Kāpēc vēstures eksāmena rezultāti ir tik slikti?
Man kā vēstures skolotājai pamatskolā un vidusskolā nereti jādzird teikums: "Man nav nekā pret Jums, skolotāj, bet vēsture man riebjas." Vai arī tikpat bieži uzdotais: "Kāpēc tā vēsture vispār jāmācās? Tas viss taču sen ir pagājis, kāds man labums tiek no tā, ka es zināšu kaut ko par viduslaikiem, seniem valdnieku strīdiem, visādiem kariem utt.?" Apgalvojums, ka pagātnes zināšanas bagātina cilvēka intelektu, nepārliecina nemaz; skolēns savu intelektu redz bagātāku ar citu, mūsdienīgāku informāciju.
Gluži tāpat seno domātāju atziņas, ka cilvēce bez pagātnes zināšanām nevar pastāvēt, skolēniem nav izprotamas un ne drusku nedarbojas. Mazliet vairāk pārliecina un nedaudz ieinteresē ar piemēriem argumentēts skaidrojums, ka cilvēces vēsturē vērojamas likumsakarības un ka pagātnes notikumu zināšana indivīdam dod iespēju prognozēt nākotnes notikumus un neļaut varas ideoloģijām sevi pievilt. Te kā piemēri noder ik uz soļa sastopamo politisko struktūru strīdiņi par leģionāru, Abrenes, okupācijas u.c. jautājumiem.
Taču visefektīvākā ir praktiska darbošanās, notikumu rekonstrukcija, kas automātiski liek skolēnam tajā iekļauties, atrisināt problēmu, novest savu darbību līdz galam. Tā mēs šogad strādājām pie Brīvības cīņu ierakuma posma atjaunošanas. Strādājot un domājot par to, kādas aktivitātes piedāvāt atjaunotajā ierakumā, radās virkne jautājumu, kas skolēniem lika izzināt šo vēsturisko notikumu. Bez praktiskas darbošanās, grāmatām, interneta šāda informācija labākajā gadījumā tiktu izlasīta mācību grāmatā, taču izprasta tādā līmenī nebūtu.
Šeit nonākam pie iemesla, kāpēc rezultāti eksāmenā ir slikti - iemācīties bez intereses tādu apjomu, kāds paredzēts mācību programmā, ir grūti, bet intereses nav. Turklāt iespējas to radīt apgrūtina ierobežotais stundu skaits, un stundas neaizskaramība (paredzētajam stundu skaitam katrā priekšmetā ir jānotiek atbilstoši programmas tēmai, tajā vietā nevar likt neko citu) kā tāda neļauj daudz praktiski darboties. Varbūt neesmu arī tā labākā skolotāja ar bagātāko metožu klāstu. Mēdzu šo to saņemt īsāk, atteikties no tādu jautājumu izklāsta, par kuriem zinu, ka nespēšu nekādi ieinteresēt, vai arī zinu, ka eksāmenu darbos tās nekad netiek skartas. Varbūt man pārmetīs un teiks, ka tā neiedodu maksimālo, paredzēto informācijas daudzumu, bet prakse rāda, ka bez tā visi ir brīnišķīgi iztikuši.
Cik lielā mērā eksāmenu var uzskatīt par patieso skolēnu vēstures zināšanu atspoguļotāju?
Eksāmens, protams, atspoguļo zināšanas. Atsevišķos gadījumos var runāt par emocijām, satraukumu, kas vienmēr ievieš savas korekcijas. Praksē bijuši gadījumi, kad apzinīgas meitenes, kas čakli mācījušās, eksāmenā tā sastreso, ka darbs gandrīz nav vērtējams. Tā tas ir, bet tādēļ jau nevienu zemē nerok un no eksāmena neatsakās. Eksāmena darbs strukturāli ir izveidots ļoti labi. Tas attiecas uz abiem - gan devītās, gan divpadsmitās klases eksāmeniem. Iebildumus lielākoties rada pārsprieduma temati un dažkārt uzdevumi pirmajā testa daļā. Šajā gadā iebildes varēja izraisīt Zigfrīda Annas Meierovica foto, kurš bija jāatpazīst devītās klases beidzējiem. Bija iedots tāds fotoportrets, kuru parasti mācību grāmatās nepublicē, un teikšu atklāti, ka, pārlaižot skatu fotogrāfijām un izlasot piedāvātos šo cilvēku izteikumus, es pati Meierovicu teju nesajaucu ar Kārli Skalbi. Un, tā kā līdzās bija ievietots Skalbes citāts, kurš turklāt daudz dzirdēts, tad šādu kļūdu varēja itin viegli pieļaut. Ja skolēniem grāmatās piedāvā vienas fotogrāfijas, bet eksāmenā ieliek citas, tas viņus samulsina, jo uztraukums jau ir tāpat.
