Kā pašlaik klājas sociālajiem darbiniekiem?
Kopumā šobrīd sociāla darba jomas attīstībā nesaskatu neko iepriecinošu. Krīze aktualizēja jau sen esošas problēmas gan sociālā darbā praksē, gan normatīvos, gan sadarbībā ar dažādām valsts un pašvaldību institūcijām.
No profesionālā viedokļa raugoties, valstī pašlaik ir krīze arī sociālā darba jomā, un ir grūti pateikt, kāda būs tā nākotne. Līdz ar ekonomisko krīzi valstī būtiski izmainījās izpratne par to, kas vispār ir sociālais darbs - priekšstats par to ir fokusējies pamatā uz materiālo palīdzību, lai gan nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem "sociālais darbs" un "sociālā palīdzība". Sociālā palīdzība ir tikai viens no resursiem sociālā darbā, kā arī viena no sociālās drošības sistēmas sastāvdaļām. Diemžēl līdz ar ekonomisko krīzi sociālie darbinieki ir bijuši spiesti pārsvarā kļūt par sociālās palīdzības sniedzējiem, kam ir ļoti mazs sakars ar sociālā darba veikšanu.
Sociālā darbā, līdzīgi kā medicīnā, pastāv dažādas specializācijas. Cits jautājums, kādas ir iespējas tām attīstīties. Lielajās pilsētās un novadu centros sociālo darbinieku pienākumi vismaz daļēji ir nodalīti, toties pagastos pamatā ir viens sociālais darbinieks, kura funkcijās ietilpst viss: organizēt sociālo palīdzību, strādāt ar sociālajiem gadījumiem, zināt, kas notiek ar Almas tanti viņā pagasta nostūrī, motivēt pārmaiņām nupat no cietuma iznākušo, utt.
Nevienā normatīvā, nevienā standartā nav noteikts, ka sociālais darbs lauku kopienā tomēr ir kaut kas īpašs un ka no viena cilvēka nevar prasīt visas sociālā darba specializācijas vienlīdz augstā profesionālā līmenī. Neviens taču neiedomājas ģimenes ārstam prasīt, lai salabo zobus vai izoperē aklo zarnu!
No kā tas atkarīgs, cik sociālo darbinieku ir konkrētajā teritorijā?
Pašvaldībai jāgādā, lai uz 1000 iedzīvotājiem būtu vismaz viens sociālā darba speciālists. Bet šāds noteikums ir ļoti nosacīts. Pirmkārt, sociālā darba speciālists var būt gan sociālais aprūpētājs, gan sociālais rehabilitētājs un sociālās palīdzības organizators. Otrkārt, šis dalījums sociālā darbā ir diezgan komplicēts, jo var būt teritorija, kurā nesen būvētos ciematos dzīvo jaunas, stipras ģimenes un kopumā rajons nav sociāli problemātisks. Šādā situācijā ar vienu sociālo darbinieku uz 1000 iedzīvotājiem ir pietiekami, lai varētu attīstīt agrīnās iejaukšanās un profilaktiskās programmas kopienā un sociālās problēmas varētu prognozēt un risināt laikus.
Cita situācija ir depresīvajos rajonos - apdzīvotās teritorijās ar daudzdzīvokļu mājām, kuru iedzīvotājiem lielākoties darba nav, kur ir vairākas kopmītņu tipa mājas, kurās ļoti sliktos apstākļos dzīvo cilvēki ar dažādām sociālām, veselības un psiholoģiskām problēmām. Šādās kopienās bieži visi ir blakus: jaunieši narkomāni, alkoholiķi, noziedznieki un kaut kur visam pa vidu aug bērni. Sociālajam darbiniekam ir jāstrādā gan ar sekām, gan cēloņiem, gan arī lai bērni neturpinātu vecāku ceļu. Ir atšķirība – būt sociālajam darbiniekam pirmajā vai otrajā teritorijā, vai ne? Tādēļ sociālo darbinieku skaitu nevajadzētu aprēķināt tik vienkārši. Jābūt arī citiem kritērijiem.
