Varētu jau ļaut, lai ūdens paņem atpakaļ to, kas tam pagātnē ar meliorāciju atņemts. Bet ir viens diezgan nozīmīgs „bet”. Lauksaimniecības zemes nosusināšanas attīstība Latvijā notika vienlaikus ar zemkopības attīstību, tātad - jau sen. Pirmā drenāža valstī iebūvēta 1850.gadā, jo zemes kopēji jau tajos tālajos laikos sāka saprast meliorācijas nozīmi. Meliorācijas sistēmas ar drenāžu masveidā Latvijā ierīkoja pagājušajā gadsimtā, kad mūsu valstī pastāvēja plānveida ekonomika. Nosusināto zemi tolaik izmantoja lauksaimniecībā, un liela daļa šīs zemes, arī izbūvētie polderi bija valsts īpašums.
Laiks ir gājis, politiskā sistēma valstī radikāli mainījusies, gluži citādāka izskatās valsts tautsaimniecība, arī lauksaimnieciskā ražošana. Turklāt pilsētas, galvenokārt ap Rīgu, iepletušās pavisam atšķirīgās robežās: izaugušās piepilsētas (ar rūpniecības objektiem) un dzīvojamie ciemati slejas uz savulaik meliorētas zemes un polderu teritorijā. Ja ļausim ūdenim atkal ieņemt meliorētās platības, tad ne viena vien pašvaldību būvvalžu akceptēta un pēdējos desmit gados uzslieta ciemata noslīkšana būs mazākais ļaunums.
Neraugoties uz ierīkoto (un ne visur funkcionējošo) meliorāciju, valsts SIA „Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” (ZMNĪ) Meliorācijas departamenta vadītājs Edgars Griķītis ir pārliecināts: plūdi gaidāmi. „Zinātnieki visā pasaulē ir atzinuši, ka plūdi kļūst biežāki, ekstremālāki un postošāki. To mēs redzam arī Latvijā – pagājušajā gadā Saldū un Ventspilī un šogad, 13.janvāra lietavu laikā Dundagā, kas nodēvēti par gadsimta plūdiem,” E.Griķītis rāda safotografēto postažu. „Applūstot Jelgavai 2010.gada pavasarī, dzeramais ūdens grodu akās sajaucās ar notekūdeņiem un kanalizāciju, viss vienkop.”
Notikumi liecina, ka visā valstī pēdējos pāris gados plūdi bijuši gandrīz pusotru reizi plašāki nekā iepriekš. Visās lielākajās Latvijas upēs – Daugavā, Ventā, Lielupē, Gaujā, arī Aiviekstē – 2010.gada pavasarī novēroti izteikti pali. „Daba pārliecinoši pierāda, ka kaut kas ir jādara, lai mazinātu plūdu riskus, kas nes draudus gan cilvēkam, gan tautsaimniecībai,” ir pārliecināts Meliorācijas departamenta vadītājs.
Tātad – jāatrod risinājums. Tas tiek valstiski meklēts, vienlaikus pildot arī ES direktīvas par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību norādījumus. Vairāku ministriju (Ekonomikas, Zemkopības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas) iniciēti, ir pieņemti nepieciešamie likumi, izveidoti atbilstoši plāni, tostarp arī „Plūdu risku novērtēšanas un pārvaldības nacionālā programma 2007.-2015.gadam”, kā arī izstrādātas pašvaldību koncepcijas par ūdens resursu apsaimniekošanu un pārvaldību. Pieņemts Ūdens apsaimniekošanas likums unMeliorācijas likums ar to pavadošajiem noteikumiem, no kuriem viens – „Kārtība, kādā nosakāmi un atlīdzināmi zaudējumi, kas saistīti ar meliorācijas sistēmas bojāšanu, iznīcināšanu vai izmantošanas tiesību ierobežošanu” – nosaka kārtību, kādā aprēķināmi un atlīdzināmi zaudējumi, kas saistīti ar meliorācijas sistēmu bojāšanu, iznīcināšanu vai izmantošanas tiesību ierobežošanu, bet „Meliorācijas sistēmas ekspluatācijas un uzturēšanas noteikumi” uzliek par pienākumu ikkatram, kura privātā zemē atrodas meliorācijas sistēmas, tās aprūpēt un kopt. Ja sistēmas nekopj, tas ir, tīšuprāt bojā, tad jāpiemēro sods, bet - tā piemērošanai diemžēl trūkst meliorācijas sistēmu ekspluatācijas un uzturēšanas uzraudzības kontroles.
