Demokrātiska un nacionāla valsts – mūsu kopīgais pienākums

Vai jau radušies pirmie vērā ņemamie secinājumi par to, kā sabiedrībā tiek uztverts un vērtēts KM izstrādātais projekts?

Ir cilvēki, kas uzskata: beidzot ir viens dokuments, kas pasaka, kāda būs Latvija – ka tā būs nacionāla valsts, latviešu valoda būs valsts valoda, būs nostiprināta nacionālā identitāte. Bet ir sabiedrības daļa, kas pārstāv pretēju viedokli. Un šie ļaudis jūtas nepatīkami pārsteigti par to konceptuālo pamatu, kurš ir šajās nostādnēs.

Piedaloties apspriešanā Rīgā, sapratu, ka jārunā par diviem līmeņiem. Pirmais līmenis ir konceptuālais – tā ir politiskā izvēle, kur jādefinē, kādā valstī gribam dzīvot. Otrs līmenis – praktiskais, kur mūsu piedāvājumu var papildināt un uzlabot ar dažādiem konkrētiem priekšlikumiem. Konceptuālajā uzstādījumā ļoti svarīga ir valsts tiesiskā identitāte, jo no tā izriet arī Latvijas valsts šodienas un nākotnes dimensija. Tāpēc uzsveram, ka 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts tika dibināta tikai viena iemesla dēļ – lai latviešiem būtu sava valsts, kurā latvieši varētu sarunāties latviešu valodā, saglabāt savu kultūru, nodrošināt savas nācijas pastāvēšanu un sevi demokrātiski pārvaldīt. Vienīgais Latvijas valsts rašanās iemesls bija latviešu nācijas subjektīvā griba.

1920. gadā Parīzes konferencē nācās pārliecināt un pierunāt lielvalstis, lai Latvija varētu izmantot šīs pašnoteikšanās tiesības un tiktu atzīta de jure. Lielvaras joprojām cerēja, ka Ļeņina apvērsumu varbūt izdosies apturēt, un negribēja atbalstīt cariskās impērijas nomales mazas tautas vēlmes.

"Vārds „nacionālisms” dažādos laikos ir diskreditēts, bet vienkārši cits nav izdomāts. Tādēļ jāskaidro, ko mēs ar šo vārdu domājam."

Tikpat nozīmīgs fakts valsts biogrāfijā ir tās de facto bojāeja. Tāpēc svarīgi uzsvērt, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta, bet 1990. un 1991. gadā tika atjaunota Latvijas Republika, nevis dibināta jauna valsts. Tika atjaunota 1918. gada 18. novembra republika – Latvija kā nacionāla un demokrātiska valsts.

No šīs valststiesiskās pēctecības izriet vairākas būtiskas konsekvences. Ja 1990.-1991. gadā mēs būtu dibinājuši jaunu valsti, tad loģiski būtu dot pilsonību visiem, kas šajā teritorijā tajā brīdī dzīvoja, tai skaitā apmēram 750 000 imigrantu, kas PSRS kolonizācijas un rusifikācijas politikas dēļ bija šeit atbraukuši vai atsūtīti. Tad krievu valoda bija jānosaka kā valsts valoda, jo tajā laikā vairāk cilvēku zināja krievu, nevis latviešu valodu.

Bet mēs atjaunojām 1918. gadā dibināto valsti. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jādomā, kādas ilglaicīgas politikas nepieciešamas, lai Latviju nostiprinātu gan kā demokrātisku, gan nacionālu valsti.

Nostādnēs "smaguma centrs" ir jautājums par vienotu sociālo atmiņu. Bet viena sabiedrības daļa dzīvo ar okupācijas traumu, otra – ar zaudētās dzimtenes PSRS traumu. Vai to iespējams mainīt ar valstiskiem pasākumiem?

