Līdzekļi, kas kļuva pieejami nozarei pēc iestāšanās ES, ir nesalīdzināmi lielāki, nekā bija pirms iestāšanās. Tas nav noliedzams. Bet – ko tas ir devis?
Eksportspēja augusi straujāk, nekā ražīgums
Vispirms jau to, ka lauksaimniecība, kas pirms iestāšanās ES eksportēja ļoti maz (2000.gadā – 66 milj. latu), pēc iestāšanās plaši izvērsa lauksaimniecības preču izvedumu uz citām valstīm (2010.gadā – 901 milj. latu). Skaitļi runā paši par sevi.
Jāņem vērā tas, ka bez eksportspējas lauksaimniecība vispār nespēj attīstīties, jo mūsu mazajā iekšējā tirgū ir daudz ievestās lauksaimniecības produkcijas. Tādēļ nozares eksporta straujais pieaugums ir ļoti svarīgs faktors, kas nenoliedzami veicinājis pārmaiņas nozarē pēdējo desmit gadu laikā.
Nenoliedzams ir arī tas, ka laukos pēc iestāšanās ES ieplūdis salīdzinoši liels subsīdiju līdzekļu apmērs. 2000.gadā tie bija nepilni 20 miljoni latu no valsts budžeta līdzekļiem, turpretim 2010.gadā – jau 325 miljoni latu.
Ja subsīdiju un eksportspējas pieaugumu salīdzinām ar lauksaimniecības nozarē radīto IKP vērtību, tad jāteic, ka lauksaimniecības nozares ražīgums un efektivitāte nebūt nav augusi tikpat strauji, kaut gan nozarē ir vērojamas strukturālas pārmaiņas. Tomēr mums joprojām ir liels saimniecību skaits, bet liela daļa no tām darbojas kā naturālās saimniecības, nespējot sasniegt ne augstu ražību, ne dzīvnieku produktivitāti.
Nepieciešams vairāk laika
Bet tā attaisnošanai jāteic, ka 20 gadi kopš neatkarības atjaunošanas nav bijis pietiekami ilgs laiks, lai nozare stingri nostātos uz kājām (neaizmirsīsim, ka pasaulē bija arī divas ekonomiskās lejupslīdes). Latvijai bija jāpagūst gan sakārtot zemes īpašumtiesības, gan pilnībā nomainīt saimniekošanas veidu no kolektīvās uz privāto.
ES vecajām dalībvalstīm lauksaimniecības nozares vēsture ir vairākas reizes garāka un, pateicoties tieši KLP atbalstu sistēmai, tās ir spējušas sakārtot svarīgus, vitāli nepieciešamus jautājumus. Ja paskatāmies, ko ir spējušas izdarīt valstis, kas ES pievienojās 1995.gadā – mūsu kaimiņos esošās ziemeļvalstis, tad tām ir bijis 10 gadu papildu "handikaps" ES sastāvā salīdzinājumā ar Latviju, kas KLP sistēmai pievienojās 2004.gadā. Tātad – Latvijai ir akūti nepieciešams laiks, lai nozari sakārtotu un tā kļūtu konkurētspējīga.
"Tieši laiks, kas nepieciešams, nozarei pārejot no sociālistiskās saimniekošanas uz kapitālistisko, var būt viens no argumentiem, kas jāuzsver, Briselē runājot par tiešmaksājumu izlīdzināšanu."
Par lauksaimniecību nevar runāt tikai "balts" vai "melns" kategorijās. Tiešmaksājumi veicina to, lai lauki būtu sakopti, kas arī pamazām notiek. Bet - lauksaimnieciskā ražošana attīstās, galvenokārt pateicoties ES fondu naudai. Gan sakopšana, gan attīstība nevar notikt vienā dienā, arī šiem procesiem ir nepieciešams laiks. Tieši laiks, kas nepieciešams, nozarei pārejot no sociālistiskās saimniekošanas uz kapitālistisko, var būt viens no argumentiem, kas jāuzsver, Briselē runājot par tiešmaksājumu izlīdzināšanu. Un šāda, tik izteikti diametrāli pretēja saimniekošana vēsturiski ir raksturīga tikai Baltijas valstīm.
Tiešmaksājumi - konkurētspējas nodrošinātāji
Otrs spēcīgs arguments, kas noteikti ir jāmin sarunās, ir šāds. Latvijas lauksaimniecībā izmaksas un cenas jau vairākus gadus ir ES līmenī. To mēs lokāli ietekmēt nevaram, jo to nosaka kopējais ES tirgus. Tādēļ nav ekonomiskā pamatojuma Latvijas lauksaimniekiem maksāt vairākkārt mazākus tiešmaksājumus nekā citu dalībvalstu zemniekiem. Ja tiešmaksājumi saglabāsies zemāki nekā citviet Eiropā, tad Latvijas lauksaimnieki, bez šaubām, zaudēs nežēlīgajā konkurences cīņā, jo tirgus nosacījumi nav līdzvērtīgi.
Pieaugošās izmaksas, kuras mūsu lauksaimnieki pašlaik ir spiesti nosegt galvenokārt ar saņemtajiem atbalsta maksājumiem, veido ieņēmumu un izmaksu ekonomiskās "šķēres" un ir pilnīgā pretrunā tiešmaksājumu būtībai – vienlīdzīgas konkurētspējas nodrošināšanai. Jo aprēķini rāda, ka saņemtais atbalsts kopš 2009.gada visos reģionos un visās saimniecību grupās apmēram 1,5 līdz 2 reizes pārsniedz saimniecību neto ienākumu, kas nozīmē to, ka atbalsta maksājumi tiek izmantoti arvien pieaugušo izmaksu segšanai un bez šiem maksājumiem saimniecības jau būtu bankrotējušas.
