Izglītība ir ekonomika, dzīvotspēja un attīstība
Kā biežā valdību maiņa, kam seko tūlītēja ministra nomaiņa, ietekmējusi izglītības politiku Latvijas valstī?
Vispirms jāatzīst, ka izglītības sistēmas maiņa nav viegla, jo izglītība mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no konservatīvākajām nozarēm, kas ļoti negribīgi pieņem jaunas formas. Pārmaiņas izglītībā nav iespējamas viena divu gadu laikā – tās īstenojas dzīvē vismaz vienas pilnas pamatizglītības garumā, t.i., deviņos gados.
Kopš 90. gadu beigām izglītības politikas pamatu veido trīs centrālie balsti: izglītības pieejamība, izglītības kvalitāte un izglītības efektivitāte. Latvijā ir ļoti laba izglītības pieejamība, ikvienam jaunietim obligātajā vecumā ir iespēja mācīties, tiek piedāvātas dažādas izglītības ieguves formas un veidi – klātienes, neklātienes, vispārējā, profesionālā, speciālā, interešu izglītība. Izglītības pieejamība un kvalitāte veicina izglītotas, inteliģentas, ražotspējīgas sabiedrības attīstību.
Kādas būtiskas izmaiņas izglītības saturā notikušas Latvijā, lai pietuvinātos Eiropas standartiem?
Latvijas izglītības politika kopš neatkarības atgūšanas veidojusies ciešā saistībā ar Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstību. Izglītības saturs no teorētiskā viedokļa ir labi sakārtots, un nevar noliegt, ka kopš neatkarības atgūšanas Latvijas izglītības sistēmā nebūtu notikušas pārmaiņas. Šīs izmaiņas pilnībā var samērot ar citu Eiropas Savienības valstu izglītības sistēmu reformām.
Valsts definētās izglītības satura prasības ir noteiktas valsts izglītības standartos (pamatizglītības, vidējās izglītības, profesionālās izglītības) un mācību priekšmetu standartos, programmās, kā arī citos valsts līmeņa politikas plānošanas dokumentos – koncepcijās, stratēģijās, pamatnostādnēs, programmās, deklarācijās.
No 1989. gada līdz 1995. gadam Latvijā tika atcelta obligātā vidējā izglītība un ar likumu noteikta pamatizglītība. Tika dibinātas nacionālo minoritāšu skolas un privātskolas, pieauga skolu brīvība mācību programmu izveidē. Skolās tika ieviesti izvēles priekšmeti un virkne jaunu mācību priekšmetu, kā ekonomika, vides mācība, veselība, civilzinības, informātika, kultūras vēsture, politika un filozofija, izvēles svešvalodas un citi. Šajā laika periodā notika vispārējās izglītības iestāžu decentralizācija, proti, vispārējās izglītības iestādes kļuva par pašvaldību iestādēm (vietējās pašvaldības uzņēmās pilnu atbildību par skolu darbības nodrošināšanu).
"Izmaiņas Latvijas izglītības sistēmā pilnībā var samērot ar citu ES valstu izglītības sistēmu reformām. "
Otrajā posmā, kas ilga līdz 90. gadu beigām, tika nodibināts Izglītības satura un eksaminācijas centrs, kurš nodarbojās ar izglītības standartu un mācību programmu izstrādi, kā arī ieviesa centralizētos eksāmenus. Reformas izraisīja arī virkni grūtību – sabiedrības pretreakciju centralizēto eksāmenu vērtēšanā, bezatzīmju sistēmas ieviešanā sākumskolā, studentu kreditēšanas sistēmā. Šajā posmā vidējā izglītībā notika pāreja no mācību priekšmetu brīvas izvēles uz četrām vidējās izglītības programmām, nodrošinot sabalansētu visu mācību priekšmetu (tajā skaitā – fizikas, ķīmijas, bioloģijas) apguvi.
