Adrešu jautājums: kas īsti ir ciems un vai vieglāk būs atrast māju ar numuru, nevis nosaukumu

Kas izraisīja nemieru? Ne jauns likums, ne Ministru kabineta (MK) noteikumi par tādām izmaiņām nav pieņemti. Satraukuma pamatā ir pērnā gada 3. novembra MK noteikumu Nr. 1269 “Adresācijas sistēmas noteikumi” 11. punkts, kurā teikts, ka pilsētu un ciemu teritoriju daļās, kur ir ielas, apbūvei paredzētajai zemes vienībai vai ēkai piešķir numuru ar piesaisti ielas nosaukumam, bet tur, kur ielu nav, ēkām nosaukumi saglabājami tikai līdz ielu izveidošanai. Pašvaldībām arī dots uzdevums ne vēlāk kā līdz 1. septembrim pieņemt lēmumus par nosaukumu maiņu ēkām un apbūvei paredzētajām zemes vienībām, aizstājot tos ar numuriem.

LV.LV jautā: kā vērtējat MK noteikumu prasības un kā ar to izpildi ir veicies?

Līdz šā gada 1. septembrim pašvaldībām bija jāpieņem lēmumi par māju nosaukumu nomaiņu pret numuriem ciemos, kuros mājām ir gan numuri, gan nosaukumi. Tas neskar visas mājas, bet tikai tās, kuras atrodas pie izveidotām ielām. Cilvēki ļoti satraucās tādēļ, ka, piemēram, TV raidījumu skatoties, varēja saprast – numuri tagad tiks piedēvēti jebkurai lauku mājai.

Taču jautājums, protams, ir aktuāls, un ar VZD pašlaik strādājam kopīgā darba grupā, lai viestu lielāku skaidrību, kas un kā ir jādara. Grūtības rada tas, ka nevienā likumā īsti precīzi nav pateikts, kas ir ciems, kas ir izveidota iela. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā ir dota ciema definīcija, kur iekļauti trīs kritēriji: esošā vai plānotā koncentrēta apbūve (tātad ciems varētu būt arī tad, ja tukšā vietā ieplāno apbūvi), nākamais kritērijs to apgāž, jo teikts, ka ciemā pastāvīgi dzīvo cilvēki, bet netiek nosaukts – cik daudz; un trešais kritērijs – ir izveidota attiecīga infrastruktūra. Taču, ko tas nozīmē, – atkal nav definēts.

Dažādu iemeslu dēļ ciemi ir izveidoti ļoti atšķirīgi. Esmu konstatējis vismaz trīs pamatprincipus: pirmais ir tiešām reāla, blīvi apdzīvota vieta kā maza pilsētiņa, tai skaitā ierindojamas dārzkopības sabiedrības; otrs tips ir vecie centri, kāda apdzīvota vieta ceļu krustojumā, kur nav koncentrēta apbūve, dažkārt tās var būt pat trīs, četras mājas, kur nomaļākā atrodas pat puskilometra attālumā. Uzskatu, ka tas tomēr nav ciems, jo tur nav nekādas kopīgas infrastruktūras, izņemot ceļu, kas varbūt pat ir nosaukts par ielu, bet tai trūkst ielām raksturīgu elementu, piemēram, ietves. Trešais variants ir tāds, ka pagasts vienkārši sadalīts četrās daļās, un ceturtā daļa no šā pagasta ir nosaukta par ciemu neatkarīgi no tā, kā mājas ir izvietotas – blīvi vai reti, vai tur ir tikai viensētas. Vispirms ir jātiek skaidrībā ar kritērijiem – ar ko ciems atšķiras no lauku teritorijas ar tuvu izvietotām viensētām, kā atšķirt ielu no ceļa? Kad tas būs, varam iet tālāk.

Bet – pats svarīgākais – kādam nolūkam tas viss ir vajadzīgs? Mums saka – lai sakārtotu reģistrus, lai varētu orientēties operatīvie dienesti. Tomēr tai pašā TV raidījumā atzina, ka mūsdienīgās globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) uztvērēji mobilā telefona lielumā vai pat to sastāvā problēmu atrisina, jo tai vienalga, vai adrese ir nosaukums vai numurs, svarīgas koordinātas. Protams, visi vēl nav iegādājušies šo jau par pieņemamu cenu nopērkamo rīku. Pieejamais kartogrāfiskais materiāls uzrāda ciemus, bet neuzrāda visas ēkas ciemos un visas lauku mājas ārpus ciemiem – tas ir nākotnes pieprasījums. Vēl vairāk – mūsdienu tehnoloģijas cilvēka atrašanās vietas koordinātas ļauj noteikt pat pēc zvana no mobilā tālruņa.