Īpašniekam jākopj. Bet kā uzzināt, ko?
Tātad ikvienam zemes īpašniekam neatkarīgi no zemes atrašanās – lauku teritorijā vai pilsētas robežās – ir jākopj meliorācijas sistēmas, kas atrodas zemes īpašumā. Bet – kā uzzināt, vai īpašumā kāda inženierbūve atrodas?
Sekojot loģikai, šīm sistēmām būtu jāparādās zemes īpašuma plānos, kas tiek apstiprināti un saskaņoti dažādās iestādēs, lai fiksētu apgrūtinājumus, piemēram, elektrības, gāzes vadu, ūdensvadu u.c. infrastruktūras objektiem. Jo meliorācija pēc būtības arī ir infrastruktūras objekts, kam būtu jāparādās zemes kadastra informācijas sistēmā līdztekus visiem pārējiem apgrūtinājumiem un servitūtiem.
"Ja sistēmas nekopj, tad jāpiemēro sods, bet tā piemērošanai trūkst meliorācijas sistēmu ekspluatācijas un uzturēšanas uzraudzības kontroles.. "
Bet Valsts zemes dienests (VZD) meliorāciju kā apgrūtinājumu kadastrā nefiksē. VZD atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumiem Nr.1602 „Noteikumi par nekustamā īpašuma objekta apgrūtinājumu klasifikācija” un „pamatojoties uz mērnieka sagatavotu apgrūtinājumu plānu, Kadastra informācijas sistēmā var reģistrēt aizsargjoslas ap meliorācijas būvēm un ierīcēm, tas ir:
110401 regulētas ūdensnotekas (maģistrālā novadgrāvja) aizsargjoslas teritorija;
110402 ierīkotas ūdensnotekas aizsargjoslas teritorija;
110403 aizsargjoslas teritorija ap ūdensnoteku un ūdenstilpju aizsargdambi;
110404 liela diametra kolektora aizsargjoslas teritorija;
110405 aizsargjoslas teritorija ap polderu sūkņu staciju;
110406 aizsargjoslas teritorija ap krājbaseinu;
110407 aizsargjoslas teritorija ap slūžām;
110408 aizsargjoslas teritorija ap hidrometrisko posteni”,
norāda VZD Kadastra un reģistru departamenta Kadastra metodikas daļas vadītājs Oskars Gabrusenoks. Viņš iesaka sazināties ar ZMNĪ, kas īsteno valsts meliorācijas sistēmu (polderu sūkņu staciju un ar tām saistīto inženierbūvju) un valsts nozīmes meliorācijas sistēmu (ūdensnoteku) ekspluatāciju un uzturēšanu. Jo ZMNĪ speciālistiem varētu būt detalizētāka informācija par to, ir vai nav konkrētajā zemes gabalā izbūvēta meliorācijas sistēma.
Meklējiet meliorācijas pasi!
ZMNĪ Meliorācijas departamenta vadītājs E.Griķītis teic: nav problēmu! Par zemes gabalā esošu inženierbūvi liecinās pagājušā gadsimta 90.gados izdotā meliorācijas pase. Ja tā nozudusi, arī nav lielu problēmu: ZMNĪ mājaslapas Meliorācijas sadaļā jāatrod attiecīgā reģiona meliorācijas speciālista kontakti un jāsazinās par meliorācijas pases kopijas saņemšanu, kas ir bezmaksas pakalpojums. Bet, pirms aut kājas, varbūt iespējams kā citādi uzzināt, vai īpašumā ir bijusi meliorācija un vai tiešām ir jādodas uz ZMNĪ reģionālo nodaļu.
E.Griķītis teic, ka agrāk meliorācija tikusi iezīmēta zemes īpašuma plānos, bet pēdējā laikā to vairs nedarot. Toties ir izveidots Meliorācijas digitālais kadastrs www.melioracija.lv, kurā vienkop var apskatīt izbūvētās meliorācijas sistēmas valstī. „Diemžēl meliorācijas kadastra kartē pašlaik nav informācijas par visām valsts lauku teritorijām un pilsētām,” viņš piebilst.