"Arī sociālie darbinieki sākuši meklēt darbu ārzemēs, un mūsējos tur ar prieku pieņem."
Manuprāt, sociālais darbinieks viens pats pagastā strādāt nedrīkstētu. Ir jābūt vismaz diviem -gan drošības apsvērumu, gan darba kvalitātes, gan darba funkciju dalīšanas dēļ.
Viss atkarīgs no tā, kā sociālo darbinieku skaita jautājumu risina katra konkrētā pašvaldība un kā šīs pašvaldības līderi izprot sociālā darba jomu. Vissliktāk sociālajam dienestam klājas tur, kur dienestu uztver tikai kā naudas tērētāju vai materiālās palīdzības sniedzēju. Pašvaldības, kuras domā, ka šodien ieekonomēs uz sociālā darba rēķina, skatās ļoti tuvredzīgi, jo sociālās problēmas, līdzīgi kā slimības, pašas no sevis nepazūd un bieži kļūst hroniskas. Ja jums vēlēšanu priekšvakarā kāds sludina, ka atrisinās kādas sociālās problēmas, neticiet viņam – šis cilvēks nezina, kas ir sociālais darbs!
Saeimā ir izskanējis, ka par sociālajiem darbiniekiem strādā zootehniķi un pašvaldību vadībai pietuvināti cilvēki...
Es ceru, ka šādas situācijas kļūst aizvien mazāk, jo tās liecina, ka konkrētā pašvaldība neievēro likumu. Runājot par sociālo darbu un sociālajiem darbiniekiem Latvijā, reizēm rodas sajūta, ka dzīvojam nevis vienā, bet dažādās valstīs vienlaikus. Sociālo darbinieku izglītības līmeņi un profesionalitāte ir tik atšķirīga! Diemžēl jāatzīst, ka ir gadījumi, kad klienti saskaras ar neprofesionālu rīcību – pamācībām, uzbrukumu, audzināšanu, nosodījumu. Tas, protams, met ēnu uz profesiju kopumā.
Pārāk vēlu tika izlemts, ka sociālajam darbiniekiem atbilstoša izglītība ir obligāta prasība un pārāk ilgu laiku tika nolikts pārejas periods. Šādu lēmumu pieņēma tad, kad jau gadiem sociālajos dienestos strādāja vienkārši "labas tantes". Bet sociālā darbinieka profesija, sociālais darbs – tas nav tikai "labs cilvēks". Tā ir profesija, kurai tāpat kā citām profesijām vajadzīga atbilstoša izglītība, izpratne, prakse un turpmāka izglītība arī pēc diploma saņemšanas.
Daudziem šķiet, ka sociālais darbs ir apgūt normatīvos aktus par sociālās palīdzības sniegšanu un ielāgot, kas rakstīts pašvaldības saistošajos noteikumos, lai spētu likumīgi piešķirt vai atteikt trūcīgā statusu, kā arī prast ieteikt cilvēkam, kur viņam iet un ko darīt. Nē! Tas nav sociālais darbs! Tā labākajā gadījumā ir sociālās palīdzības sniegšana.
Vai kopumā darbinieku sociālajos dienestos pietiek?
Kopumā Latvijā situācija ir atšķirīga, bet daudzviet asāk kā jebkad sociālie dienesti izjūt darbinieku trūkumu. Diemžēl Latvijā vēl nav saprasts un pieņemts, ka sociālais darbinieks modernā sabiedrībā ir tikpat nepieciešams kā ārsts, policists un pedagogs. Valsts stratēģiskie plāni ir tik optimistiski, ka tur nepietiek vietas nopietnai sociālo problēmu dinamikas izpētei, tādēļ netiek plānots, cik sociālo darbinieku valstī vajadzēs pēc pieciem un desmit gadiem.
