Kā jūs raksturotu mūsu veikumu KLP ietekmēšanā un tiešmaksājumu atšķirību izlīdzināšanā?
Esmu apmierināts ar to, ko esam palēnām, bet neatlaidīgi panākuši. Mūsu cīniņš par tiešmaksājumu izlīdzināšanu kā visradikālākajam spārnam jau garā laika posmā – un to pamanījuši un atzīst daudzi, līdztekus darbojoties gan zemkopības un ārlietu ministram, gan Ministru prezidentam dažādos „salikumos” un uzvārdos, ir bijis ļoti konsekvents. Mēs neatlaidīgi esam stāvējuši galējā pozīcijā, jo mums tiešmaksājumu ziņā nav bijis, kur atkāpties.
Priecē tas, ka, šo radikālo līniju turpinot, esam devuši gana nozīmīgu ieguldījumu, lai beidzot visaugstākajā ES līmenī runātu par tiešmaksājumu nevienlīdzību. Par to vairs nerunājam tikai mēs, latvieši, un rumāņi, un poļi, un lietuvieši vai Vācijas atsevišķu pavalstu zemnieki, bet par to tagad jau runā plašā un dažādā Eiropas Savienības (ES) lēmējorgānu kombinācijā – Eiropas Parlamentā, Eiropas Komisijā, Eiropas Padomē. Neviens vairs demagoģiski necenšas pamatot, kādēļ atšķirības tiešmaksājumos dažādu ES dalībvalstu zemniekiem ir tik radikāli, pat seškārt atšķirīgas. Pirms vairākiem gadiem, tūlīt pēc iestāšanās ES, mēs šīs atšķirības sākām izcelt un runāt skaļāk un tiešāk. Nu neklausījās mūsos! Teica: nu ko jūs tur ņematies, katru gadu tiešmaksājumu apmērs Latvijai aug un galu galā 2013.gadā sasniegs 100 procentus! Piebilstot vēl, ka dalībvalstīs atšķirīgs dzīves līmenis un Latvijā tas ir zemāks nekā Francijā vai Luksemburgā, kam arī esot nepastarpināta ietekme uz tiešmaksājumu lielumu. Protams, tās bija demagoģiski retoriskas atbildes uz nepatīkamu jautājumu, jo stāsts jau nav par pakāpenisko maksājumu palielinājumu vai dzīves līmeni, bet par krasajām, ļoti krasajām atšķirībām maksājumos, kas bija, bet par ko tolaik „nevajadzēja” runāt.
Kāpēc KLP lēmēji tieši tagad sāk par šo jautājumu runāt atklāti? Vai tas saistīts ar gaidāmo KLP reformu?
Acīmredzot runā tāpēc, ka ir izveidots politisks kalendārs, kad kam ir jānotiek. Apzinoties, ka 27 dalībvalstis nevar tā vienkārši nosēsties pie galda un minūtes laikā atrisināt KLP nākotnes jautājumus – lēmumi jāpieņem arī Eiropas Padomē, Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā, ieskaitot visu augstāko ierēdniecību. Šādus nopietnus lēmumus sarežģītajā ES mašinērijā nevar pieņemt pat viena gada laikā. Nedrīkst aizmirst arī to, ka spēkā stājies Lisabonas līgums. Tādēļ jārēķinās ar to, ka šādā milzīgā „ģimenes lokā”, plašā ciltī ar dažādām kastām, vēlētiem un nevēlētiem orgāniem un dažādām atbildībām, kur visi vienojušies, ka lēmums ir jāpieņem kopīgi, diskusijām un nonākšanai pie lēmuma ir jāatvēl pietiekami ilgs laiks. Tādēļ diskusijas sākas jau tagad. Pagaidām vēl nevar būt runas par konkrētu regulu, lēmumu vai naudas sadales mehānismu. Pagaidām ir jāiziet cauri situācijas apzināšanas stadijai.
"Pagaidām vēl nevar būt runas par konkrētu regulu, lēmumu vai naudas sadales mehānismu. Pagaidām ir jāiziet cauri situācijas apzināšanas stadijai."
