilvēki, par kuriem varētu domāt, ka viņi tikko iznākuši no cietuma...
Kāpēc jūs tā domājat?
Atšķiras pēc runas veida, pelēcīga sejas krāsa, apģērbs, un tad – zobi... Bet nesen esat izteicies, ka cilvēku attieksme pret personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, mūsu valstī ir ļoti neiecietīga un tas nav labvēlīgi šo ļaužu tālākai nākotnei. Ko ar to īsti domājāt?
Tad vajadzētu iedomāties sevi šā cilvēka vietā: viņš iznāk no cietuma, un no viņa ir novērsušies pilnīgi visi – ģimene, kaimiņi. Darbu atrast viņš nevar, iespējams, nekādu pretimnākšanu nesagaida arī pašvaldības sociālajā dienestā. Kā rīkoties? Izdarīt jaunu noziegumu un atgriezties ieslodzījuma vietā (kas nereti arī notiek, jo cilvēks psiholoģiski nespēj šo grūto posmu patstāvīgā dzīvē izturēt)?
Tādēļ dienestā esam sākuši īstenot Norvēģijas valdības līdzfinansētu tā dēvēto "apļu" projektu, kur palīdzēšanā piemēroties dzīvei brīvībā iesaistās dažādas sabiedriskās organizācijas, valsts iestādes; it sevišķi svarīgi tas ir darbā ar dzimumnoziedzniekiem.
Jā, šie cilvēki, kuri atgriezušies no ieslodzījuma ir atpazīstami, jūs nebūsit vienīgā, kam acs piešauta. Tas nozīmē, ka arī, piemēram, kaimiņi dzīvesvietā ātri identificēs viņa pagātni, un īpaši nepatīkamas sekas var būt, ja uzzinās, ka viņš bijis dzimumnoziedznieks. Tad kā pret viņu izturēsies?
Visticamāk, varētu sagaidīt apsaukāšanos, demonstratīvu novēršanos. Bet Latvijā kaimiņi tāpat nemēdz ne sveicināties, ne palīdzēt otram pa kāpnēm uznest smagu nesamo... Kā, jūsuprāt, vajadzētu izturēties?
Kanādā, Vankūverā, pētījām probācijas dienesta darbu, un pats pieredzēju, kas notiek sabiedrībā. Cilvēku attieksme citam pret citu ir pozitīva, nevis negatīva, tā ir lielākā atšķirība. Ja nelaimīgs sēdēšu uz soliņa, tad nāks klāt cilvēki un jautās – vai jums ir slikti? Varbūt vajag palīdzēt?
Pie mums cilvēks parkā var nogulēt pusi dienas un neviens nepieies klāt. Lūk, mēģinām virzīt ļaudis uz šo savstarpējo iejūtību. Dzīvojam taču vienā sabiedrībā. Mēs ļoti vēlamies piesaistīt cilvēkus, kas ir gatavi otra labā kaut ko darīt. Pateikt šim bijušajam noziedzniekam, ka kopā ar mums var paveikt arī kaut ko labu.
Ja domājam, ka iespundēsim viņu cietumā - uz gadu, diviem, desmit – un būs miers, ir jāapzinās, ka viņš tik un tā reiz iznāks pa cietuma vārtiem. Pēc 25 gadiem var tikt atbrīvoti pat uz mūžu ieslodzītie. Tādējādi iespējamais jaunais noziegums tiek atlikts tikai uz kaut kādu laikposmu. Jo ilgāku laiku cilvēks pavadījis citu noziedznieku vidē, jo ilgāk bijis izolēts no sabiedrības, jo smagāk tajā atkal iekļauties.
Tas nozīmē, ka mums jāstrādā tā, lai bijušie likumpārkāpēji iespējami mazāk izdarītu jaunus noziegumus. Pērn Probācijas dienests ir sasniedzis, es domāju, ļoti labu rezultātu: no cilvēkiem, kas atrodas mūsu uzraudzībā, jaunu noziegumu izdarījuši 1,4 procenti.
Tas ir ļoti maz...
Bet citi jautā – kāpēc nav nulle? Bet tā nebūs nekad! Nav iespējams visus bijušos noziedzniekus uzraudzīt tādā līmenī, lai viņi nekad neizdarītu jaunu noziegumu.
