Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Bērzaiņi, šķiet, ir ne pirmā un ne pēdējā māja Latvijā, kur meliorācijas gaitā aparts visapkārt un par ceļu jāgādā iedzīvotājiem pašiem.
FOTO: Lita Krone/ LETA
It bieži lasītāju vēstules noslēdz jautājums – kā man rīkoties tālāk? Izmantojot pieejamo informāciju un noskaidrojot situāciju atbildīgajās iestādēs, e-konsultācijās sniedzam arī šādus ieteikumus. Taču 2136.e-konsultācija ir retais izņēmums, kad nav padoma, ko ieteikt vaicātājam – Edgaram Šēlam no Auces novada Īles pagasta Bērzaiņu mājām. Jo no visām iestādēm, pie kurām vērsāmies atbildes meklējumos, esam saņēmuši atteikumus. Korektus, balstītus uz likumiem, kas īpašniekam ne viņa vainas vai nolaidības dēļ radušos problēmu atstāj neizkustināmu un neatrisināmu.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās laukos ap Bērzaiņiem pēc kolhoza "Īle" pieprasījuma sāka rosīties melioratori. Vispirms institūta "Meliorprojekts" (cik sen nedzirdēts un jau aizmirsts nosaukums!) speciālisti veica izpēti un projektēšanu, kā rezultātā tapa atzinums – attiecīgajā teritorijā nav paredzami izmantojami viensētu ceļi.
E.Šēls, kas savā dzimtas mājā Bērzaiņos nodzīvojis visu mūžu, skaidro, ka uz viņa viensētu un citām mājām tolaik vedis labs ceļš. Taču pārējās saimniecības bijušas pamestas un sabrukušas, tādēļ nolemts šo brauktuvi likvidēt, pavisam citā pusē izbūvējot jaunu pašvaldības ceļu un no tā uz Bērzaiņiem pāri staignam laukam – jaunu mājas ceļu 700 metru garumā.
Māju saimniekam toreiz, protams, neviens neko nejautāja.
Dobeles rajona Lauksaimniecības departamenta meliorācijas daļas E.Šēlam 1999.gada oktobrī izsniegtajā izziņā cita starpā lasāms: "1988.gada 13.maijā kolhoza "Īle" vadība deva piekrišanu projektā paredzēto pasākumu kompleksam un to tehniskajam risinājumam. No 1990. līdz 1993.gadam minētajā objektā tika veikta būvniecība atbilstoši projektam. Tā rezultātā tika likvidēts esošais ceļš caur Tosēniem uz Bērzaiņiem, radot apgrūtinātu piekļūšanu Bērzaiņu mājām. 1991.gada 2.oktobrī Dobeles MSP (Meliorācijas sistēmu pārvaldē – red.) iesniegts Īles pagasta valdes priekšsēdētājas Siliņas parakstīts iesniegums par ceļu izbūvi 1992.gadā un arī vēlākā periodā, kur kā ceturtais plānojas ceļš uz Bērzaiņiem. Pagasta pirmās nepieciešamības ceļu izbūves kārtība bija apspriesta Īles pagasta zemes komisijā. 1992.gadā Dobeles rajonā ceļu izbūvi veica atbilstoši valsts pieprasītajiem naudas līdzekļiem un Īles pagastā uzbūvē tikai divus ceļus. Ar 1993.gadu lauku ceļu būvniecību Zemkopības ministrija nefinansē un to nepieciešamību nosaka pašvaldības."
Valsts iekārtas maiņās nebūtībā aizgāja gan kolhozi, gan meliorācijas pārvaldes, vēlāk administratīvi teritoriālā reforma "piebeidza" arī rajonu padomes un pagastu pašvaldības, bet Bērzaiņu ceļš, kas deviņdesmito gadu sākumā izarts, vēl šobaltdien no jauna nav uzbūvēts.
Kad melioratori steigšus savāca tehniku un pazuda, Bērzaiņu saimnieks sajuta, ka labi nebūs, un sāka par ceļu interesēties. Tagad iekrāta vesela burtnīca ar sarakstes dokumentiem un notikumu pierakstiem, bet kāds no tā labums?
