 |
Ko vēlas "pasūtītājs"?
Strādājot skolā un regulāri tiekoties ar saviem klientiem jeb "pasūtītājiem" - vecākiem un skolēniem –, mēs saprotam, kādu izglītību viņi vēlas.
Neapšaubāmi, viens no kvalitatīvas izglītības rādītājiem ir sasniegumi eksāmenos, un lielākā daļa skolēnu un vecāku vēlas, lai rezultāti ir ļoti labi. Paralēli tam arvien vairāk ieskanas prasība pēc cilvēcisko īpašību un prasmju veidošanas, ne tik vien pēc zinoša un uz zināšanu pamata praktizēt spējīga cilvēka. Ne vienmēr ir jābūt teicamniekam, lai dzīvē varētu virzīties uz priekšu. Svarīgi - iemācīties veidot savu karjeru. Nevis konkrēti, jo valstī nav noteiktas karjeras tendences un pieprasītās profesijas, bet attīstīt komunikācijas prasmes, spēju izvēlēties, orientēties informāciju tehnoloģiju laikmetā un situācijās.
"Ieskaišu un eksāmenu rezultātu salīdzinājumam tiek pievērsta pārāk liela uzmanība, un skolotāji tiešām nejūtas brīvi."
Viens no klupšanas akmeņiem – skola ne vienmēr tiek līdzi prasībām. Skolotājiem ir vēlme strādāt mūsdienīgi, bet vai reālie dzīves apstākļi viņiem to ļauj darīt? Skolotāji ir pārslogoti, skolas - nepietiekami modernizētas. Diemžēl dažādās Latvijas vietās ir dažādi apstākļi un iespējas kvalitatīvi strādāt. Ja salīdzinām Rīgas skolu un kādu x skolu Latvijā, tad tur nebūt nav tādas pašas attīstības iespējas, jo skolotājam, iespējams, nav pieeja ne moderniem mācību līdzekļiem, ne tehnoloģijām un arī tālākizglītības kursi nav tik pieejami.
Vai centralizēto eksāmenu rezultāti ir kvalitātes kritērijs?
Pašvaldības salīdzina skolas, un skolas izmanto iespēju salīdzināt skolēnu sasniegumus pēc centralizēto eksāmenu rezultāta. Ne pēc sākuma rādītājiem, ar kādiem skolēni tiek uzņemti skolā, bet pēc gala rādītājiem. Ieskaišu, eksāmenu rezultātu salīdzinājumam tiek pievērsta pārāk liela uzmanība, un skolotāji tiešām nejūtas brīvi – arī viņu darbs tiks vērtēts pēc tā, kādi būs ieskaišu rezultāti, piemēram, trešajā klasē. Protams, gudra skola un gudrs vadītājs sapratīs un analizēs visus faktorus. Es cenšos virzīt savus skolotājus, lai viņi neradītu "bubuli" - pārbaudes darbus. Labs skolotājs strādā tā, lai darbs būtu uzrakstīts labi arī bez īpašas brīdināšanas.
Jāatzīst, ka vietējā sabiedrībā skolas prestižs neveidojas tikai no sasniegumiem eksāmenos un pārbaudes darbos.
Skolotājs kā kvalitātes nodrošinātājs
Ja uztveram skolotāju kā galveno posmu izglītības kvalitātes nodrošināšanā, tad noteikti būtu jādomā par to, cik ļoti sarežģīta ir skolotāju darbdiena.
Politika ir jāveido tā, lai skolotājs patiešām varētu strādāt kvalitatīvi. Piemēram, ja latviešu valodas skolotājs vēlas kvalitatīvi strādāt, viņš noteikti neņems 21 kontaktstundu. Protams, viņš zaudēs atalgojumu, bet nav iespējams ļoti labi sagatavot 21 stundu, strādāt ar klasi, kurā mācās ap 30 skolēnu, nodrošināt individuālu pieeju katram bērnam, sazināties ar vecākiem, sekot līdzi skolēnu kavējumiem, braukt ar viņiem ekskursijā, vest skolēnus uz literatūras muzeju, organizēt citus ārpusskolas pasākumus un tad vēl iziet kursus, izglītoties, sekot jaunākajam, izlasīt Hariju Poteru, un tā tālāk. Pēc šādas skolotāja darba nedēļas par augstu kvalitāti vēl ilgi nevarēsim runāt.
