Ministru kabineta ārkārtas sēdē, lemjot par nākamā gada budžetu, arī šajos ārkārtas taupības apstākļos cita starpā tika atbalstīta papildu finansējuma piešķiršana Satiksmes ministrijai (SM) 3,1 milj. latu apmērā Sociālās drošības tīkla stratēģijā iekļautajam pasākumam “Līdzekļi zaudējumu kompensēšanai sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem par invalīdu pārvadāšanu republikas pilsētās”.
Kā apgūstam Pasaules Bankas aizdevumu sociālajai drošībai
Tieši tā dēvētā sociālā drošības spilvena finansējuma izlietojuma jautājums atkārtoti bija Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdes darba kārtībā 16. novembrī. Atcerēsimies – šā gada martā Pasaules Banka (PB) apstiprināja aizdevumu Latvijai 100 milj. eiro apmērā, un tā galvenie mērķi ir šādi:
- ekonomikas lejupslīdes laikā nodrošināt drošības tīklu sociāli neaizsargātākajiem iedzīvotājiem;
- līdzsvarot fiskālās konsolidācijas radītās sociālās izmaksas;
- atbalstīt svarīgas strukturālas reformas sociālā sektora programmās.
Otrs tikpat prāvs PB aizdevums tādiem pašiem nolūkiem ir paredzēts nākamā gada sākumā.
„Komisijas redzeslokā sociālās drošības spilvena naudas izlietojums bija jau iepriekšējā sasaukuma laikā, kad iztaujājām ministrijas par to, cik efektīvi tiek izmantoti līdzekļi vistrūcīgāko atbalstam. Patlaban gaismā nākuši jauni un satraucoši Valsts kontroles secinājumi par nepamatoti izlietotiem līdzekļiem gandrīz pusmiljona latu apmērā,” pirms sanāksmes norādīja komisijas priekšsēdētāja Aija Barča.
"Izrādās, valsts lielajās pilsētās tikai 42% pasažieru iegādājas biļetes par pilnu cenu."
Sēdē, dziļāk aplūkojot sociālo pabalstu izlietojumu veselības aprūpei un transporta pakalpojumiem, tika meklētas un arī daļēji atrastas atbildes uz jautājumiem, kur un kā var aizripot sānis daļa no PB aizlienētās naudas.
Kā stāstīja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Attīstības instrumentu departamenta direktore Arina Andreičika, kopumā labklājības jomā trešajā ceturksnī apgūti 65% no 2010. gadā pieejamā finansējuma, izglītības – 57%, veselības aprūpes – 55%, transporta – 59%.
Veselības aprūpē atbalsts lielāks, transporta maksas atvieglojumi – daudziem
Pirmajos trijos gada ceturkšņos labklājības jomā garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts izmaksāts 6 milj. latu, dzīvokļa pabalsts – 2,2 milj. latu, bet tā dēvētās simtlatnieku stipendijas – 18 milj. latu apmērā.
Veselības aprūpē līdz septembra beigām 5,3 milj. latu piešķirti personām ar zemiem ienākumiem, sedzot pacientu iemaksas un līdzmaksājuma kompensācijas un pamatpakalpojumus. Zāļu iegādes izdevumu kompensēšanai pacientiem 100% apmērā minētajā laikposmā piešķirti 1,8 milj. latu, bet mājas aprūpes nodrošināšanai pacientiem ar smagām slimībām - 449 tūkst. latu. Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Dagnija Staķe informēja, ka veselības aprūpes jomā finansējuma apguve un atbalsta sniegšana trešajā ceturksnī ir jūtami uzlabojusies, jo augustā sociālā drošības tīkla stratēģijā ieviestās izmaiņas ievērojami paaugstinājušas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem.
"Pasažieru pārvadātāju aplēses liecinot – no 5 līdz pat 30% sabiedriskajā transportā uzrādīto invalīdu apliecību varētu būt viltotas."
Sabiedriskajos pasažieru pārvadājumos tiek īstenoti divi atbalsta pasākumi ar kopējo pieejamo finansējumu 10,5 milj. latu. Lai spētu pietiekami precīzi izsekot, kā tas tiek izlietots, visos sabiedriskā transporta pārvadājumu veidos šogad ieviestas tā dēvētās nulles biļetes. Pirmajos trijos ceturkšņos līdzekļi zaudējumu kompensēšanai sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem par valsts noteiktajiem braukšanas maksas atvieglojumiem piešķirti 4,5 milj. latu, bet 2 milj. latu - par invalīdu pārvadāšanu valsts pilsētās.