Protams, bieži problēmu rada norāžu trūkums. Kā ugunsdzēsējiem, policijai, mediķiem, kuri arvien biežāk brauc no attālināta punkta, atrast vajadzīgo māju un cilvēku, ja, piemēram, tuvumā nav kaimiņu? Bet tad nelīdzēs ne mājas nosaukums, ne numurs. Pat vairāk – ja mājas nosaukums pastāvējis gadu desmitiem, tad to zinās pat attālāk dzīvojošie, bet, ja būs jauns numurs, to nezinās pat kaimiņi. Tātad adresācija, protams, ir problēma, tā vairāk risināma vietējās pašvaldībās, izvērtējot visus apstākļus, nevis no augšas iedzenama vienotā standartā līdz kādam datumam.

Pasaulē adresācijai ir ļoti dažādas sistēmas. Pie mums lauku apvidos uz pastkastītēm, ja tās ir vairākas vienuviet, uzrakstīti māju nosaukumi. Bet, piemēram, Gotlandē, norāda adresātu – cilvēku uzvārdā. Savukārt Rumānijā uzturējos ciemā, kur ir gandrīz 400 māju un visi zemesgabali un mājas sanumurētas. Es dzīvoju 95. numurā, bet pretī ielai bija 238. numura māja. Bornholmā, kur arī ir viensētas, pie katra mājas celiņa norādīts numurs. Vēl citur – katram ceļam ir nosaukums (līdzīgi kā ielām), nevis apzīmējums (A2, P139 vai V1234) kā pie mums.

Domāju, ka Latvijā šajās lietās loģisku kārtību varētu ieviest, balstoties uz teritorijas plānojumiem. Jaunajiem novadiem šie plānojumi ir jāizstrādā, jo iepriekšējie nosacīti vairs nav derīgi. Tad vienlaikus ir jāizvērtē katra ciema vajadzība, vai tas tiešām ir reāls ciems, vai nav. Izrādās, par ciemiem VZD ir reģistrētas pat tādas novada teritorijas daļas, kurās ir trīs četras savrupas mājas. Kāpēc tā noticis? Iemesli dažādi, piemēram, bijusi kāda valsts atbalsta programma, kurās ciems var iegūt kādu finansiālu atbalstu. Ciema statusa piešķiršana vai atcelšana saskaņā ar likumu ir novada domes kompetencē. Bet pēc normatīvās loģikas tālākās sekas ir tādas: ja ir ciems, tad jāveido ielas, bet, ja ir ielas, tad jāliek numuri...

VZD atbilstoši MK noteikumiem pašvaldībai ir iesūtījis objektu sarakstus ar informāciju par ēkām (būvēm) un zemes vienībām, kurām jāmaina, jāprecizē vai jānosaka adrese, bet šī informācija diemžēl nav saskaņojama bez precizējumiem. Jo (domāju, ka šāda situācija ir ne tikai Rīgas reģionā, bet visā Latvijā) ciematu teritorijās māju (saimniecību) identifikācija vēsturiski ir veidojusies uz saimniecību, viensētu nosaukumu bāzes, nevis pēc adresēm – iela ar numuru. Arī kolhozu laikā būvētām daudzdzīvokļu mājām savulaik tika piešķirti nosaukumi, nevis noteiktas ielas ar numerāciju. Pašreizējā situācija ir tāda, ka 90% ciema teritorijā esošo nekustamo īpašumu ir nosaukumi (kas laika gaitā ir noteiktas par adresēm, bet ir pretrunā ar jaunajiem adresācijas noteikumiem). Adreses ar ielām un numerāciju sāka piešķirt no 2005. līdz 2006. gadam, kad tika izstrādāts Ropažu novada teritorijas plānojums un tas bija stājies spēkā. Šajā plānojumā tika precizēta ciematu teritorija, un adreses sāka noteikt pie konkrētu teritoriju detālplānojumu realizācijas gaitas. Arī zemes ierīcības projektos kopš 2006. gada tika saglabāti tie paši nosaukumi, jo saskaņā ar minētajiem MK noteikumiem adrese tika piešķirta tikai minimālajai platībai. Rezultātā Ropažu ciemā, piemēram, ir Ziedu iela, kurā ir trīs adreses ar numuriem, bet reāli dabā ir 20 būves (saimniecības), katra ar savu nosaukumu – tātad neatbilst jaunajiem adresācijas noteikumiem. Līdzīgi ir arī novada ciemos Muceniekos un Silakrogā.