Turklāt samazinās budžeta vietu skaits sociālā darba studijām. Jau tā sociālā darba studijas izvēlas maz jauniešu, un ja viņiem par studijām vēl jāmaksā! Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, piemēram, ir 10 vietas par valsts budžeta finansējumu un 25 par personīgo finansējumu, studiju maksa - 625 lati semestrī. Pie šāda budžeta vietu dalījuma sociālā darba programma vienkārši izzudīs. Kurš būs gatavs maksāt tādu naudu, lai apgūtu profesiju, kam Latvijā nav augsts prestižs, kuras perspektīvas un attīstība sabiedrībai nav skaidra, kā arī ar nākotnē saņemto algu būs grūtības nomaksāt mācību kredītu? Tomēr priecājos, ka ir cilvēki, kuri ir sociāli orientēti un, iedvesmojoties no sociālā darba idejām, nāk un studē.
Jau tagad ar "smagajiem klientiem" daudzviet strādā studenti. Manuprāt, tas nav labi attiecībā uz darba kvalitāti, turklāt, jauniešiem pārāk strauji ienākot sociālā darba profesijā, draud izdegšana. Bet kur ņemt pieredzējušus, kvalificētus speciālistus? Arī sociālie darbinieki sākuši meklēt darbu ārzemēs, un mūsējos tur ar prieku pieņem. Jau tagad saredzam nākamās problēmas. Jauniešiem, kas nāk strādāt sociālā darbā, ir sliktas krievu valodas zināšanas. Bet daudzu sociālo dienestu, pansionātu vai nevalstisko organizāciju klienti bieži vien runā krieviski. Ar klientu par problēmām un risinājumiem jāsarunājas viņa dzimtajā valodā, citādi saruna neizdosies.
Ja runā par praksi, pēc kā cilvēki nāk pie sociālajiem darbiniekiem – pēc naudas vai risinājuma?
Ejot pie jebkura speciālista, cilvēkam ir kādas gaidas. Ejot pie sociālā darbinieka, diemžēl lielākā mērā šīs gaidas patiešām ir saistītas tikai ar materiālo palīdzību. Dažkārt cilvēki pat ir neizpratnē, kādēļ ārsts vai skolotājs iesaka doties pie sociālā darbinieka. Savukārt situācijās, ja ģimenē notiek kāda krīze, tad uzdod jautājumu – kur bija sociālais darbinieks, kādēļ viņš to nepamanīja? Tas norāda, ka attiecībā uz sociālo darbu ir arī kādas citas pavisam neskaidras gaidas – lai sociālais darbinieks risinātu sarežģītās un smagās dzīves situācijas, ar kurām neviens cits speciālists nestrādā.
Lielā mērā cilvēku gaidas attiecībā uz sociālo darbu nosaka konkrētās pašvaldības izpratne par šo jautājumu, kā tā informē iedzīvotājus un ar ko konkrētā teritorijā nodarbojas sociālais darbinieks. Tur, kur komunikācija ar iedzīvotājiem ir izveidojusies veiksmīga, cilvēki zina, ko prasīt no sociālā darbinieka un sagaida risinājumus ne tikai materiālas palīdzības veidā. Patiesībā arī ilgstošu naudas problēmu cēloņi meklējami nevis vienkārši naudas trūkumā, bet gan, iespējams, prasmēs un izglītībā, arī iemācītā bezpalīdzībā, neprasmē nopelnīt naudu, sociālā izolācijā. Katrs gadījums ir individuāls.
"Mums vajadzīgs jauns likums - Sociālā darba likums. "
Jau vairākkārt pasaulē pierādīts, ka materiālā palīdzība nevar būt vienīgais atbalsta veids. Materiālajai palīdzībai nozīme ir tad, kad cilvēkam patiešām ir krīzes situācija: ja cilvēks nav nedēļu ēdis, viņš nevarēs izdomāt, kā sakārtot dzīvi kopumā. Tādēļ vajadzīga pārtika, apģērbs – drošības spilvens jeb amortizators, kas ļautu cilvēkam stabilizēties un sākt meklēt risinājumus. Tādā ziņā man ir klasiska sociālā darbinieka domāšana – es nemetu naudu ubagiem. Labāk pieiešu, paprasīšu cilvēkam, vai un kāda palīdzība ir vajadzīga, kā arī vai viņš pats ir gatavs kaut ko izdarīt savā labā. Protams, ubags jau nesēž ar šiltīti: "Palīdziet atrast darbu!"
