Vai skolotāji ar prieku mācīs Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu?

Šobrīd saskaņā ar MK 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1027 16. pielikumu „Mācību priekšmeta standarts Latvijas un pasaules vēsturē 6.–9. klasei” pamatizglītības kurss „Latvijas un pasaules vēsture” aptver dzimtā novada (pilsētas), Latvijas, Eiropas un pasau­les vēstures materiālu no aizvēstures līdz mūsdienām.

Standartā noteikts, ka Latvijas vēstures tematikai jāvelta ne mazāk kā viena trešdaļa no kopējā vēstures stundu skaita. Atbilstoši Vispārējās izglītības likuma 19. pantam secību, kādā apgūt dažādas vēstures tēmas, ir tiesīgs noteikt skolotājs. Veidojot mācību priekšmeta programmu „Latvijas un pasaules vēsture”, Latvijas vēstures tēmas var mācīt kā atsevišķu nodaļu vai mācīt integrēti ar saturiski atbilstošām Eiropas un pasaules vēstures tēmām.

Tradicionāli skolotāji izvēlas hronoloģisko pieeju vēstures mācīšanai, mācot Latvijas vēsturi atbilstoši aplūkojamam laika periodam integrēti ar Eiropas (pasaules) vēstures jautājumiem vai atsevišķi, vispirms izdalot Eiropas (pasaules) vēstures jautājumus par aplūkojamo tēmu un pēc tam Latvijas vēstures jautājumus.

Standartā definētas 24 Latvijas vēstures svarīgākās tēmas, sākot no aizvēstures Latvijas teritorijā līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, kas ietver sabiedrības attīstību, sasniegumus un izaicinājumus mūsdienu Latvijā, kā arī kultūru un izglītību. Standarts ir dokuments, kas nosaka izglītības programmu stratēģiskos mērķus un galvenos uzdevumus, izglītības obligāto saturu un izglītojamā iegūtās izglītības vērtēšanas pamatprincipus un kārtību. Tā ievērošana ir obligāta katrai juridiskajai un fiziskajai personai, kas izstrādā un īsteno attiecīgo izglītības programmu.

Latvijas vēstures mācību priekšmeta aprobācijas rezultāti

Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir sagatavojis pārskatu par mācību priekšmeta „Latvijas vēsture” standarta projekta mācību satura aprobāciju 2006./2007. un 2008./2009. mācību gadā, kas pieejams VISC mājaslapā  http://visc.gov.lv/saturs/vispizgl/dokumenti/20100901_vesture_aprobacija.pdf

Kā portālam „LV.LV” pastāstīja Latvijas vēstures mācību priekšmeta aprobācijas darba grupā iesaistītā Preiļu novada vēstures skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Nora Šņepste, VISC projekta „Latvijas vēsture” aprobācijas laikā izmēģinājuma skolu vēstures skolotāju profesionālā kvalifikācija, viņu veiktais darbs un skolēnu zināšanu, prasmju līmenis un kvalitāte Latvijas un pasaules vēstures eksāmenā parādīja, ka ir iespējams Latvijas vēsturi mācīt kā atsevišķu mācību priekšmetu saskaņā ar aprobācijas periodā izmēģināto mācīšanas modeli. Eksāmena rezultāti praktiski neatšķīrās.

Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšana skolēnu mācību sasniegumus ne uzlabo, ne pasliktina. Aprobācijas procesa rezultāti parāda, ka atsevišķa Latvijas vēstures mācīšana neuzlabo skolēnu zināšanas un prasmes. Vienlaicīgi rezultāti apliecina, ka aprobācijas modeļa īstenošana nepazemina skolēnu mācību sasniegumu līmeni kopumā. Savukārt aprobācijas process ir veicinājis pozitīvu skolēnu attieksmi pret Latvijas vēsturi un Latvijas valsts vērtībām.

Taču, pēc N. Šņepstes domām, tas prasījis milzīgu papildu sagatavošanās darbu mācību stundām (slodzes palielinājums skolotājiem, atbilstošu mācību grāmatu trūkums) un papildu izdevumus skolēnu darba materiālu sagatavošanai (kancelejas preces, mācību stundas tehniskais nodrošinājums).