Eksāmena darbus sastādīt nav viegli, kritizēt ir daudz vieglāk, tāpēc manas iebildes var izklausīties pēc piekasīšanās. Skaidrs, ka darbā jābūt uzdevumiem, kas iziet ārpus mācību grāmatas robežām, bet, manuprāt, tas ir trešās daļas pārspriedums, kas parāda virsmēra zināšanas. Šogad pārsprieduma temati bija pārsteidzoši vienveidīgi un pārāk sarežģīti. Trīs kari: Krusta, Ziemeļu un Otrais pasaules. Tiem jānosauc laiks, karojošās puses, cēloņi un sekas. Pie sekām gan bija dots mazs špikerītis, nosaukti to veidi. Par to visu, protams, ir runāts, bet prasīt no devītklasnieka pārdomas tikai par kariem, bez nekā cilvēciska un dvēselei tuva... Nu, neanalizē pusaudzis karus 14 gadu vecumā, kari nav tas, par ko domā tā vecuma bērni. Un kāpēc tas būtu viņiem jādara? Karš vispār ir temats, par ko vajadzētu runāt kā cilvēces kļūdu, lai jauniešu domas virzās uz mieru, bet mēs uzspiežam viņiem karus, neakcentējot to, un brīnāmies, ka cilvēce nebeidz karot.
Kaut kad dzirdēju, ka ir valstis, kur vēstures eksāmenu kārto elektroniski, saņemot jautājumus, to var pildīt mājās vai bibliotēkā, vai vienalga kur, bet darbs jāiesniedz noteiktā laikā. Šādā veidā cilvēks parāda savu māku iegūt informāciju, to apstrādāt un analizēt, kas arī ir galvenais. Taču mēs prasām daudz paturēt prātā, bet mūsdienu bērni to nespēj, un tas arī nav nepieciešams, to viņi redz dzīvē. Kad vajadzēs, viņi atradīs visu nepieciešamo, mūsu uzdevums ir iemācīt iegūto informāciju kritiski vērtēt un atlasīt, nevis pārlādēt smadzenes ar to, kas patiešām nenoderēs.
Kā viens no trūkumiem vēstures apguvē tiek minēts nepietiekams vēstures mācību stundu skaits.
Runājot par stundu skaitu, visu priekšmetu skolotāji teiks to pašu. Skolas programma ir pārblīvēta. Tāda ir bioloģija, ķīmija, matemātika, fizika, sākumskolas programmas. Te visur paredzēts tāds apjoms, ka esošais stundu skaits nav pietiekams, bet skolēna darba diena jau tā ir astoņas deviņas mācību stundas. Es rīkotos maziski un spriestu pārāk šauri, ja teiktu, ka stundu skaita palielināšana atrisinās vēstures zināšanu problēmu.
Nē, uzskatu, ka, padarot mācāmo vielu saprotamāku un samazinot apjomu, būtu panākts rezultāts, kas rada interesi, atvieglo skolēna dzīvi un dod priekšnosacījumus augstākam zināšanu līmenim. Un tāda programmu revidēšana būtu jāizdara visos priekšmetos, ne tikai vēsturē.
Katrs skolotājs prasa rezultātu, bet skolēnu intereses ir atšķirīgas. Fakti paliek galvā, ja tos ik pa laikam atkārto. Taču tāda "greznība" nav iespējama, jo viela dzen vielu. Pamatskolā izņemam visu vēstures kursu no aizvēstures līdz mūsdienām, nu jau Latvijas un pasaules vēsturi atsevišķi. Vidusskolā ejam tam visam vēlreiz cauri, liekot akcentu uz notikumu savstarpējām cēloņsakarībām un analīzi. It kā iznāk atkārtoties, taču nereti vidusskolā ir jāatkārto elementārā informācija par notikumu, jo viss iepriekš mācītais ir pagaisis no atmiņas.