Šobrīd sabiedrībā bieži parādās tāda virspusēja neapmierinātība par to, cik daudz cilvēki saņem pabalstos.
Vienkāršākais risinājums noteikti būtu samazināt, noņemt, nogriezt… Vienkārši "nogriežot" pabalstu, cilvēkam nemainīsies attieksme pret strādāšanu, neradīsies motivācija un jaunas prasmes. Būtu padziļināti jāizanalizē vismaz pārdesmit šādi gadījumi un jāizsecina, kas tās ir par iedzīvotāju grupām un ko darīt.
Kā paredzējām, šobrīd sociālajā darbā ir klientu pieaugums un klientu grupu izmaiņas kā sekas 2009. gada krīzei. Būtiski pasliktinās cilvēku veselība. To varam secināt, kaut vai analizējot datus, kā palielinās piešķirtās aprūpes līmeņi – šādi pakalpojumi vajadzīgi arvien vairāk cilvēkiem ar ļoti smagiem veselības traucējumiem. Palielinās klientu skaits ar psihiskās veselības traucējumiem. Ir smagas, konfliktējošas vecāku šķiršanās, un īpaši sarežģītas tās ir tad, ja viens vecāks dzīvo Latvijā, otrs strādā citā valstī un viņi nespēj vienoties, pie kura paliks bērns. Ir smagi vardarbības gadījumi ģimenē un ārpus ģimenes, un ne tikai pret bērniem. Palielinājies vecāku alkoholisms, aktualizējas bērnu uzvedības traucējumi, dažādas novirzes.
Krīzēs parasti ir divas reakcijas – bēgt vai cīnīties. Sociālie darbinieki, iespējams, visvairāk strādā ar cilvēkiem, kam ir grūtības cīnīties par sevi, kam trūkst spēju, motivācijas, prasmju vai ir grūtības saskatīt savus resursus un dzīves ceļu kopumā.
Dažādos sociālajos forumos cilvēki sūdzas par grūtībām: nav ko ēst ne pašiem, ne bērniem. Kad viņiem piedāvā risinājumus un dod padomus, prasītāji apvainojas un nikni atbild: "Jūs to vien protat, kā kritizēt un pamācīt, bet man vajag palīdzību!"
Pirmkārt, katra situācija jāvērtē individuāli. Forumi ir sava veida boksa ringi, kur cilvēki var izpaust savas negatīvās emocijas. Sociālajam darbiniekam jāizvērtē katra situācija un attiecīgi jārīkojas. Padomu došana un audzināšana sociālā darba profesionālajā attīstībā ir sen noiets etaps. Tas nav sociālā darba uzdevums – strostēt, audzināt vai pamācīt. Bet arī sociālā darbinieka uzdevums nav apmierināt visas klientu vēlmes. Mums nav brīnumnūjiņas! Sociālais darbinieks izmanto tādas metodes un paņēmienus, lai klients pats izvēlētos savu rīcību un pats izsecinātu, kas viņam jādara. Tieši tādēļ jāmudina cilvēki doties pie speciālistiem laikus.
Jārunā arī par klientu motivāciju. Kad cilvēks dodas pie psihoterapeita vai psihologa, viņam ir motivācija kaut ko pārrunāt, mainīt. Viņš maksā naudu un aktīvi iesaistās savas situācijas risināšanā. Sociālā darbā ir pilnīgi cita aina – te ir jāsadarbojas ar klientu, kurš lielākoties nevēlas mainīties, kaut arī tā, kā līdz šim dzīvojis, arī vairs nespēj un risinājumu saskata naudas pabalstā. Pašlaik lielākoties jāstrādā ar nemotivētiem klientiem un šo klientu skaits ir palielinājies. Šāds darbs prasa ļoti daudz laika, resursus un augstu kvalifikāciju. Dažkārt jautā – nu, ko tie sociālie darbinieki dara, nekas jau nenotiek! Tur jau tā lieta – dažkārt ir jāiegulda milzīgs darbs un laiks, lai situācija ģimenē nepasliktinātos. Šādās situācijās pragmatiski pierādīt sociālā darba lomu ir ļoti grūti.
