Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Dzīvesvieta ir jādeklarē, lai cilvēks būtu sasniedzams tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Tiem iedzīvotājiem, kas likuma spēkā stāšanās brīdī 2003. gada 1. jūlijā pēc iepriekšējās sistēmas bija pierakstīti noteiktā adresē un to nav mainījuši, nekas no jauna nebija jādara: pēc šā datuma pieraksta adrese tiek uzskatīta par personas deklarēto dzīvesvietu līdz laikam, kamēr cilvēks pārceļas uz dzīvi citur.
Likums nosaka: pēc dzīvesvietas maiņas attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā vietā, iesniegt šīs ziņas dzīvesvietas deklarēšanas iestādē.
Savukārt saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likumu ir šāda prasība: ja persona uzturas ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, tad tai ir pienākums paziņot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) par savu un savu nepilngadīgo bērnu dzīvesvietas adresi ārvalstī. Pēc šā paziņojuma saņemšanas PMLP aktualizē ziņas Iedzīvotāju reģistrā, automātiski aizstājot iepriekšējo adresi ar jauno. Atgriežoties Latvijā, personai ir jādeklarē dzīvesvieta Latvijā.
Kā deklarējama dzīvesvieta
Personu dzīvesvietas deklarēšanas pakalpojumus sniedz pašvaldības, un par to ir jāmaksā valsts nodeva – trīs lati (izņēmums ir politiski represētās personas, personas, kurām piešķirts trūcīgo statuss, Černobiļas avārijas likvidētāji, vēl dažas iedzīvotāju kategorijas).
Līdz ar grozījumiem Ministru kabineta 2009. gada 30. jūnija noteikumos Nr. 720 "Noteikumi par valsts nodevas apmēru, samaksas kārtību un atvieglojumiem par ziņu par deklarēto dzīvesvietu reģistrāciju", kuri stājās spēkā 6. augustā, – nodeva nav jāmaksā, arī deklarējot to bērnu dzīvesvietu, kuri ievietoti ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, audžuģimenē vai nodoti aizbildnībā, kā arī personām, kuras deklarē dzīvesvietu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai patversmē.
Rīgā izpilddirekciju paspārnē darbojas trīs iedzīvotāju reģistrēšanas nodaļas, arī citās pilsētās šim nolūkam ir atsevišķas struktūrvienības, bet novados prakse ir dažāda. Piemēram, Ogres novadā dzīvesvietas deklarēšana iedalīta pašvaldības aģentūrai "Mālkalne", kas nodarbojas ar dažādu komunālo pakalpojumu sniegšanu, un aģentūras mājaslapā šis pienākums noslēpts sadaļā "Citu pašvaldības pastāvīgo funkciju realizācija", jo publiski nekādi nav atrodams. Mazākās pašvaldībās šo pienākumu veic iedzīvotāju reģistrēšanas speciālisti.
PMLP dzīvesvietu deklarē tikai Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts un Šveices Konfederācijas pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, kuri ir saņēmuši Latvijas Republikā izdotu reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību; kā arī ārzemnieki un bezvalstnieki, kuri ir saņēmuši LR izdotu uzturēšanās atļauju.
"Likums nosaka: pēc dzīvesvietas maiņas attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā vietā, iesniegt šīs ziņas dzīvesvietas deklarēšanas iestādē."
Vienkāršākais veids, kā dzīvesvietu deklarēt, turklāt bez maksas, ir portālā www.latvija.lv, izmantojot PMLP e-pakalpojumu Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana. Šeit nav nepieciešams pat drošs elektroniskais paraksts (protams, labi, ja tas ir), jo autentificēties var ar interneta bankas karti. Šis pakalpojums pieejams "Swedbank", "SEB bankas", "Latvijas Krājbankas", "Citadele bankas" un "Norvik bankas" internetbankas lietotājiem.
Ja dzīvesvieta tiek deklarēta savam nepilngadīgam bērnam, aizbildnībā vai aizgādnībā esošai personai, pārstāvību apliecinošs dokuments nav jāuzrāda, jo ziņas par personas likumisko pārstāvi tiek automātiski pārbaudītas Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt deklarējamās dzīvesvietas adreses ievadīšanai tiek izmantoti valsts adrešu reģistra dati. Ja sistēmā attiecīgā adrese parādās, dzīvesvietas deklarēšana tiek apstiprināta un ziņas par jauno dzīvesvietu uzreiz tiek aktualizētas Iedzīvotāju reģistrā.
