Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijas vēsture nav tikai mūsu pagātne. Tā sakņojas katras dzimtas gadsimtu pieredzē, novadu, pilsētu vēstures lieciniekos mums visapkārt – Vecrīgas bruģī, Daugavpils cietoksnī, Glika ozolā.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Imants Vasmanis, Valsts izglītības satura centra (VSIC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītājs, skaidro: „Jebkuras pārmaiņas izglītībā notiek lēni, pakāpeniski. Tāpēc bija nepieciešams šis mācību programmas aprobācijas periods, kura laikā bija iespējams ne tikai pamatīgāk izstrādāt pašu programmu, bet arī novērtēt, kā šīs pārmaiņas ietekmē skolēnu zināšanas. Pēc tam, kad tika veiktas aptaujas un pārbaudes darbi, tika izdarīti divi secinājumi. Pirmais – zināšanu līmenis gan tiem skolēniem, kuri mācījās vēsturi kā vienotu priekšmetu, gan tiem, kas mūsu valsts vēsturi mācījās atsevišķi, nebija atšķirīgs. Otrs – Latvijas vēstures apguve jauniešos radījusi pārmaiņas emocionālajā attieksmē pret valsti, veicinājusi patriotismu.”
Tam piekrīt arī Liepājas Universitātes doktorante, bijusī VISC vēstures mācību satura speciāliste, arī vēstures skolotāja Dace Saleniece, viena no Latvijas vēstures programmas parauga darba grupas locekļiem. Viņa uzskata: nozīmīgākā ir attieksmes un vērtību sistēmas veidošana, izpratne par dzimteni, valsti. 6. klases programmā paredzēts, ka mācību gadā liels uzsvars ir sava novada, tuvākās apkārtnes vēstures izzināšanai, izpratnei par dzimtas koku, no pārskata par Latvijas vēsturi kopumā aizejot uz konkrētām vēstures tēmām.
Viens piemērs: kā izprast to, kas Latvijā notika 1941. gada 14. jūnijā. D. Saleniece uzskata: „Ar to vien, ka zinām izsūtīto skaitu, apmēram 15 tūkstošus cilvēku, šis gadu skaitlis un tā nozīme nebūs pilnībā izteikta. Mums jāpalīdz skolēniem saprast, kā šī izsūtīšana ietekmējusi katra cilvēka un arī viņa ģimenes, tuvinieku dzīvi, kādas tā radīja sekas gadu desmitu garumā, kā izsūtīšana ietekmēja Latvijā palikušos, arī tos, kuri, tuvojoties kara beigām, emigrēja uz Rietumu valstīm. Šādā kontekstā – caur konkrēto cilvēcisko pieredzi – kļūst saprotama 14. jūnija būtība.”
"Latvijas vēstures nozīmīgākais guvums ir attieksmes un vērtību sistēmas veidošana, izpratne par dzimteni, valsti."
Šajā sakarā D. Saleniecei atmiņā palicis kādreizējās izglītības ministres Tatjanas Koķes sacītais: „Sociālo zinātņu ieguldījums personībā parādās tikai laikā uz priekšu - ko un kā saprotam, kā orientējamies sabiedrībā.”
Patlaban Izglītības un zinātnes ministrija šī gada valsts budžetā skolām paredzējusi 125 000 latu Latvijas vēstures mācību līdzekļu iegādei. Taču D. Saleniece skaidro: tā kā ceļš līdz Latvijas vēstures mācību standartu apstiprināšanai bijis tik garš, pagaidām vēl nav izstrādāti mācību līdzekļi, kuri būtu pielāgoti tieši šai programmai. Tomēr paredzams, ka mācību gada sākumā skolās tie jau būs pieejami.
„Latvijas vēstures mācību grāmatu gan ir pietiekami daudz, un tas, kāda būs stundu kvalitāte, ļoti lielā mērā bija un būs atkarīgs no katra skolotāja ieinteresētības. Skolotājam ar radošu pieeju jaunā programma problēmas nevarētu sagādāt. Jo vēsturi jau nevar mācīt „pa gabaliņam”, no viena grāmatas vāka līdz otram. Domāju, ka sarežģītāk būs tiem skolotājiem, kuriem vēsture nav pamatpriekšmets, kuri pēc izglītības nav vēsturnieki.
Vēstures skolotāju asociācija kopā ar VISC organizē kursus visiem interesentiem, pieteikties varēs jebkurš. Taču tie notiek tikai tagad, vasarā. Domāju, ka būtu bijusi iespēja labāk sagatavoties tad, ja gan mācību standarti, gan programma būtu apstiprināti jau pavasarī. Grozījumi tika pieņemti tikai 26. aprīlī, tāpēc daudzi darbi aizkavējās.”
Nozīmīgs ir jautājums par Latvijas vēstures mācīšanu gan skolās ar krievu mācību valodu, gan mazākumtautību skolās. Attiecībā uz pirmo jautājumu D. Salenieces pieredze liecina: ja skolā strādā godprātīgi skolotāji, kas prot izmantot gan dokumentus, gan faktus, kuri attiecas uz tā dēvētajiem sāpīgajiem punktiem, piemēram, Latvijas okupāciju, skolēnos tiek ielikts kārtīgs pamats – arī tādos gadījumos, ja, piemēram, mājās jaunietis saskāries ar gluži citiem priekšstatiem par šo vēstures posmu. Bet attiecībā uz mazākumtautībām viņa vēlētos redzēt vairāk informācijas par to, kas skar konkrētās minoritātes vēsturi Latvijas teritorijā. Kad un kāpēc, piemēram, te ienākuši ebreji, poļi, igauņi.
D. Saleniece neslēpj zināmas bažas par to, kā turpmāk tiks apgūta pasaules vēsture, kurai proporcionāli stundu skaits tiek samazināts. Arī līdz šim skolu programmās bija iekļauta Latvijas vēsture, atbilstoši normatīvajiem dokumentiem tā bija apmēram trešā daļa no kopējā apjoma. Nu šis mācību priekšmets esošo stundu skaita robežās sadalīts divās daļās.
"Samazinot pasaules vēstures apjomu programmā, nepieciešama augsta skolotāju meistarība, lai veidotos jauniešu izpratne par kopsakarībām vēstures procesā."
„Samazinot pasaules vēstures apjomu programmā, tas varētu apdraudēt to, kā veidojas izpratne par kopsakarībām vēstures procesā. Nepieciešama laba skolotāju meistarība, lai to apvienotu. Bet pamatprasmes, kuras jāapgūst – darbs ar kartēm, vēstures avotiem –, jau paliek tās pašas, lai kā šis priekšmets tiktu mācīts. Jautājums – vai jāmācās no galvas neskaitāmie gadu skaitļi? Uzskatu, ka jāzina, piemēram, Latvijas valstij nozīmīgākie mezglu skaitļi – 1918. gada 18. novembris, 1919. gada 11. novembris. Taču uz to akcents netiek likts, tas nav pašmērķis. Pārējo gada skaitļu zināšana nepieciešama tik daudz, lai skolēni izprastu laiku, to, kas ir pagātne, cik tālu, cik senā pagātnē attiecībā uz mūsdienām kas noticis. Bet, ja vēlamies, lai veidotos integrēta pasaules uztvere, vienots priekšstats, kā savā starpā saistīti notikumi vēsturē, glezniecībā, mūzikā, literatūrā, tas ir liels darbs skolotājiem, lai viņi savā starpā saskaņotu to, kas kurā no šiem priekšmetiem tiek mācīts. Taču to nav iespējams pieprasīt, šis process atkarīgs no pašiem skolotājiem.”
Pārmaiņu hronoloģija