Ik pa laikam medijos dzirdami pārmetumi sociālajiem darbiniekiem.
Mediji atspoguļo sabiedrības kopējās noskaņas: neizpratni, nezināšanu un vienpusīgo skatu uz sociālo darbu, kā arī meklē grēkāzi. Ir mediji, kas laiku pa laikam burtiski tiražē stāstus par sliktajiem sociālajiem darbiniekiem, stāstot, ko sociālie darbinieki nav redzējuši, kam nav palīdzējuši. Parasti tiek uzdots vispārinošs jautājums: kur skatās sociālie darbinieki?
Te nu jāsaka: nevienā valstī, nekur pasaulē vēl nav tādas profesijas, kas spētu novērst vardarbību, nāvi un atkarības. Arī sociālie darbinieki nav izlūki, tāpēc, ja sociālais darbinieks stāsta, ka viņš par šo situāciju nezināja, tad vajadzētu viņam uzticēties. Bieži cilvēki ilgstoši slēpj dažādas problēmas un īpaši no speciālistiem, ja viņi vēl nav gatavi problēmas risināt. Turklāt – kas ir devis sociālajiem darbiniekiem Latvijā resursus, lai viņi spētu preventīvi apsekot un izzināt maksimāli plašu iedzīvotāju loku? Piemēram, vairākās Zviedrijas pašvaldībās tiešām ir atsevišķs sociālais darbinieks, kurš uztur saikni ar skolu, bērnudārzu, iedzīvotajiem. Tagad atcerēsimies, kāda ir situācija ar sociālo darbinieku noslogojumu, īpaši pagastos.
"Vissliktāk sociālajam dienestam klājas tur, kur to uztver tikai kā naudas tērētāju vai materiālās palīdzības sniedzēju."
Sociālā darba efektivitāti vislabāk var redzēt tur, kur nekas nenotiek. Ja ir panākts, ka konkrētajā teritorijā saistībā ar sociālo jomu nenotiek nekas ekstremāls – ja nav ilgstošas vardarbības vai alkohola atkarības gadījumu, ja nav sociālo skandālu un badā atrastu bērnu. Materiālās lietas aprēķināt ir vienkārši – saskaitām, cik izsniegs pabalstos, cik samaksāts par pakalpojumiem. Izmērīt sociālā darbinieka padarīto, kas nav novērtējams naudas izteiksmē, ir ļoti grūti. Turklāt sociālo problēmu risināšana prasa laiku, un rezultātu var redzēt tikai ilgtermiņā. Tas lielā mērā attur no līdzekļu ieguldīšanas jau tagad.
Vai patiesībā sociālie darbinieki nebūtu jāapbrīno par to, ko viņi dara?
Nav jāapbrīno. Te spilgti parādās vēl viena problēma – sociālā darba idealizācija un devalvācija. Uz sociālo darbu visbiežāk skatās divējādi – vai nu ar apbrīnu, vai ar kritiku, neizpratni. Bieži vien cilvēkiem ir idealizēts priekšstats par sociālo darbinieku: viņš nekad neatteiks, vienmēr palīdzēs un, ja vajag, glābs, un tā viņš rīkosies arī ārpus darba. Patiesībā sociālais darbinieks ir tāds pats cilvēks kā visi, un tā ir parasta, normāla profesija ar savu attīstību, teorijām, metodēm. Arī sociālā darbā ir labāki un sliktāki speciālisti. Sociālā darba metodes ne vienmēr sākotnēji var likties maigas un patīkamas, īpaši nemotivētiem klientiem.
