Pabalsts nepienākas. Kā vēl var palīdzēt sociālais dienests?

Iedzīvotājiem, kuri pēc palīdzības dodas uz savas pašvaldības sociālo dienestu, jāņem vērā, ka sociālā dienesta funkcijas neaprobežojas tikai ar pabalstu sadali jeb sociālo palīdzību. Pabalstu piešķir, pamatojoties uz palīdzības prasītāja materiālo resursu – ienākumu un īpašuma – novērtējumu, individuāli paredzot arī katra klienta līdzdarbību.

Sociālo dienestu pienākums ir nodrošināt iedzīvotājiem viņu pašvaldības teritorijā arī sociālos pakalpojumus un veikt sociālo darbu. To nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.

Ar sociālo darbu saprot sociālā dienesta speciālistu profesionālu darbību, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus.

Sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu. Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai. Un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Kādus sociālos pakalpojumus nodrošina valsts un kādus – pašvaldība

Sociālie pakalpojumi iedalās divās kategorijās – tie, kurus nodrošina valsts, un tie, kuri jānodrošina pašvaldībai. Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vadītāja Egita Dorožkina informē, ka valsts līdzfinansē pašvaldību  alternatīvo sociālās rehabilitācijas pakalpojumu - grupu māju (dzīvokļu) un dienas centru izveidi un uzturēšanu, kā arī atbalstu mājokļa  pielāgošanai  cilvēkiem ar invaliditāti. Valsts nodrošina Invaliditātes likumā noteiktos sociālos pakalpojumus, un tās pārziņā ir arī profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi un profesionālās piemērotības noteikšana cilvēkiem darbspējas  vecumā, ja viņiem ir smaga vai mēreni izteikta invaliditāte vai arī  prognozējama invaliditāte. Tas noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9.¹ pantā un 13.pantā, un šo informāciju var uzzināt arī pašvaldības sociālajā dienestā.

Savukārt  pašvaldībām  saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9.panta  pirmo daļu  ir pienākums nodrošināt ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu  saņemšanas iespējas pensijas vecuma cilvēkiem un invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem. Tāpat pašvaldības, izvērtējot iedzīvotāju vajadzības, savā teritorijā piedāvā citu nepieciešamo palīdzību, piemēram, aprūpi mājās, nakts patversmi, zupas virtuvi un citus pakalpojumus. Šie pakalpojumi  pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

Tālāk rakstā skaidrosim, kādu atbalstu vēl var saņemt iedzīvotāji sociālajā dienestā, ja, piemēram, aprūpe mājās, nakts patversmes pakalpojums, specializētā transporta pakalpojums, sociālā rehabilitācija vai kāds cits pakalpojums nav aktuāls, pabalsts nepienākas, bet pašiem trūkst padoma, kā savu situāciju uzlabot.

 

Pašvaldību sociālo dienestu piedāvājumi var atšķirties

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, kādi sociālie pakalpojumi iedzīvotājiem ir jānodrošina noteikti. Pārējo pakalpojumu daudzveidība un apjoms lielā mērā ir atkarīgs no katras pašvaldības iespējām. Savukārt sociālo darbu ar klientiem veic visi sociālie dienesti, un tā ir nozīmīga šo dienestu funkcija.

Rīgas domes Labklājības departamenta iedzīvotāju informēšanas sektora vadītāja Lita Brice norāda, ka sociālais darbinieks klientu vienmēr informē par atbalsta un pakalpojumu saņemšanas iespējām. Rīgā ļoti daudzi sniegtie sociālie pakalpojumi ir iekļauti līdzdarbības pienākumos, taču, kā atzīmē speciāliste, ne vienmēr klienti tos vēlas izmantot.

L.Brice atzīst, ka katrs klients un katrs gadījums ir individuāls un sociālais darbinieks izvērtē, ko tieši piedāvāt - informē par siltā ēdiena izsniegšanas vietām, lai klients ietaupītu naudu; nepieciešamības gadījumā nosūta pie psihologa; iesaka iesaistīties atbalsta grupās; piedāvā bezmaksas jurista konsultācijas.

"Daudzviet sociālais darbinieks ir vienīgais, kurš palīdz meklēt risinājumu krīzes situācijā."

L.Brice uzsver, ka jebkurā gadījumā bez pamatvajadzību nodrošinājuma cilvēks nepaliek. Viņa stāsta, ka ir tādi gadījumi, kad ģimene, kamēr atrisina situāciju, dzīvo krīzes centrā. Speciāliste norāda, ka galvaspilsētā ir arī pietiekami daudz nevalstisko organizāciju, kas veido dažādas atbalsta grupas, nodrošina bērna pieskatīšanu, izsniedz apģērbu vai piedāvā citus palīdzības veidus.  

