Kalniete: risinājums izlīdzinātajiem tiešajiem maksājumiem ir Baltijas valstu rokās

Šis Latvijai ir ļoti svarīgs jautājums, tādēļ mūsu valdības pārstāvjiem, Saeimas un Eiropas Parlamenta deputātiem, diplomātiem ir jāstrādā vienoti, lai mēs panāktu mums labvēlīgu nākamo Eiropas Savienības budžetu. Latvijai ir jāmeklē sabiedrotie šajā jautājumā, jo tādu Eiropas galvaspilsētās ir ne mazums. Vairāki ietekmīgi Eiropas Parlamenta deputāti atbalsta Latvijas viedokli un šīs nedēļas sanāksmēs publiski pateica, ka pēc Kopējās lauksaimniecības politikas reformas Latvijas zemniekiem ir jāsaņem taisnīgs atbalsts.

Kā veidojas Baltijas valstu sadarbība jautājumā par izlīdzinātajiem tiešajiem maksājumiem zemniekiem?

Protams, tas, ka visi Eiropas Parlamenta deputāti, kas ievēlēti no Baltijas valstīm, neatkarīgi no partijiskās piederības parakstīja lauksaimnieku iesniegto deklarāciju, ir liels notikums. Kā atceraties, septembrī Baltijas valstu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji Briselē, tiekoties ar Eiropas Parlamenta pārstāvjiem, iesniedza deklarāciju un oficiālu Baltijas valstu lauksaimnieku aicinājumu nodrošināt taisnīgu Kopējās lauksaimniecības politikas reformu pēc 2013.gada.

Tajā tika prasīta tiešo maksājumu sistēma ar taisnīgiem un godīgiem konkurences nosacījumiem visu Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimniekiem, uzsverot, ka tiešajiem maksājumiem ir jābūt vismaz 90% apmērā no ES vidējā atbalsta apjoma. Eiropas Parlamentā līdz šim nekā tāda nav bijis, un tā ir spēcīga vēsts, kas liecina – tas mums ir augstas prioritātes jautājums. Kopīgais darbs ir jāveic visos līmeņos, ne jau tikai Eiropas Parlamentā. Kopā jāstrādā arī ministriem un ministru prezidentiem, tas nav vienas dienas vai viena mēneša pasākums.

Problēma ir tā, ka EP Lauksaimniecības komitejā ir tikai divi deputāti, kas ir ievēlēti no Baltijas valstīm, – tā esmu es un Alfrēds Rubiks. Turklāt Rubiks ir ļoti mazas politiskas grupas – Eiropas Apvienotās kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālās grupas – loceklis, tādēļ viņa ietekme EP diemžēl ir minimāla. Cerības vieš tas, ka pēc Jaunā gada Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupai varētu pievienoties viens no igauņiem. Es esmu Eiropas Tautas partiju grupā, igaunis būs pie sociālistiem, un abas šīs grupas ir lielākās EP. Man ir apsolīts – ja būs nepieciešams pārējo grupas deputātu atbalsts, tas būs.

"Tagad nav nevienas sēdes, kur, runājot par lauksaimniecības reformas jautājumiem, netiktu pieminētas Baltijas valstis."

Pašlaik ir sācies darbs pie četriem likumdošanas grozījumu ziņojumiem – par tiešajiem maksājumiem, lauku attīstību, tirgus mehānismiem un finansēšanas avotiem, un tas ilgs visu nākamo gadu. Protams, arī es iesniegšu gan papildinājumus, gan jaunus priekšlikumus. Vērsīšos pie saviem Baltijas kolēģiem atbalstīt šos papildinājumus un priekšlikumus ar savu parakstu.

Ir jādomā arī par to, kā uzturēt pietiekamā līmenī manu kolēģu informētību par to, kas notiek, jo, tieši tāpat kā es nepārzinu kaut kādas detaļas savu kolēģu darbā Transporta un tūrisma komitejā, viņi nevar zināt, kas notiek Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā. Tādēļ laiku pa laikam izsūtīšu ziņojumu par to, kur mēs pašlaik esam un kas notiek.

Vai ir kādi jaunumi saistībā ar lēmumiem par tiešajiem maksājumiem?

Šobrīd nekā jauna nav. Esmu regulāri tikusies ar Baltijas valstu lauksaimniecības organizāciju pārstāvjiem, kad viņi ir braukuši uz Eiropas Parlamentu, jo viņi vēlas satikties arī ar mani. Šobrīd esmu vienīgā, kas viņus var iepazīstināt ar to, kā minētais process Parlamentā notiek.