Latvija ir raksturīga ar ļoti augstu recidīva īpatsvaru – atgriešanos ieslodzījuma vietā par atkārtotu noziegumu. Precīzus skaitļus grūti atrast – šis rādītājs dažādos avotos svārstās no 30 līdz aptuveni 60 procentiem.
Pat mazliet vairāk – ieslodzījuma vietās ir pat līdz 70 procentiem recidīvistu. Cilvēki, kuri par noziegumiem tiesāti divas, trīs un vairāk reižu. Ir noteikts posms, kad daļa bijušo ieslodzīto atrodas mūsu dienesta uzraudzībā. Kā jau minēju, šajā laikā ar retiem izņēmumiem viņi noziegumus neizdara.
Bet tad seko nākamais posms – kad viņam jāuzturas sabiedrībā patstāvīgi.
Bet kur rodas tie 70 procenti?
Starp tiem četriem pieciem tūkstošiem, kas atrodas cietumā. VPD uzraudzībā ir 12 tūkstoši personu. Tie ir vai nu nosacīti notiesātie, kas cietumā nenokļūst, vai nosacīti atbrīvotie no kriminālatbildības, kam sodu nosaka prokurori.
Tie ir ļaudis, kas aptīrījuši vasarnieku mājas, kabatzagļi vai tamlīdzīgi?
Jā, tie nav augsta riska klienti, starp viņiem var būt, piemēram, arī nodokļu nemaksātāji. Tad nāk smagāks sods, piemēram, trīs gadi cietumā un pēc tam probācijas uzraudzība. Pagaidām probācijas uzraudzība ir tikai dzimumnoziedzniekiem, bet no 2015.gada tiesneši šo uzraudzību varēs piemērot visiem notiesātajiem.
Trešais tiesas nolēmuma veids ir tikai cietumsoda noteikšana. Piemēram, pieci, septiņi gadi ieslodzījumā. Tie notiesātie, ko atbrīvo pēc soda termiņa izciešanas, pie mums nenokļūst. Gadās arī dažādi kuriozi, piemēram, Valmierā viens vakar izgāja no cietuma un šodien jau klauvē pie durvīm un lūdzas, lai ņem viņu atpakaļ, jo tur "ārā" viņš nespēj dzīvot.
Un tad ir otrs veids, kā cilvēki pamet cietumu – par labu uzvedību pirms termiņa atbrīvotie. Ja notiesātais ir "nosēdējis" divas trešdaļas, labi uzvedies, viņu ar tiesas nolēmumu atbrīvo pirms termiņa.
Šie visi atkal ir probācijas uzraudzībā. Tas atkarīgs no pamatsoda lieluma: ja bijis gads, var iznākt pēc astoņiem mēnešiem, tad paliek četri mēneši pie mums, ja notiesāts uz desmit gadiem, tad iespējams, ka probācija būs trīs gadus. Tiesnesis var noteikt probācijas termiņu līdz pieciem gadiem.
Nu, labi, cilvēks apzadzis vasarnieku mājas, nodarot viņiem lielu kaitējumu, bet nosacīti notiesāts tā arī brīvībā dzīvo... ja nevēlas dabūt labu darbu vai ceļot pa pasauli, kas viņam no tā?
Uzskatu, ka tas nosacītais sods ir ļoti smags. Ja nosacītas notiesāšanas laikā cilvēks izdara kādus pārkāpumus, viņš nonāk cietumā. Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem veicam dažādus pasākumus, un vienmēr parunājos ar šiem puišiem. Vienam jautāju – par ko tu te sēdi? Viņš saka – pārgāju ielu nepareizā vietā, un iesēdināja! Un viņš nemelo.
Iepriekš bija izdarījis ļoti smagu noziegumu, bet saņēmis nosacītu sodu. Šajā laikā izdarīja vairākus administratīvus pārkāpumus, no kuriem viens tiešām bija ielas šķērsošana neatļautā vietā, un tiesa nolēma viņu reāli ieslodzīt cietumā.
Ieslodzījuma vietās tagad intensīvi uzsākta resocializācijas pasākumu īstenošana. Kādus augļus tas, jūsuprāt, nesīs arī saistībā ar probāciju?
