VUGD starp dabas stihijām un likumdošanas pretrunām

Prioritātes, resursi un problēmas

Kādi cilvēkresursi, tehniskie un finansiālie resursi pašlaik ir VUGD rīcībā?

Dienestā strādā vairāk nekā 3200 cilvēku, no kuriem apmēram 200 ir brīvlīguma darbinieki - grāmatveži, remontstrādnieki un citi. Pārējie - atestētie darbinieki, kas nodarbojas ar tieši ugunsdzēsības un glābšanas darbiem. Savukārt no šiem atestētajiem nedaudz virs 400 ir virsnieki – vadu komandieri, inspektori, pasniedzēji koledžā un centrālā aparāta darbinieki. Tātad dežūrmaiņās strādā divarpus tūkstoši cilvēku. Bet mūsu budžets tagad, pēc visiem taupības pasākumiem, ir ap 25 miljoniem latu un 75% no tā aiziet darbinieku algās. Pārējais ir kārtējie izdevumi un līzinga maksājumi par autotransportu. 

Kuri kopējā sistēmā ir vājākie ķēdes posmi?

Es teikšu - visi vāji, bet, pirmkārt, jau infrastruktūra. Mums ir 92 depo, no kuriem lielākā daļa būvēti pagājušā gadsimta sākumā, bet jaunākie - sešdesmitajos gados. Vienīgais, ko izdevies panākt neatkarības laikā, Valmierā pie depo piebūvēt klāt vēl vienu ēku. Un arī tas prasīja desmit gadus. Citur depo vajadzībām pašu spēkiem esam piemērojuši ēkas, kas celtas citiem mērķiem. Piemēram, Limbažos depo atrodas bijušajā katlumājā. Tomēr vēl sliktāk ir tajās vietās, kur depo izvietoti celtnēs, kas burtiski atrodas avārijas stāvoklī. Teiksim, Cesvainē tehnika stāv tādā kā vecā šķūnī.

Bet, lai šīs vecās ēkas savestu kārtībā vai, vēl labāk, - to vietā uzceltu jaunas, nepieciešami ievērojami līdzekļi.

Tieši tā. Un šādu līdzekļu nav. Cik varam, cenšamies tikt galā pašu spēkiem. Liekam logus, durvis, siltinām ēkas, mainām jumtus... Bet tie vairāk vai mazāk ir pagaidu risinājumi. Turklāt uz to izdevumu rēķina, ko izdevies ietaupīt. Piemēram, ja kādu mēnesi ir mazāk izbraukumu un paliek pāri degvielai paredzētie līdzekļi vai ieekonomējas darba algas fonds. 

Laiku pa laikam tiek apgalvots, ka krīze beigusies. Beigusies vai nav vēl beigusies, tomēr tās sekas mēs jutīsim ļoti ilgi. Tātad nav, ko cerēt, ka šo līdzekļu nākotnē būs daudz vairāk. Kā tas var ietekmēt VUGD darbu?

Es domāju, ka lielākā problēma nākotnē būs ar autotransportu. Katru dienu dežūrrežīmā nepieciešamas apmēram 360 ugunsdzēsības mašīnas. Bet 60 procenti no tām joprojām ir padomju laika ZIL, un mūžīgi tie nekalpos. Ja, nedod Dievs, sāksies intensīva degšana – kūlas vai meža ugunsgrēki, tad vienu brīdi mēs reāli varam apstāties. Pašlaik izejam no situācijas, komplektējot rezerves daļas no mašīnām, kas ir tik sagrabējušas, ka neatmaksājas vairs remontēt. Tomēr arī tas nav ilgstošs risinājums.

Cilvēki, par kuru drošību dienestam jārūpējas, tik tālu izlasījuši, teiks: "Pencis piecus gadus bija priekšnieks. Tad kāpēc viņš neatrisināja problēmas un nenovērsa nebūšanas? Tā vietā tagad uzrakstījis atlūgumu un aiziet izdienas pensijā."

Mēs visi dzīvojam vienā valstī. Ja krīze pašlaik skar ikvienu, visu valsti, visu tautsaimniecību, tad tā skar arī mūs. Diemžēl ugunsdzēsība Latvijā nekad nav bijusi prioritāte, tāpēc pēdējo divdesmit gadu laikā nekas daudz tajā nav investēts.

"Par to runājam katru gadu, bet, vienalga, cilvēki neklausās, un, tikko sākas auksts laiks, tā gandrīz katru dienu kāds sadeg."