Publiskajos paziņojumos teikts, ka līdztekus nepieciešams pārskatīt riska pārvaldības jeb drošības tīkla instrumentus. Kas ar to domāts?
Tas nozīmē, ka ir iespējama minimālā cena pienam, graudiem vai citai lauksaimniecības produkcijai, kas palīdz cenai kaut kādu tirgus svārstību rezultātā nenoslīdēt nedabīgi zemu, lai galarezultātā ražotāji nebankrotētu. Šo mehānismu sauc par valsts intervences iejaukšanos lauksaimniecības produkcijas tirgū. Protams, intervence nav jāpārvērš par farsu un cenu regulēšanu vai intervences iepirkums – par galveno noieta tirgu, bet ir situācijas, kad iejaukšanās ir nepieciešama, lai pasargātu savus ražotājus. Drošības tīkla instruments ir arī privātā uzglabāšana un eksporta atmaksas. Šie instrumenti ir kopīgi visai ES kā vienotai valstij, ar nelielām niansēm naudas izteiksmē saistībā ar references cenu katrai dalībvalstij. Šos instrumentus iedarbina krīzes situācijās, un tie darbojas līdz brīdim, kad pieprasījums atkal satiekas ar piedāvājumu un tirgū iestājas nosacītais līdzsvars. Un, nenoliedzami, ka, domājot par KLP nākotnē, ir jādiskutē arī par riska pārvaldības instrumentiem.
Lauksaimnieku profesionālo organizāciju pārstāvji Latvijā ir satraukušies par to, ka ES samazinās konkurētspēja un esošā lauksaimniecības politika nenodrošina lauku dzīves kvalitātes paaugstināšanos, tādējādi veidojas pamestas lauku teritorijas. Vai tas patiešām ir tik izteikti?
Jā un nē. Ir atpalikušās teritorijas, kurās, ja nākotnē KLP kā tādas nebūs, problēmas būs. Nav ko noliegt. Bet ir teritorijas, kurās nekādas atpalicības nav. Tāpat kā tas ir Latvijā, tāpat ir visā ES. Cilvēki pārvietojas un strādā, un dzīvo visā pasaulē.
"Nenoliedzami, ka, domājot par KLP nākotnē, ir jādiskutē arī par riska pārvaldības instrumentiem."
Kur ir tā kritiskā robeža, pie kuras būtu jāiejaucas un kaut kas jādara? Teikt, ka katra cilvēka darba maiņa un pārcelšanās uz attīstītāku vietu, ir problēma, būtu pilnīgas muļķības! Tā nav! Bet tas, ka ir cilvēku pamestas teritorijas, jā, tā ir. Tieši tādēļ šis aspekts ir pamatots un pietiekams, lai nākotnē eksistētu vienota ES KLP, tajā skaitā arī lauku attīstībā.
Un kā ar mazāk labvēlīgajiem apvidiem?
Ja paraugāmies uz mazāk labvēlīgajiem apvidiem, tad, domāju, precīzāk būtu tos konceptuāli saukt nevis par mazāk labvēlīgiem apvidiem, bet gan pārvērst šo lietu par iespēju, par izdevību un vērtību. Šāds domāšanas veids noteikti būtu labāks. Tas arī mudinātu izmantot iespējas, ko dod atšķirīgs apvidus, atšķirīga situācija. Te ļoti nepieciešama līdzšinējās filozofijas maiņa. Sevi nav jāsuģestē ar to, ka ir mazāk un ka ir nelabvēlīgi. Gluži pretēji – jāsuģestē ar to, ka apvidum ir noteiktas un taustāmas priekšrocības. Ka ir izteiktas atšķirības. Un šīs atšķirības ir jāsaskata, jāattīsta un jāmēģina pārdot – tieši to īpašo, neatkārtojamo, citiem apvidiem nesasniedzamo.
Pagājušajā nedēļā, 19. un 20.jūlijā, Briselē piedalījāties konferencē „Kopējā lauksaimniecības politika pēc 2013.gada”, kurā tika apspriesti un apkopoti šā gada aprīlī izsludināto publisko debašu par ES KLP pēc 2013.gada rezultāti. Kādi secinājumi radušies?