Jo augstākā līmenī ir resocializācijas pasākumi cietumā, jo vieglāk strādāt mums.
Pēdējos gados Ieslodzījuma vietu pārvalde ir spērusi uz priekšu ļoti lielu soli izglītībā, nodarbinātībā. Sakārtots normatīvais regulējums, lai uzņēmējus ieinteresētu organizēt ražošanu, tātad radīt darba vietas cietumos. Turklāt ieslodzījuma vietās ir izveidots tā dēvētais riska un vajadzību noteikšanas mehānisms – tiek vērtēti katra ieslodzītā riski un viņa individuālās vajadzības personības pilnveidošanai izglītības, profesionālo zināšanu jomā un arī no psiholoģijas viedokļa (resocializācijas plāns).
Ieslodzījuma vietās piemēro arī VPD programmas – pašlaik gan tikai dzimumnoziedzniekiem, pārējās būs spēkā no 2015.gada.
Cik daudz darbinieku pašlaik strādā Valsts probācijas dienestā?
Dienestam ir 38 nodaļas visā Latvijā, starp 376 darbiniekiem ir juristi, sociālie darbinieki, psihologi (nozīmīgākās profesijas) un citu profesiju speciālisti.
Ekonomiskās krīzes dēļ valsts finansējums Probācijas dienesta darbības nodrošināšanai 2009.gadā tika samazināts no sešiem miljoniem latu līdz nepilniem trim miljoniem un vienlaikus - izpildāmo funkciju skaits. Dažas no tām šogad atjaunotas, citas, kā minējāt, būs spēkā 2015.gadā. Kā tas ietekmēja dienesta darbu?
Kā zināms, mēs strādājām nepilnu darba nedēļu; tagad finansējums ir nedaudz pieaudzis, pārsniedz trīs miljonus, un ceram, ka nākamgad būs vēl mazliet vairāk.
Esam izrēķinājuši, ka šā gada otrajā pusē saistībā ar grozījumiem Krimināllikumā mūsu klientu skaits pieaugs diezgan strauji. Faktiski tas jau ir audzis – jau tagad esam sastādījuši vairāk izvērtēšanas ziņojumu (kas ir atjaunotā funkcija no 1.aprīļa) nekā pērn visa gada laikā.
Kas ir izvērtēšanas ziņojums?
Vienkārši izklāstot - cilvēka dzīves apraksts no dzimšanas dienas līdz šim brīdim, kur ļoti smalki izpētīti un izvērtēti viņa riski, rīcības cēloņi un vajadzības. Šis izvērtējums paredzēts prokuroriem, tiesnešiem, lai viņi tiesā varētu pieņemt pareizu lēmumu.
Turklāt mēs arī, piemēram, tiesnesim iesakām, kādu probācijas programmu apsūdzētajam noteikti vajadzētu piemērot, lai mainītu viņa uzvedību sabiedrībā, ir arī citi ieteikumi par dzīves režīmu, lai novērstu jauna nozieguma izdarīšanas riskus. Protams, ne vienmēr, bet 72 procentos gadījumu tiesneši mūsu ieteikumus iekļauj arī tiesas nolēmumā.
Tas attiecas uz visiem apsūdzētajiem?
Jā, uz visiem.
Šo ziņojumu ņem vērā arī ieslodzījuma vietā?
Jā, tas nekur nepazūd, jo mēs arī tagad sadarbojamies, bet plānojam ieviest, lai Probācijas dienesta un Ieslodzījuma vietu pārvaldes datubāzes būtu savstarpēji saistītas: ja notiesātais ar šādu ziņojumu nonāk ieslodzījuma vietā, tad mūsu ieteiktās metodes var izmantot tur, nekas nav jāpēta no jauna.
Ja tiesā piespriež piespiedu darbu un probācijas uzraudzību, tad ziņojums paliek mūsu rīcībā, uz tā pamata tiek sastādīts viņa probācijas uzraudzības plāns, un viss iet uz priekšu.
Nākamā probācijas dienesta funkcija ir uzraudzība – visā Latvijā?
