Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Likumā ir noteikta norma, ka uz katriem 1000 iedzīvotājiem katrā pašvaldībā ir jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Vēsture
Profesionālās sociālā darba izglītības attīstības pamatlicēja Latvijā ir Lidija Šiļņeva, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas "Attīstība" dibinātāja. 1991.gadā studijas šajā augstskolā sāka pirmie 105 topošie sociālie darbinieki, stāsta Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta pārstāve I.Skrodele-Dubrovska.
2003.gadā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu sociālā darba izglītība kā obligāta prasība tika akceptēta tiem, kuri veic sociālo darbu pašvaldībās un jebkurā sociālajā institūcijā, kas sniedz sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. LM speciāliste uzskata, ka tas ir ļoti spēcīgs atskaites punkts profesijas attīstībā, jo, nostiprinot normatīvajos aktos prasību pēc sociālā darba profesionāļiem, valsts parādīja, ka tai ir svarīgi, lai minētajā jomā strādātu kvalificēti speciālisti. Likuma pārejas noteikumi līdz 2007.gadam atļāva veikt sociālo darbu arī tiem speciālistiem, kas izglītību attiecīgajā jomā vēl tikai ieguva.
"Tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas 2.līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā."
Likumā ir noteikta norma, ka uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem katrā pašvaldībā ir jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam. Joprojām sociālā darba speciālistu skaits pašvaldībās nav pietiekams. Lai nodrošinātu likuma prasību, 2010.gadā pašvaldībās vidēji bija jābūt 2248 sociālā darba speciālistiem. Taču dzīvē tie joprojām ir 1109 sociālā darba speciālisti, kas strādā sociālajos dienestos.
Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu valstī 2010.gadā un esošo sociālā darba speciālistu skaitu ar pirmā un otrā līmeņa izglītību, LM speciāliste secina, ka likuma norma (1:1000) izpildīta tikai par nepilniem 50 procentiem. Tātad šai profesijai un izglītībai vēl ir plašas izaugsmes un attīstības iespējas.
Tiesības veikt sociālo darbu
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 41.pantu, sākot ar 2008.gada 1.janvāri, tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā.
Tie ir sociālie darbinieki augstāko otrā līmeņa izglītību. Viņiem ir tiesības veikt sociālā darba gadījuma vadīšanu, problēmas definēšanu u.c. uzdevumus. (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā termins "karitatīvais sociālais darbs" skaidrots šādi - sociālajam darbam analogs darbs, kura mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm, grupām vai sabiedrībai kopumā atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt.)
Pārējās iesaistītās personas ir sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji, sociālās palīdzības organizatori. Šie speciālisti ir ieguvuši pamatzināšanas specifiskā jomā un var strādāt kā sociālie rehabilitētāji, sociālie aprūpētāji vai arī sociālās palīdzības organizatori. Viņiem netiek mācīta sociālā gadījuma vadība, kas ietver sociālās problēmas definēšanu, mērķu un uzdevumu noteikšanu, kā arī dažādu sociālā darba metožu pielietošanu, risinot sociālo gadījumu.
Pašvaldībā var strādāt gan tie sociālā darba speciālisti, kuri ieguvuši pirmā līmeņa izglītību, gan arī tie, kuriem ir otrā līmeņa izglītība. Savukārt, ja, piemēram, pagasta pārvaldē strādā speciālists ar pirmā līmeņa izglītību, viņš nav ne tiesīgs, ne arī viņam ir zināšanas veikt sociālo darbu, kas ietver sociālā gadījuma vadīšanu. Šādā situācijā sociālā dienesta vadītājam ir jādomā, kā organizēt sociālā dienesta darbību, lai visiem iedzīvotājiem novadā būtu pieejams sociālais darbinieks un profesionāla palīdzība konkrētu sociālo problēmu risināšanai.