Sākotnējā idealizēšana pārsvarā noved pie devalvēšanas. Sabiedrība gaida, ka sociālie darbinieki visur būs klāt, visu redzēs un izglābs. Ja tā nenotiek, sāk šķist, ka viņi neko nedara un nekam neder. Un tā jau ir profesijas devalvēšana. Jāsaprot, ka sociālais darbinieks nav glābējs, bet palīgs un speciālists sociālo problēmu risināšanā. Sociālais darbs ir palīdzoša, sabiedriska profesija, un ir laiks sākt ieklausīties arī profesionālu sociālo darbinieku viedokļos par sabiedrības procesiem, sociālajām problēmām un to risināšanu.
Tad kāpēc mēs nedzirdam labos stāstus par sociālajiem darbiniekiem?
Ir daudzi faktori, kādēļ labās prakses piemēri neiziet tautā. Kuru, izņemot sociālos darbiniekus, tas interesē? Šādi stāsti ir, un ir daudzi, bet tos medijos neatspoguļo. Pie tam sociālie darbinieki ievēro konfidencialitāti un daudz nestāsta par saviem klientiem. Arī cilvēki, kas sadarbojušies ar sociālo darbinieku ne tajos skaistākajos dzīves brīžos, labāk aizmirst šos periodus. Galvenais, ka mēs paši zinām šos stāstus - ir daudzi cilvēki, kas pēc kāda laika ienāk un pastāsta, kā klājas, atnes puķi un pasaka paldies. Tas ir lieliski, kad redzi, ka cilvēks turpina pats risināt savas problēmas, ir pārvarējis krīzes situācijas un iekšējo negribēšanu mainīties.
Jūs esat teikusi, ka tieši sociālie darbinieki ekonomiskās krīzes laikā valsti pasargāja no plašiem iedzīvotāju nemieriem.
Joprojām uzskatu, ka tas patiešām lielā mērā ir sociālo darbinieku un protams, daudzu sabiedrisko organizāciju un sabiedriski aktīvu cilvēku nopelns. Sociālā darba profesijas misija ir arī būt amortizatoram starp valsti un cilvēku. Sociālie darbinieki ir speciālisti krīžu un problēmu jautājumos. Viņi laikus precīzi reaģēja, sniedzot vajadzīgo atbalstu. Ekonomiskās krīzes laikā strauji paplašinājās cilvēku loks, kam vajadzīgs sociālā darbinieka atbalsts. Tieši profesionālās prasmes sarunāties ar šiem cilvēkiem, nomierināt viņus, palīdzēt atrast risinājumu pasargāja no sociālās spriedzes izlaušanās kādos destruktīvos veidos.
Jau pirms krīzes sociālā darba praksē bija novērojamas izmaiņas, un mēs skaidri redzējām, kas notiek ar izmaiņām klientu problemātikā. Sociālo darbinieku priekšlikumi bija laikus ieguldīt līdzekļus ne tik daudz materiālā palīdzībā, bet kopienas aktivizēšanā un dažādos ilgtermiņa pasākumos.
"Ja pašvaldībai ir jānodrošina kādas jaunas funkcijas un nav skaidrs, kam to darīt, tad visbiežāk risinājums ir – lai dara sociālais darbinieks!"
Katra krīze ir stimuls attīstībai: rīcībai, politiskiem lēmumiem, sociālo problēmu risināšanai pēc būtības. Pateicoties krīzei, sociālā darba jomā tapa spilgti redzamas sociālā darba vājās vietas – neskaidrība un nespēja noturēt profesionālās robežas, nevienprātība pašu sociālo darbinieku vidū, normatīva aizsega trūkums, lielās noslogotības dēļ grūtības aktīvāk iesaistīties savu profesionālo tiesību ietekmēšanā. Iespējams, sociālā darbā attīstībai krīze bija par vāju. Politiskā līmenī pašlaik, protams, varētu arī teikt: ja jau sociālie darbinieki tika galā šādos apstākļos, tad kāpēc kaut kas jāuzlabo vai jāmaina?
Tā tiešām var izskatīties: būsiet pierādījuši savu augsto profesionalitāti, ieguvuši pieredzi...
