Tiešāk, reaģējot uz 50.gadskārtu leģionāru piemiņas pasākumiem, to pasaka kāda balss no Rietumiem. "Nacisti atkal maršē Eiropā. Īstie nacisti. Vecie, jaunie, lepni nesot savas bēdīgi slavenās formas un karogus," tā portālā "Huffington Post" saka bijušais Ņujorkas štata likumdevējs Ričards Brodskis.
Mēģinājumi Latvijai piekarināt nacisma vai fašisma reanimētājas birku plaši izskanēja arī 2006.gadā ar Krievijas kinokompānijas "Trešā Roma" uzņemto filmu "Baltijas nacisms". Filmas mērķis, kā atzīmēts Latvijas vēsturnieku komisijas un pieaicināto ekspertu atzinumā, bija ne tikai iegalvot skatītājiem, ka Otrā pasaules kara gados daudzi latvieši bija nacisti, kas pastrādājuši kara noziegumus, bet arī "radīt iespaidu, ka šodien Latvijā tās pašreizējās politikas izpausmēs pastāv reāla nacisma pēctecība".
"Ja minētajām ideoloģijām Latvijā būtu kaut cik oficiāls atbalsts, tas vispirms atspoguļotos vēlētās varas portretā."
Lai reaģētu uz pretenciozo apgalvojumu, ka Latvijā atdzimst fašisms un nacisms, turklāt valsts politikas līmenī, der paskatīties, ko šie jēdzieni patiesībā nozīmē.
Vienotas izpratnes par fašisma jēdzienu joprojām nav. Nosaukums atvasināts no latīņu valodas vārda fascis, kas nozīmē ‘rīkšu saišķis’; tie ietilpa Romas republikas konsulu varas zīmē un simbolizēja to represīvās iespējas. Šaurākā nozīmē ar fašismu saprot Benito Musolīni izveidotās antidemokrātiskās un militarizētas kustības ideoloģiju un varas sistēmu, kas pastāvēja Itālijā no 1922. līdz 1945.gadam.
Plašākā nozīmē šo jēdzienu attiecina uz fašismam līdzīgām nedemokrātiskām, antiparlamentārām, nacionālistiskām kustībām, kurām raksturīga viena līdera vara un ekspansionistiska ārpolitika. Tādējādi šajā kategorijā ietilpst arī 1919.gadā dibinātā Vācu strādnieku partija, kas gadu vēlāk pārtapa Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku jeb nacistu partijā ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. Atšķirībā no itāļu līdzinieces, nacistu varu raksturoja absolūtāka vadoņa vara, ambiciozāki ārpolitiskie mērķi, izteiktāks nacionālisms, ko pamato pseidozinātniska rasu teorija, kā arī ekstrēms antisemītisms.
" Nevēlēdamies palikt smieklīgi un Latviju salīdzināt ar Musolīni Itāliju vai Hitlera Vāciju, viņi, protams, nemēģina."
Vai to visu varam attiecināt uz mūsdienu Latvijas pārvaldi vai sabiedrību? Tiem, kas vēlētos atbildēt apstiprinoši, nāktos šo valsti visā nopietnībā salīdzināt ar Musolīni Itāliju vai Hitlera Vāciju. To, nevēlēdamies palikt smieklīgi, viņi, protams, nedara. Tomēr, lai uzturētu savu pozīciju, viņi apsūdz Latviju fašisma/nacisma atdzimšanā, izraujot abus jēdzienus no demokrātiskas valsts ietvara, kurā šādas kustības ārpus pagrīdes apstākļiem vispār nespētu eksistēt. Ja jau minētajām ideoloģijām Latvijā būtu kaut cik oficiāls atbalsts, tas vispirms atspoguļotos vēlētās varas portretā, taču, kā zināms, vēlēšanu rezultāti to neuzrāda. Pat tā dēvētie latviešu nacionālisti, lai vispār pārvarētu 5% barjeru iekļūšanai parlamentā, pirms vēlēšanām bija spiesti mesties vienkopus. Bet PCTVL no pretējā flanga jau sen kā izcieš necilo ārpusparlamentāras sīkpartijas statusu.
Un, ja jau fašismam/nacismam vēlētāju atbalsta nekāda nav, tad viņu oficiālie priekšstāvji, ja vien ņemtos pēkšņi morāli atbalstīt minētās ideoloģijas vai vēl jo vairāk – censtos tās īstenot varas sistēmā, būtu absolūti politiskie pašnāvnieki. Taču šādas noslieces Latvijas politiskajā olimpā, kura tikumos, kā zināms, krēsls bieži vien ir svarīgāks par principiem, nudien nav vērojamas.
Jā, Latvijā eksistē dažādas politisko ekstrēmistu kopas, taču to skaitliskais un politiskais iespaids salīdzinājumā ar dažām kaimiņvalstīm gan Rietumos, gan Austrumos ir niecīgs un, kā nupat uzsvēris iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, nerada nekādus riskus fašisma atdzimšanai. Citiem vārdiem sakot, gan itāļu duče, gan vācu fīrers, uzlūkojot savus epigoņus un viņu sasniegumus Latvijā, justos dziļi vīlušies. Tieši tāpat kā, meklējot dažādus iemeslus, ap 16.martu mēģinot uzjundīt starptautisku neslavu Latvijai un sacelt pretrunas tās sabiedrībā, izskatās, ka par rezultātiem vīlušies būs ne viens vien .