 Es domāju, ja savulaik mēs nepārņemtu glābšanas darbus un civilo aizsardzību, tad par mums vispār visi sen būtu aizmirsuši. Tagad sabiedrība vismaz var redzēt gan mūsu darbu, gan arī iespēju robežās, tomēr tiekam finansēti. Aiziešana izdienas pensijā gan nav saistīta ar šiem jautājumiem, kurus man nav bijis pa spēkam atrisināt un kurus nevaru atrisināt. Esmu dienestā jau trīsdesmit piecus gadus. Pirms trīspadsmit gadiem tiku iecelts par priekšnieka vietnieku, pirms pieciem par priekšnieku. Ir pienācis laiks drusku padomāt arī par sevi. Ir šāda iespēja, un es to izmantoju, jo darbs VUGD jau nav darbs parastā nozīmē – ar brīvdienām un atvaļinājumiem. Tas ir dienests, kur tev var nākties braukt uz notikuma vietu arī nakts vidū vai svētdienā. Un mēs visi esam tikai cilvēki. Pienāk brīdis, kad saproti, ka jāaiziet.  

Bet kā ar tehnisko nodrošinājumu bija tā sauktajos treknajos gados...

Tajā laikā, kad iekšlietu ministrs bija Ivars Godmanis, dabūjām 72 jaunas ugunsdzēsēju mašīnas. Tas bija milzīgs izrāviens, bet ar atsevišķiem izrāvieniem vien nepietiek.

Vai reģionālā reforma un novadu izveidošana ir ietekmējusi VUGD darbu?

Nē, jo ugunsdzēsēju depo atrodas tur, kur tie atrodas. Mēs vienīgi reorganizējām vadības sistēmu un izveidojām reģionālās brigādes – Rīgā, Latgalē, Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē. Ja Valmierā tagad, piemēram, ir reģionālā brigāde, tad pārējās pilsētās – Valkā, Limbažos, Alūksnē, Gulbenē un citās – ugunsdzēsēju daļas ar vismaz divām, trim mašīnām. Savukārt mazākās apdzīvotās vietās ir posteņi, kas pakļauti šīm daļām.

Pavasara karstie punkti jeb kurš kaisīs kūdru

Katru gadu daudzās vietās ar satraukumu gaida pavasari. Vai tiešām pali un ar tiem saistītās briesmas ir nenovēršamas, neizbēgamas?

Tas, protams, atkarīgs no laika apstākļiem un citiem faktoriem, tomēr Latvijā ir vietas, kas diemžēl applūst regulāri, un vietas, kur šis apdraudējums var būt ļoti nopietns. Piemēram, Pļaviņās. Nevienu gadu iepriekš nevar pateikt, kā uzvedīsies Daugava. Tāpēc, ja laicīgi neveiksim visus pirmsplūdu pasākumus, iznākums iespējams diezgan bēdīgs. Ūdens var sākt celties dažu stundu laikā, ledus kustēties un aizšķūrēt projām puspilsētu. Cilvēkiem jāzina, cik lielas var būt briesmas, ko darīt tādā brīdī, kur meklēt palīdzību, jo nevienu ar varu nekur neaizvedīs.

Kā dienests mēs reaģēsim tikai tajā brīdī, kad cilvēki būs reāli jāglābj, bet pirms tam mums jādarbojas kā civilās aizsardzības organizatoriem, kopā ar pašvaldībām apzinot reālās briesmas un meklējot risinājumus to novēršanai. Piemēram, sadarbība ar bruņotajiem spēkiem, lai no lidmašīnas kaisītu uz ledus kūdru un veicinātu tā kušanu.

Kādi radušies secinājumi pēc pagājušā gada plūdiem pie Jelgavas?

Tātad mums jābūt gataviem, ka plūdi var būt arī tajās vietās, kur tos negaida, jo tas, kas pērn notika pie Jelgavas, mums bija diezgan liels pārsteigums. Skats bija drausmīgs, un tādus plūdus tur negaidījām. Par laimi, neviens necieta. Tos, kuri piekrita – evakuējām, pie tiem, kuri palika mājās, regulāri braucām un nepieciešamības gadījumā bijām gatavi viņiem sniegt palīdzību. Kaut arī mums pēc tam pārmeta, briesmas, kas varēja būt vēl lielākas, izdevās novērst, kad Lielupes grīvā izspridzināja upes gultni.