Uzraudzību sākām 2006.gadā. Kā jau minēju, tai pakļautas trīs kategorijas. Nosacīti atbrīvotie no kriminālatbildības, par ko lemj prokurori (šī funkcija bija apturēta līdz 1.janvārim, tagad pilnā mērā atjaunota). Nosacīti notiesātie un pirms termiņa atbrīvotie no ieslodzījuma.
Vēl saistībā ar grozījumiem normatīvajos aktos nākusi klāt jauna kategorija – tā dēvētā probācijas uzraudzība. Pašlaik uzraudzību piemērojam tikai dzimumnoziedzniekiem, no 2015.gada – visiem.
Kur te ir atšķirība?
Parastajā uzraudzībā pienākumus uzliek tiesa. Probācijas uzraudzībā – pats Probācijas dienests. Izpētot klienta riskus un vajadzības, uzliekam viņam pienākumus. Tiesa vairs nav vajadzīga, un darbs varēs norisināties ļoti operatīvi.
Kādi ir šie pienākumi –būt savā dzīvesvietā vakarā laikā, strādāt?
Vēl var būt nosacījums, ka mūsu klientam obligāti ir jāmācās, jāatrod darbs. Pienākumi ir tādi, kas viņu resocializētu, iztaisnotu viņa varbūt greizo domāšanu. Ja nepieciešams, tad piemērojam vēl kādu citu, nākamo probācijas programmu. Jebkurā gadījumā mums būs mehānisms, tie rokturīši, lai varētu vadīt cilvēku pa dzīves ceļiem.
Cik pietiekama ir dienesta kapacitāte šādiem lieliem uzdevumiem?
Ja runājam par darbinieku skaitu, tas patlaban ir pietiekams. Bet problēma ir speciālistu kvalifikācija. Labākie krīzes laikos mūs pameta, aiziet arī tagad, un viena iemesla - atalgojuma dēļ. Zinu, ka dažu novadu pašvaldībās strādā pat līdz 50 procentiem mūsu bijušo darbinieku. Viņi ir ļoti kvalificēti – daudzos un dažādos projektos par Eiropas naudu izmācīti. Eiropas sertifikātus, kas dod tiesības apmācīt dzimumnoziedznieku programmas pasniegšanā, ieguva 18 darbinieku.
Vienīgais labums ir tas, ka VPD nav problēmu sadarbībā ar tām domēm, kur sociālie darbinieki nākuši no mūsu vidus, jo vienas un tās pašas problēmas risinām ar līdzīgu izpratni par resocializāciju.
Tomēr - vai spējat pienācīgi izsekot, ka uzraugāmais tiešām noteiktajā laikā ir mājās. Sadarbojaties ar policiju?
Jā, un turklāt ļoti sekmīgi. Bet arī savus resursus dozējam, klientus dalot trijās - zema, vidēja un augsta - riska grupās. Ar pirmajiem strādājam minimāli, jo apzināmies, ka jaunu noziegumu tie neizdarīs, un šeit pietiek ar periodiskām pārrunām. Visstingrāk uzraugām augsta riska klientus – ar viņiem tiekamies bieži, pārbaudām gan telefoniski, gan klātienē darba, mācību un dzīves vietās, kontrolējam līdz pat 12 reizēm mēnesī un vienmēr zinām, ko viņi dara. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir brīvprātīgie probācijas darbinieki, kas iesaistās šajos procesos.
Piemēram, ar dzimumnoziedzniekiem strādā iespējami vairāk cilvēku: pašvaldību sociālie darbinieki, kaimiņi, brīvprātīgie, kas viņus atbalsta. Domāju, ka mūsu sabiedrības situācijā tas skan diezgan interesanti.
Tad mēs varētu publiski aicināt, teiksim, cilvēkus, kuri aizgājuši pensijā, bet ir labi izglītoti, ar psiholoģijas un juridiskām zināšanām, lai viņi nāk jums talkā?
Vai jūs ar šādu cilvēku ietu uz kino? Vai kādu izstādi un sabiedrisku pasākumu? Tur jau ir tas jautājums, ka ir kāds cilvēks vai cilvēku grupa, kas ar šo personu regulāri satiekas, runā, palīdz atrisināt sadzīves problēmas, iet kopā ar viņu sabiedrībā.