Viņš cieši tic iepriekš citētajā dokumentā rakstītajam, ka ceļu nepieciešamību nosaka un par to gādā pašvaldības, savulaik neatlaidīgi par to atgādināja Īles pagasta padomes priekšsēdētājam (tagad Auces novada izpilddirektoram) Aldim Lerham, savulaik rajona padomes priekšsēdētājam (tagad Auces novada domes priekšsēdētājam) Gintam Kaminskim. Abi pašvaldības pārstāvji par to ir diezgan dusmīgi un apvainojušies, jo likumā "Par pašvaldībām" (sk. LV portāla e-konsultāciju par 2136.jautājumu – red.) ir ierakstīts, ka pašvaldība atbild par pašvaldības, bet nekādā gadījumā par māju ceļiem, kas atrodas uz privātas zemes.
G.Kaminskis LV portālam telefonsarunā saka: "Mūsu sarakste ir ilga, bet šis ceļš nav nekādos sarakstos, tā nav nekur. Tas ir ceļš uz vienu privātmāju, kurā mēs nedrīkstam ieguldīt nevienu latu. Ja ar valsts ziņu šo pieeju uz māju savulaik likvidēja, tad varbūt ir jāprasa palīdzība caur ministriju – lai tie, kas likvidēja, šo ceļu atjauno, un pašvaldība var iet palīgā. Ja tā ir valsts atbildība, tad tas ir jānokārto, pašvaldība nav nekāds caurumu lāpītājs. Šēla kungam ir atbilde no ministrijas, ka pašvaldībai pēc likuma ir pienākums rūpēties par ielām un ceļiem savā teritorijā un tādējādi pašvaldībai arī šis ceļš ir jāuzbūvē. Tas ir nepieņemami, ja šādā veidā kāds no ierēdņiem bezatbildīgi uzraksta." Vēl viņš piebilst: "Tā ir ne pirmā un ne pēdējā māja Latvijā, kur aparts riņķī un ceļš ir ciet. Ja mēs izdarīsim, tad atnāks nākamais un teiks – man arī! Juridiski tur ir lauka vidus, bet faktiski šī iebrauktuve ir un visu laiku kaut kas tiek darīts, lai cilvēks tiek savā mājā iekšā."
Līdzīgi situāciju komentē arī A.Lerhs: "Tajā laikā, kad biju pagasta priekšsēdētājs, mēģinājām viņam palīdzēt, bet nekāda pagasta padomes lēmuma nav bijis, jo pašvaldība nevar ieguldīt līdzekļus svešā privātīpašumā, tas nav pašvaldības ceļš. Tā ir iebraukta taciņa pāri laukam.
Tādu māju, kur ir problēmas ar iebraucamiem ceļiem, ir daudz. Zinu vairākas mājas, kur cilvēki saviem spēkiem sakārtojuši šo posmiņu. Deviņdesmitie gadi jau tādi bija, ka daudz kas bija iesākts un netika pabeigts. Es tiešām nesaprotu, kur ir mūsu vaina?
Vainas patiešām nav nekādas, turklāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību departamenta Pašvaldību pārraudzības nodaļas vadītājs Aivars Mičuls savā atbildē LV portālam skaidro, ka tad, ja pašvaldība būtu tērējusi naudu un šo ceļu būvējusi, tad atbilstoši Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā noteiktajam būtu pieļāvusi sodāmu pārkāpumu.
Bet Zemkopības ministrija, uz kuru loģiskā kārtā prasās adresējams jautājums pēc palīdzības, atbild, ka par šādu savulaik nepabeigtu darbu valstij tagad nav nekādas atbildības.
Ministrijas Meža departamenta Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja vietnieka Valda Pētersona izvērstāks komentārs ir šāds:
"Astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākums, kā visi labi zinām, bija PSRS sabrukuma laiks. Taču šajā laikā meliorācijas projekti vēl tika īstenoti. Pats strādāju kolhozā, kurā 1991.gadā nodevām vienu objektu un otru līdz pusei uzbūvējām. Tad beidzās finansējums un arī darbi, un visas kaudzes, kā bija sastumtas, tā arī palika. Pilnīgi pieļauju, ka arī ar šo projektu notika līdzīgi: tas netika pabeigts līdz galam."