Gadsimtu mijā un 21. gadsimta pašā sākumā lielāka uzmanība tika pievērsta pamatizglītības satura reformai, izglītības sistēmas informatizācijai un bilingvālās izglītības ieviešanai skolās ar krievu mācībvalodu. Pašreizējais laiks pieprasa jaunu izglītības satura vadības modeli, ko varētu raksturot kā visu iesaistīto pušu sadarbību mērķa sasniegšanai. Par pozitīvām izmaiņām izglītības sistēmā varētu runāt nevis pēc tā, kā tiek realizētas jaunās reformas, bet gan kā šīs izmaiņas ietekmē valsts iedzīvotāju nākotni, ekonomiku un dzīves kvalitāti tuvākā vai tālākā laika posmā.
Kā vērtējat izmaiņas pamatizglītības saturā, kuru sāka ieviest 2005. gadā? Kas tajā šobrīd ir pārskatāms un maināms?
Pamatizglītības reforma jau toreiz paredzēja modernu pamatizglītības saturu, ko šobrīd Eiropas Savienība nosaukusi par mūžizglītības atslēgkompetencēm. Pamatizglītības saturs veidots, lielu uzmanību pievēršot gan izglītošanas aspektiem, gan izglītības jomām – valodām, cilvēkam un sabiedrībai, tehnoloģiju un zinātņu pamatiem un mākslām. Katrā no šīm jomām tiek uzsvērts pašizpausmes un radošais, analītiski kritiskais, sadarbības jeb sociālais, morāli ētiskais, saziņas (tai skaitā informācijas tehnoloģiju), matemātiskais un mācīšanās un praktiskās darbības aspekts.
Vispārējās izglītības pamatsaturā nesaskatu lielu haosu. Nekādas radikālas izmaiņas jau arī netiek piedāvātas. Pamatizglītības saturisko pamatkodolu ar laiku varētu pārskatīt, taču pamatprincipus gan nevajadzētu izjaukt, bet rūpēties, lai tie tiktu īstenoti vismaz deviņus desmit gadus un ieviesti atbilstoši sākotnējai iecerei. Un tikai tad, analizējot rezultātus, varētu veikt izmaiņas mācību saturā.
Šodien ir liela sabiedrības interese par to, ko bērni dara skolā, un tas ir ļoti labi. Skolotāju mācību darba metodēm nepārtraukti jāseko līdzi, tām jābūt daudz aktīvākām, mācību procesā lielāku vietu atvēlot praktiskai darbībai.
Vai šobrīd Latvijas skolas dzīvo līdzi pārmaiņām sabiedrībā, iet tām pa priekšu vai darbojas autonomi?
Gribu teikt, ka skolas cenšas iet līdzi pārmaiņām. Mums ir ļoti daudz labu skolu, kuras iet rokrokā ar pārmaiņām. Nenoliegšu arī to, ka kāda skola vēl nespēj tikt līdzi, jo nespēj mainīties, bet ceru, ka agri vai vēlu tas notiks.
Kā zināt, ka skolās, kurās darba vietas apmaksā nodokļu maksātāji, veidojas cilvēki personības un gala rezultātā Latvijas valsts iegūst lojālus, atbildīgus, domājošus, radošus Latvijas pilsoņus?
Aicinu sabiedrību līdzdarboties, lai gūtu pārliecību par to, ka skolā jaunieši tik tiešām iegūst zināšanas un veidojas par Latvijas valstij lojālām personībām.
Skola – svarīgākā sabiedrības struktūra
Ko nozīmē inovatīva skola? Vai šādas skolas Latvijā ir?
Jā, ir. Jautājums vien par definīciju, ko mēs saprotam ar inovatīvu skolu. Ventspils 1. ģimnāzija pirmā no Latvijas ir iekļuvusi "Microsoft" pasaules inovatīvo skolu tīklā.