Valsts atmiņu politika ir dabiska valsts politika. Piemēram, Latvijas valsts svētki ir 18. novembris. Tā ir atmiņu politika. Brīvības piemineklis Rīgas centrā, kam milzīga nozīme bija 80. gadu beigās, mobilizējot latviešus, – tā ir daļa no atmiņu politikas. Arī tas, ka Merķeļa ielā ir piemineklis Padegam, bet pie Dailes teātra – Irbītem, ir valsts atmiņu politika.

Mēs sakām: Latvija ir zeme, kurā ir brīnišķīgi mākslinieki. Šī atmiņu politika realizējas arī svētkos, kurus mēs svinam un kurus mēs nesvinam. Latvijas valsts svētki nav 9. maijs un 16. marts. Lai arī abus šos datumus atzīmē daudzi cilvēki. Datumi, pieminekļi, ielu nosaukumi – tā visa ir daļa no atmiņu politikas. Efektīva atmiņu politikas institūcija ir, piemēram, Okupācijas muzejs. Atmiņu politiku nedrīkst jaukt ar akadēmisko vēstures pētniecību, kas ir neatkarīga. Turklāt atmiņu politikai demokrātiskā valstī jābalstās uz patiesiem faktiem.

Svarīga daļa atmiņu politikā ir diskusijas. 23. augustā mēs, Kultūras ministrija, kopā ar Okupācijas muzeju un Latvijas bruņotajiem spēkiem rīkojām konferenci par Litenes notikumiem un pētījām zināmas analoģijas un atšķirības ar Katiņas notikumiem. Litenes vārds ir simbols Latvijas armijas un virsniecības iznīcināšanai. Tipisks atmiņu politikas paraugs ir Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas un Eiropas Parlamenta rezolūcijas, kas 23. augustu piedāvā atzīt par nacisma un staļinisma upuru piemiņas dienu. Tā ir atmiņu politikas veidošana.

 Ja līdz tam Rietumeiropā pārsvarā bija apzināti un atzīti nacisma noziegumi, tad pēc PSRS un Varšavas pakta sabrukšanas Eiropas atmiņai pievienojās līdz tam noklusēta daļa – staļiniskie noziegumi. Diezgan kusla atmiņu politika šobrīd ir Krievijā. Krievijai nācās atzīt Katiņas noziegumus. Polijas tautai Krievija atvainojās, bet mēs neesam dzirdējuši šādu atvainošanos Litenes traģēdijas sakarā.

Latvijā 20 gadi pavadīti atmiņu segregācijā un Krievijas ietekmes zonā. Vai ir iespējams pavērst sabiedrību uz šādu dialogu? Vai arī atkal jāgaida sarkastiski izteikumi par nacismu un nacionālismu?

Šī ir būtiska atšķirība integrācijas pamatnostādnēs. Veselu nodaļu veltām sociālajai atmiņai  un tās būtiskai daļai - vēsturiskajai atmiņai. Konstatējām, ka tieši vēsturiskajās atmiņās ir atsevišķi ārkārtīgi konfliktējoši, sabiedrību šķeļoši jautājumi. Viens no tiem neapšaubāmi saistīts ar Otro pasaules karu, ar PSRS veikto Latvijas okupāciju, okupācijas fakta atzīšanu un tā atbildīgu, demokrātiskas valsts pilsoņiem cienīgu novērtēšanu. Arī nacisma okupācija, holokausts, Latvijas pilsoņu – ebreju un čigānu – iznīcināšana ir daļa no sociālās atmiņas. Tai jābūt dzīvai ne tikai attiecīgajās mazākumtautību kopienās, bet visā Latvijas tautā.

Latvijā būs grūti atrast cilvēkus, kas teiktu, ka nacisti rīkojās labi un pareizi. Bet attiecībā uz Latvijas okupāciju, uz 1940. un 1941. gadu ir milzīgas pretrunas, kas sabiedrību sašķeļ un izveido divas "atmiņu kopienas". Šo kopienu izpausmi mēs varam redzēt ne tikai vēsturiskajā atmiņā, atšķirības iezīmējas arī jautājumā par nacionālo identitāti un piederību Latvijai, arī pilsoniskās nācijas līmenī. Jo nevalstiskajās organizācijās atspoguļojas sašķeltība pēc nacionālā principa, tās veidojas monoetniskas. Šī sašķeltība parādās vēlēšanās. Ir naivi teikt: dzīvojam no šodienas. Neatrisināti pagātnes konflikti nes sevī milzīgu šķeļošu enerģiju.

