Zaļās komponentes atbalsts ir ikgadējs par deklarēto platību, kurai ir piešķirtas maksājuma tiesības. Zaļās komponentes atbalsta likmi aprēķina katru gadu, dalot 30% no kopējās tiešmaksājumu aploksnes ar konkrētajā gadā kopējo deklarēto hektāru skaitu dalībvalstī.
Lauksaimniekam, kas saņem pamata maksājumu shēmas atbalstu, tā atbalsta tiesīgajā zemē ir jāievēro klimatam un videi labvēlīga lauksaimniecības prakse, kas attiecināma uz viņa saimniecību: kultūraugu daudzveidība; ilggadīgo zālāju saglabāšana; ekoloģiskās nozīmes teritorijas izveidošana.
Eiropas Komisijas galvenā ideja acīmredzot ir padarīt Eiropas lauksaimniecību zaļāku. Vienkāršoti piedāvājums ir šāds: lai saņemtu 100% tiešmaksājumu, būs jāievēro zaļās komponentes nosacījumi. Tas nozīmē, ka pastāvīgās pļavas un ganības nedrīkst pārvērst aramzemēs, pieļaujot vien 5% izmaiņu; jāaudzē vismaz trīs kultūraugi un 7% no atbalsta tiesīgās platības ir jāatvēl teritorijai, kur nenotiek lauksaimniecība, bet tiek saglabāta dabiskā vide - pļavas, ainavu elementi, koki, krūmi, akmeņu krājumi. Tas nozīmē, ka šie 7% zemes, par kuriem šobrīd lauksaimnieki saņem maksājumus, būtu jāizņem no ražošanas.
"EK plāno: lai saņemtu 100 procentus tiešmaksājumu, būs jāievēro zaļās komponentes nosacījumi."
Ar šo Eiropas Komisijas piedāvājumu nav apmierināta neviena dalībvalsts. Lauksaimniekiem jau tāpat ir daudz prasību, kas saistītas ar savstarpējo atbilstību, un šis ir viens liels papildu slogs, kuru neievērojot lauksaimnieki saņems tikai 70% no tiešmaksājumiem. Eiropas Komisijas nostāja ir vienkārša: ja jums tas ir par grūtu, nav problēmu, bet saņemsiet tik, cik saņemsiet!
Latvijas un citu valstu pretargumentiem ir nopietns pamats. Vispirms - kultūraugu daudzveidība jeb triju augu sekas ievērošana. Latvijā un citviet Eiropā lauksaimniekiem to neļauj izpildīt klimatiskie apstākļi. Piemēram, Somijā īsajā vasaras sezonā ir iespējams izaudzēt tikai miežus, vietām auzas, bet ne trīs augus vienā sezonā. Arī Latvijā ir līdzīgi, jo tas, ko var pagūt izaudzēt, ir graudaugi un rapsis.
Iebilstam arī pret 7% atbalsta tiesīgās platības atstāšanu ekoloģiskiem mērķiem zaļās komponentes ietvaros. Ja šis nosacījums ir jāievieš saimniecību līmenī, tas izskatās ļoti nenopietni - gan Latvijā, gan daudzās Eiropas valstīs ir mazas saimniecības. Katrā no tām nodalot 7% teritoriju, saimniecības tiek sadrumstalotas un ražošana sadārdzināta. Tāpat rodas jautājums - vai dabai no tā kāda jēga, ja šie neskartie dabas "pleķīši" ir tik ļoti izmētāti.
Nesen Kauņā notika Baltijas valstu lauksaimniecības organizāciju tikšanās ar Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komisijas vadītāju Paolo de Kastro. Viņš apgalvoja, ka Eiropas Komisijā nāks klajā ar priekšlikumu par teritoriālu pieeju šajā jautājumā. Ja zemei ir augsta bioloģiskā un dabas vērtība, tās arī nepārvērš lauksaimniecībā, bet tur, kur ir produktīvas zemes, ir jāaudzē pārtika. Pasaulē pārtikas trūkst, tāpēc izņemt no ražošanas labas lauksaimniecības zemes, nebūtu saprātīgi.
"Pasaulē pārtikas trūkst, tāpēc izņemt no ražošanas labas lauksaimniecības zemes nebūtu saprātīgi."
Otrs piedāvājums, kas izskanēja šajā tikšanās reizē, – veidot dabas koridorus, kā to dara, piemēram, Holandē. Tur šādas dabas teritorijas stiepjas gar upēm vai citur simtiem kilometru garumā, lai savvaļas dzīvnieki pa šīm teritorijām var migrēt un nešķērsot intensīvās lauksaimniecības zemes. Šādiem dabas koridoriem noteikti ir augstāka vides vērtība.
Saskaņā ar Lisabonas līgumu lēmums tiks pieņemts trīspusējās sarunās, kurās piedalīsies Eiropas Komisija, Eiropas Padome un Eiropas Parlaments. Latvijas lauksaimniekiem vēl ir gandrīz gads, lai aizstāvētu savas intereses un dotu savu pienesumu turpmāko gadu Eiropas lauksaimniecības politikas veidošanā.
Lai arī lēni, bet pēdējos astoņus gadus Latvijas lauksaimniecība ir gājusi ārā no bedres. Arī pie tik zemiem un atšķirīgiem tiešmaksājumiem mēs spējam saražot konkurētspējīgu produkciju. Tātad - mums noteikti ir iespējas. Es ticu Latvijas lauksaimniecības nākotnei un vēlos atgādināt, ka Latvijā ir gandrīz 2 miljoni hektāru zemes. Ko tad citu mēs varam darīt? Mums ir jāražo pārtika sev un eksportam un jāaizstāv savu lauksaimnieku intereses visos līmeņos.