Latvijas vēstures mācīšanas jautājums sevišķi aktualizējās pirms vēlēšanām, un vienlaikus ar valdības apstiprinātajām izmaiņām plašsaziņas līdzekļu telpā izskanēja Jūrmalas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Gunāra Bula viedoklis, ka Latvijas vēsturi tomēr nevarētu mācīt, izraujot to no pasaules vēstures konteksta, - to ir jāmāca paralēli. Arī Rīgas Valda Zālīša pamatskolas vēstures skolotājs Andris Šuba domā līdzīgi, jo, viņaprāt, „vēsturi skatām un mācām kopsakarībās. Tas skolēniem ir saprotamāk, un viņi var saskatīt līdzības”. Pēc A. Šubas domām, Latvijas vēsturi vajadzētu sākt mācīt no 5. klases.

„Kopumā strīds par Latvijas vēstures mācīšanu parāda sabiedrības sasāpējušās problēmas. Kā galvenās no tām ir nespēja vai drīzāk nevēlēšanās iesaistīt sabiedrību problēmu risināšanā un šauras, korporatīvas ļaužu grupas manipulācija ar sabiedrības apziņu. Ideja, ka, ieviešot skolās Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, atrisināsies patriotisma problēmas, ir naiva vai apzināta manipulācija ar sabiedrības apziņu. Kā vienmēr, neliela ļaužu grupa no tā gūst labumu – morālu vai materiālu, bet zaudētāji ir skolotāji, kas kārtējo reizi tiek atstāti vieni paši ar problēmas risinājumu. Zaudētāji būs skolēni, kas nesaņems kvalitatīvas, viņu vecumam atbilstošas zināšanas un prasmes,” uzskata Aglonas internātvidusskolas vēstures skolotājs Guntars Ratenieks.

Portāls „LV.LV” vēlējās noskaidrot arī citu pedagogu un nozares ekspertu viedokli šajā jautājumā.

LV.LV jautā: Vai Latvijas vēsture turpmāk būtu jāmāca kā atsevišķs mācību priekšmets?

Foto no personīgā arhīva

Nora Šņepste, Latvijas vēstures mācību priekšmeta aprobācijas darba grupas locekle, Preiļu 1. pamatskolas vēstures skolotāja un Preiļu novada vēstures skolotāju metodiskās apvienības vadītāja:

„Integrētais Latvijas un pasaules vēstures mācīšanas modelis (pasaules vēsture – 2/3 un Latvijas vēsture – 1/3) ir ierasts un tradicionāls Latvijas Republikas skolotājiem un iestrādāts jau 20 gadus. Ir izveidoti atbilstoši mācību līdzekļu komplekti (mācību grāmatas skolēniem, skolotāju grāmatas, darba burtnīcas). Pragmatiski domājot, izjaukt šo sistēmu (īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos), kad skolām ir graujoši samazināti gan valsts budžeta, gan pašvaldību budžeta līdzekļi mācību grāmatu iegādei, ir diezgan liels neprāts. Tas nav racionāli.

Ja mūsu valstī gribam uzlabot patriotisko audzināšanu, celt pilsoniskās apziņas līmeni, kā galveno metodi šī mērķa sasniegšanai izvēloties Latvijas vēstures zināšanu līmeņa celšanu, mācību stundu plānā ir jāpalielina vēstures stundu skaits (šobrīd vēsturi sākam apgūt no 6. klases, nevis no 5. klases) – tās varētu būt nevis divas stundas, bet trīs stundas nedēļā. Varētu tikt izdotas jaunas mācību grāmatas Latvijas vēsturē, mācību līdzekļu komplekti, taču finansējumu to iegādei skolās paredzēt no valsts budžeta līdzekļiem speciāli šim mērķim. Ja pasaules vēsturi māca 6.-7. klasē, bet Latvijas vēsturi 8.-9. klasē, nopietni jādomā par mācību satura atvieglošanu, ņemot vērā skolēnu vecumposma īpatnības un skolotāju metodisku sagatavošanu tam. Varētu paredzēt valsts finansētas mācību ekskursijas (var būt integrētas vairākos mācību priekšmetos, iepazīstot Latviju, tās vēsturi, kultūru, dabu).”

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

Inta Rakēviča, Rīgas Valda Zālīša pamatskolas direktora vietniece izglītības jomā:

„Neesmu vēsturniece, bet man šķiet, ka vēstures jautājumi jāmācās kopsakarībās, lai var saskatīt līdzīgo un atšķirīgo. Vai skolēni apgūs vēstures jautājumus ar izpratni, to noteiks skolotāju profesionalitāte un kompetence. Ja skolotājs izmantos vecumposmam atbilstīgas mācīšanas un mācīšanās metodes, tad problēmas ar vēstures faktu un izpratnes jautājumiem nebūs.

Vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi? Tas lai paliek speciālistu ziņā, bet mana pārliecība ir tāda, ka tas nenoteiks skolēna lojalitāti pret valsti. Šis jautājums jāpēta dziļāk un pamatīgāk. Ja skolā un ģimenē nenotiek pilsoniskā audzināšana, tad skolēns arī daudzas lietas neizprot un nevar cienīt un mīlēt to, ko nav izzinājis un izpratis. Skolēni ļoti daudz mācās no parauga. Kādi būs mūsu deputāti, viņu attieksme pret lietām un notikumiem, tāda arī būs iedzīvotāju, tai skaitā skolēnu, attieksme pret lietām un notikumiem valstī. Un nebūt nav noteicošais, vai vēsturi skatīs kopsakarībās vai Latvijas vēsturi mācīs atsevišķi.”

Foto no personīgā arhīva

Guntars Ratenieks, Aglonas internātvidusskolas vēstures skolotājs:

„Ir jāizvērtē vairāki šā jautājuma aspekti no dažādiem skatupunktiem.

1. No mācīšanas viedokļa

No mācīšanas viedokļa Latvijas vēsturi vieglāk un racionālāk ir mācīt kopā ar pasaules vēsturi, jo šeit jāņem vērā vairāki faktori. Pirmkārt, tas novērš vielas dublēšanos, jo nav iespējams mācīt Latvijas vēstures tēmas atrauti no reģionālās un pasaules vēstures. Tam jātērē papildu laiks (papildu viena stunda pie katras tēmas), kura jau tā hroniski nepietiek, lai kvalitatīvi apgūtu vēstures priekšmetu. Otrkārt, Latvijas teritorijas vēsturiskās attīstības gaita atšķiras no citiem reģioniem (piemēram, laikā, kad Ēģiptē uzplauka civilizācija, Latvijā vēl bija akmens laikmets, par kuru ir samērā neliels vēsturisko liecību kopums). Tas apgrūtina mācīšanas variantu paralēli – viena stunda pasaules vēsturei un viena stunda Latvijas vēsturei, jo Latvijas teritorija „vēsturiskajā apritē” iesaistās vēlāk. Treškārt, skolotāju rīcībā ir samērā nabadzīgs metodiskais materiāls, lai kvalitatīvi mācītu Latvijas vēsturi un padarītu to interesantu skolēniem. Trešo daļu no vēstures vielas apjoma veltīt Latvijas vēsturei ir tas daudzums, ko racionāli varēja mācīt ar esošajiem līdzekļiem.

2. No skolēnu uztveres viedokļa

Veidojot mācību priekšmeta standartu, viens no galvenajiem uzdevumiem ir mērķis, kuru sabiedrība cenšas sasniegt ar standarta palīdzību. Politiķu galvenais arguments, ka vēstures uzdevums ir veicināt patriotismu, izraisīs vēstures kā mācību priekšmeta degradāciju. Vēstures mācīšanas mērķis nedrīkst būt ideoloģisks, jo tas noved pie nekritiskas domāšanas un vēstures materiāla selektīvas izvēles, kas bija raksturīga totalitāriem režīmiem. Vēstures uzdevums ir, izmantojot vēsturisko faktu materiālu, veidot kritiski un radoši domājošu skolēnu, kas savā dzīvē vadīsies pēc izsvērtiem argumentiem, nevis ideoloģiskām klišejām.

Neatbalstu dalījumu mācīt pasaules vēsturi 6. un 7. klasē, bet Latvijas vēsturi – 8. un 9. klasē. Ko var spriest par 20. gadsimta traģisko vēsturi 7. klases skolēns, un kāda tam būs jēga? Te ir ļoti uzskatāmi ignorētas vecumposmu īpatnības. Kā lai savādāk nosauc to, ko var izlasīt jaunajā priekšmeta standartā. Lai gan tā nav tikai vēstures problēma. Pamatizglītības standarts pa šiem gadiem ir sagandēts daudzos priekšmetos (piemēram, pretēji informātikas skolotāju kategoriskām iebildēm, liekot skolēniem mācīties informātiku 5.–7. klasēs).

Ja pat Izglītības un zinātnes ministrija atzīst, ka mācību priekšmeta aprobācija par seno un viduslaiku vēstures mācīšanu nemaz nav notikusi, tad kāda jēga sistēmai, kas kopumā nav notestēta? Viens no mūsu demokrātiskās valsts paradoksiem ir tas, ka ar aprobācijas rezultātiem sabiedrību neviens neiepazīstina, jo tiek izteikti tikai īsi ministrijas secinājumi.