Ikvienam par savu deklarēto dzīvesvietu arī ir viegli pārliecināties elektroniski: to var izdarīt, izmantojot portālā pieejamo e-pakalpojumu savu Iedzīvotāju reģistrā iekļauto datu apskatīšanai. Pie viena var pārbaudīt, vai tavs dzīvoklis vai māja skaitās dzīvesvieta tikai tev un ikdienā šeit mītošajiem ģimenes locekļiem. Nekustamā īpašuma īpašnieki ziņas par savā īpašumā deklarētajām personām bez maksas var pieprasīt arī PMLP un deklarēšanas iestādē. Jo var gadīties, ka mājoklī elektroniski vai citādi iedeklarējusies kāda mazpazīstama vai vispār nepazīstama persona.
Pārbauda pēc savas iniciatīvas
Dzīvesvietas deklarēšanas likumā ir šāda definīcija: "Dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību."
Likumā teikts, ka personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.
Ja persona nekustamajā īpašumā apmesties uz dzīvi nemaz negrasās, bet oficiāli fiksē vien teorētisku klātesamību? Piemēram, kāda attāla paziņas mājā "iedeklarē" savu atvasi, lai tā skaitītos "mikrorajona bērns" iekārotā skolā vai (kā pirms vairākiem gadiem) iegūtu caurlaidi iebraukšanai Vecrīgā? Vai, galu galā, tikai tādēļ, lai dzīvesvieta kaut kur būtu deklarēta?
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteikto, par dzīvošanu bez deklarētas dzīvesvietas Latvijas teritorijā (186. panta otrā daļa) vai par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu dzīvesvietas deklarēšanas iestādēm, deklarējot dzīvesvietu (190.10 pants), personai var uzlikt naudas sodu līdz 250 latiem.
To, ka deklarēšanas iestādēm sniegtas apzināti nepatiesas ziņas, lielākoties var konstatēt tad, ja dzīvokļa vai mājas īpašnieks atklājis savā nekustamajā īpašumā šādas "ēnu dvēseles" un par to ziņo atbildīgajai pašvaldības iestādei vai PMLP.
"Ja iestādei rodas šaubas, ka persona, deklarējot dzīvesvietu, ir sniegusi nepatiesas ziņas, tā uzaicina dzīvesvietas deklarētāju iesniegt dokumentu, kas apliecina attiecīgo ziņu patiesumu."
Arī pašvaldības darbiniekiem, kuri nodarbojas ar iedzīvotāju reģistrāciju un dzīvesvietas deklarēšanu, likumā cieši noteikts tikai pienākums noskaidrot dzīvesvietas deklarētāja vai viņa likumiskā pārstāvja identitāti pēc pases vai cita Latvijā derīga personu apliecinoša dokumenta un pārliecināties par deklarējamās adreses esamību.
Deklarēšanas iestādei gan ir tiesības pēc savas iniciatīvas, bet pienākums pēc citu personu iesnieguma pārbaudīt deklarēto ziņu patiesumu, tai skaitā atbilstību valsts reģistros iekļautajām ziņām, kā arī to, vai deklarētājam ir tiesisks pamats deklarēt dzīvesvietu pēc attiecīgās adreses.
Ja iestādei rodas pamatotas šaubas, ka persona, deklarējot dzīvesvietu, ir sniegusi nepatiesas ziņas, tā uzaicina dzīvesvietas deklarētāju iesniegt dokumentu, kas apliecina attiecīgo ziņu patiesumu, vai pieprasa ziņas no attiecīgā nekustamā īpašuma īpašnieka vai turētāja.
Tātad: ja īpašumā deklarējies viltus iemītnieks, īpašniekam nāksies iestādēs pierādīt, ka tam patiešām nav nekādas saistības ar konkrēto adresi.
Viltus deklarētāju nav daudz
Par to, ka dzīvoklī vai mājā savu dzīvesvietu deklarējusi nepiederoša persona, īpaši satraukties gan nevajadzētu, jo Dzīvesvietas deklarēšanas likumā skaidri pateikts, ka deklarēšanas fakts pats par sevi civiltiesiskas saistības nerada. Atšķirībā no pieraksta iepriekšējā sistēmā, kas bija par pamatu, piemēram, mājokļa privatizācijai un īpašuma daļu noteikšanai. "Protams, ir cilvēki, kuri patiešām deklarē savu dzīvesvietu tur, kur viņi faktiski nedzīvo," apstiprina PMLP Juridisko un Eiropas lietu nodaļas vadītāja Marta Zvaune, piebilstot, ka agrāk vai vēlāk šī nepatiesā deklarēšanās tiek atklāta.