Šie līmeņi pārklājas, nav viena, kurš būtu "tīra" sabiedrības integrācija, bet pārējie jautājumi risināmi atsevišķi.

To, ka neatrisinātiem pagātnes konfliktiem ir milzīgs šķeļošs spēks, varam redzēt visā Eiropā. Vai arī manīt labus piemērus, ka tos atrisina. Vācieši nepamodās 1945. gada maija rītā ar pārliecību, ka bija slikti slepkavot ebrejus, čigānus, poļus. Tas prasīja gadus, prasīja ļoti skaidru denacifikācijas programmu – tas liecināja par Vācijas valsts identitātes maiņu, šo vainas apziņu kā daļu no identitātes. Tas nozīmēja, ka katrs vācietis, kurš uzskata sevi par demokrātu, spēj novērtēt nacismu un tā nesto ļaunumu.

Tāpat Latvijā katra demokrāta pienākums ir novērtēt staļinisma noziegumus, paust pret to attieksmi. Cilvēki, kas šeit atbrauca vai tika atsūtīti okupācijas laikā, individuāli nav vainojami un nav uzskatāmi par okupantiem. Bet, ja viņi ir demokrāti, viņu pienākums ir novērtēt šo staļiniskās PSRS noziegumu pret neatkarīgām, demokrātiskām valstīm. Tas būtu pamats izlīgumam starp šīm divām sašķeltajām atmiņu kopienām.

Vācijā nacionālā vainas apziņa lika atteikties no vārda "nacionāls" lietošanas. Bet tas nenozīmē, ka Vācija būtu zaudējusi savu nacionālo identitāti.

Nekādā ziņā! Brīnišķīgs citāts no Vācijas imigrantu integrācijas programmas: "Sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības, ir pamatprasība, lai saglabātu sociālo saliedētību." Tātad nacionālā integrācija ir cieši saistīta ar pilsonisko. Problēma, kuru konstatējām, strādājot pie pamatnostādnēm, – mēs noteiktos jēdzienos ieliekam atšķirīgu nozīmi un tad sastrīdamies.

Piemēram, vārds "multikulturālisms". Ja runājam par valsts identitāti, tad multikulturālas ir tikai tādas imigrantu valstis kā Kanāda un Austrālija, pat ne ASV, kas pārstāv "tautu kausēšanas katla" konceptu. Vai arī ar vārdu "multikulturāls" saprotam, ka Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki, kas pārstāv dažādas kultūras.

Vārds "nacionālisms". Protams, šī vārda jēgai klājušās pāri daudzas nelietības, kas to ir diskreditējušas. Bet es vārdu "nacionālisms" lietoju tai nozīmē, kuru piedāvā Benedikts Andersons grāmatā "Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism" – nacionālisms ir kultūrvēsturisko saišu manifestācija. Tās ir kultūrvēsturiskās saites, kas nosaka kādas nācijas identitāti.

"To, ka neatrisinātiem pagātnes konfliktiem ir milzīgs šķeļošs spēks, varam redzēt visā Eiropā. "

Nacionālisms nenozīmē pārākumu, bet gan unikalitāti. Jo latvieši ar savu valodu un kultūru ir unikāli, tāpat kā zviedri, vācieši, krievi vai jebkurš cits. Atvērtā pasaulē cauri gadsimtiem latviešu kultūra ir ietekmējusies, bagātinājusies un mainījusies, bet Latvijas identitāti un unikalitāti nosaka tas, ka šeit klātesoši ir tieši latvieši. Jo pārējās mazākumtautības tai vai citā kombinācijā pastāv arī citur.