Mazliet pafantazējot par to, kā būtu, ja būtu, redzu pamatskolas programmu, balstītu uz pašiem aizraujošākajiem pasaules vēstures notikumiem, ar pamatīgu Latvijas vēstures izzināšanu, izņemot pārāk smalku 20.gs. notikumu analīzi, jo Pirmā pasaules kara notikumi, kas pāriet Brīvības cīņās, valsts dibināšana ir ļoti grūtas lietas. To vajadzētu vienkāršot. Tālāk vidusskolā tēmas jāpapildina un jāpadziļina, liekot klāt notikumus un to cēloņsakarību analīzi, kad jaunais cilvēks ir tam gatavs.
Daudz esmu domājusi par to, kāpēc man sestajā klasē ir tik daudz spožu acu un interese par priekšmetu, bet jau septītajā galvas nokaras un priekšmets kļūst garlaicīgs. Atļaujos domāt, ka iemesls ir aizvēstures vienkāršība tādā aspektā, ka te runā par to, kā dzīvo cilvēks, ko viņš prot, kas ir viņa dzīves galvenie uzdevumi - izdzīvot, radīt jaunus priekšmetus, progresēt. Te mēs varam darīt un izjust praktiski tās lietas, ko darīja aizvēstures cilvēks. Viduslaikos un tālākajos posmos šī līnija zūd, tad jau dibina valstis, karo par reliģiskiem jautājumiem un jārunā par sarežģītām lietām, kā feodālā sistēma, absolūtisms, merkantilisms, aiz tā pazaudējot to, kā visā tajā jūklī dzīvo cilvēks. Te grūti piedalīties pašam ar savām izjūtām, izņemot tēmu par bruņiniekiem, bet tā ir tikai viena visā gadā. Pamatskolas vēsturei jākļūst piezemētākai.
Kā vērtējama Latvijas un pasaules vēstures mācīšana, nodalot tos kā atsevišķus mācību priekšmetus?
Šis jautājums nav vērtējams viennozīmīgi. Priekšmetu nodalīšana dod vairāk iespēju veltīt laiku Latvijas vēsturei, bet slikti ir tas, ka daudz grūtāk ir skolēna prātā savilkt kopsakarības starp pasaules un Latvijas vēstures norisēm. Pats princips, sadalot vēstures mācīšanu divās atsevišķās stundās, ar atsevišķām atzīmēm, jau bez vārdiem it kā pasaka, ka tur kopā nav ko vilkt.
Runājam jau mēs par starppriekšmetu saikni, bet skolēni tomēr strikti nodala priekšmetu no priekšmeta. Bieži stundās dzirdu izbrīna pilnus izsaucienus, ka tas jau mācīts mūzikā vai literatūrā, - par renesanses mākslu un mūziku, piemēram. Skolēni nevelk paralēles, nemeklē sava prāta un zināšanu apcirkņos kopsakarības, viņu uztverē mācību process ir saskaldīts kabinetos un skolotājos, jo tie jau arī ir katrs atšķirīgs.
Problēmas rada arī laikmetu saskaņošana, lai nebūtu tā, ka pasaules vēsturē vēl ņemamies pa viduslaikiem, bet Latvijas vēsturē jau dibinām valsti. Notikumu Latvijas aizvēsturē, viduslaikos un jaunajos laikos reāli ir mazāk nekā pasaulē kopumā, kur taču jāaptver norises visos kontinentos. Iznāk, ka sinhronizācijas dēļ pinamies pa Latvijas vēstures notikumiem, kur nav tik daudz ko darīt, kļūst apnicīgi un atkal jācitē skolēni: "Latvijas vēsture ir neinteresanta." Kāpēc? Tāpēc, ka viduslaiku un jauno laiku vēsture jau nerunā par latviešiem, šajos posmos pie stūres stāv mūsu iekarotāji un pakļāvēji. Te svarīgi ņemt vērā notikumus pasaules mērogā, bet pasaules vēstures apjoma dēļ par to vēl nav mācīts. Iznāk, ka par poļiem, zviedriem, krieviem un vāciešiem runājot, pasaules notikumi jāatkārto divreiz vai arī jāšmaucas un žurnālā jāraksta viena, bet praktiski jāmāca cita viela.