Šis projekts jau sākas Rīgā, un gribu cerēt, ka tajā tiešām piedalīsies iespējami plaša sabiedrība. Tas ir smags jautājums, jo teikšu atklāti – mūsu sabiedrība ir ļoti, ļoti smagi un lēni iekustināma.
Jā, piemēram, Vācijā cilvēks, ja dara kādu sabiedrisko darbu, jūtas vērtīgāks gan pats savās, gan sabiedrības acīs. Bet mums uzreiz jautā – kas man par to būs?
Es arī sākumā biju ļoti skeptiski noskaņots par brīvprātīgo kustību Latvijā, bet mēs patiešām esam viena no valsts iestādēm, kas izmanto brīvprātīgā darbu. Šobrīd ir 36 brīvprātīgie, kas veic izlīgumus – arī vienu no mūsu dienesta funkcijām. Brīvprātīgo kustībā saskatu arī ļoti labu prakses vietu studentiem. Ja jaunietis mācās par sociālo darbinieku, psihologu un vēlas strādāt šajā jomā, tad šādi ļoti labi var pārbaudīt, vai viņam tas derēs vai ne.
Vadīt šīs pārrunas ir ļoti liela māksla – nenostāties ne vienā, ne otrā pusē, bet neitrāli vedināt uz vienošanos, izlīgumu, lai likvidētu domstarpības starp pāridarītāju un cietušo, panākot arī zaudējumu kompensāciju.
Tas ir pirmstiesas izlīgums par mantiskajiem likumpārkāpumiem, par kuriem varētu draudēt kriminālsods? Vainīgais var pats iestiklot izsistos logus, pārkrāsot nosmērētās sienas, sirmgalvei, kam apzadzis pagrabu, atnest malku, un viņš nebūs tiesāts...
Tieši tā. Izlīgumam ir divi mērķi – izbeigt kriminālprocesu vai panākt soda samazinājumu, jo abas puses ir izlīgušas, un, pats galvenais, panākt taisnīgumu. Tiesā tas ne vienmēr izdodas. Cietušajam tāpat paliek mieles: kādēļ tieši es, kādēļ tāda netaisnība? Izlīguma procesā viss tiek noskaidrots, kādēļ notika tā un ne citādi.
Tagad izlīguma funkcija ir atjaunota arī tiesas procesā?
Jā, un pašlaik rīkojam izglītojošas konsultatīvo padomju sanāksmes visā Latvijā. Aizvadītajā piektdienā šāds pasākums notika Liepājā – Kurzemes un Zemgales reģiona tiesnešiem, prokuroriem, pašvaldību sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem, policijas, sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, bet 31.maijā – savukārt Rīgas reģionam. Tā mēs veicam izglītošanas darbu, jo izlīguma procedūra ir iespējama visās kriminālprocesa stadijās – tiklīdz ir cietušais un vainīgais, var notikt izlīgums.
Kādi ir panākumi skaitliskā izteiksmē?
Kad izlīgumus sākām 2005.gadā, tad bija 51, tālāk – jau 251, līdz uzkāpām līdz 744, bet 2008.gadā to jau bija 1140. Uzskatu, ka skaitlis virs tūkstoša ir optimāls, kas būtu vajadzīgs mūsu sabiedrībā. Tā vajadzētu būt katru gadu. Kad izlīgumus kā VPD funkciju atstāja tikai pirmstiesas procesā, 2010.gadā noslīdējām līdz 440, bet ikgadējās izlīguma nedēļas ir devušas rezultātu.
Arī pirmstiesas procesos "uzlēcām" līdz 700, jo sabiedrība kļuva informētāka – gan cietušie, gan vainīgie zina, ka izlīgums ir iespējams un paši nāk pie mums.
Bez iepriekš minētajiem ieguvumiem ekonomējam arī ievērojamus valsts līdzekļus. Viens tiesas process maksā 200 latu. Varam sarēķināt – ja būtu 1000 procesu, ietaupītu 200 tūkstošus. Taču, kā zināms, ar vienu tiesas procesu lieta nekad nebeidzas, un vidēji ir trīs. Tad esam ietaupījuši pusmiljonu latu. Man gan saka – tā nevar rēķināt, tā taču nav īsta, bet virtuālā nauda.