Kā liecina PMLP rīcībā esošie dati, 2010. gadā Latvijā deklarēts vairāk nekā 127 tūkstoši dzīvesvietu, anulētas nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem, no kurām tikai 113 bijušas nepatiesu ziņu sniegšanas dēļ. "Tātad šo apzināti nepatieso ziņu sniegšanas gadījumu īpatsvars īstenībā ir ļoti niecīgs," secina M. Zvaune. Pārējie gadījumi ir saistīti gan ar īres līgumu izbeigšanu, īpašumu pārdošanu, dzīvesvietas maiņu, cilvēku izceļošanu uz ārvalstīm un tamlīdzīgi. "Nenoliegšu, ka zināms juceklis deklarēšanās sistēmā pastāv, taču tas nav tik liels, lai būtu iemesls ieviest kādus nesamērīgi bargus kontroles mehānismus, tādējādi apgrūtinot dzīvi tiem, kuri ir likumpaklausīgi," uzskata M. Zvaune.
"Tagad cilvēki var ļoti vienkārši deklarēt savu dzīvesvietu, uz pašvaldību nenesot izziņas no zemesgrāmatas, īres līgumus un citus dokumentus.
Taču mūsu valstī cilvēki kaut kā ir pieņēmuši, ka likumu var neievērot, to drīkst pārkāpt, un, otrkārt, joprojām nav novērtējuši dzīvesvietas deklarēšanas nozīmi – ka viņiem patiešām ir jābūt sasniedzamiem tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Piemēram, cilvēks nav vispār deklarējis savu dzīvesvietu vai deklarējis nepatiesā vietā, un tādēļ laikus nesaņems paziņojumu par to, ka cita persona viņa vietā fiktīvi noslēgusi kādu līgumu, ka uzkrājas parādu summas, un savlaicīgi nerīkosies, lai nepatikšanas novērstu. Vai nesaņems ziņu, ka pie notāra ierosināta mantojuma lieta, neuzzinās, ka jāierodas tiesā aizstāvēt savas intereses... Arī sociālās palīdzības pabalstu saņemšana ir saistīta ar dzīvesvietas deklarēšanu. Tādu piemēru ir ļoti, ļoti daudz.
Jāteic, ka pašvaldības, ieviešot papildu nosacījumus saistošajos noteikumos, lielā mērā arī ir novērsušas cilvēku ieinteresētību nepatiesi deklarēt savu dzīvesvietu. Turklāt mazās pašvaldībās to izdarīt ir faktiski neiespējami, jo to darbinieki situāciju savā teritorijā ļoti labi pārredz un zina, kurā vietā kurš reāli dzīvo."
Kad cilvēka dzīvoklī nav, bet reģistros – ir
Rīgas domē ir izveidota īpaša Personu dzīvesvietas reģistrācijas komisija, kurā tiek risinātas arī dzīvesvietas deklarāciju lietas. Komisijas atbildīgā sekretāre Ina Peško atzīst, ka deklarēšanās sistēma ir labi iecerēta, bet liela daļa iedzīvotāju pret to izturas ļoti nevīžīgi. Arī negodīgi.
"Pirms mēnešiem trim mūsu komisijā bija aptuveni 600 dzīvokļu un māju īpašnieku iesniegumu par deklarēšanās anulēšanu viņu īpašumos. Neliela daļa šo deklarēšanos radusies kļūdu dēļ reģistru datubāzēs, un šos ierakstus ir samērā viegli izlabot. Bet sarežģīti vai pat neiespējami ir tad, ja cilvēks savu dzīvesvietu kaut kad ir reģistrējis, bijis tur pierakstīts, bet sen jau pārcēlies uz citu vietu (nereti ārvalstīs), ko nekur nav norādījis. Tas rada problēmas dzīvokļa īpašniekam, viņa ģimenes locekļiem, un lielākoties tās ir saistītas ar sociālās palīdzības saņemšanu," stāsta I. Peško.