Jesaija Berlins, redzamākais liberālās domas pārstāvis 20. gadsimtā, mēģinājis formulēt terminu "liberālais nacionālisms". Tā nozīme – ar brīvu gribu apveltīti indivīdi brīvprātīgi apvienojas piederības kopienā. J. Berlins uzskatīja, ka piederība nacionālai kopienai, kuru saista kultūrvēsturiskās piederības saites, cilvēkam ir tikpat svarīga kā vajadzība ēst, dzert un vajadzība pēc jumta virs galvas. Vārds "nacionālisms" dažādos laikos ir diskreditēts, bet vienkārši cits nav izdomāts. Tādēļ jāskaidro, ko mēs ar šo vārdu domājam.

Pamatnostādņu otrs bloks ir latviešu valoda. Latvijā pretestība tās lietošanā ikdienā pieaug. Darba likuma grozījumiem, kas aizliedz nemotivēti prasīt krievu valodas zināšanas, jau ir pretestība no darba devēju puses. Tajā pašā laikā arvien vairāk vecāku saviem bērniem izvēlas latviešu skolas, kur neviens otram nejautā: kādā valodā tu runā mājās, jo savā starpā visi runā latviski. Koncepcijā aicināt latviešu valodu vairāk mācīt bērnudārzos. Varbūt tam visam vajadzēja notikt ātrāk?

Mūsu uzskats – bērnudārzos latviešu valoda ir jāiemāca labi. Tagad tās ir divas stundas nedēļā. Šobrīd sabiedrībā trūkst skaidru priekšstatu vai pētījumu, cik labi bērns, kurš sāk mācīties latviešu skolā, šo valodu zina. To jau rāda arī citu valstu pieredze, ka valodas apguve pirmsskolā un pirmajās klasēs ir ļoti svarīga, tas ir arī veids, kā novērst nacionālo, sociālo un pilsonisko nošķirtību. Piemēram, Somijā ļoti liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai imigrantu bērni somu valodu apgūtu pirmsskolas vecumā un pirmajās klasēs, jo tikai tad viņi var sekmīgi mācīties tālāk.

Ir jāveicina un jāatbalsta nelatviešu vecāku drošības sajūta, sūtot savus bērnus latviešu bērnudārzā vai skolā.

Bet atgriežoties pie darba devējiem – protams, ir ērtāk dzīvot šodienai. Bet valstij ir vienlaikus divi uzdevumi: darīt visu, kas tās spēkos, lai cilvēki iespējami labi varētu dzīvot un sevi realizēt. Otrs valsts uzdevums un valstsnācijas absolūts pienākums ir nodrošināt latviešu nācijas turpinātību. Tas ir vienīgais uzdevums, kāpēc tika dibināta Latvijas valsts.

Tie, kas saka – aizmirsīsim valodu, rūpēsimies tikai par vēderu –, rada problēmas vismaz divām grupām. Krīzes laikā palielinoties bezdarbnieku skaitam, redzējām, ka cilvēkiem, kas nezina latviešu valodu, ir daudz lielāka iespēja kļūt par ilgstošajiem bezdarbniekiem. Ja mēs nepalīdzam iemācīties latviešu valodu, viņus nolemjam sociālai atstumtībai.

"Mums kā valstij jābūt atbildīgām un efektīvām politikām, lai visi latvieši, kas dzīvo ārzemēs, paliktu Latvijas identitātes lokā."

Otrs apstāklis, kas arvien biežāk iezīmējas, – latviešu diskriminācija darba tirgū. Pēdējo 20 gadu laikā pietiekami daudz latviešu jauniešu nav mācījušies krievu valodu. Latvijā ir reģioni, kur nav nevienas krievu skolas un šī valoda ir dzirdama reti. Daudzi jaunieši mācījušies labās Rietumu augstskolās, ir konkurētspējīgi, un, ja viņi Latvijā tiks diskriminēti tāpēc, ka neprot krievu valodu, viņu vienīgais ceļš būs – prom no Latvijas.