Patlaban novada pašvaldības administrācijā tiek izstrādāta adrešu sistematizācija Ropažu novada teritorijai, un, kaut arī normatīvie akti nosaka, ka tas ir jāizdara noteiktos termiņos, novadā adreses (iela un numurs) piešķiram tikai akūtos gadījumos – piemēram, ja cilvēks adreses neatbilstības vai neesamības dēļ nevar deklarēties savā dzīvesvietā (ja īpašums atrodas ciema teritorijā, tad vairs nevar deklarēt dzīvesvietu mājā, kurai ir nosaukums, bet ir jābūt adresācijai saskaņā ar spēkā esošajiem jaunajiem adresācijas noteikumiem). Tas tāpēc, ka Adrešu reģistra datubāze ir saistīta ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datubāzi, un tur derīgas tikai adreses.

Senāk dome vienkārši pieņemtu lēmumu par konkrētas adreses piešķiršanu – piemēram, īpašumam “Griezes”, kas atrodas ciemata teritorijā, piešķirt adresi “Griezes”. Bet tagad saskaņā ar jaunajiem noteikumiem mums ir jāpiešķir ielas nosaukums, tātad, piemēram, paliek īpašums “Griezes”, bet adrese ir Mazzemnieku iela 4. Tā kā teritorijas plānojumā ir ieprojektētas ielas, tad īpašuma nosaukums un mājas adrese ir ļoti attālināti viens no otra. Diemžēl cilvēki to nesaprot, kaut arī veicam lielu izskaidrošanas darbu.

Bet šajā adrešu maiņā ir iejauktas daudzas sabiedrības dzīves jomas. Piemēram, tā skar mājas inventarizācijas lietu (VZD). Tad vēl ir neskaidrības ar pasta piegādi – pašlaik pastnieki interesējas pašvaldībā par konkrētu adresi, bet, manuprāt, Latvijas Pasts būtu pirmā iestāde apdzīvotā vietā, kam būtu jādod saviem darbiniekiem precīzas ziņas, kur atrodas konkrētais īpašums – adresāts. Māju nosaukumus viņi zina, bet diemžēl par adresēm viņiem informācijas nav. Savukārt, ja “Lattelecom” sūtīs rēķinu, tur jau būs norādīta jaunā adrese. Tāpat rīkosies arī citas lielās iestādes, kas informāciju iegūst no VZD Adrešu reģistra.

Tā kā Ropažos ir 12 apdzīvotu vietu, mēs šo adrešu ieviešanu plānojam kompleksi, jo nevar normatīvos aktus ievērot daļēji, ieviest vienā vietā, bet citur ne. Vēl ir jāplāno arī iespējamās adreses pašlaik neapbūvētajos zemesgabalos pie ielām – lai nav tā, ka tad, ja nākotnē kāds sadomās tur uzcelt māju, mums vairs nebūs numura, ko piešķirt. Bet tad ir jātiek skaidrībā, vai zemesgabalam ir minimālā platība, vai arī saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem to iespējams dalīt. Ja cilvēkam īpašumā ir pusotra hektāra zemes un teritorijas plānojums to atļauj, viņš var sadomāt šo pļavu sadalīt.

Ar šiem MK noteikumiem Nr. 1269 “Adresācijas sistēmas noteikumi” kāds droši vien gribējis izdarīt labu darbu un sakārtot adrešu sistēmu, bet neviens nav iedziļinājies reālajā situācijā, ar ko nākas sastapties pašvaldībām un iedzīvotājiem. Piemēram, ja īpašumā ir divas ēkas, vienā mitinās vecāki, otrā – bērni, vienai no ēkām adrese pienākas, bet otrai – ne. Pastāv daudz aspektu, pēc kuriem jāvērtē katrs īpašums. Ropažu novadā teritorijas ir samērā nelielas un labi pārskatāmas, tādēļ bez šādām lielām izmaiņām, manuprāt, varēja iztikt. Protams, ja ir tādas lielas apdzīvotas vietas kā, piemēram, Mārupes vai Siguldas novads, kas faktiski jau pielīdzināmas pilsētas teritorijām, tur piemērojami arī citi noteikumi. Mārupē detālplānojumā ir izprojektēts plašs ielu tīkls un arī adresācija saistīta ar ielas nosaukumu. Tāpat arī jaunajos ciemos Stopiņos. Bet mums ir cita situācija, un prasītās izmaiņas vairs nešķiet loģiskas. Protams, arī Ropažu novadā ir sadalījums – ciemata teritorija un lauku teritorija. Bet arī šajā ciemata teritorijā ir pļava (1ha) un viena māja, bet, ja reiz ir ciems, tad jābūt arī ielai un mājai ar numuru.