3. No racionālā un izmaksu viedokļa

No finansiālā viedokļa tā būtu katastrofa, jo jānomaina visas pašreiz apritē esošās mācību grāmatas. Ieguvēji kārtējo reizi būs grāmatu autori un izdevniecības. Skolu bibliotēkas to visu atļauties nevarēs. Varbūt tas arī izskaidro atsevišķu vēsturnieku pozīcijas maiņu attiecībā par Latvijas vēstures mācīšanu? Ministrijas ierēdņu taisnošanās plašsaziņas līdzekļos, ka „mēs ar izdevniecībām sarunāsim”, parāda, kā tās lietas mūsu valstī notiek. Skolotāju vidū jau sen ir neviltots sašutums par ministrijas nespēju ierobežot izdevniecību patvaļu, domājot tikai par peļņu. Kā kliedzošākie piemēri ir četras vidusskolas vēstures grāmatas trīs gadu kursam vai viena priekšmeta mācīšanai 9. klasē ir 2 grāmatas (pasaulei un Latvijai), kuras katra maksā septiņus latus.

Visbeidzot – sāp sirds par politiķu attieksmi pret Latvijas vēsturi. Lai viņi atbrauc kādreiz uz skolu un iepazīstas ar to, ko Latvijas valsts ir nodrošinājusi Latvijas vēstures mācīšanai. Mācību līdzekļu klāsts ir tik nabadzīgs, ka to būtu kauns rādīt. Ja nebūtu privātās iniciatīvas, mums vienīgais mācību līdzeklis būtu mācību grāmata. Tas ir 21. gadsimtā. Pat Latvijas 90 gadu jubilejā „treknajos” gados vienīgais sūtījums skolām bija brošūras no laikraksta „Diena”. Šādos apstākļos politiķiem nav kauna runāt par patriotismu. Es ceru, ka varbūt notiks brīnums un skolotājos ieklausīsies, bet mēs jau zinām, kam cerība ir mierinājums.”

      

Foto no personīgā arhīva

Andrejs Ozols, Ziemeļvalstu ģimnāzijas vēstures skolotājs:

„Vēstures skolotāji ar prieku mācīs Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, jo tā ir nolēmusi valdība un tam arī paredzēti līdzekļi. Vienlaikus rodas jautājums, vai skolēni, mācoties Latvijas vēsturi un atsevišķi pasaules vēsturi, pareizi uztvers Latvijas patieso vietu Rietumeiropas civilizācijā? Vēsturi jāmāca integrēti – no pasaules un Eiropas kopsakarībām uz lokālajām un otrādi. Vai, pētot Latvijas pagātni, mēs atradīsim pietiekami daudz materiāla, lai apzinātos tagadni un savas iespējas, ko sauc par nākotni? Kopš Latvija ir integrēta Rietumeiropas civilizācijā un tagad ES, visiem sabiedrības attīstības procesiem praktiski nav lokālas izcelsmes, protams, ja neņemam vērā ekstrēmistu uzskatus, kas vēsturē ir uz katra soļa.

Skolēniem būs viens papildu priekšmets, kas, iespējams, proporcionāli pazeminās vidējos visa veida rādītājus. Padomju laikā arī man bija atsevišķa Latvijas PSR vēsture. Plāna grāmatiņa „latviešu sarkanajā” krāsā, bet ar sarkanu karogu. Tas bija viens no vieglākajiem priekšmetiem, tāpēc tā nopietni neviens nemācījās, bet atzīmes bija pietiekami labas. Man patika!

Man šī atsevišķā Latvijas vēstures mācīšana asociējas ar klasi bez logiem, no kuras pēc zvana plašajos, gaišajos gaiteņos un telpās lepni un pašpārliecināti izsoļo „eiropagāni”.

Esmu pret!”

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

Inesis Feldmanis, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs:

„Noteikti jāmāca atsevišķi. Vēsture ir mūsu nacionālā vērtība. Kāpēc mūsu nacionālo vērtību atstāt malā? Pasaules vēsture ir daudz grūtāka, un, integrējot Latvijas vēsturi Eiropas un pasaules vēstures saturā, daudzi Latvijas vēstures jautājumi pazūd. Arī politiskais aspekts jāņem vērā. Mēs atrodamies publiskajā telpā, kur liela ietekme ir Krievijai un tās redzējumam par 20. gadsimta vēsturi.

Skolotāji ir iesaistījušies Eiropas projektos un negrib pārkārtoties. Nacionālā vēsture ir jāstiprina ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.”