Tas, ka skolas un sabiedrības sadarbība ne tuvu nav ideāla, ir skaidrs ikvienam, kurš kaut kādā mērā ir iesaistīts šajās attiecībās. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārā sekretāre Inga Vanaga uzskata, ka skolas un sabiedrības sadarbībai vajadzētu būt plašākai, nekā tā ir pašlaik, bet, pirms to paplašina, abām pusēm ir jāizrunā sadarbības modelis.
I.Vanaga norāda, ka skolām primāri, protams, jāīsteno savas izglītības programmas, tādēļ būtu svarīgi saprast, kādā apjomā valsts un pašvaldību iestādes, NVO pārstāvji vai uzņēmēji ar savu pieredzi ienāk skolā. IZM speciāliste atzīmē, ka iespēju robežās skolas šo sadarbību veido arī tagad, kā piemēru minot skolēnu izglītošanu par ceļu satiksmes drošību vai reproduktīvās veselības jautājumiem.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško rosina organizēt skolēnu un skolotāju vizītes uzņēmumos, tādā veidā saistot zināšanas ar praksi. I.Mikiško uzskata, ka aktīva piedalīšanās ārpusskolas dzīvē pašvaldībā veicinātu pilsoniskas sabiedrības veidošanu.
Savstarpēja uzticēšanās – svarīgs sadarbības priekšnoteikums
Vecāki, nenoliedzami, ir skolu un sabiedrību vienojošais posms un arī galvenie skolas sadarbības partneri, jo tieši vecāku un skolotāju vienota izpratne par izglītības mērķiem varētu palīdzēt sasniegt vislabāko rezultātu.
Projekta "Pedagogu konkurētspējas paaugstināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos" vadītāja Evija Papule uzskata, ka, tiekoties ar vecākiem, skolotājam vajadzētu mainīt ierasto kārtību un nevis stāvēt klases priekšā, kā mācību stundu laikā, bet nosēsties blakus un runāt ar vecākiem kā ar partneriem.
"Vienota vecāku un skolotāju izpratne par izglītības mērķiem varētu palīdzēt sasniegt vislabāko rezultātu."
E.Papule vērš uzmanību uz savstarpējās komunikācijas niansēm: "Skolotāji nereti cenšas pierādīt, ka visu ir darījuši pareizi, un nemēģina saprast, kāpēc vecāki uzdod vienu vai otru jautājumu. Ne jau tāpēc, lai apšaubītu skolotāja gudrību. Tas ir savstarpējās uzticēšanās aspekts."
Arī "Iespējamās misijas" programmas attīstības vadītāja Zane Oliņa uzskata, ka pastāv psiholoģiska barjera un kaut kādā ziņā abas puses viena no otras baidās. Viņa atgādina, ka, iespējams, daudziem vecākiem ir negatīva skolas pieredze, bet, neskatoties uz to, vecāku iesaistīšana ir nepieciešama kopīgu mērķu sasniegšanai.
Sadarbība ar vecākiem. Vai papildu slogs skolotājam?
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete norāda, ka sadarbībā ar vecākiem ir divi līmeņi: viens - runājot par konkrēto skolu un mācību procesu, bet otrs – par valsts izglītības sistēmu un tās mērķiem. I.Druviete norāda, ka vecāku gaidas būs ļoti atšķirīgas atkarībā no tā, kādā skolā bērns mācās. "Prakse rāda, ka vecāku jūtas ir pretrunīgas – viņi gan vēlas to, ko mēs saucam par reformām un jauninājumiem, bet tai pašā laikā uzskata, ka ideāls ir tas, kā tika mācīti viņi paši."
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas rektore Dace Markus pievērš uzmanību skolotāju aptaujas rezultātiem, kas liecina: 60 procenti pedagogu ir pārliecināti, ka sadarbībai jābūt tikai nedaudz labākai. Rektore uzsver, ka, runājot par skolotāja sadarbību ar vecākiem kā darba pienākumu, "nevar prasīt novārgušam organismam, lai tas rastu spēkus tam, ko viņš patiesībā grib darīt". D.Markus uzskata, ka papildu finanšu līdzekļi pedagogu algām noteikti būs viens no galvenajiem jautājumiem, bez kura risināšanas neiztikt.
"Skolai ir jābūt iniciatoram attiecībā uz vecāku iesaisti."
Savukārt IZM projekta vadītāja E.Papule pauž viedokli, ka nedrīkst uztvert sadarbību ar vecākiem kā atsevišķu pienākumu – sadarbība nav papildu pienākums, bet gan daļa no izglītības procesa. Šim viedoklim pievienojas arī Z.Oliņa, uzsverot, ka prasmīgam iniciatoram vecāku iesaistē ir jābūt skolotājam.