Problēmas
Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai, ģimenei vai personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas. Pamatojoties uz likumu, sociālais darbinieks pēc apstākļu izvērtēšanas
Pašlaik sociālajiem darbiniekiem bieži ir jāstrādā ar nemotivētiem klientiem, un to skaits arvien palielinās, atzīst LM pārstāve. Turklāt sociālajiem darbiniekiem pašvaldībās tiek uzlikti arvien jauni pienākumi, kas neatbilst sociālā darba mērķiem un funkcijām. Sociālie darbinieki tad ir spiesti atlikt savus tiešos pienākumus – sociālā gadījuma vadīšanu, dažādu sociālo problēmu risināšanu –, atvēl daudz mazāk laika vientuļiem pensionāriem, sociālā riska ģimenēm, ilgstošajiem bezdarbniekiem un tiem, kam būtu vajadzīga tūlītēja profesionāla palīdzība. Tā vietā iet pa mājām, salīdzinot skolēnu sarakstus vai dalot humāno palīdzību.
"Krīzes iespaidā sociālo darbu iedomājas tikai kā materiālā atbalsta sniegšanu."
I.Skrodele-Dubrovska uzsver, ka profesionāls sociālais darbs, kas ietver gadījuma vadīšanu, no sociālā darbinieka prasa ļoti daudz laika, resursu un augstu kvalifikāciju. Taču bieži vien novada pašvaldības vadībai acīmredzot trūkst izpratnes par profesionālu sociālo darbu un tiem uzdevumiem, kas būtu jāveic sociālajiem darbiniekiem un pārējiem sociālā darba speciālistiem sociālajā dienestā.
Vienlaikus līdz ar ekonomisko krīzi valstī būtiski mainījās izpratne par to, kas vispār ir sociālais darbs. Šobrīd ar to vairāk saprot sociālās palīdzības jeb materiālā atbalsta sniegšanu, taču starp sociālo palīdzību un sociālo darbu nevar likt vienādības zīmi. Sociālā palīdzība ir tikai viena no sociālā darba sastāvdaļām, kas var ietekmēt sociālā gadījuma vadību un problēmas virzību uz rezultātu.
Lai veidotos veiksmīga sadarbība starp sociālo darbinieku un iedzīvotāju, kuram ir nepieciešama palīdzība, klientam un sociālajam darbiniekam likumā ir noteiktas tiesības un pienākumi, kas būtu jāievēro, lai nonāktu pie vislabvēlīgākā risinājuma.
Ko par savu darbu saka paši speciālisti
17.maijā norisinājās zinātniski praktiska konference "Sociālā darba izglītībai Latvijā 20 gadi". Tai gatavojoties, visu Latvijas novadu un republikas pilsētu sociālie darbinieki bija aicināti veikt nelielu sociālā darba ikdienas pašnovērtējumu, norādīt uz būtiskākajām problēmām un trūkumiem, iespējām, kā arī izteikt priekšlikumus attīstībai. Kopumā priekšlikumi tika saņemti no 40 novadiem (34% no visiem).
Pie iespējām 60% no aptaujātajiem norāda profesionālo pilnveidošanos, 18% tās ir iespējas dažādu projektu attīstīšanā, 13% iespēja līdzdarboties tiesību aktu izstrādē, 9% norāda uz starpinstitucionālo sadarbību. Vēl speciālisti minējuši iespējas attīstīt un pilnveidot sociālo pakalpojumu klāstu, piesaistot, piemēram, jaunos speciālistus, uzlabot un stiprināt starpinstitucionālo sadarbību starp bāriņtiesām, izglītības iestādēm, veselības aprūpes iestādēm, policiju.
Kā būtiskākās vājās puses 28% speciālisti norāda finanšu resursu trūkumu, t.sk. zemās algas. 26% par trūkumiem uzskata pārslodzi, augstu izdegšanas risku. 17% par traucēkli atzīst dažādus birokrātiskus šķēršļus ikdienas darbā (liels darbs ar dokumentiem; nespēj sniegt praktisko palīdzību). 17% min, ka ir pakalpojumu nepietiekamība. Tas nozīmē, ka sociālā darba speciālisti nespēj kvalitatīvi veikt sociālo darbu, jo pietrūkst iespēju piedāvāt nepieciešamo pakalpojumu sociālās problēmas risinājumam. Aptaujas dalībnieki vēl norādījuši uz nepietiekamu speciālistu nodrošinājumu sociālajā dienestā, neaizsargātību pret agresīviem klientiem, metodiskā atbalsta trūkumu, nespēju ar savām idejām un priekšlikumiem pārliecināt politiķus.