Manuprāt, Latvijas vēsturei pastiprināti vajag veltīt laiku un stundas. To varētu īstenot, sākotnēji - no sestās līdz astotajai klasei - mācot abas vēstures kopā, ievērojot hronoloģiju un saistību ar pasauli. Savukārt devītajā klasē pievērsties tikai Latvijas vēsturei 20.gs., paralēli norādot uz notikumiem pasaulē, cik tālu tas ietekmējis notikumus šeit. Tādējādi uz nesaraustītas vēstures pamata skolēniem būtu daudz vieglāk izprast kopsakarības un ar nobriedušāku prātu ķerties pie sarežģītajiem notikumiem Latvijā 20.gadsimtā. Atļaujos atzīties, ka tieši tā es rīkojos, kad vēl abas vēstures nebija ar likumu atdalītas.
Kādu vēstures tēmu apguve ir visproblemātiskākā?
Latvijas skolēniem paredzēts diezgan dziļi iepazīties ar notikumiem, kuru nozīmi, protams, vēsturnieki nedrīkst nonicināt, bet skolēnam to izprast un atcerēties ir ļoti sarežģīti. Piemēram, Simtgadu karš, Sarkanās un Baltās rozes karš, ASV veidošanās, pilsoņu karš Amerikā, bet Lielā franču revolūcija ir kronis visam. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Ja sašaurinātu mācību vielas apjomu un ieviestu iespēju dziļāk papētīt un apgūstamo tēmu praktiski sasaistīt ar šodienu, padarboties vēstures stundās, domāju, ka rezultāti būtu labāki, jo skolēnos rastos lielāka interese.
Jo atrautāks ir notikums no šodienas, jo bālāks stāstījums vai pasniegšanas veids, jo mazāka interese, jo sliktāks rezultāts un skolēnu zināšanas. Daudz nosaka arī skolēnu dažādās intereses - vieni labprāt iedziļināsies karos un konfliktos, otriem patiks tēmas par reliģijas attīstību pasaulē, bet trešie klausīsies un iedziļināsies, piemēram, jautājumos par feodālo sistēmu. Kā jau iepriekš minēju, tēmas vajadzētu piezemēt, vairāk ļaut tajās saredzēt dzīvo cilvēku, viņa ikdienu.
Vēstures mācīšanai kopumā, ieskaitot augstskolas programmas, pārmet koncentrēšanos uz militāri politiskajām norisēm, novārtā atstājot skatu no indivīda, vienkāršā cilvēka pozīcijām, sadzīves vēsturi. Tātad būtu jāmaina akcenti?
Tas, ka skolā apgūstamās vēstures tēmas, to dziļums un apjoms jārevidē, ir skaidrs. Būtu jāmēģina iziet caur cilvēces attīstībai vieglāk, vairāk raugoties no vienkārša vidusmēra cilvēka skatpunkta, pievēršoties sadzīviskajam aspektam. Mācīt un runāt par to, kā cilvēki dzīvoja, par ko satraucās, kam pievērsa uzmanību, kā ģērbās, strādāja utt. Arī militāri politiskās norises, karus ir iespējams novērtēt, izejot no konkrētā laika vidusmēra cilvēku pozīcijām, interesēm, ikdienas, problēmsituācijām. Tas būtu vieglāk uztverami un radītu citādu interesi.
Pašlaik mēs runājam par vēstures notikumiem kā pētnieki, lielākoties no politiskā skatpunkta. Šādi raugoties pagātnē, it kā vērtējam tos laikus, bet neļaujam skolēnam saprast, ka tolaiku cilvēki bija tādi paši kā mēs, tikai ar citām iespējām, zināšanām un vajadzībām.
Otrkārt, vairāk vajadzētu pievērst uzmanību visam jaunajam, ko cilvēce radījusi savā attīstībā, lietām, kas uzlabojušas cilvēka dzīvi uz zemes, nevis sliktajam un kļūdām. Taču, ja gribam mācīt šādi, tad esošās grāmatas var mierīgi izsviest. Ja nu paturēt, - tad, lai izmantotu tajās ievietotos avotus.
Runājot par šo aspektu, gandrīz vajadzētu no aizmirstības celt ārā vecās, padomju laikos tapušās vēstures lasāmās grāmatas, kur notikumi bieži vien aprakstīti tieši šādā sadzīviskā tvērumā. Žēl, ka šo grāmatu tikpat kā vairs nav, vien pa kādam eksemplāram kā piemiņa no pagātnes.