Cik valstij izmaksā šie ikgadējie pavasara plūdi?

Kā rēķina. Ja darbojas nesaimnieciski – katru gadu pērkot laivas, laivu motorus un gumijas zābakus, tas ir dārgs prieks. Bet, ja pašvaldības nepieciešamo inventāru jau laikus iegādājušās un, plūdiem beidzoties, to ieziemo līdz nākamajam gadam, tad nemaz nav tik dārgi. Pretplūdu pasākumi ir pašvaldību funkcija, tāpēc tām, kuru teritorijas regulāri applūst, šie līdzekļi jau laikus jāieplāno. Cik viņi var atļauties, cik reāli iztērē – tas jau ir cits jautājums.

"Ja savulaik mēs nepārņemtu glābšanas darbus un civilo aizsardzību, tad par mums vispār visi sen būtu aizmirsuši."

Pēc tam visi izdevumi tiek apkopoti un neplānotos, piemēram, izskaloto ceļu remontus, valsts kompensē no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ja nekļūdos, pērn šī summa pa visu Latviju bija ap miljonu. Mēs parasti nekādu papildu naudu plūdu laikā neprasām un cenšamies iztikt paši ar savu budžetu. Arī pagājušajā gadā, kaut gan Jelgavas plūdi prasīja ievērojamus līdzekļus, papildus neko nesaņēmām.   

Vai ir kāds veids, kā šos ikgadējos palu draudus mazināt?

Efektīvs paņēmiens ir kūdras kaisīšana. Tā ļauj samazināt ledus biezumu un izvairīties no sablīvējumiem. Bet pēc pašreizējās likumdošanas lielās upes ir valsts īpašums, savukārt zeme to krastos – pašvaldību īpašums. Tāpēc, līdzko sākas runas par ledus spridzināšanu vai kūdras kaisīšanu, rodas jautājums – kas to darīs un kas par to maksās. Pašvaldības abos upes krastos pasaka: tas nav mūsu īpašums, mēs nemaksāsim, lai gan applūst viņu teritorija. Acīmredzot šo jautājumu nepieciešams kaut kā juridiski sakārtot, jo vienīgais, ko var valsts, – iesaistīt armiju. 

Slīcēju drošība ir pašu slīcēju rokās

Kāda ir situācija un tendences attiecībā uz ugunsgrēkiem?

Galvenā tendence – ugunsgrēku skaits samazinās, tomēr mūs uztrauc, ka, tiklīdz iestājas auksts laiks, tā strauji pieaug ugunsgrēkos bojā gājušo skaits. Pagājušajā gadā tā bija janvārī. Šogad – februārī. Jo ziemā vairums ugunsgrēku saistīti ar apkures sistēmām, ar netīrītiem dūmvadiem, bojātām krāsnīm, to pārkurināšanu... Mēs par to runājam katru gadu, bet, vienalga, cilvēki neklausās, un, tikko sākas auksts laiks, tā gandrīz katru dienu kāds sadeg. Tātad laika apstākļi mūs netieši ietekmē arī attiecībā uz ugunsgrēkiem.

Vai to ietekmē arī sociālekonomiskā situācija?

Ietekmē. Pārsvarā bojā gājušie ir vai nu alkohola reibumā, vai veci cilvēki, kuriem grūti pašiem sevi apkopt. Savukārt no alkohola reibumā bojā gājušajiem lielākā daļa ir tā sauktie "bomži". Labi, daļa no viņiem to izvēlējušies par savu dzīvesveidu, bet daļa ir ekonomiskās situācijas produkts. Un vistrakāk, ja šādi "bomži" dzīvo kaimiņos vai iemitinās kādas mājas bēniņos vai pagrabā. Tad var tikt apdraudēti visi tās iemītnieki. Līdzīgi ir ar pamestām mājām, kurās tie apmetas, kurina ugunskurus un dara citus brīnumus. Līdzās tām ir apdzīvotas ēkas. Cik šogad vien nav bijis masveida evakuāciju tieši šī iemesla dēļ!

VUGD nodarbojas ne tikai ar ugunsgrēku dzēšanu, bet arī glābšanas darbiem pēc autoavārijām? Ja ar ugunsdzēsēju mašīnām ir problēmas, tad kā ar tehnisko aprīkojumu glābējiem?