LM departamenta pārstāve piekrīt: starpinstitucionālā sadarbība ir nozīmīga šodienas sabiedrībā. Tā varētu būt, piemēram, pašvaldību līmenī nostiprināta sadarbība starp sociālo dienestu, slimnīcu, ģimenes ārstiem, skolām, bāriņtiesu, policiju u.c. institūcijām, lai veicinātu un attīstītu sociālo, veselības profilakses jautājumu un sabiedrības dažādu problēmjautājumu risināšanu kopumā – tiklab noteiktām mērķa grupām, kā arī indivīdiem. Sadarbības procesā būtu jāizmanto kopīgi mērķi, jānodrošina zināšanu un informācijas apmaiņa, izmantojot skaidri definētus spēles noteikumus, kas skar ikdienas darbu un organizatorisko sadarbību.
"Profesionāls sociālais darbs, kas ietver gadījuma vadīšanu, no sociālā darbinieka prasa ļoti daudz laika, resursu un augstu kvalifikāciju."
Lai veiksmīgi tiktu risinātas visas klienta problēmas un lai tiktu sasniegti ilgtspējīgi rezultāti, ir nepieciešama sadarbība, kas sniedzas ārpus vienas profesijas un sektora robežām. Taču šādu sadarbību nereti ir grūti panākt. Ir nepieciešams jau iepriekš apzināties, ko ietver starpdisciplināra sadarbība un kādiem profesionāliem priekšnoteikumiem ir jābūt izpildītiem, lai šis darbs sekmētos.
Kā paredzamos šķēršļus sociālā darba speciālistiem gandrīz puse jeb 42% no aptaujātajiem norāda izdegšanu, klientu loka palielināšanos un profesijas prestiža mazināšanos, 29% min ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Vēl, kā norāda speciālisti, sociālo darbu nelabvēlīgi ietekmē birokrātijas palielināšanās (15%); pašvaldības vadības nekompetence par sociālā darba profesiju (14%); vienotības trūkums kolēģu starpā; nepietiekams sociālo darbinieku atbalsts; tas, ka profesionāli sociālie darbinieki nestrādā savā profesijā; darbinieku trūkums.
Aptaujātie speciālisti ierosina attīstīt sociālo darbinieku asociācijas un arodbiedrības kustību, izveidot pieredzes apmaiņas banku un jautājumu atbilžu iespējas virtuālajā vidē, veicināt labās prakses piemēru popularizēšanu, darba algu paaugstināšanu, kompensācijas veselības uzlabošanai, izstrādāt Sociālā darba likumu.
Visi minētie priekšlikumi un ierosinājumi ir apkopoti vienā dokumentā "Veidosim un attīstīsim savu profesiju", ko 17.maijā parakstīja konferencē klātesošie. Šo rezolūciju konferences dalībnieki iesniegs Labklājības ministrijā. Pēc izvērtēšanas LM priekšlikumus varētu iekļaut šobrīd izstrādājamā plānošanas dokumentā "Pamatnostādnes profesionāla sociālā darba attīstībai 2013.-2017.gadam".
Likums nosaka
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 11.panta 1.punkts noteic, ka pašvaldības sociālā dienesta uzdevums ir veikt sociālo darbu ar personām, ģimenēm un personu grupām. Savukārt sociālā darbinieka profesionālajai darbībai ir jābūt vērstai uz to, lai panāktu un veicinātu klientu sociālo problēmu praktisku risinājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā un spēju palīdzēt pašiem sev.
Likuma 6.pants nosaka klienta tiesības no sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzēja bez maksas iegūt informāciju par iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to saņemšanas nosacījumiem un kārtību; saņemt pamatotu rakstveida atteikumu gadījumā, kad pieņemts lēmums sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību klientam nesniegt, kā arī likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt lēmumu par sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības sniegšanu un vērsties ar iesniegumu par sniegto sociālo pakalpojumu neapmierinošo kvalitāti un klienta tiesību neievērošanu.
Likuma 7.pantā noteikti pienākumi klientam, lai veiksmīgāk tiktu risinātas klienta sociālās problēmas. Tātad klientam aktīvi jāiesaistās savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, jāsniedz ziņas par sevi un pašam aktīvi ir jādarbojas, lai palielinātu savus ienākumus un uzlabotu dzīves kvalitāti.