Atšķirībā no iepriekšējiem parlamentiem pēc Lisabonas līguma ratifikācijas šim Parlamentam ir likumdevēja tiesības. Kad mēs uzrakstīsim četrus likumdošanas ziņojumus, kas aplūkos Eiropas Komisijas Kopējās lauksaimniecības politikas reformas priekšlikumu, iespējams, būs daudz priekšlikumu, kas tajā ir maināms. Notiks tā sauktās izlīguma sarunas, kurās piedalīsies Eiropas Komisija, pilnvarotie Eiropas Parlamenta pārstāvji no Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un piedalīsies arī Eiropadomes pārstāvji.

Agrāk šādas lietas izlēma Komisija un Padome, tādēļ tagad tas būs process, kurā vajadzēs sadarboties valdību pārstāvjiem un EP deputātiem. Jāteic, ka Baltijas valstu, Polijas un arī citu valstu valdības, kurām ir līdzīgas problēmas, nostāsies mūsu pusē. Biju Viļņā, tikos ar Lauksaimniecības komitejas vadību un ļoti sīki iepazīstināju ar to procesu, kā notiks darbs Eiropas Parlamentā, kā arī nedaudz pastāstīju par procesiem Komisijā un Padomē. Atstāju viņiem ziņojumu, kurā visi procesa etapi ir labi redzami. Esmu gatava braukt arī uz Igauniju, bet vilcinos tādēļ, ka Igaunijas lauksaimnieku organizācijām Briselē ir pārstāve, kas labi var informēt cilvēkus savā valstī.

Esmu tikusies ar Vācijas Bundestāga deputātiem, tikos ar Francijas Nacionālās asamblejas deputātu, kas atbild par lauksaimniecības politiku valdošajā partijā. Šorīt (14.decembrī – aut.) man bija brokastis ar Dānijas Eiropas lietu ministru, kuram jautāju par Kopējās lauksaimniecības politikas reformu, jo, stāstot par Dānijas prezidentūras prioritātēm, viņš ne ar vārdu nepieminēja to milzīgo finanšu apjomu, kas ES budžetā paredzēts lauksaimniecībai. Mani ministra atbilde pārsteidza, bet es to norakstu uz viņa pieredzes trūkumu, jo Dānijā ir dažus mēnešus jauna valdība un arī pats ministrs tādā amatā ir pirmo reizi.

Ko uz jūsu jautājumu atbildēja nākamās ES prezidējošās valsts Dānijas Eiropas lietu ministrs?

Viņš atbildēja, ka Dānija vēlētos vēl tālāku lauksaimniecības budžeta samazinājumu, vairāk līdzekļu atvēlot "zaļajiem" pasākumiem. Nedomāju, ka šādu uzstādījumu vispār ir iespējams īstenot, jo prezidējošā valsts jau nepārstāv savas valsts intereses, bet gan ir starpnieks starp visu pārējo valstu maksimāli iespējamo kompromisu.

Turpinot par saviem plāniem. Nākamā gada pirmajā pusē plānoju doties uz Kipru, jo tās prezidentūras laikā ir plānots panākt galīgo vienošanos par ES budžetu. Jāteic, ka gan EP, gan valdībās pastāv zināmas šaubas, vai šo vienošanos izdosies panākt Kipras prezidentūras laikā. Tādēļ mēs pieļaujam, ka galīgās sarunas varētu notikt 2013.gada pirmajā pusē.

Galvenā problēma, kas ir saistīta ar minētajiem likumdošanas ziņojumiem, ir tā, ka, pirms nav panākta galīgā vienošanās par Eiropas Savienības budžetu un to daļu, kas paredzēta lauksaimniecības vajadzībām, šos ziņojumus nevar pabeigt, jo tajos ir jāieraksta konkrēti skaitļi. Nevar piedāvāt risinājumu tiešajiem maksājumiem vai, piemēram, "zaļajiem" pasākumiem, nezinot, vai tas esošā budžeta ietvaros vispār ir iespējams. No vienas puses, tas ir pozitīvi, jo mums priekšā ir vesels gads un Baltijas valstis var strādāt pie pārējo informēšanas. Uzskatu, ka informēšana ir pats svarīgākais, jo Parlamentā esmu savulaik konstatējusi, cik neinformēti ir mani kolēģi.

