Ģimene un mājsaimniecība sociālā dienesta skatījumā

Klients – sociālā darbinieka sadarbības partneris

Ja cilvēks vēršas sociālajā dienestā, tas nozīmē, ka viņam ir problēmas, kuras viņš cer atrisināt. Līdz ar to būtisks ir pieņēmums, ka arī pats cilvēks vēlas risināt savas problēmas un sociālajam darbiniekam būs labs sadarbības partneris.

Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta pārstāve Maruta Pavasare atgādina, ka sociālais darbinieks vispirms noskaidro, kas ir viņa klients, proti, kas ir tas cilvēku kopums, ar kuru viņam turpmāk ir jāstrādā. Tas nozīmē, ka sociālajam darbiniekam klients ir jāapmeklē mājās, jāiepazīstas ar situāciju, jānoskaidro, kādas ir savstarpējās attiecības ģimenē. Piemēram, ja bērnu audzina tikai viens no vecākiem, jāuzzina, kādas ir attiecības ar otru, vai viņš dzīvo atsevišķi un maksā uzturlīdzekļus.

Ģimenes jēdziena dažādais skaidrojums

"Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs 2011.-2017. gadam" atzīts, ka vienotas jēdziena "ģimene" izpratnes trūkums dažādu nozaru speciālistu vidū apgrūtina vienotu normatīvo dokumentu piemērošanu un pakļaujas dažādai interpretācijai. Kā secināts pamatnostādnēs, Latvijas tiesību sistēmā ģimenes jēdziens, tā attiecināmība, skaidrojumi un interpretācija ir atkarīgi no tiesību nozares, kuras ietvaros šis jēdziens tiek piemērots. Tā, piemēram, Civillikums ir normatīvais akts, kas regulē tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā un nav attiecināms uz tiesiskajām attiecībām publisko tiesību jomā un jo īpaši uz sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumus sniegšanu.

Civillikuma 214. pantā teikts, ka pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā. Tomēr šis definējums nav attiecināms uz publisko tiesību jomu, jo šo jomu reglamentē speciāls normatīvais akts - Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Tieši tajā ietvertās normas ir jāpiemēro, izvērtējot, personai atsevišķi vai ģimenei, kā to sociāliem mērķiem definē šis likums, ir tiesības uz konkrēta veida palīdzības vai pakalpojumu saņemšanu.

"Ja kāds no ģimenes ir deklarēts kopīgā mājoklī, bet dzīvo ārzemēs, viņš nevar būt šīs mājsaimniecības loceklis."

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmajā daļā noteiks, ka sociālo palīdzību piešķir trūcīgai ģimenei, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojošai personai. Šajā definējumā ir ietvertas mājsaimniecības pazīmes – personu kopums, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī. Tieši šajā likumā ietvertās normas ir jāpiemēro, izvērtējot tiesības uz konkrēta veida palīdzības vai pakalpojumu saņemšanu,  ņemot vērā tiesību normas mērķi:  vajadzību sniegt visefektīvāko un ekonomiski pamatotāko palīdzību konkrētai mājsaimniecībai. "Latvijas normatīvajos aktos noteicošie  kritēriji šajā gadījumā ir personu kopums (kas var būt un var nebūt ar radnieciskām saitēm saistītas  personas) un fakts, ka personām ir kopīga mājsaimniecība, proti, personas dzīvo vienā mājoklī un viņām ir kopīgi izdevumi par uzturu," skaidro M. Pavasare.       

Deklarēts Latvijā, bet dzīvo ārzemēs

Izvērtējot ģimenes (personas) atbilstību trūcīgā statusam, speciālistiem jāsaskaras ar dažādām neparastām situācijām, kurām jāmeklē risinājums.

Piemēram, ģimene vēlas iegūt trūcīgā statusu, bet kāds no mājiniekiem ir ārzemēs. "Ja kāds no ģimenes ir deklarēts kopīgajā mājoklī, bet dzīvo ārzemēs, viņš nekādā gadījumā nevar būt šīs mājsaimniecības loceklis," uzsver M. Pavasare. Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likumam šādam cilvēkam būtu sešu mēnešu laikā jāizdeklarējas no konkrētā mājokļa, un sociālais dienests varētu mudināt paātrināt šo procesu.

"Ik pa trim mēnešiem vai biežāk notiek klientu ienākumu un sociālās situācijas izmaiņu novērtējums."