Reģionālajos starppilsētu un vietējas nozīmes maršrutos 87,2% no visiem pasažieriem pārvadāti par maksu, bet to pasažieru, kuri izmanto braukšanas maksas atvieglojumus, īpatsvars ir šāds - 7,5% invalīdu, 1% - politiski represēto personu, 2,7% - pirmsskolas vecuma bērnu, 1,5% - bērnu bāreņu. Izrādās, valsts lielajās pilsētās tikai 42% pasažieru iegādājas biļetes par pilnu cenu. Dažādus atvieglojumus no pašvaldībām saņēmuši 54% pasažieru, un 4% ir invalīdi, kuru pārvietošanās tiek segta no sociālās drošības spilvena finansējuma. Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs šo situāciju raksturoja kā interesantu. Viņš prognozēja, ka šogad no sociālā tīkla finansējuma bezmaksas braucienu kompensēšanai būs vajadzīgi 9 milj. latu.
Sociālie pabalsti – uz pazīšanās pamata?
Valsts kontroles (VK) secinājumi pēc revīzijas par laikposmu no šā gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam ir gana bargi: valsts un pašvaldību iestādes, kas atbild par Latvijas un Pasaules Bankas aizdevuma līgumā noteikto sociālā drošības tīkla pasākumu un sociālā sektora reformu īstenošanai izpildi, nepamatoti izlietojušas valsts un pašvaldību līdzekļus 462,2 tūkst. latu apmērā. Trūcīgas ģimenes statuss piešķirts mājsaimniecībām, kurām tas no kontrolieru skatupunkta nepienākas (piemēram, 73% no visām 792 pārbaudītajām ģimenēm nepamatoti piešķirts garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts kopumā 116, 4 tūkst. latu apmērā); bezdarbnieka pabalstiem nepamatoti izlietoti 342 tūkst. latu.
Kā šāda neatbilstība varēja rasties?
Saeimas komisijas sēdē LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktors Visvaldis Gūtmanis skaidroja, ka vairākām pašvaldībām Latvijā ir problēmas ar likumības izpratni, un tās arī joprojām nav reģistrējušās Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Tas galvenokārt tādēļ, ka reģistrējoties jāuzrāda: sociālajiem darbiniekiem ir atbilstoša augstākā profesionālā izglītība. Mēdzot arī notikt, ka pēc reģistrācijas profesionālie sociālie darbinieki no darba tiekot atlaisti un viņu vietā pieņemti pašvaldības vadībai pietuvināti cilvēki – bijušie zootehniķi, veterinārārsti, agronomi, kam nav pat priekšstata par sociālā darbinieka pienākumiem un atbildību. V. Gūtmanis informēja, ka pašlaik šajā ziņā īpaši smaga situācija ir ar Brocēnu pašvaldību: „Tā ir cīņa gada garumā, esam pašvaldību stingri brīdinājuši, bet tagad acīmredzot pienācis laiks atbildīgo amatpersonu sodīšanai. Taču, protams, Latvijā ir pašvaldības, kuras sociālajā jomā strādā ļoti labi.”
Departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš minēja skaitļus: valstī ir 1800 sociālo darbinieku, un tikai 66% no viņiem ir nepieciešamā 2. līmeņa augstākā profesionālā izglītība. Lai pilnā apjomā un kvalitatīvi tiktu galā ar sociālo darbu, būtu vajadzīgi 2300 atbilstoši izglītotu darbinieku – ja rēķina, ka uz 1000 iedzīvotājiem ir jābūt vienam sociālajam darbiniekam. (No pašvaldībām gan nereti ir dzirdēts, ka pašreizējā finanšu trūkuma laikā šī prasība ir pārspīlēta – M.L.)
"Valsts lielajās pilsētās, izrādās, tikai 42% pasažieru iegādājas biļetes par pilnu cenu."