Šajā ziņā nevaram sūdzēties. Visām struktūrvienībām ir nepieciešamais aprīkojums, jo mūs atbalsta Ceļu drošības fonds. Katru gadu no viņiem saņemam noteiktus līdzekļus, ko izlietojam attiecīgo instrumentu iegādei, lai pēc iespējas efektīvāk varētu veikt glābšanas darbus.

Un glābšanas darbi uz ūdens? Vai ierodoties pēc izsaukuma, kas prasa laiku, kādu vispār iespējams izglābt?

Tā nav. Bijuši gadījumi, kad esam cilvēkus izglābuši, tomēr biežāk, protams, tiešām nevis glābjam, bet nodarbojamies ar bojā gājušo meklēšanu. Tomēr, ņemot vērā, ka likumdošana paredz - pašvaldībām tās teritorijā esošās oficiālās peldvietas jānodrošina ar glābējiem, situācija nemaz nav tik bēdīga. Sezonas laikā tas arī tiek darīts. Cita lieta, pašlaik cilvēki ir mobili un šajā ziņā pilnīgi nekontrolējami. Arī bezatbildīgi. Iebrauc mežā pie kāda ezera, pie upes... Skaidrs, ja tad notiek nelaime, mēs esam bezpalīdzīgi. Kamēr saņemam izsaukumu, kamēr aizbraucam… Noslīgšana jau ir pāris minūšu jautājums.

Normatīvie akti, kas tiek pārkāpti, un likumi, uz kuru rēķina var iedzīvoties 

Cik ilgā laikā ugunsdzēsējiem jānokļūst notikuma vietā?

Rīgā notikuma vietā jāierodas piecu minūšu laikā. Piecpadsmit minūšu laikā vietās, kur iedzīvotāju skaits ir lielāks par desmit cilvēkiem uz kvadrātkilometru, un divdesmit piecās minūtēs, kur mazāks. 

Vai to iespējams izpildīt?

Nē! Jo īpaši Rīgā, kur pēdējais depo uzbūvēts sešdesmitajos gados. Toties pilsēta turpinājusi augt un pēdējā tagad apaugusi ar priekšpilsētām, apdzīvotām vietām ārpilsētā. Mārupe, Ķekava, Līči... Uz turieni piecu minūšu laikā nekādi nevar aizbraukt. Izbraukumu rajoni ir pārāk lieli, satiksme intensīva, ielas pilnas ar mašīnām... Un mēs diemžēl praktiski tādu standartu, kāds tiek pieprasīts normatīvajos aktos, nespējam nodrošināt. 

Jūs par to nesūdz tiesā?

Sūdz. Burtiski šajās dienās sāksies lietas izskatīšana saistībā ar ugunsgrēku M. Ķempes ielā, kur vada komandieris tiek vainots, ka līdz notikuma vietai braukuši vienpadsmit minūtes. Ko padarīsi – mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Tiesāsimies!

Savukārt nesen Talsu traģēdijā cietušie panāca tiesā sev labvēlīgu lēmumu, kā rezultātā jums tagad viņiem jāatmaksā 100 000 latu. Kur jūs ņemsiet tādu naudu?

Ministru kabinets jau pieņēmis attiecīgu lēmumu un samaksās šo naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Bet tas neko neatrisinās – šādu procesu būs vēl divpadsmit. Jo lietas būtība ir sekojoša. Pēc Talsu traģēdijas notika tiesa un vainīgos notiesāja. Viņi izcieta piespriesto sodu. Savukārt valsts un arī VUGD cietušajiem izmaksāja kompensāciju. Viss, pavelkam apakšā svītru – lieta beigusies. Bet nekā.

Pēc gadiem desmit tika veiktas izmaiņas likumdošanā, kas tamlīdzīgos gadījumos cietušajiem ļauj piedzīt kompensāciju no valsts. Un viss atkal sākās no jauna. Tātad pašreizējai paaudzei vēlreiz jāmaksā par iepriekšējās paaudzes kļūdu, lai gan vienreiz par to jau samaksāts. Un tieši tas mani šokē visvairāk. Es taču nesaku, ka nebija Talsu traģēdijas. Bija! Briesmīga traģēdija! Bet vienīgie ir sodīti. Tomēr izrādās - mūsu valsts ir tik viegli "slaucama". Un, ja likums atļauj, tad kāpēc to neizmantot?

Uzziņai

Ugunsgrēku skaits

2010.g.                8087

2009.g.                8997

Galvenie ugunsgrēku cēloņi

Izbraukumi pēc trauksmes signāla