Lai noteiktu, kādi ir ienākumi attiecīgajai mājsaimniecībai, ir svarīgi zināt nevis visus ārzemēs dzīvojošā cilvēka ienākumus, bet tikai to naudas līdzekļu daudzumu, ko viņš nosūta savai ģimenei. Ja var redzēt, ka ģimenes izdevumi pārsniedz ienākumus, skaidrs, ka ir kaut kādi papildu līdzekļi. Cits jautājums ir, kā to pierādīt. To sociālie darbinieki cenšas darīt dažādi, piemēram, pieprasot bankas kontu izdrukas, sarunu ceļā u.c. Turklāt, ja papildu ienākumus neizdodas konstatēt pirmajā reizē, to atklās nākamās reizēs, jo ik pa trim mēnešiem vai biežāk notiek klientu ienākumu un sociālās situācijas izmaiņu novērtējums. Mazās apdzīvotās vietās informācija parasti ir zināma visiem iedzīvotājiem. Šeit ir jautājums par informācijas konfidencialitāti un to, cik "policejiski" var būt sociālā darba speciālisti.

Deklarēts vienā pašvaldībā, dzīvo citā

Lai gan Dzīvesvietas deklarēšanas likums paredz, ka cilvēks ir deklarējis savu dzīvesvietu tur, kur viņš ir sasniedzams valstij un pašvaldībai, reāli mājsaimniecībā var dzīvot arī tajā nedeklarēti cilvēki. Ja cilvēks nav paspējis nokārtot dzīvesvietas deklarēšanas jautājumus, to vajadzētu nokārtot pirms palīdzības meklēšanas sociālajā dienestā.

Gadās, ka pašvaldības vai namu īpašnieki reizēm cilvēkiem neļauj deklarēties attiecīgajā dzīvesvietā, turklāt arī tad, ja cilvēks tajā jau gadu vai ilgāk ir dzīvojis. Ko darīt tad? "Praksē mēdz būt dažādi sarežģīti gadījumi. Šādas situācijas kopīgiem spēkiem ir jāmēģina risināt. Ja cilvēks ir viens pret nama īpašnieku, tad, protams, viņam ir grūtāk to nokārtot. Ja sociālais dienests savu klientu atbalsta un iesaistās šajā procesā, iznākums var būt veiksmīgāks," uzsver M. Pavasare. 

Speciāliste skaidro, ka tā ir sociālā darbinieka loma – konsultēt un aizstāvēt klientu. Sociālajam darbiniekam ir jāvirza klienti jautājumu sakārtošanai, jāmudina arī sakārtot attiecības ar valsts un pašvaldību institūcijām. Pretējā gadījumā viens mājsaimniecības loceklis tiek sūtīts uz vienu pašvaldību, otrs – uz citu, bet daļai no mājsaimniecības locekļiem palīdzību sniedz konkrētajā pašvaldībā. Tā tam nevajadzētu būt - par to ar sociālajiem dienestiem reģionālajos semināros ir vienojušies LM speciālisti. Proti, piešķirot sociālo palīdzību, vērā tiek ņemti tie cilvēki, kuri faktiski dzīvo mājoklī. Pēc speciālistes domām, šāda kārtība palīdz sakārtot attiecības arī ar pārējiem mājsaimniecības locekļiem. Tiesa gan, šīs problēmas risinājums ir arī sociālā dienesta izšķiršanās - piešķirt sociālo palīdzību nekavējoties vai arī vispirms palīdzēt nokārtot deklarēšanās jautājumus.

"Tā ir sociālā darbinieka loma – konsultēt un aizstāvēt klientu, arī sakārtot viņa attiecības ar valsts un pašvaldību institūcijām."

Izvērtējot mājsaimniecībā deklarētos cilvēkus, sociālie dienesti sazinās ar tām pašvaldībām, kurās attiecīgais cilvēks ir deklarēts, lai noskaidrotu, vai un kādu sociālo palīdzību attiecīgajā pašvaldībā viņš saņem. Kā to panākt, tas jau ir katras pašvaldības sociālā dienesta ziņā, jo metodes ir dažādas - izmantojot datu bāzes, telefoniski sazinoties ar citas pašvaldības sociālo dienestu, prasot iesniegt izziņas. Diemžēl līdz šim bija pašvaldības, kurās sociālo palīdzību sniedza pēc faktiskās dzīvesvietas adreses, un ir arī tādas, kurās to darīja pēc deklarētās adreses.