Konferencē bija milzum daudz un dažādu viedokļu – darba grupās, auditorijās, personīgās sarunās. Vienkop bija pētnieki, nevalstiskā sektora pārstāvji, žurnālisti, ierēdņi, un tā bija konferences jēga un arī lauksaimniecības komisāra ideja.
Es gribētu teikt, ka šī konference bija diskusija par publisko diskusiju, kas daļēji jau bija notikusi iepriekš, tajā skaitā internetā un medijos. Eiropas Komisija sadarbībā ar dažādām ES un nacionālā līmeņa iestādēm un pārstāvjiem mēģināja salikt kopā publisko diskusiju un paskatīties, kas varētu izveidoties, pārskatot vēlreiz jau iepriekš izteiktās idejas, ierosinājumus, iespējamos par un pret nākamā perioda KLP.
"Apvidus atšķirības ir jāsaskata, jāattīsta un jāmēģina pārdot – tieši to īpašo, neatkārtojamo, citiem nesasniedzamo."
Konferencei nebija mērķa kaut ko sistematizēt, bet gan vēlreiz caursijāt jau iegūtus rezultātus. Protams, daudz kas ierosinājumos un priekšlikumos ir un būs lieks, jo demokrātiskajos procesos notiek ļoti liela „ūdens kulšana”. Bet bija daži sausie atlikumi, kurus noklausoties jūti – jā, tas, iespējams, varēs derēt.
Un kas ir ļoti svarīgi – konferences gaitā ļoti reprezentatīvai publikai norisa neformālās sarunas, kas nes atkal jaunas idejas, iespējams pat – jaunus sadarbības projektus. Neformālo tikšanos nedrīkst novērtēt par zemu.
Kas jau pašlaik ir nojaušams, kā izskatīsies KLP pēc 2013.gada?
Ja būtu derības, es liktu uz to, ka noteikti būs izlīdzinātāki tiešmaksājumu līmeņi, bet absolūti vienota līmeņa nebūs. Bet tas nenozīmē, ka Latvijai jāmaina sava nostāja – mums jāturpina pierādīt, ka līmenim jābūt maksimāli vienādam, kā arī jārunā par iespējamo īsāko pārejas periodu no pašlaik pastāvošā KLP uz nākamo, reformēto KLP. Mūsu, Latvijas, interesēs ir, lai pārejas laiks, kas sāksies 2013.gadā, būtu iespējami īsāks. Bet pārejas periods noteikti būs, savukārt vēl 2014.gadā noteikti nebūs maksimāli iespējami izlīdzināts maksājumu līmenis dalībvalstīm. To es kristālskaidri tagad redzu.
"Es pilnīgi izslēdzu, ka caur KLP būs vienādi maksājumi par hektāru. Maksājumi jābalsta uz konkrētu darbību, konkrētu rezultātu, nevis zemes platību."
Un vēl – ja Latvijai jau 2014.gadā piedāvātu nelielu izlīdzinājumu bez pārejas perioda vai piedāvātu pārejas periodu ar tam sekojošu krasāku izlīdzinājumu, es piekristu tikai un vienīgi otrajam variantam. Jāatceras, ka vienāda matemātiska tiešmaksājumu izlīdzinājuma nebūs nevienā un nekādā gadījumā. Jā, maksājumi tuvināsies, bet nebūs identiski. Es pilnīgi izslēdzu, ka caur KLP būs vienādi maksājumi par hektāru. Tas nav iespējams kaut tādēļ, ka katrai valstij pastāv citi maksājuma mērķi.
Vai mūsu lauksaimniecība būtu daudz konkurētspējīgāka, ja Latvija turpinātu maksāt ļoti dāsnas subsīdijas par zemes hektāru? Domāju – diezin vai. Maksājumi jābalsta uz konkrētu darbību, konkrētu rezultātu, nevis zemes platību. Tā ir mana pārliecība un arī Latvijas nostāja.
