Krīze Latvijā ir vistiešāk jūtama tiem, kas palikuši bez darba. Tiem, kuriem, kā saka sociālā darba profesionāļi, nav sociālā tīklojuma un kuru iztika ir atkarīga no valsts un pašvaldības palīdzības. Tas nozīmē, ka šiem grūtībās nonākušajiem cilvēkiem nav radu un draugu saimes, kas spētu būt viņu atbalsts un izeja no bezcerīgā stāvokļa.
Lielai daļai šo cilvēku ar materiālās palīdzības sniegšanu nav īpaši palīdzēts, nereti gluži pretēji – viņi ieslīgst vēl dziļāk depresijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpēc tieši krīzes laiks ir īstais brīdis, kad izvērtēt un attīstīt sociālo darbu, jo tas vienīgais ir valsts atbilde uz sociālo izolētību, kādā nonākuši mūsdienu cilvēki.
Zemas algas, nevienlīdzīga izglītība un kompetence
Sociālajiem dienestiem ir divas galvenās problēmas – pirmkārt, ļoti nevienlīdzīgais un bieži ļoti zemais darbinieku atalgojums un, otrkārt, ļoti nevienlīdzīga sociālo darbinieku izglītība un kompetence. Problēma ir arī krīzes laikā sociālo darbinieku degradēšana uz sociālās palīdzības izsniedzēju, kas nekādi neatbilst sociālā darba būtībai. Protams, ir vēl citas grūtības – sociālo darbinieku noslodze, pašvaldību vadītāju neizpratne par sociālā darba būtību, sabiedrības attieksme u.c. Taču, ja izdotos apmierinošā līmenī atrisināt pirmās divas minētās problēmas, ar pārējām būtu vieglāk cīnīties.
"Tikai paši profesionāļi var izvērtēt sevi, savu darbību un, ja nepieciešams, atteikt savu uzticēšanos kādam cilvēkam „ar diplomu kabatā”."
Apzinot situāciju vairākos novados, jāsecina, ka sociālo darbinieku algas ir visai nevienādas. Lai gan valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums un ar to saistītie noteikumi paredz sociālajā darbā strādājošo maksimāli saņemamo atalgojumu atbilstoši saimei, pie kuras attiecīgais amats pieder, ļoti reti kurā pašvaldībā darbinieki saņem maksimāli pieļaujamo atalgojumu. Atalgojums svārstās no Ls 614 (sociālajam darbiniekam maksimāli pieļaujamā summa) līdz Ls 200 pirms nodokļu nomaksas. Piemēram, kādā pagastā ar 1340 iedzīvotājiem sociālā darbiniece saņem 242,44 latus. No vismaz 10 apzinātajām pašvaldībām sociālo dienestu vadītāji nesaņem maksimāli pieļaujamo atalgojumu, t.i., Ls 825 pirms nodokļu nomaksas.
"No sociālā darba būs atkarīgs, cik daudz ir tādu cilvēku, kas uztur šo zemi un valsti, un cik daudz tādu, kas ir tai par nastu."
Sociālo darbinieku atalgojums ir nevienlīdzīgs un lielā mērā atkarīgs gan no pašvaldības iespējām, gan attieksmes pret sociālo darbu. Risinājums varētu būt valsts apmaksātas sociālo darbinieku algas mērķdotāciju veidā, kā tas notiek skolotāju gadījumā. Pedagogi neapšaubāmi tiek atzīti par ļoti svarīgu profesiju, jo no viņu darba būs atkarīga mūsu nākotne. Valsts šajā jautājumā nevar atļauties pārāk nevienlīdzīgu pieeju. Sociālais darbs tāpat ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai atsevišķajam cilvēkam, bet gan arī sabiedrībai kopumā. No tā var būt atkarīgs, kā pedagogs tiek galā ar savu uzdevumu, kāds ir fiziskās un garīgās veselības stāvoklis lielai daļai sabiedrības, cik daudz mums ir kriminālnoziedznieku un kādu postu tie nodara, utt. No sociālā darba būs atkarīgs, cik daudz ir tādu cilvēku, kas uztur šo zemi un valsti, un cik daudz tādu, kas tai ir par nastu.
Vajadzīga arī sertifikācija
Valsts apmaksātas sociālo darbinieku algas būtu jāsaista ar sertifikāciju. Sertifikācijas galvenā jēga ir nodrošināt pakalpojuma kvalitāti. Nav pieļaujams, ka sociālo dienestu vada cilvēks bez jebkādas izpratnes par sociālo darbu. Arī slimnīcā galvenajam ārstam jābūt ārstam. Patlaban nereti uz sociālā darbinieka vietu pašvaldībā piesakās cilvēki, kam ir gan attiecīgā izglītība, bet kas vairākus gadus ir darbojušies pilnīgi citā jomā. Bezizejas stāvoklī būtu labāk pieņemt darbā šādu cilvēku nekā, piemēram, zootehniķi, tomēr kvalitatīvu darbu varētu sagaidīt tikai pēc kāda laika nostrādāšanas.
"Nav pieļaujams, ka sociālo dienestu vada cilvēks bez jebkādas izpratnes par sociālo darbu."
Kompetents sociālais darbinieks ir sociālā darba kodols. Tikai kompetents sociālais darbinieks spēs pienācīgi izvērtēt katru sociālo gadījumu, saredzēt pamatproblēmu un rast risinājumu. Atkal varam vilkt paralēles ar ārstiem – slikts ārsts var izdarīt lielāku kaitējumu nekā labumu, labs turpretī var glābt no drošas bojāejas. Turklāt sociālais darbs var būt ļoti dažāds – makro un mikro līmenī, sociālais darbs kopienā. Sociālais darbs ir atšķirīgs pilsētā un lauku rajonos, tas ir atšķirīgs atkarībā no mērķgrupas.
Pilnīgi cits sociālais darbs ir veicams ar ģimenēm ar bērniem nekā, piemēram, slimnīcā vai ar veciem cilvēkiem. Sertificējot sociālos darbinieks, būtu iespējams arī noteikt specializāciju, kas ir vēl viens kvalitātes komponents. Sertifikācijas saturu un formu būtu jāizstrādā Sociālo darbinieku biedrībai, kā arī pati sertifikācija būtu jāuztic šai biedrībai. Tikai paši profesionāļi var izvērtēt sevi, savu darbību un, ja nepieciešams, atteikt savu uzticēšanos kādam cilvēkam "ar diplomu kabatā".