Jūsu dienesta funkcija ir arī piespiedu darbu organizēšana, kas arī tiks arvien plašāk piemērota.
Piespiedu darbi pārsvarā tiek veikti pašvaldībās. Ir nekvalificētais darbs – slaucīt, tīrīt, grābt lapas, rakt, nest un tamlīdzīgi. Bet ir otra kategorija - kvalificētie darbi. Piemēram, datorspeciālists skolā datorklasē ievelk tīklu. Galdnieks pašvaldībā skolas internātā uztaisa kāpnes. Protams, par to viņam nemaksā, šo darbu paveic pēc tiešā darba, brīvdienās, atvaļinājuma laikā. Ja sarēķinām to naudiņu, ko pērn šādi esam ietaupījuši pašvaldībām, sanāk aptuveni 300 tūkstoši latu.
Vai, piemēram, no ieslodzījuma pirms termiņa atbrīvotajiem nevajadzētu ieviest starpposma iestādi, kurā viņi noteiktu laiku varētu rast pajumti, atbalstu darba meklējumos, kas būtu apvienota ar stingru uzraudzību? Vai arī pirms atbrīvošanas kādu laiku pavadīt vismaz atklāta tipa cietumā, lai laikus adaptētos jauniem apstākļiem brīvībā?
Pašlaik ieslodzījuma vietu sistēmā pastāv atklātā tipa cietumi, kur ir visvieglākais režīms. Piemēram, no Vecumnieku cietuma cilvēki brauc strādāt arī uz Rīgu. Bet noteiktā laikā ir jāatgriežas ieslodzījuma vietā; ja noteikumus neievēro, ieslodzīto pārvieto uz stingrāka režīma iestādi. Bet ir nākamais posms – tas, ko visā pasaulē dēvē par pusceļa mājām. Šī sistēma Latvijā bija izveidota – VPD ar to nodarbojās līdz 2008.gada jūnijam, kad darbojās deviņi sociālās rehabilitācijas centri, kuros atbrīvotie cilvēki varēja atrasties līdz vienam gadam. Naudas trūkuma dēļ centrus likvidēja, šobrīd saglabājies viens Salas pagastā Rīgas reģionā. Tas darbojas ar finansējumu, ko iegūst no dažādiem projektiem.
Tas bija ļoti efektīvs pasākums. Visiem, kuri izgāja caur šiem centriem, kur bija dzīvesvieta, darbs, sociālā palīdzība, tas bija kā starta lēciens atpakaļ sabiedrībā.
Piemēram, bija skolotājs, kas, braucot ar automašīnu, notrieca bērnu, un negadījums bija ar letālām sekām. Skolotāju ieslodzīja cietumā uz diviem gadiem. Šajā laikā nomira viņa tēvs un māte, bet dzīvokli privatizēja. Iznākot no cietuma, viņam vairs nebija ne ģimenes, ne māju. Viņš nodzīvoja šajā centrā trīs mēnešus, un šajā laikā sakārtoja savu dzīvi. Šie centri atrisināja šīs smagās problēmas.
Tā kā valstī ar finansēm joprojām spiedīgi, tad acīmredzot par šādiem centriem domāt būtu utopija?
Vienam centram gadā būtu vajadzīgi 30 tūkstoši latu. Šajā laikā aprite centrā ir aptuveni 80 cilvēku. Gadā no cietumiem atbrīvojas aptuveni 2000 ieslodzīto; ir tādi, kurus sagaida melni mersedesi un viņiem nekāda palīdzība nav vajadzīga, bet aptuveni 100 cilvēkiem šāda veida pakalpojums ir ļoti nepieciešams. Kas tad ir labāk? No tiem simts septiņdesmit gada laikā atgriezīsies cietumā, to apstiprina statistika. Bet no cilvēkiem, kuri uzturējās šajās pusceļa mājās, cietumos atgriezušies tikai trīs procenti. Mēs ļoti šiem rādītājiem sekojam.
Tad ir vērts valstij šādā pasākumā ieguldīt 30 tūkstošus? Sareizinām: ieslodzītā uzturēšana cietumā izmaksā 12 latus dienā, gadā tie ir vairāk nekā trīs tūkstoši, un tad vēl pareizinām ar 70... Elementāra aritmētika.