Sanāksmē izskanēja viedoklis – ja pašvaldībās ir sociālie darbinieki, kuru darba attiecības balstītas uz personiskiem kontaktiem, tad arī ļoti iespējams, ka ar viņu starpniecību (arī uz pazīšanās pamata) trūcīgajiem un maznodrošinātajiem paredzētos pabalstus un priekšrocības saņem cilvēki, kuriem tas nepienākas. Kā norādīja V. Gūtmanis, arī LPS esot ar ministriju vienisprātis, ka dažās pašvaldībās patiešām tiek pieņemti politiski lēmumi, kas ir pretrunā normatīvajiem aktiem, jo deputātiem trūkst izpratnes par sociālo jomu un tiesisko normu ievērošanu.
A. Barča informēja, ka pēc pašvaldību pieprasījuma notiek datu salīdzināšana ar VK pārskata sistēmu, bet pašvaldībām ir jānosaka galatermiņš – 1. decembris, līdz kuram tām ir jāreģistrējas Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.
Lai novērstu pašreizējās neskaidrības ar normatīvo aktu interpretāciju, turpināsies izglītošanas darbs – VK rīkos seminārus LM speciālistiem, kas savukārt jau visu gadu mācījuši pašvaldību darbiniekus. Taču komisijas sēdē arī secināts – ja ar izglītošanu un pierunāšanu ir par maz, tad tālāk jau sākas tiesībsargājošo iestāžu kompetence. Turpmāk šā finansējuma izlietošana ir pastāvīgi jākontrolē un nepieciešams precizēt arī Ministru kabineta noteikumus, lai izskaustu to dažādās interpretācijas iespējas, sprieda komisijas sēdē.
Nulles biļetes – arī kā problēma
Nākamgad starppilsētu un vietējās nozīmes transporta pārvadājumu maksas atvieglojumu segšanai nepieciešami 7,7 milj. latu (tajā skaitā invalīdu pārvadāšanai – 4,7 milj. latu). Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem par invalīdu pārvadāšanu republikas pilsētās būs vajadzīgi 3,1 milj. latu. Tāda ir SM prognoze, summējot sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju vidējos rezultatīvos rādītājus šā gada deviņos mēnešos. Cita starpā tie liecina, ka, piemēram, reģionālajos starppilsētu un vietējos maršrutos invalīdi varētu veikt 7,5 milj. braucienu.
Minētie skaitļi šķita neticami daudziem komisijas sēdes dalībniekiem, un arī A.Lubāns tūdaļ piebilda, ka pasažieru pārvadātāju aplēses liecinot – no pieciem līdz pat 30% sabiedriskajā transportā uzrādīto invalīdu apliecību varētu būt viltotas. Viņš gan norādīja, ka šoferiem ieteikts ar invalīdiem lieki nekašķēties un viņus nesatraukt, tādēļ arī blēdīgi pasažieri varētu izslīdēt kontroles sietam cauri.
Komisijas loceklis Māris Dzelzskalns bija neizpratnē, kādēļ SM paredzētas tik lielas kompensācijas 1. un 2. grupas invalīdu pārvadāšanai, ja īstenībā aptuveni 10 tūkst. Latvijā dzīvojošo 1. grupas invalīdu nemaz nevar iekļūt vilcienā un tikai paretam – starppilsētu autobusos, jo tie nav pielāgoti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. „No savas pieredzes varu droši apgalvot, ka, piemēram, starppilsētu autobusos neatceros saticis kādu cilvēku ar redzamām invaliditātes pazīmēm,” viņš dalījās savos novērojumos.
"Dažās pašvaldībās tiek pieņemti politiski lēmumi, kas ir pretrunā normatīvajiem aktiem, jo deputātiem trūkst izpratnes par sociālo jomu un tiesisko normu ievērošanu."
Savukārt A. Barča pati bijusi lieciniece, kā invalīdei, kura vēlējās braukt līdz Saldum, izsniegta nulles biļete līdz Liepājai. Kad šoferis Saldū atgādinājis, ka laiks izkāpt, viņa sacījusi: „Ja līdz Liepājai, tad Liepājai! Neesmu tajā pilsētā bijusi, aizbraukšu paskatīties!” Ir zināmi gadījumi, kad vienam invalīdam izsniegtas divas bezmaksas biļetes. Tā ka arī pārvadātāji nav bez vainas.
SM iespēju robežās veicot izlases pārbaudes, taču tajās krāpnieki masveidā nav atklāti, stāstīja A. Lubāns.