Kā jau iepriekš minēts, sociālajam dienestam un klientam kopīgiem spēkiem īsākā vai garākā termiņā ir jāmēģina sakārtot deklarēšanās jautājumi. "Cilvēkiem ir jāpalīdz, jo kaut kur taču viņiem ir jādzīvo un jāaudzina bērni. Gadās situācijas, kad sociālais dienests veselu gadu strādā ar ģimeni, bet jautājumi joprojām nav sakārtoti. Piemēram, tēvs ir deklarējies Kurzemē, māte ar vienu bērnu – Vidzemē, turklāt ģimenei ir piepulcējies arī mēnesi vecs zīdainītis," saka M. Pavasare.  

Lai deklarētos, cilvēkam ir jādodas uz dzīvesvietas deklarēšanas iestādi attiecīgajā pašvaldībā vai uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Ērti un ātri dzīvesvietu var deklarēt arī internetā. Iedzīvotāju var reģistrēt attiecīgajā dzīvesvietā arī pēc sociālās iestādes iniciatīvas, ja dzīvesvieta viņam nav deklarēta. Ja iedzīvotājs nav deklarējies nevienā dzīvesvietā, faktiski viņš ir beztiesisks. Lai to nepieļautu, sociālajam dienestam ir jāpalīdz to risināt. "Lielās pilsētas gan vēlas sev izveidot tādu kā aizsardzību, proti, tās saistošajos noteikumos paredz, ka palīdzību var saņemt tikai deklarētie iedzīvotāji. To zināmā mērā var saprast, jo šīm pilsētām ir bagātīga pabalstu sistēma, kurus tās nevēlas piešķirt nedeklarētiem cilvēkiem. Turklāt tās mēdz noteikt, cik ilgi personai jābūt deklarētai attiecīgajā pašvaldībā. Jāatzīst, ka tā ir diskriminējoša norma, ko nepieļauj Latvijas Republikas Satversme. Ja cilvēks atbilst visiem kritērijiem un pat ir deklarējies konkrētajā pašvaldībā, viņam iepriekšminētajā gadījumā tiek liegta iespēja saņemt tiesību aktos noteikto palīdzību," uzsver M. Pavasare.

Vienā mājsaimniecībā – vairākas paaudzes

Kā jau iepriekš minēts, mājsaimniecība ir faktiski vienā mājoklī dzīvojošo cilvēku kopums, kas kopīgi risina dažādus jautājumus. Tā var būt "paplašinātā ģimene", kad mājsaimniecībā dzīvo vairākas paaudzes un situācija ir krietni sarežģītāka, un var būt arī ģimene, kurā dzīvo tikai vecāki un nepilngadīgi bērni.

Piemēram, mājoklī dzīvo trīs paaudzes – vecmāmiņa pensionāre, meita bezdarbniece un nepilngadīgs mazbērns. Vecmāmiņai vienīgajai ir ienākumi, proti, pensija. Ilgstoši šādā situācijā var veidoties konflikts starp māti un meitu. Var jau būt, ka vecmāmiņa kādu reizi pabaro savu mazbērnu, bet sociālais darbinieks redz, ka attiecīgajā mājsaimniecībā dzīvojošajai mātei ar bērnu ir jāpalīdz ilgākā laika periodā. Turklāt sociālajam darbiniekam ir tiesības un pienākums noskaidrot, kādas attiecības ir ģimenē: viņiem ir kopīgi izdevumi par uzturu vai nav. Ja tiek pieņemts lēmums, ka šeit vienā mājoklī ir divas mājsaimniecības, tad tā arī tiks sakārtoti dokumenti, t.sk. tiks aizpildīta viena vai divas iztikas līdzekļu deklarācijas atbilstoši konstatētajai situācijai. Vienlaikus jāpieņem, ka arī paši cilvēki grib sakārtot savstarpējās attiecības, proti, katrs no "paplašinātās ģimenes" locekļiem kaut ko vēlas darīt situācijas uzlabošanā un ir gatavs sadarboties ar sociālo darbinieku.

Tādējādi tas, kādā veidā sociālais dienests novērtēs katras mājsaimniecības ienākumus, ir atkarīgs no sociālā darba speciālista profesionalitātes un prasmēm. Tiesa gan, praksē pašvaldībām īpaši nepatīk, ka vienā mājoklī ir vairākas mājsaimniecības, jo tad nākas piesaistīt papildu resursus.