Vai ļoti augstas intensitātes apstākļos ir iespējas parādīt profesionalitāti un kvalitatīvi strādāt? Drīzāk bieži vien tiek pieļautas tādas kļūdas, kuru normālos apstākļos nebūtu. Pieredzi, protams, esam ieguvuši.
Sociālo dienestu darbību ietekmēja arī reģionālā reforma - paralēli darbam ar aizvien pieaugošo klientu skaitu notika reformas dienestos. Diemžēl sociālais darbinieks arvien vairāk sāk līdzināties ierēdnim. Esam kā svārsts starp valsts un pašvaldību likumiem un noteikumiem un klientiem. Esam stingri nosvērušies uz valsts un pašvaldību vajadzību pildīšanu un mazāk iedzīvotāju vajadzībām. Mēs Sociālo darbinieku biedrībā cenšamies šo profesionālo svārstu nedaudz atbīdīt atpakaļ pie iedzīvotāja un pie sociālā darba kanoniem.
Arī krīzes laikā esam pieredzējuši ļoti daudz izmaiņu, kas pieņemtas, nerēķinoties ar sociālo darbinieku viedokli. Šādi lēmumi tiek pieņemti gan pašvaldību, gan valsts līmenī. Ir pašvaldības, kurās sociālajiem darbiniekiem nemitīgi tiek uzlikti jauni un jauni pienākumi. Ja pašvaldībai ir jānodrošina kādas jaunas funkcijas un nav skaidrs, kam to darīt, tad visbiežāk risinājums ir – lai dara sociālais darbinieks, kurš gan cits! Jāiznēsā pārtikas pakas, jākontrolē, vai klienti novāc ražu dārziņos, jāizdala humānā palīdzību, utt. Patiesībā tā nedrīkstētu būt. Palielinoties darba apjomam vai uzrodoties jauniem pienākumiem, pašvaldībai būtu jāpiesaista papildu resursi, nevis viss jaunais jāuzliek par pienākumu sociālajam darbiniekam.
Līdzīgi notiek arī valsts līmenī. Šādu piemēru pēdējā gada laikā ir īpaši daudz, kas liecina par absurdu tendenci valstī – jebkuras nozares speciālisti bez īpašām diskusijām (pieļauju, ka kādas formālas diskusijas ir bijušas, mēs tur neesam tikuši aicināti vai informēti) var uzlikt sociālajam darbiniekam bez papildu atalgojuma vai resursiem veikt kādas blakus funkcijas. Tad rodas situācija, kad sociālais darbinieks liek pie malas savus darbus un plānus, atvēl daudz mazāk laika riska ģimenēm vai vientuļiem cilvēkiem un iet pa mājām salīdzināt skolēnu sarakstus vai dala humāno palīdzību.
Kāds ir risinājums?
Mums vajadzīgs jauns likums - Sociālā darba likums, kas noteiktu sociālo darbinieku profesionālās robežas un radītu skaidrību, kas ietilpst un kas ne sociālā darbinieka kompetencē. Likuma tapšana būtu ilgs un smags darbs, bet priecājamies, ka par šāda likuma nepieciešamību vismaz ir sākts runāt.
Ja vēlamies augt un attīstīties demokrātiskā valstī, mums gribot negribot būs jārisina sociālās problēmas. Tas nozīmē ieguldīt līdzekļus arī sociālā darba nozarē. Jo agrāk tās sāk risināt, jo mazāk līdzekļu jāiegulda ilgtermiņā. Sociālais darbinieks ir speciālists sociālo problēmu risināšanā un šajos jautājumos ir jāieklausās tieši viņu viedoklī. Tas nozīmē, ka valstij ir jāsāk pieņemt sociālā darba profesija kā viena no mūsdienu sabiedrības sastāvdaļām un maksimāli jāizmanto tās milzīgais potenciāls. Iespējams, būtiski jāmaina sociālā darba profesijas statuss. Cerams, ka Labklājības ministrijas nupat uzsāktais darbs pie sociālā darba attīstības virzienu izstrādes būs piesātināts ar patiesu vēlmi attīstīt labāko, ko valstij var sniegt šī profesija.