Mēs neesam definējuši inovatīvu skolu, bet gan – pozitīvo pieredzi, kura parādāma citiem. Šādā izpratnē par inovatīvu var uzskatīt, piemēram, Daugavpils pilsētas izglītības pārvaldi, kura izveidojusi tādu metodiskā darba sistēmu, saskaņā ar kuru katra skola regulāri mācās labāko pieredzi no citām skolām. Mācīt svešvalodā kādu mācību priekšmetu un kārtot pārbaudījumu atbilstoši bakalaura līmenim, kā to dara Rīgas 1. ģimnāzija, arī ir inovatīva pieeja.
Kādas pozitīvas pēdējo divu gadu izglītības satura pārmaiņas varat nosaukt?
VISC īstenotais Eiropas Sociālā fonda projekts "Dabaszinātnes un matemātika" ir pirmā nacionālā programma pēc neatkarības atjaunošanas, kuras ietvaros ir pilnveidots mācību saturs dabas zinātnēs un matemātikā, kā arī uzlabota mācību materiāli tehniskā bāze. Projekts jau vairākus gadus notiek sadarbībā ar Latvijas uzņēmējiem, lai līdztekus zināšanu apguvei sekmētu uzņēmējspēju attīstību uz eksakto mācību priekšmetu bāzes, tādējādi ceļot jauniešu konkurētspēju nākotnē.
"Iedzīvotāju vidējais izglītības līmenis ir augstāks, un viņu prasības un sagaidāmie rezultāti no šodienas izglītības arī ir augstāki."
No šā gada septembra gandrīz 70 Latvijas skolās uzsākta jauna fakultatīvā mācību priekšmeta "Radoša domāšana" ieviešana. Tā ir domāšanas un lēmumu pieņemšanas teorija, ar kuru ideju grupa "Radošuma pils" nāca klajā pirms pusotra gada (viens no iniciatoriem ir pazīstamais uzņēmējs Jānis Ošlejs). Kā atsevišķu mācību priekšmetu to būtu grūti ieviest skolās, bet fakultatīvi – kāpēc gan ne? Mēs atbalstām šo iniciatīvu.
Ar ko šogad ieviestais mācību priekšmets "Kulturoloģija" šķiet labāks par iepriekš zināmo "Kultūras vēsturi"?
Kultūras vēsture runā tikai par vēsturi, kulturoloģija – par kultūras izpētē un plānošanā konstatētajām civilizācijas vēstures likumsakarībām. Šīs izmaiņas bija ieplānotas jau pirms trim gadiem, un tāds ir speciālistu viedoklis, kas šajā gadījumā tika respektēts.
Kādas izmaiņas sagaida skolas 2011. gada 1. septembrī?
Latvijas vēsture no 6. klases būs atsevišķs mācību priekšmets, atdalot Latvijas vēstures kursu no pasaules vēstures un mācot šos abus priekšmetus paralēli. Par pirmo svešvalodu publiskā diskusija nav pabeigta, un valdības lēmums nav pieņemts, tādēļ nākamgad šī priekšmeta mācīšana paliks bez izmaiņām, un obligātas svešvalodas mācības no 1. klases tiks noteiktas pāris gadus vēlāk. Taču programma ir izstrādāta, ar kolēģu un mūsu sadarbības partneru palīdzību ir apmācīti 300 pedagogi (vairākiem desmitiem skolotāju bijusi iespēja iegūt tiesības mācīt otru svešvalodu), un skolas fakultatīvi var uzsākt šīs programmas aprobāciju.
Kā domājat, vai ir laiks atgriezties pie 11 klašu vidusskolas?