Diemžēl izglītības programmas un mācību līdzekļi veidoti ļoti sarežģīti, bet mācību grāmatu autori nespēj atkāpties un mācību līdzekļus vienkāršot. Katram skolotājam ir iespēja veidot savu programmu un savu stundu, bet tas ir ļoti darbietilpīgs process. Pie esošās skolotāju noslodzes nav ieplānots laiks mācību programmas pārveidošanai.
Kas vērtēs skolotājus?
Izskanējusi doma par to, ka skolotājus vajadzētu vērtēt viņu profesionālajām organizācijām. Negribētu piekrist tam, ka viena priekšmeta ietvaros vieni un tie paši skolotāji, vērtējot viens otru, var sasniegt vēlamo kvalitāti.
Ja nodod vērtēšanu profesionālajām organizācijām, ir jāsaprot, kāds ir mehānisms, kas ir šie cilvēki, kas tos ir izvirzījis, kādi ir viņu pašu kvalitātes rādītāji, vai viņi vērtē brīvajā laikā vai par to saņem kādu atalgojumu, un svarīgi izvairīties arī no interešu konflikta. Tas ir komplekss jautājums, un uzsākt to rīt mēs nevaram.
Manuprāt, skolotāju vērtēšanas procesam ir jābūt izvērstākam. Jādod iespējas to darīt arī skolai, jāaptaujā vecāki. Varbūt jāveido kāda konkrēta vērtēšanas sistēma – skolotāju pašvērtējums, skolēnu un vecāku vērtējums un administrācijas vērtējums.
"Svarīgi, lai skolotājs, iegūstot kvalifikācijas kategoriju, ne tikai saņemtu morālo gandarījumu, bet arī atalgojumu atbilstīgi paveiktā darba kvalitātei."
Pašlaik ES fondu projekta ietvaros tiek īstenota aktivitāte "Pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšana", kur vērtēšana notiek piecās kvalifikācijas pakāpēs.
Vērtēšanas procesam ir labs sākums izglītības kvalitātes uzlabošanai katrā skolā, jo skolotājs pirmkārt sakārto pats sevi - domas, filozofiju, stratēģiju, un tas ir ārkārtīgi liels ieguldījums arī pašvaldības un valsts līmenī. Nebūtu labi, ja šis process apstātos, kad ES fondu nauda beigsies. Turpinot būtu jādod iespēja katram skolotājam brīvprātīgi pretendēt uz noteiktu līmeni, procedūru padarot pēc iespējas elastīgāku.
Protams, svarīgi, lai skolotājs, iegūstot kvalifikācijas kategoriju, ne tikai saņemtu morālo gandarījumu, bet arī atalgojumu atbilstīgi paveiktā darba kvalitātei. Uzskatu, ka gan valsts, gan skolas līmenī tas jāņem vērā. Pie tam jautājums jārisina steidzami, citādi kvalitātes vērtēšana var zaudēt jēgu.
Mēs skolā apsvērsim iespēju jau no nākamā mācību gada kaut nedaudz algas fonda ietvaros diferencēt algu pēc iegūtās kvalitātes kategorijas, bet tā savā ziņā būs tikai ielāpu diegšana.
Arī jaunie pedagogi, kuri sākotnēji nevar pretendēt uz kvalitātes vērtēšanu, jāpiesaista ne tikai ar iespēju strādāt interesantā un augstas sarežģītības pakāpes profesijā, bet arī ar adekvātu materiālo novērtējumu. Citādi jaunais un talantīgais skolotājs pēc pāris gadiem saka, ka ļoti patīk darbs, bet viņš turpmāk nevar atļauties to strādāt, jo jādomā par ģimeni, un no skolas aiziet.
Tāpat - cerams, ka tālākizglītības kursi nekļūs par kampaņu un varēsim redzēt, ka tie patiešām vērsti uz attīstību.
Skola un reformas IZM
Ministrijas reorganizāciju skolās faktiski nejūt. Nevarētu teikt, ka tas, kas notiek ministrijā, skolai būtu zaudējums vai ieguvums, jo skola ir samērā brīva. Bet kopumā – skolām brīvība ir ļoti vajadzīga. Vajadzētu arī turpmāk ļaut vērtēt savu izglītības kvalitāti, vērtēt skolotājus un ļaut ieviest jaunas idejas, kas nav pretrunā ar sabiedrības interesēm. Skola un sabiedrība zina, ko grib. Kāpēc gan neieviest skolā spāņu valodas priekšmetu vai bilingvālo izglītības programmu, ja to vēlas skolēns un viņa vecāki? Brīvību skolām!