Sociālo un psiholoģisko atbalstu Rīgā var saņemt dienas centros un dienas aprūpes centros, kas atrodas katrā Rīgas priekšpilsētas un rajona teritorijā. Centri piedāvā brīvā laika saturīgu pavadīšanu, sociālo prasmju un iemaņu attīstošas nodarbības, interešu nodarbības, atbalsta grupas, pašpalīdzības grupas, izglītojošus pasākumus, atkarības profilakses nodarbības, kā arī sociālā darbinieka, psihologa, sociālā pedagoga un citu speciālistu konsultācijas. Bērniem sniedz palīdzību skolas mājas darbu sagatavošanā, organizē kultūras, sporta pasākumus un ekskursijas, tematiskās tikšanās ar vieslektoriem un māksliniekiem. Ir iespēja iesaistīties rokdarbu, mākslas un citās radošās darbnīcās, nodarboties ar kustību terapiju vai vingrošanu.

Balvu novada Sociālās pārvaldes vadītāja Anita Petrova uzsver, ka arī tālu aiz Rīgas robežām sociālie dienesti strādā, lai pašvaldības iedzīvotājiem nodrošinātu visu sociālā darba un sociālo pakalpojumu spektru. A.Petrova atzīst, ka līdz ar novadu veidošanos darba kļuvis krietni vairāk un ir skaidrs, ka labākā situācijā ir pilsētas iedzīvotāji, kuriem sociālie pakalpojumi ir vistuvāk.

Sociālās pārvaldes vadītāja norāda, ka neviens klients, kas vērsies sociālajā dienestā, noraidīts netiek. Ja, aprēķinot tā ienākumus, klientam nepienākas pabalsts, bet viņš nav spējīgs tikt galā ar situāciju un atrisināt samilzušās sociālās problēmas, persona tiek novirzīta uz Atbalsta un rehabilitācijas nodaļu un ar tās piekrišanu tiek sākts sociālais darbs ar konkrēto gadījumu. Tās var būt nesaskaņas ģimenē, neprasme saprātīgi plānot pieejamās finanses, zems sociālo prasmju līmenis, mācīšanās grūtības bērniem, konflikti skolā, kā arī vecāku un bērnu attiecību disfunkcija. Ar klientiem strādā sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, sociālais pedagogs un psihologs.

A.Petrova uzsver, ka pie šiem speciālistiem pēc palīdzības un atbalsta var vērsties ikviena pašvaldības teritorijā dzīvojoša ģimene vai persona neatkarīgi no tās statusa un šīs konsultācijas ir pieejamas bez maksas.

Sociālās pārvaldes vadītāja atzīst, ka grūtāk ir attālo pagastu sociālajiem darbiniekiem, jo tie ir noslogoti ar sociālās palīdzības sniegšanu, strādā ar visām mērķa grupām, neatliek laika sociālo gadījumu vadīšanai, iedzīvotājiem nav pieejami psihologa un logopēda pakalpojumi. Šādā situācijā daudzviet sociālais darbinieks ir vienīgais, kas palīdz meklēt risinājumu krīzes situācijā un piesaistīt novadā pieejamos resursus.

Kāda ir sociālā darbinieka loma

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 6.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības no sociālā darba speciālista bez maksas saņemt konsultāciju par sociālo problēmu risināšanu.

Lai arī attieksme pret sociālā darba speciālistiem nereti ir skeptiska, der atcerēties, ka tie ir profesionāļi ar augstāko izglītību savā jomā. Viņi ir apmācīti un spēj paraudzīties uz jebkuru sarežģītu klienta situāciju no malas.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 45.pantā ir noteikti sociālā darbinieka profesionālie uzdevumi. Tie vērsti uz to, lai panāktu un veicinātu indivīda sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā, spēju sev palīdzēt pašam. Sociālais darbinieks pēc apstākļu izvērtēšanas sniedz atbalstu sociālo problēmu risināšanā, palīdz attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas.

Sociālā darbinieka uzdevums ir atbalstīt klienta attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot. Veicot šos uzdevumus, jāievēro sociālo darbinieku ētikas kodekss, kas ietver konfidencialitāti. Tas nozīmē, ka informācija, kas uzticēta sociālajam darbiniekam, netiek izpausta trešajai personai.

Sociālais darbinieks ir sagatavots tam, lai situācijā, kas klientam šķiet bezcerīga, atrastu cilvēka paša resursus, kā arī noderīgas alternatīvas sociālo pakalpojumu piedāvājumā.

A.Petrova uzsver: svarīgākais, lai cilvēks pats ir gatavs atzīt un aktīvi līdzdarboties. Parasti sociālā darbinieka sarunā ar klientu atklājas virkne problēmu, kas, viena otru papildinot, šķietami bezcerīgo situāciju ir radījusi. Kad problēmas apzinātas, tālākais atkarīgs no cilvēka izvēles situāciju mainīt.

Informācija ir viegli pieejama

Rīgas domes Labklājības departamenta speciāliste L.Brice stāsta: ir novērots - sarežģītā situācijā cilvēkiem vienmēr ir viegli pateikt - es nezinu, kur meklēt palīdzību. Taču speciāliste uzskata, ka jautājums bieži ir par to, vai cilvēks grib kaut ko mainīt, vai viņš vispār vēlas zināt, ko varētu darīt, lai nenīktu mājās četrās sienās. L.Brice atkārtoti uzsver, ka Rīgas Sociālā dienesta darbinieki informē gan par dienas centriem, kur var darboties no rīta līdz vakaram, gan par atkarību profilakses speciālistiem, kuru pakalpojumi  ir bez maksas, gan citām atbalsta iespējām. Rīgā informāciju var iegūt ne tikai sociālajos dienestos, bet arī zvanot uz bezmaksas informatīvo tālruni 80005055 vai mājaslapā www.ld.riga.lv.