Sabiedrības vairākums uzskata, ka pilnu vidējās izglītības kursu vajadzētu pabeigt līdz pilniem 18 gadiem (šobrīd vidējo izglītību iegūst 19-20 gadu vecumā). Jautājums joprojām atvērts diskusijām, lēmums nav pieņemts, jo šādas izmaiņas ir saistītas ar papildu izdevumiem (mācību satura izmaiņas prasa jaunus mācību līdzekļus), un pāreju drīkst veikt tikai pakāpeniski. Ir divas iespējas, kā to varētu īstenot, – vai nu sākt obligātās izglītības apguvi vienu gadu ātrāk, t.i., no 6 gadu vecuma, vai sakārtot pirmsskolas mācību saturu un sākumskolas daļu samazināt par vienu klasi.
Vai tas nav pretrunā ar Eiropas praksi, ka obligātajai izglītībai būtu jāturpinās vismaz 12 gadus?
Nē, jo mums jau šobrīd obligātā izglītība sākas no 5-6 gadu vecuma un kopumā ilgst 14 gadus. Pēc šādiem pārkārtojumiem mācību ilgums būtu 13 gadi. Laikā, kad strauji samazinās darba rokas, jaunais cilvēks varētu ienākt darba tirgū vienu gadu ātrāk. Vēl arī otrs aspekts, kāpēc būtu vēlamas šādas izmaiņas: jaunietis, kas nav pārsniedzis 18 gadu vecuma robežu, ir rīcībspējīgs, tomēr par viņu atbildību uzņemas vecāki, tāpēc viņi lielākā mērā spēj ietekmēt uz izglītību vērstu jaunieša rīcību.
Vai VISC jau šobrīd ir kādas iestrādes, kā varētu atgriezties pie 11 klasēm?
Šāds uzdevums mums ir bijis, un mēs to godprātīgi esam paveikuši, taču uzreiz gribu piebilst – šis modelis vēl nav apspriests sabiedrībā, un nekādi lēmumi šajā jautājumā nav pieņemti. Pašlaik esam pārskatījuši mācību saturu 1.-6. klasei, šos pārveidojumus varētu saglabāt, 7.-9. klasē pamatā būtu saglabājams tas, kas jau ir, vien nedaudz atvieglojot mācību saturu, bet vidusskolas kurss savā saturiskajā pamatuzbūvē varētu palikt bez izmaiņām.
Kā, jūsuprāt, jārisina jautājums par biedrības "Sargi valodu!" un VL!-TB/LNNK iniciēto pāreju uz izglītību valsts valodā visās valsts finansētajās skolās, sākot ar 2012. gadu?
Tad, kad politiķi beigs diskusiju un pieņems lēmumu, mēs atbilstoši lēmumam piedāvāsim kādu tehnisku risinājumu. Šobrīd par to es negribētu runāt.
Kvalitatīva izglītība spēj mainīt cilvēka skatījumu uz pasauli
Eiropas Parlamenta deputāts K. Kariņš norāda, ka šodienas izglītība kļūst vājāka gan skolu, gan augstskolu līmenī. Cik pamatots ir šāds apgalvojums?
Izglītības kvalitātes jēdziens šajā laika posmā ir ļoti mainījies. Ar izglītības kvalitāti jāsaprot ne tikai zināšanas konkrētajā mācību priekšmetā, bet prasmes un spējas šīs zināšanas lietot gan pazīstamās, gan nepazīstamās situācijās.
Pirmkārt, ir jāņem vērā, kādā kontekstā tas tiek skatīts. OECD pētījumi izglītībā parāda, ka mēs nesasniedzam, piemēram, Somijas līmeni, tai pašā laikā, ņemot vērā niecīgo finansējumu uz vienu skolēnu, esam turpat, kur tādas lielvalstis kā ASV, Francija vai Krievija. Otrkārt, šodienas izglītības prasības ir strauji mainījušās, jo mainījušās ir saimniekošanas metodes, biznesa struktūra un vadības stils, bet modernās tehnoloģijas ir radījušas tādu apvērsumu, par kādu 90. gadu sākumā mēs nevarējām pat sapņot.
"Kopš 90. gadu beigām izglītības politikas pamatu veido trīs centrālie balsti: izglītības pieejamība, izglītības kvalitāte un izglītības efektivitāte."