Ir jābūt valstiskam principam: Latvijā nevienu latvieti nedrīkst diskriminēt tāpēc, ka viņš nezin vai negrib lietot krievu valodu. Protams, darbos, kas ir saistīti ar Ķīnu, Turciju, Krieviju, Somiju vai Franciju, ir tiesības prasīt zināt šīs valodas. Tā ir darba specifika. Bet nevis tāpēc, lai vienīgi darba devējam tā būtu ērtāk. Vienu kroplīgu piemēru ieraudzījām Saeimā. Par deputātu kļuvis cilvēks, kurš neprot latviešu valodu. Tas nozīmē, ka latviešu valodas pozīcijas, kuras būtiski tika apdraudētas un sašaurinātas padomju okupācijas laikā, vēl pilnībā savas pozīcijas nav atguvušas.

Būtisku spriedzi rada jautājums par to, vai Latvija ir jauna vai atjaunota valsts. Ja Latvijas valsts ir 1918. gada nacionālā un demokrātiskā valsts, tad valsts pienākums ir lēni, pacietīgi un iecietīgi likvidēt tās sekas, kuras radīja 50 gadu okupācija. Valodas politika ir viena no šīm Latvijas deokupācijas politikām. Bet, ja mēs to neizrunājam, godīgi saucot lietas īstajos vārdos, sabiedrībā ir milzīga iespēja spriedzei un manipulācijām.

Kāpēc ir tāda aizture atzīt vēsturisku faktu, ka Latvija bijusi okupēta valsts? Tāpēc, ka ir politiķi, kas apgalvo – sekošot deokupācija. Tas nozīmē, ka vesela sabiedrības grupa tiek baidīta ar šo "bubuli" – deokupāciju. Lai mēs vienotos par saskanīgu, saliedētu dzīvi Latvijas valstī, mums jāizrunā, ko nozīmē vārds "deokupācija".

Nozīmīgs deokupācijas solis bija padomju okupācijas armijas izvešana no Latvijas 1994. gadā. Nākamais deokupācijas solis bija Pilsonības likums, kas atjaunoja LR pilsonību bijušajiem LR pilsoņiem un viņu pēctečiem, nevis visiem, kas šajos kolonizācijas gados bija apmetušies šeit uz dzīvi. Valodas politika ir turpinājums deokupācijas politikai, jo ir jāatjauno tās pozīcijas, kuras latviešu valoda zaudējusi 50 okupācijas gadu laikā.

Taču apgalvojums, ka okupācijas laikā atbraukušos izsūtīs, ir bezatbildīgs, tā ir manipulēšana ar cilvēkiem! Daļa šo cilvēku ir kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, un valsts "nedeokupē" savus pilsoņus. Savukārt citi kļuvuši par nepilsoņiem, un uz viņiem attiecas tiesiskās paļāvības princips.

"Datumi, pieminekļi, ielu nosaukumi – tā visa ir daļa no valsts atmiņu politikas."

Attieksme, vai mēs dzīvojam jaunā vai atjaunotā valstī, izšķir, kā skatāmies uz nepilsoņu jautājumu. Ja sakām – šī ir jauna, 1990.–1991. gadā dibināta valsts, tad nepilsoņi ir diskriminēti, jo viņi te dzīvojuši ilgi, bet nesaņem pilnas pilsoņu tiesības. Ja uzskatām, ka Latvija ir atjaunota valsts, tad Latvijā nepilsoņiem ir priviliģēts statuss. Tāds ir tikai Igaunijā un Latvijā. Tas ir veids, kā šīs valstis humāni atrisināja 50 gadu okupācijas un kolonizācijas politiku.

Kad 1992. gadā sabruka PSRS, dažādās Rietumu valstīs palika miljoniem bijušo padomju pilsoņu, kas vienā dienā palika bez pilsonības. Viņiem neviens nedeva nekādu priviliģētu nepilsoņa statusu, viņi kļuva par vienkāršiem imigrantiem, meklēja uzturēšanās atļaujas, mācījās valodas, gāja cauri naturalizācijai.