Viņš stāsta, ka meliorācijas darbu laikā māju ceļiem uzveda šķembas, veidoja pienācīgu pamatu, bet Šēla kungs "iegadījies tajā laikā un vietā, kad naudas darbu pabeigšanai pietrūka, jo meliorācijas būvniecības naudas tika "apgrieztas", palika tikai ekspluatācijas nauda, ko noteica pēc noteiktiem parametriem un mērķiem, kam drīkst tērēt. Ceļu rekonstrukcija un remontēšana nebija paredzēta (un nav paredzēta arī šobrīd, izņemot, ja tas skar polderus un tamlīdzīgi)".
Tā kā E.Šēla mājas ceļš nekādiem parametriem neatbilst, tad naudu, kuras tā jau maz, šāda ceļa būvei tērēt nedrīkst, jo to nekādi nevarētu "norakstīt".
Tad ko darīt? Kad E.Šēls bija jaunāks un spēcīgāks, tad tik daudz nekurnēja: kad nevarēja izbraukt, mēroja savu taku kājām. Tagad viņš ir otrās grupas invalīds, kam apgrūtinātas kustības, un auto kļuvis par vienīgo pārvietošanās līdzekli. Turklāt apstākļi traģiski iegadījušies tā, ka viņš ar dzīvesbiedri audzina divus mazbērnus – meiteni, kas mācās pirmajā klasē un divus gadus vecu puisēnu, kuru māmiņa mirusi. Meitene ik rītu jāved līdz pašvaldības ceļam uz skolas autobusu, un, kopumā ņemot, viņam katru dienu pa mājas ceļu jābrauc četras reizes. Sliktos apstākļos tas nav iespējams, un arī "ātrā palīdzība" jau pāris reižu nav varējusi tikt līdz Bērzaiņiem, ārsts ar māsiņu briduši uz viensētu, un mazuli, kam plaušu karsonis, rokās nesuši uz savu mašīnu. E.Šēlam jau bijis atkārtots infarkts, un tagad viņš jūtas nedroši – ja nu kas gadīsies, kā tad būs ar neatliekamo palīdzību?
Taisnības labad jāpasaka – patiešām nav tā, ka pašvaldība visus gadus galīgi nebūtu rūpējusies par viensētu lauka vidū.
"Ir mums viens uzņēmējs, kas pašvaldībai sniedz atbalstu, Īles bērniem dod pusdienas un jautā – ko vēl vajadzētu izdarīt? Tad mēs sakām – vajag palīdzēt šim cilvēkam, uzvest kādu grants kravu, lai viņš var izbraukt," stāsta domes priekšsēdētājs. "Viņš to arī izdara; arī ziemā ceļu izšķūrējam, lai var tikt "ātrā palīdzība". Man šķiet, pagastā nevienam cilvēkam nav tik daudz līdzekļu ieguldīts kā viņam." G.Kaminskis arī piebilst, ka minēto grants kravu vietā būtu varēts ko labu izdarīt bērnudārzam vai skolai. Bet pat nespeciālistam ir skaidrs, ka sešas septiņas grants kravas nebūs pamats ceļam un tik un tā pazudīs dubļos.
Tā nu E.Šēls ar savu izarto un vietā neuzbūvēto ceļu visiem ir par apgrūtinājumu. Valstij un pašvaldībai nevajadzīga viensēta un ģimene lauka vidū. Varbūt pat ne vienīgā tāda visā Latvijā, kas gadījusies "ne īstajā laikā un ne īstajā vietā". Politisko iekārtu griežos vienkārši tā ir sagadījies, un neviens par to neatbild. Kaut gan, ja tā padomā, valsts un pašvaldība pastāv tikai cilvēku dēļ, nevis otrādi. Vismaz tā vajadzētu būt.
Turklāt šajā brīdī, kad ir tik kritiska situācija teju ar visiem valsts un pašvaldību ceļiem, tā kā drusku neērti ir runāt par vientuļu viensētu pļavas vidū. Un tomēr – E.Šēls cita starpā bilda, ka daļa zemes, pār kuru iet neesošais ceļš, pieder pašvaldībai.
Dažkārt izeja no strupceļa rodas visnegaidītākajā veidā. Varbūt arī šoreiz tā varētu gadīties?