Trešais aspekts – iedzīvotāju vidējais izglītības līmenis ir augstāks, un viņu prasības un sagaidāmie rezultāti no šodienas izglītības arī ir augstāki. Viņi daudz kritiskāk raugās uz to, ko gribētu redzēt izglītībā, jo apzinās, kādas izmaiņas ir notikušas sabiedrībā. Tādēļ mums ir jāsaprot, kuru sadaļu mēs kritizējam, un nav jau gluži tā, ka ministrija šādu tendenci nebūtu pamanījusi. Domāju, ka lielākā daļa pasaules valstu sastopas ar līdzīgām problēmām.
Kādas nepilnības saredzat Latvijas izglītības vērtējuma sistēmā?
Latvija uz 10 ballu sistēmu pārgāja 90. gadu sākumā, un sākotnēji tā tika dažādi interpretēta. 10 balles, kas ir ļoti augsts vērtējums, nozīmē ne tikai restaurēt zināšanas, bet radīt jaunas zināšanas un izmantot tās. Soli pa solim šī vērtēšanas sistēma iedzīvojas, un nevajadzētu runāt, ka nu ejam atpakaļ. Uz 1. klasi jau nāk to vecāku bērni, kuri paši kādreiz pārgāja uz 10 ballēm. Sabiedrība vairāk nepārrēķina vērtējumu 5 ballu sistēmā, un tas nozīmē – šī pāreja ir notikusi, un, gribu teikt, diezgan pozitīvi.
Ko nozīmē 2011./2012. mācību gadā plānotā minimālā sekmīgā vērtējuma robeža centralizētajos eksāmenos?
Līdz šim ikviens, kas atnāca uz centralizēto eksāmenu, piedalījās pārbaudījumā un pildīja uzdevumus, neatkarīgi no tā, cik punktus viņš ieguva, bija šo pārbaudījumu nokārtojis. Piemēram, ja no 100 punktiem skolēns ieguva 3 punktus, viņš saņēma viszemāko F līmeni, un eksāmens bija nokārtots. Sabiedrībā nebija izpratnes, ka tas ir par zemu, lai skolēns ar šādām zināšanām konkrētajā mācību priekšmetā vispār varētu iekļūt nākamajā izglītības pakāpē. Tāpēc esam uzlikuši apakšējo robežu, lai skolēni nebeigtu skolu ar ļoti, ļoti vājām sekmēm.
Latvijā ir stabilas gan nacionālā, gan starptautiskā mēroga mācību priekšmetu olimpiāžu tradīcijas. Kādu atbalstu pedagogiem un audzēkņiem viņu talanta apliecināšanai sniedz valsts?
Talants parasti tiek pamanīts kādā mācību stundā, un tad skolotājam ir iespējas iesaistīt šo skolēnu kāda mācību priekšmeta vai interešu izglītības pulciņā, kur viņš ar šo talantu var papildus strādāt, vai aicināt viņu piedalīties novada mācību priekšmetu olimpiādē. Vidusskolā šo iespēju jau ir vairāk – skolēns var izvēlēties vienu no četriem mācību programmu virzieniem, kurā atsevišķu mācību priekšmetu īpatsvars ir lielāks nekā vispārizglītojošajā sadaļā. Vēl nāk klāt iespējas, kuras atbalsta un īsteno augstskolas, piemēram, Matemātikas neklātienes skola, Jauno ģeogrāfu, ķīmiķu, biologu, fiziķu un citas neklātienes skolas. Vidusskolās skolēni veido zinātniski pētnieciskos darbus, un valsts līmenī notiek zinātniski pētniecisko darbu lasījumu konkursi.
Kāds ir valsts materiālais atbalsts talantīgajiem skolēniem un viņu pedagogiem?