"Svarīgākais, lai cilvēks pats ir gatavs atzīt un aktīvi līdzdarboties problēmas risināšanā."

Balvu novada Sociālās pārvaldes vadītāja A.Petrova atzīst: visi pašvaldību sociālie dienesti, kas apmeklēti pieredzes apmaiņā, ar iedzīvotāju informēšanu nodarbojas pietiekami. A.Petrova norāda, ka, piemēram, Balvu novadā par visiem pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem ir izveidoti un iedzīvotājiem brīvi pieejami deviņi bukleti, svarīgākās lietas tiek publicētas mājaslapā un novada bezmaksas laikrakstā. Sociālie darbinieki regulāri izbrauc uz pagastiem, lai informētu par iespējām, ko piedāvā sociālais dienests novada centrā.

Bet L.Brice uzsver: interneta kā informācijas avota nesasniedzamība vairs nevar būt attaisnojums, jo tas publiski ir pieejams teju visās pašvaldības iestādēs un bibliotēkās.

Vairāk pakalpojumu un darba iespēju

LM speciāliste E.Dorožkina uzskata, ka valsts līmenī svarīgi ir pilnveidot sociālos pakalpojumus un uzlabot to kvalitāti. Kā būtiskākos uzdevumus viņa min atbalstu pašvaldībām institūcijām alternatīvu pakalpojumu attīstīšanai, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās sniegto pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanu, sociālo pakalpojumu apjoma palielināšanu, tehnisko palīglīdzekļu savlaicīgu nodrošināšanu, palielinot to veidus un apjomu, profesionālās rehabilitācijas programmu klāsta palielināšanu un jaunu mācību metožu attīstīšanu cilvēkiem ar invaliditāti, lai nodrošinātu iespējas apgūt darba tirgū pieprasītas profesijas. Jāievieš arī profesionālās piemērotības noteikšanas sistēmas, lai atbilstoši katra cilvēka ar invaliditāti funkcionālo traucējumu veidam un smaguma pakāpei izvērtētu atbilstību izvēlētajai profesijai.

E.Dorožkina atzīmē nepieciešamību attīstīt pakalpojumus gados vecākiem cilvēkiem.

Rīgas domes labklājības departamenta speciāliste L.Brice norāda, ka Rīgas pilsētā ir svarīgi strādāt pie dienas centru veidošanas cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un dienas centru izveides bērniem, nakts patversmes un patversmes mobilās brigādes pakalpojuma paplašināšanas, slimnīcu sociālā darba pakalpojuma attīstīšanas un sociālpsiholoģiskā atbalsta pakalpojumu pilnveidošanas ģimenēm ar bērniem.

Savukārt Balvu novada Sociālās pārvaldes vadītāja A.Petrova uzsver, ka neatkarīgi no sociālā darba un sociālo pakalpojumu pilnveidošanas vissvarīgāk gan valsts, gan pašvaldību līmenī tomēr būtu risināt nodarbinātības jautājumu. Viņa uzskata, ka cilvēks, kas nonācis grūtībās un kam ienākumi tikai nedaudz pārsniedz iespēju saņemt pabalstus, vienmēr vēlēsies, lai šī "latiņa" tiek pacelta. Bet arī tad noteikti būs nākamais ar mazliet lielākiem ienākumiem un vēlēsies to pašu. Tieši tādēļ ir svarīgi apzināties, kā atrisināt problēmu no tādas "starta pozīcijas", kāda tā ir.

Vērtējot un analizējot sociālā dienesta klientus, A.Petrova atzīst: "Jo mazāk cilvēki strādā, jo kūtrāki un bezspēcīgāki kļūst un izslavētais darba tikums aiziet nebūtībā. Tā ir vissmagākā sociālā problēma. Sociālajiem pabalstiem, lielai daļai pakalpojumu un sociālpsiholoģiskajam atbalstam vajadzētu būt vien īslaicīgam risinājumam, kas palīdz iziet no grūtībām."

Lai cik sarežģīta, bezcerīga vai absurda šķiet situācija, kurā cilvēks nokļuvis, der atcerēties par atbalstu, ko saviem iedzīvotājiem nodrošina pašvaldība. Sociālie dienesti ir izveidoti tādēļ, lai palīdzētu pārvarēt krīzes situācijas un uzlabot dzīves kvalitāti, cik katrā konkrētajā gadījumā tas ir iespējams un kādā mērā tam ir gatavi paši sociālā dienesta apmeklētāji. Tādējādi galvenā atziņa ir – pašam šķietamas bezizejas situācijā nepieņemt kategorisku lēmumu, bet izmantot likumā garantētās tiesības - vērsties pašvaldības sociālajā dienestā.