Mazāki maksājumi jau no 2013.gada
Vienotais platībmaksājums (VPM) un papildu valsts tiešie maksājumi (PVTM) kopā veido tā dēvēto publisko platībmaksājumu atbalstu Latvijas lauksaimniekiem. Gribu atgādināt, ka nākamais gads ir pēdējais, kad mūsu valsts drīkstēs lauksaimniekiem piemaksāt PVTM. Ceru, ka visi apzinās, ko tas nozīmē: no 2013.gada mūsu valsts vairs nepiemaksās saviem lauksaimniekiem, kuri ražo produkciju, jo PVTM tiek maksāti par tā saucamo "vēsturisko" ražošanas apjomu un viņu kontos ieripos mazāk platības maksājumu naudas. Toties tie saimnieki, kuri saņem tikai VPM, tātad uztur ainavu, tikai apļaujot tiem piederošās platības, tiem atbalsta maksājumi palielināsies, jo VPM aploksne palielinās katru gadu.
"Pēc provizoriskiem aprēķiniem, ko pašlaik piedāvā Eiropas Komisija, lauksaimnieki pašreizējiem maksājumiem līdzvērtīgus saņems tikai 2015.gadā."
Balstoties uz šiem apstākļiem, ka no 2013.gada būs pieejams tikai VPM, veiktie aprēķini rāda, ka mūsu zemniekiem šajā gadā maksājumi tātad būs mazāki nekā tie, kurus viņi saņem pašlaik. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, ko pašlaik piedāvā Eiropas Komisija, atbalsta maksājumi tomēr pakāpeniski palielināsies, tomēr lauksaimnieki pašreizējiem maksājumiem līdzvērtīgus saņems tikai 2015.gadā.
Tātad turpmākajos gados lauksaimniekiem objektīvi veidosies salīdzinošs budžeta iztrūkums, jo viņi nesaņems PVTM. Bet VPM, ko saņem visās jaunajās dalībvalstīs, ir domāts galvenokārt, lai sakoptu zemi un uzturētu skaistu apkārtējo ainavu. Tas nav "ražošanas" atbalsts. Līdz ar to tieši ražojošie lauksaimnieki nākamajos trijos gados saņems mazāk naudas neatkarīgi no tā, kādi maksājumi būs no 2014.gada.
Piena kvotu drīz nebūs
Atgādināšu arī par piena kvotu atcelšanu no 2015.gada, kas, protams, radīs iekšēju pārstrukturēšanos, jo mūsu piena ražotājiem ar viņu mazo budžetu būs jākonkurē brīvā tirgū (ar veco dalībvalstu piena ražotājiem, kuriem atbalsta maksājumi ir daudz lielāki). Tādēļ īpaši nepieciešams šis laiks līdz 2015.gadam, lai sakārtotu vairākus jautājumus lauksaimniecībā un mūsu lauksaimnieki varētu nostiprināties un sagatavoties šim laikam.
Tātad cīņa par to, lai mūsu lauksaimniekiem atbalsta maksājumi būtu vismaz 80 procenti (nevis tikai 50 procenti) no ES valstu lauksaimnieku vidējā maksājuma par hektāru, ir ekonomiski pamatojama.
Maksājumi silda citas nozares
Kāda ir atbalsta maksājumu ietekme uz Latvijas ekonomiku? Par to ietekmi uz saimniecību ienākumiem jau tika pateikts iepriekš. Tomēr derētu vēl atcerēties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) zinātnieku veiktos aprēķinus par to, kas tad faktiski saņem šos KLP ietvaros paredzētos atbalsta līdzekļus.
Izrādās, ka lauksaimniecības nozarē realitātē paliek tikai apmēram viena piektā daļa no saņemtajiem atbalsta maksājumiem. Pārējās četras piektdaļas faktiski nonāk pie zemes īpašniekiem, palielinot zemes vērtību, zemes nomas maksu, kā arī dažādu resursu ražotājiem un tirgotājiem, piemēram, sēklu, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, kā arī lauksaimniecības tehnikas uzņēmumiem, arī pakalpojumu sniedzējiem.
Tātad atbalsta maksājumi lauksaimniekiem silda ekonomiku, un tādējādi tie nav tikai lauksaimniecības nozares interese. Tie tīri ekonomiski ietekmē arī citas nozares, turklāt tajās ieplūst vairāk līdzekļu nekā pašā lauksaimniecībā. Tādēļ cīņa par izlīdzinātiem atbalsta maksājumiem lauksaimniekiem ir valstiska, nevis tikai vienas nozares cīņa. Un aktivitātēs, kas saistītas ar atbalsta maksājumu godīgāku un taisnīgāku sadali, līdzās lauksaimnieku organizācijām vajadzētu iesaistīties arī tiem, kas kaut kādā veidā ir ar šo nozari saistīti. Un ne tikai tiem, bet arī visiem pārtikas produktu patērētājiem, jo, pateicoties atbalsta maksājumiem, cenas lauksaimniecības ražojumiem tomēr ir saprātīgākas, nekā tās būtu tad, ja atbalsta maksājumu nebūtu.