Pirms krīzes atbalsts bija stabils un jūtams, pašlaik tas samazinājies vairāk nekā divas reizes. Fakultatīvās nodarbības un olimpiādes novada līmenī finansē pašvaldības, valsts atbild par olimpiāžu saturu. Līdz šim valsts līmeņa olimpiādes uz daļēja entuziasma pamata organizēja VISC, šogad esam ieguvuši brīnišķīgu partneri – Latvijas Universitāti, kura uzņēmās pilnīgi visu republikas mācību priekšmetu olimpiāžu satura veidošanu un vērtēšanu (ķīmijas gadījumā – arī Rīgas Tehniskā universitāte). Esam definējuši, ka olimpiādes, tāpat kā zinātniski pētnieciskā darba saturs var neatbilst mācību priekšmeta standartam – tas ir daudz augstāks. Augstskolas vidusskolēnos redz savus potenciālos studentus un viņu izaugsmē spēj dot vairāk nekā vispārizglītojošās skolas.
Skolotāja veiksme atkarīga no spējas mainīties
Kā vērtējat skolotāju tālākizglītības iespējas?
Šinī brīdī daudzām skolotāju grupām finanšu līdzekļu trūkuma dēļ bija iestājies neliels pieklusums, bet drīz tas beigsies, un ikviens skolotājs atkal varēs atrast sev piemērotāko profesionālās meistarības pilnveides programmu. Mūsu centrs īsteno lielu Eiropas struktūrfondu projektu, kas pašlaik atrodas nobeiguma stadijā. Skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem līdzdarbojoties, sagatavotas 37 tālākizglītības programmas, un plānojam, ka vasaras nogalē tiks uzsāktas mācības.
"Aicinu sabiedrību līdzdarboties, lai gūtu pārliecību par to, ka skolā jaunieši tik tiešām iegūst zināšanas un veidojas par Latvijas valstij lojālām personībām."
Ceram piedāvāt pilnīgi visiem priekšmetu skolotājiem kvalitatīvi jaunas profesionālās pilnveides programmas, kas satur vairākus moduļus – profesionālo, metodikas, informācijas tehnoloģiju un jaunāko didaktisko atziņu moduli. Gribam nodarbības padarīt tādas, lai vismaz vienu elementu no katras nodarbības skolotāji spētu aiznest sev līdzi uz skolām. Vēl gribu pateikt, ka lielākā daļa dabaszinību un matemātikas skolotāju jau ir apguvuši šos mācību priekšmetus jaunos laboratorijas apstākļos. Savukārt Latviešu valodas aģentūra šobrīd piedāvā mazākumtautību latviešu valodas skolotājiem interesantus projektus, kuros ir daudz interaktīvu metožu.
Skolotāji iebilst pret kvalifikācijas kursu obligātumu ik pēc trim gadiem.
Izglītības likums nosaka šādu prasību, bet es gribētu saviem kolēģiem skolotājiem likt pretī ārsta profesiju, kur ārsti regulāri atjauno savu profesionālo meistarību un to dara paši par saviem līdzekļiem. Arī daudzās citās profesijās tas tā notiek. Skolotājiem mēs lielākoties piedāvājam Eiropas struktūrfondu finansētas mācības.
Kā jūs šobrīd raksturotu skolotāja profesijas prestižu sabiedrībā? Kā tas izpaužas ikdienā?
Ir labi, ka sabiedrība seko līdzi tam, kas notiek skolā. Skolās strādā apmēram 27 tūkstoši pedagoģisko darbinieku, un tie ir dzīvi cilvēki – katrs ar savām pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Diemžēl sabiedrībā par izglītības jautājumiem lielākoties dzirdam sliktos gadījumus, bet ir taču tik daudz izcilu, godprātīgu skolotāju! Sāpīgi ir, ka sabiedrības kritika "sit" arī pa labajiem, kuri to nav pelnījuši. Tāpēc gribu aicināt – skolotājs ir ļoti cienījama amata veicējs, un visos gadījumos, kuros skolotāji ir labi, runāsim par labo!