Ko darīt? Problēmas novēršanai viņš piedāvāja divus variantus. Pirmais – visiem pasažieriem maksāt pilnu pārvadājuma cenu, un pēc tam tie, kuriem pienākas braukšanas maksas atvieglojumi, apmaiņā pret biļetēm tos varētu saņemt, piemēram, vietējā sociālajā dienestā. Šāda sistēma esot faktiski visās Eiropas valstīs.
M.Dzelzskalns un pārējie deputāti šo ierosmi uzreiz noraidīja, jo tad daudziem cilvēkiem ceļanaudas trūkuma dēļ vispār tiktu laupīta iespēja pārvietoties sabiedriskajā transportā. Otrs risinājums – jāievieš kvalitatīvāki personu identifikācijas dokumenti, lai tos nevarētu vienkārši nokopēt vai viltot.
Joprojām rāmi un klusi
Sociālo un darba lietu komisijas deputāti pie sociālās drošības spilvena naudas izlietojuma atgriezās pēc nedēļas, 23.novembrī.
„Fakti par pusmiljona izšķērdēšanu sociālajos dienestos ir zināmi jau gandrīz mēnesi. Bet šodien komisijas sēdē noskaidrojām, ka par pašvaldību darbu atbildīgā ministrija nemaz nav painteresējusies, kuros sociālajos dienestos konstatētas vislielākās problēmas. Pārsteidz atbildīgo ministriju rīcība vai drīzāk bezdarbība, jo runa ir par pabalstos nepamatoti izmaksātu naudu, kas atsevišķās pašvaldības acīmredzot turpinās,” pēc sēdes norādīja komisijas priekšsēdētāja A. Barča.
Komisijas deputāti pieprasīja VK sīkāku informāciju par konkrētos sociālajos dienestos konstatētajiem pārkāpumiem un vienojās doties izbraukuma sēdēs uz Jelgavas un Olaines pašvaldībām, lai klātienē iepazītos ar sociālo dienestu darbu.
Komisijas priekšsēdētāja aicināja Labklājības ministriju (LM) turpināt sociālajos dienestos veiktās pārbaudes, īpašu uzmanību pievēršot darbinieku kvalifikācijai.
Atbildot uz M.Dzelzskalna jautājumu par iespēju atgūt pabalstos nepamatoti izmaksāto naudu, LM pārstāvji skaidroja, ka ministrija pārkāpumu gadījumā var ieturēt pašvaldībām izmaksājamo naudu, bet tas ietekmēs citu klientu situāciju, ja pašvaldībām pašām nav līdzekļu pabalstiem.
Deputāte Rita Strode rosināja sociālajos dienestos pārņemt lielo pilsētu pieredzi, kad par trūcīgas personas statusa piešķiršanu lemj nevis viens cilvēks, bet īpaši izveidota komisija. Tas palīdzētu izvairīties no subjektīviem un pretlikumīgiem lēmumiem. Revīziju veicēji norāda arī uz darbinieku nepietiekamo kvalifikāciju – piemēram, dažkārt vecāka gadagājuma cilvēki neprot strādāt ar datoru.
Mēdz būt vēl tā, ka sociālajam dienestam ir pieejamas visas datubāzes, lai noskaidrotu informāciju par pabalsta pieprasītāja ienākumiem un īpašumiem, taču klientu sniegtie dati bezatbildīgas attieksmes vienkārši netiek pārbaudīti.
LPS padomniece Silvija Šimfa tomēr aicināja notikušajā nevainot tikai pašvaldību darbiniekus. Viņa norādīja uz sistēmiskiem trūkumiem un nepilnībām normatīvajos aktos, kā arī uzsvēra, ka sociālajiem darbiniekiem diendienā par ļoti nelielu atalgojumu stresa apstākļos jāstrādā ar aizvien pieaugošu klientu skaitu.
Tā vai citādi, bet, kamēr finansisti un valdības sociālie partneri lauza galvu, kā sakasīt pa miljonam valsts budžeta plusu galā, naudas straumīte kā smiltis pa otru galu tek laukā. Diemžēl Latvijas cilvēki šajā ziņā ir izdomas bagāti pat tad, ja runa ir par sociālajai palīdzībai palienētu naudu. Bet varbūt esam tik ļoti pieraduši pie miljonu skaitīšanas, ka daži desmiti vai simti tūkstošu latu vairs nešķiet ievērības cienīga summa?