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

Adresācijas sistēmas noteikumi ir izstrādāti, lai noteiktu vienotu adrešu piešķiršanas kārtību valstī un vienotus adresācijas sistēmas pamatprincipus – piemēram, to, ka adrese ir hierarhiski sakārtotu adreses elementu kopa, kas nodrošina adresācijas objekta atrašanās vietas noteikšanu valstī.

Šobrīd spēkā esošo Ministru kabineta (MK) 2009. gada 3. novembra noteikumu Nr. 1269 “Adresācijas sistēmas noteikumi” 11. punkts nosaka: “Pilsētu un ciemu teritoriju daļās, kur ir ielas, apbūvei paredzētajai zemes vienībai vai ēkai piešķir numuru ar piesaisti ielas nosaukumam. Pilsētu un ciemu teritoriju daļās, kur nav ielu, līdz ielu izveidei apbūvei paredzētajai zemes vienībai vai ēkai saglabā vai piešķir nosaukumu. Mēneša laikā pēc ielu izveides un nosaukumu piešķiršanas tām pašvaldības dome vai tās pilnvarota institūcija pieņem lēmumu par apbūvei paredzētās zemes vienības vai ēkas nosaukuma maiņu, aizstājot to ar numuru un piesaistot ielas nosaukumam.”

Jāatzīmē, ka šāda norma nav principiāli jauna, tā bija noteikta arī MK 2002. gada 27. augusta noteikumos Nr. 384 “Adresācijas noteikumi”.

Gadījumos, kad pilsētas vai ciema teritorijā ir izveidotas ielas, pie ielām esošajām ēkām pašvaldībai vai tās pilnvarotajai institūcijai nosaukumi jāmaina uz numuriem, jo secīgi piešķirti numuri ar piesaisti ielas nosaukumam nodrošina saprotamu un vienkāršu konkrētā adresācijas objekta atrašanu. Ērta objekta atrašana ir nepieciešama ne tikai attiecīgās pilsētas vai ciema iedzīvotājiem, bet arī personām, kas konkrēto teritoriju pietiekami nepārzina, tajā skaitā arī operatīvajiem dienestiem, komunikāciju turētājiem, tūristiem u.tml.

Informējam, ka operatīvo dienestu interese par precīzām adresēm ir ļoti liela. Tas skaidrojams ar nepieciešamību ātri un nepārprotami noteikt adresācijas objekta atrašanās vietu, lai nelaimes gadījumā operatīvie dienesti veltīgi nezaudētu laiku, maldoties pa pilsētas vai ciema teritoriju, meklējot izsaukuma vietu, piemēram, gadījumos, kad jānovērš ugunsgrēks vai no ierašanās laika ir atkarīga cilvēka dzīvība.

Valsts adrešu reģistra galvenie lietotāji ir operatīvie dienesti, komersanti, kā arī valsts reģistri un iestādes, tajā skaitā Uzņēmumu reģistrs, Iedzīvotāju reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests, Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, Iekšlietu ministrija, Pašvaldību vienotā informācijas sistēma, Latvijas Pasts, Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēma, Valsts vienotā datorizētā zemesgrāmata un citas informācijas sistēmas.

VZD Latvijā konstatējis tikai 207 gadījumus, kad adreses piešķirtas neatbilstoši noteikumu 11. punkta prasībām. Pašreiz minēto normu no 118 pašvaldībām nav izpildījušas 20 pašvaldības, turklāt aptuveni puse no šiem gadījumiem konstatēti vienā pašvaldībā (Vecumnieku novadā). Jāatzīmē, ka gada sākumā tika konstatēti vairāk nekā 900 šādu objektu un lielākā daļa pašvaldību ir ievērojušas noteikumos minētās normas, piešķirot numuru ēkām vai mainot ēku nosaukumus uz numuriem tām ēkām, kas atrodas pie ielām.

Nosaukt konkrētu datumu, kad tiks sakārtoti adrešu dati, nav iespējams, jo tas ir atkarīgs no sadarbības ar pašvaldībām un pašvaldību vēlmes sakārtot adresācijas jautājumus savās teritorijās. Pozitīvi vērtējamas izmaiņas normatīvajos aktos, kas pašvaldības domei dod tiesības ēku nosaukumu vai numuru un telpu grupu numuru apstiprināšanu deleģēt kādai no domes institūcijām, tādējādi vienkāršojot adreses piešķiršanas procesu.

VZD informē, ka sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību tiek organizēti izbraukuma semināri uz pašvaldībām, kuru ietvaros tiek skaidroti Adresācijas sistēmas noteikumu punkti un galvenie to ievērošanas ieguvumi. VZD cer, ka sadarbībā ar pašvaldībām iepriekš minētie 207 gadījumi tiks novērsti pēc iespējas īsākā laikā.