E.Papule atzīst, ka arī komunikācijas veidam ar vecākiem vajadzētu būt aktīvākam. Viņa mudina vairāk izmantot informācijas tehnoloģijas. Izglītības speciāliste nenoliedz, ka, iespējams, sākumā atbildēšana uz vecāku e-pastiem varētu šķist apgrūtinoša, bet, ja vecāki pārliecināsies, ka viņiem atbild un šādi ir iespējams iegūt informāciju par bērnu, tad katru dienu skolotājam noteikti nerakstīs. E.Papule uzskata, ka skolotāja pieejamība un atbildes uz vecāku e-pastiem vairos uzticēšanos un cels pedagoga prestižu.
Vai pedagoga profesijas prestiža pieaugums veicinās sadarbību?
IZM projekta vadītāja E.Papule apliecina: "Mēs itin bieži secinām, ka pirmie, kas grauj pedagoga prestižu, esam mēs paši, rādot, cik labi vai slikti esam, vai sakot, ka vieniem lielāku atalgojumu dosim, citiem nedosim. Un sabiedrība noskatās, kā mēs savā starpā ne pārāk veiksmīgi risinām šos jautājumus."
Savukārt LIZDA priekšsēdētāja I.Mikiško uzskata: nevar runāt par pedagoga darba prestižu un novērtējumu, ja skolotājam jākaunas, ka viņš nav bijis uz teātri vai nav izlasījis jaunāko grāmatu, jo tam nav līdzekļu. LIZDA priekšsēdētāja norāda: lai pedagogs ietu līdzi laikam, viņam ir jāatgūst pašapziņa, kas veidojas no ļoti daudziem blakus momentiem, un viens no motivējošiem faktoriem ir atalgojums.
"Skolotāji gaida sabiedrības atbalstu, bet tas nozīmē, ka skolām aktīvāk jāpopularizē sava pozitīvā pieredze."
Skolotāji diskusijās nereti ir teikuši, ka viens no svarīgākajiem motivācijas aspektiem bieži vien ir tūlītējs "atalgojums" jeb atzinība, ko viņi saņem no vecākiem un bērniem, atklāj E.Papule. Pēc pētījuma rezultātiem skolotāja profesija joprojām ir piektā prestižākā valstī. Un, ja arodbiedrības algu parasti min kā galveno prestiža nodrošinātāju, tad skolotājus uztrauc ne vien alga, bet arī tas, ko runā, raksta un rāda mediji, tādējādi veidojot sabiedrības viedokli.
E.Papule atzīst, ka parasti sabiedrība runā tikai par problēmām, skolotāju pozitīvais ieguldījums un sasniegumi netiek akcentēti. Skolotāji gaida sabiedrības atbalstu, bet tas nozīmē, ka skolām aktīvāk jāpopularizē sava pozitīvā pieredze. Tad arī savstarpējā izpratne un sadarbība veidosies daudz produktīvāka.
Lielais jautājums – kurp virzāmies?
I.Druviete uzskata, ka skolotājam un izglītības sistēmai joprojām ir dilemma. Viens variants - sagatavot skolēnu dzīvei, sniegt pēc iespējas plašāku priekšstatu par apkārtējo vidi, kas izdarāms, iesaistot visas sociālās grupas, aicinot vieslektorus, ejot ekskursijās, piedāvājot skolēniem materiālus, kuru apguve nebūtu obligāta, bet kam būtu ļoti liela nozīme personības veidošanā. Otrs variants - izmantot mācību stundas konkrētas vielas mācīšanai, zinot, ka noslēgumā būs pārbaudes darbi. Pēc I.Druvietes domām, jākoncentrējas uz to, ko skolēns nedrīkst nezināt, nevis jākontrolē tas, kas skolēnam būtu jāzina.
E.Papule apliecina, ka daudz vairāk ir jāatbalsta skolu atbildība un patstāvība lēmumu pieņemšanā. Vērtējot jauno vecāku paaudzi, projekta vadītāja atzīst, ka ir liela disonanse starp to, ko vecāki gribētu darīt, kā vēlētos iesaistīties, un to, ko skolotāji ļauj. Jaunie vecāki ir gatavi būt līdzdalībnieki un gaida skolas pretimnākšanu.
"Iespējamās misijas" programmas attīstības vadītāja Z.Oliņa uzsver, ka šobrīd ir ļoti būtiski nodefinēt, ko sabiedrība sagaida no skolas. Viņa uzskata, ka skolai jābūt pozitīvajam sabiedrības virzītājspēkam un, ja pasūtītājs nenāk pie skolas, tad skolai jāiet pie pasūtītāja un jānoskaidro tā vajadzības. Z.Oliņa ir pārliecināta, ka rezultāts būs vien tad, ja šis pasūtījums tiks skaidri izteikts.