Piemēram, sociālā dienesta darbinieki reģistrā redz, ka dzīvoklī deklarēta ne tikai sieviete ar bērniem, kura lūdz pabalstu, bet arī viņas bijušais vīrs un vēl citi ģimenes locekļi, kuri it kā ir ilgstošā prombūtnē. Tā kā ir saglabājies tiesiskais dzīvesvietas deklarēšanas pamats – īres attiecības, kuras nav izbeigtas, bet prombūtnē esošo cilvēku atrašanās vieta nav zināma un nav iespējams saņemt apliecinājumu, ka viņi patiešām attiecīgajā adresē nedzīvo, nav iespējams arī anulēt deklarēto dzīvesvietu. Sieviete nevar, piemēram, iegūt trūcīgā statusu, saņemt dzīvokļa vai citus pabalstus, jo nevar pierādīt ienākumus uz vienu ģimenes locekli. Līdzīgas situācijas ir arī ar vientuļajiem pensionāriem, kuri pēc Iedzīvotāju reģistra datiem nemaz nav vientuļi.
"Arī sociālās palīdzības pabalstu saņemšana ir saistīta ar dzīvesvietas deklarēšanu."
Nākamā problēma ir arī tā, ka iedzīvotājiem, kuru dzīvoklī deklarētas personas, kas tur faktiski neuzturas, ir lielāki komunālie maksājumi, ko rēķina pēc iemītnieku skaita. Tad dzīvokļa īpašnieki sāk satraukties un vēršas pašvaldības komisijā, lai šīs personas no mājokļa izdeklarētu. Ja dzīvesvietas deklarēšanai nav tiesiska pamata, tad komisija to var anulēt.
I. Peško domā, ka daļa iedzīvotāju dzīvesvietas maiņu nedeklarē tādēļ, ka nevēlas maksāt valsts nodevu, daļa – tādēļ, ka vienkārši tam nepievērš uzmanību, bet dažkārt skaidri redzams, ka deklarētā dzīvesvieta tiek saglabāta ģimenes konflikta dēļ – it kā lai saglabātu tiesības atgriezties šajā mājoklī. Ja dzīvesvieta deklarēta uz iepriekšējā pieraksta pamata un cilvēks pats to nepārtrauc, deklarējot savu faktisko uzturēšanās adresi, pašvaldības komisija diemžēl neko nespēj mainīt. "Šie "vecie pieraksti" jeb deklarācijas, kas uz to pamata radās kopš 2003. gada 1. jūlija, mums rada ļoti lielas problēmas," saka I. Peško, "jo, lai anulētu deklarēto dzīvesvietu, komisijai nepieciešams apstiprinājums, ka persona šajā mājoklī patiešām nedzīvo, ka vairs nepastāv radnieciskās saites, vairs nav īres līguma, tātad tiesiska pamata apmesties uz dzīvi šajā īpašumā un deklarēt to kā dzīvesvietu. Deklarācijas, kuras iesniegtas pēc likuma spēkā stāšanās dienas, anulēt ir vienkāršāk."
Ziņas par deklarēto dzīvesvietu pašvaldības iedzīvotāju reģistrācijas iestāde vai speciālists anulē tad, ja apstiprinājies, ka deklarētājs sniedzis nepatiesas ziņas; ja attiecīgajai personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā. Faktu, ka ziņas par deklarēto dzīvesvietu ir anulētas, pašvaldības iestāde aktualizē Iedzīvotāju reģistrā un par to paziņo dzīvesvietas deklarētājam. Kārtību, kā šī procedūra notiek, nosaka attiecīgi Ministru kabineta noteikumi.
Taču ir vēl viens ceļš, kā tiek aktualizēta to personu dzīvesvieta, kuras pašas to nav deklarējušas. Ja tiek konstatēts nekustamais īpašums (ar adresi), kurā šī persona dzīvo, Pašvaldību iedzīvotāju reģistrācijas nodaļu speciālisti šo informāciju aktualizē Iedzīvotāju reģistrā. Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumu, ir uzskatāms, ka persona dzīvo tajā nekustamajā īpašumā, kurā tā pavada diennakts atpūtai nepieciešamo laiku vismaz reizi nedēļā vai arī proporcionāli tādu pašu diennakts atpūtai nepieciešamo laiku citā noteiktā laikposmā. Dzīvesvieta tiek reģistrēta, ja par personas faktisko dzīvesvietu ir saņemtas ziņas no valsts vai pašvaldību institūcijām, ārstniecības, izglītības un citām iestādēm vai personām.
Protams, tas nebūtu jādara, ja iedzīvotāji paši apzinātos, ka sava dzīvesvieta ir pašiem jādeklarē laikus atbilstoši realitātei. Tad nerastos arī daudzi iepriekš minētie sarežģījumi.