Pagātnes laikmetu īstā elpa iegūstama, arī darbojoties praktiski. Esmu mēģinājusi ar skolēniem darināt māla traukus, lokus, bultas, rakstīt ķīļrakstā un vēl šo to. Tas viņiem patīk. Bet tad mani atrauj atpakaļ realitātē baisais tematiskais plāns un ministrijas apstiprinātā programma. Lai iekļautos tajā, daudz laika praktiskām nodarbēm nesanāk.
Ne reizi vien norādīts, ka vēstures skolotāju kontingents, ko lielā mērā veido padomju laikā izglītojušies pedagogi, kuri tagad ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, neatbilst mūsdienīgas vēstures mācīšanas kritērijiem. Cik lielā mērā tam var piekrist?
Neko daudz par to pateikt nevarēšu, jo nezinu, ko skolēni par šādiem pedagogiem domā. Taču nesen mani pārsteidza kāds gadījums. Rajona skolā strādā viena šāda skolotāja, par kuru turklāt man bija radies priekšstats, ka skolēniem viņa nepatīk. Bet...vēstures olimpiādē viņas audzēkņi ieguva labākos rezultātus, turklāt kādi trīs. Man gan teica, ka tā klase esot ļoti laba pati par sevi, ar ļoti spējīgiem skolēniem. Tā lauku skolās gan vairs bieži negadās, jo visi cenšas rauties uz pilsētu ģimnāzijām.
Kā, jūsuprāt, vērtējama Latvijas valsts vēstures politika, kuras viens atzars attiecas uz izglītības sistēmu un patriotisko audzināšanu?
Vēsture kā politisks līdzeklis Latvijā, manuprāt, nedarbojas. Mums nav valstiskas nostājas pret daudzajiem neviennozīmīgi vērtējamiem vēstures notikumiem. Mūsu valdība kautrīgi minstinās un tā arī nesaprot, ko darīt ar leģionāriem, kā runāt par Otro pasaules karu, kas liek kaut kā izskaidrot situāciju, kad brālis cīnījās pret brāli. Kā karstu kartupeli viļā Ulmaņlaikus un nesaprot, vai pelt autoritārismu, vai priecāties par tā laika ekonomisko augšupeju.
Tāpat ir ar vēstures mācīšanu un izmantošanu skolā kā patriotismu veicinošu faktoru. Redzu, - tas klibo! Cik noprotams, ar šādu mērķi skolās tika atdalīta Latvijas vēsture no pasaules vēstures. Ideja nav slikta, jo sevi cienoša valsts atbalsta, akcentē savas vēstures zināšanu. Taču, cik efektīvus augļus šādā ziņā tas ir nesis, grūti pateikt, jo intereses jau nav un skolēni mācās nelabprāt.
Patriotismu var vairot, nevis spiežot kaut ko iemācīties, bet ik uz soļa lepojoties ar to, kas mums ir. Ar savu kultūras mantojumu, dabu, cilvēkiem utt., vēstures notikumus šai ziņā popularizējot filmās, televīzijas pārraidēs, mākslā, pat datorspēlītēs. Tad tas sasniedz mērķi. Cerēt, ka uz ielas katrs skolēns varēs pateikt, kas ir Lāčplēša diena vai kas noticis 1939.gada 23.augustā, man šķiet, tas ir naivi.
Mēs par daudz vērtējam! Kā katrs cilvēks, tā tauta kopumā gan kļūdās, gan izdara pareizas izvēles. Par savu šodienas rīcību varam dot atskaites, bet par pagātni taču vairs ne. Tas ir bijis un pagājis. Ko cilvēks dara, kad ir nodarījis kādam pāri? Atvainojas un cenšas neatkārtot nodarījumu. Ko dara politiķi? Zelē pagātnes notikumus, apvaino un sauc pie atbildības tautas, pie kurām mūsdienās piederīgie nav šajos notikumos vainojami. Cik ilgi? Vai kāds uzcels Gulagā nomocītos? Kāds Ulmaņa vietā sauks tautu karot pret Padomju Krieviju un griezīs vēstures ratu atpakaļ? Cik ilgi var raudāt un prasīt gandarījumu par vecām lietām, te taču vairs nedzīvo neviens, kam tas būtu aktuāli. Pat noziedznieku notiesā, piespriež sodu, bet pēc tam šo nodarījumu viņam pieminēt visu atlikušo mūžu nav humāni. Domāju, to pašu vajadzētu attiecināt arī uz traģiskajām vēstures lappusēm. Pielikt punktu un atstāt pagātnē! Tad arī manipulācijām ar pagātnes notikumiem vairs nebūs vietas.