Vēl viens "stūrakmens" - latviskā kultūrtelpa. Vai iespējams stāvēt pretī ekonomikai, lai nolīdzsvarotu to, ko ar šo kultūrtelpu dara tirgus, un uzturētu to, ko vēlamies no valsts ideoloģijas un vērtību viedokļa?

Visas valstis 21. gadsimtā pakļautas globalizācijai. Tā cilvēkiem un valstīm piedāvā milzīgas jaunas iespējas, vienlaikus tam līdzi nāk sēnalu kultūra, ar lielu nolīdzinošu spēku. Katra atbildīga valsts stiprina to, kas ir tās identitātes pamats – tā ir Latvijas profesionālā kultūra, kas, protams, nav tikai latviešu; amatierkultūra, kas nes tālāk tradīciju, pievienojot inovāciju. Valsts pienākums ir šo atšķirīgo identitāti stiprināt.

21. gadsimtā pagasti, pilsētas un valstis konkurēs par iedzīvotājiem. Viena no salīdzinošām priekšrocībām šai konkurencē būs valsts spēja piedāvāt savu unikālo, atšķirīgo identitāti. Kāpēc cilvēks jūtas piederīgs Latvijai, lai gan dzīvo ekonomiski labklājīgākā zemē, bet vēlas Latvijas labā kaut ko darīt? Tāpēc, ka viņš ir palicis Latvijas identitātes lokā.

Pamatnostādnēs ļoti būtisks virziens ir latvieši, kas dzīvo ārzemēs. Vēl viena 21. gadsimta pārmaiņa – nācijas kļūst eksteritoriālas. Mazāk saistītas ar teritoriju kā definējošu parametru. Mums kā valstij jābūt atbildīgām un efektīvām politikām, lai visi latvieši, kas dzīvo ārzemēs, paliktu Latvijas identitātes lokā. Šajā ziņā arvien lielāka nozīme ir grozījumiem Pilsonības likumā, kas atceltu dubultpilsonības aizliegumu.

Latviešu diaspora 20 gadu gaitā kļuvusi ļoti atšķirīga. Vai maz iespējama vienota programma, kas derīga visai diasporai?

Pirmais svarīgais ir attieksme. Katram cilvēkam ir bijis individuāls iemesls, kāpēc viņš nolēmis īsāku, ilgāku laiku vai pavisam dzīvot citā valstī, nevis Latvijā. Šis individuālais iemesls ir jāciena. Jāatceras, ka cilvēki, kuri aizbraukuši, nav slikti tāpēc, ka aizbraukuši, bet tie, kas palikuši, nav slikti, jo palikuši. Nav vajadzīgi savstarpējo aizspriedumu mākoņi.

Ja latviešu vecāki saviem bērniem vēlas iemācīt latviešu valodu, mums ir jāpalīdz un jāapgādā svētdienas skolas ar metodiku, ar palīgmateriāliem skolotājiem. Ja viņi vēlas attīstīt savus korus un deju kolektīvus, kopānākšanas, mums tas jāatbalsta. Runāju ar mūsu vēstnieku Īrijā, kurš teica: būtu svarīgi, lai Īrijas bibliotēku tīklā ir latviešu grāmatas. No Latvijas tās var pasūtīt jau tagad, bet tas maksā. Ja grāmatas būtu Īrijas bibliotēku tīklā, jāmaksā nebūtu.

Otrs – jārada vietne, kurā varētu pieteikties un atsaukties tie latviešu profesionāļi no visas pasaules, kuri gribētu piedalīties, kaut ko paveikt Latvijas labā, bet kuri šobrīd nevar atgriezties. Pasaulē visur dzīvo latvieši, kuri ir augsta līmeņa profesionāļi – pasniedzēji, amatnieki, meistari jebkurā jomā. Mums viņi ir jāsauc kopā, viņiem ir jābūt iespējai piedalīties.