Kadastrs ir, tiesības prasīt datus – nav
„Kaut arī Meliorācijas likums sākumā attiecās tikai uz mežsaimniecības un lauksaimniecības zemi – Zemkopības ministrijas (ZM) kompetences platību, kopš 2003.gada likums regulē arī meliorāciju pilsētās,” skaidro departamenta vadītājs. „Tomēr pilsētas nav ZM kompetence, tādēļ mēs tās nedrīkstam komandēt un gaidām, kad pilsētas pašas mums iedos savus datus. Tas ir ļoti svarīgi, lai izveidotu vienotu karti, kurā redzētu visu meliorāciju valstī.”
Šādas kartes nepieciešamību noteic Eiropas Direktīva 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE), kā arī Regula (EK) Nr. 976/2009, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/2/EK attiecībā uz tīkla pakalpojumiem. Tātad - drenāžas sistēmām un iekšējiem ūdeņiem kā ģeogrāfiskās informācijas sistēmām ir jābūt brīvi pieejamām. To pašu reglamentē arī Latvijas Ģeotelpiskās informācijas likums.
Ja par meliorēto lauksaimniecības zemi apmēram ir skaidrība (lauksaimnieki saprot, cik svarīga ir meliorācija) un informācija Meliorācijas kadastrā tiek ievadīta, tad datu par pilsētu teritorijām nav. Ir dzirdēts, ka vairākas pilsētas sākušas noteksistēmu inventarizēšanu, bet dati līdz Meliorācijas kadastram vēl nav nonākuši.
"Daudzu priekšpilsētu zemes īpašnieki nemaz nezina, ka viņiem būtu lietus ūdens novadsistēmas jāuztur kārtībā un ka viņu zemē tādas ir."
Tas pats jāteic par meliorāciju mežā. Valsts kapitālsabiedrība „Latvijas valsts meži” (LVM) visu savu meliorēto zemi ir inventarizējusi un saņēmusi meliorācijas pases, un šī platība tiek ievadīta Meliorācijas kadastrā, taču ZMNĪ nav informācijas par privāto meliorēto meža zemi, kas ir cilvēku, baznīcu, pilsētu īpašumā.
„Ko ar to gribu teikt?” vaicā E.Griķītis. „Ka ir pienācis pēdējais laiks veikt visu meliorācijas sistēmu inventarizāciju valstī, arī pilsētās un kūdras purvos, kur tā vēl nav veikta. Bet šim darbam vajag ievērojamus speciālistu resursus un attiecīgi – arī naudu.”
Tātad – vienotajā Meliorācijas kadastrā datus par zemes īpašumu pilsētā atrast nevar, jo tajā nav informācijas par pilsētu ūdens noteces sistēmām. Pat neraugoties uz to, ka daudzviet pilsētas paplašinājušās uz lauku meliorētās zemes rēķina. Un neraugoties arī uz to, ka 2010.gadā dienasgaismu ieraudzīja MK noteikumi Nr.623 "Meliorācijas kadastra noteikumi", kas attiecas gan uz pilsētu, gan lauku teritorijas drenāžas sistēmām.
Bet, tā kā pilsētu meliorācijas sistēmu, kas tiek dēvētas arī par lietus kanalizāciju, inventarizācija daudzās pilsētās vēl nav pabeigta, daudzu priekšpilsētu zemes īpašnieki nemaz nezina, ka viņiem būtu jāuztur kārtībā lietus ūdens novadsistēmas un ka viņu zemē tādas ir. Tomēr nezināšana neatbrīvo no atbildības par meliorācijas sistēmu kopšanu un saglabāšanu, un zaudējumu izraisītājam būs jāmaksā noteikumu „Kārtība, kādā nosakāmi un atlīdzināmi zaudējumi, kas saistīti ar meliorācijas sistēmas bojāšanu, iznīcināšanu vai izmantošanas tiesību ierobežošanu” paredzētajā kārtībā.
Turpmāk vēl.