"Ilgstoša diplomātiskā pieredze māca, ka nekad nevar paredzēt, kad nodibinātais kontakts noderēs vai arī kurā brīdī viss darītais nāks pozitīvi atpakaļ."

Tagad gan tā vairs nav, jo nav nevienas sēdes, kurā runā par lauksaimniecības reformas jautājumiem un kurā netiktu pieminētas Baltijas valstis. To tiešām uzskatu par savu sasniegumu, jo es nepārraukti esmu visiem "bakstījusi acīs", ka tiešie maksājumi ir netaisnīgi un kropļo tirgu. Tajā pašā laikā nacionālajos parlamentos, kur kopā ar valdības pārstāvjiem top valsts pozīcija, cilvēki ir ļoti neinformēti. Kad tikos ar Bundestāga deputātiem, viņiem tas bija pārsteigums, ka Latvijā zemnieks saņem 96 eiro par hektāru. Es arī no galvas uzreiz nevaru pateikt, cik eiro saņem zemnieks Zviedrijā. Viņi zina, ka Latvijā ir mazi tiešie maksājumi, bet nezina, cik tas ir.

Tādēļ ir ļoti svarīgi arī zemnieku organizācijām strādāt, informējot savus kolēģus. Jāteic, ka zemnieku organizācijas to ir sākušas, un es domāju, ka tas, kā šīs organizācijas un Zemkopības ministrija darbojas Parlamentā, ir paraugs tam, kā vajadzētu strādāt. Arī zemkopības ministrijas atašeji, kas strādā Briselē, ir ļoti labi.

Jau pieminējāt Poliju. Cik lielas iespējas ir saņemt reālu atbalstu no citām – gan Austrumeiropas, gan Rietumeiropas – valstīm?

Protams, ka mūsu intereses, it īpaši ar Bulgāriju un Rumāniju, ir tuvas, bet katrai no šīm valstij ir savs "smagais akmens azotē", kas Kopējās lauksaimniecības politikas jautājumā liedz ieņemt redzamu vietu ar savu nostāju. Piemēram, Rumānijā un Bulgārijā ir ļoti slikts stāvoklis struktūrfondu izmantošanā, viņiem varētu draudēt pat šo fondu pārvirzīšana kaut kur citur. Polija šobrīd ir ieņēmusi publiski ļoti simpātisku pozīciju – tiešie maksājumi visām valstīm ir pilnīgi jānovienādo. Praktiski šī ideja nav īstenojama.

Polija kā liela valsts tādu pozīciju var atļauties, bet beigu beigās viņi no tās šā vai tā būs spiesti atkāpties, viņu nostājai nav nekāda sakara ar realitāti. Iedomājieties: ES vidējais tiešmaksājums ir 270 eiro, bet Grieķijā zemnieks saņem 600 eiro. Ja maksājums tiktu vienādots un visi saņemtu 270 eiro – kas notiktu? Grieķijā ciestu ne tikai zemnieki un pārtikas pārstrādātāji, bet sabruktu arī zemes tirgus un banku garantijas. Tāpēc tas politiski nemaz nav īstenojams. Protams, ikvienai reformai ir vajadzīgs pārejas periods, bet šobrīd tas ir sāpīgs jautājums, jo ir ļoti garš. Tādēļ mēs strādājam, lai tām valstīm, kurām maksājums ir ievērojami zemāks par ES vidējo, tiktu meklēts papildu risinājums.

"Pašlaik ir četras dažādas sistēmas, uz kurām balstās tiešie maksājumi, bet grūti ir atrast veidu, kā sistēmu izlīdzināt pēc iespējas ātrāk."

Atgriežoties pie jautājuma par partneru valstīm, gribu teikt, ka mēs, protams, ar šīm trīs valstīm – Poliju, Rumāniju un Bulgāriju – strādāsim kopā. Pārējās valstīs, kas pievienojās ES 2004.gadā, stāvoklis ir ļoti dažāds, jo dalījums jaunajās un vecajās dalībvalstīs Kopīgajā lauksaimniecības politikā vairs nepastāv.

Slovēnija šobrīd saņem vairāk, nekā Francija, Ungārijai arī ir augsti tiešie maksājumi, jo viņiem dati, uz kuru pamata maksājumu noteica, ir augstāki. Domāju, ka ļoti svarīgi ir strādāt ar tām valstīm, kas faktiski daudz nosaka Eiropas Savienības finansēs, jo šīs valstis arī visvairāk maksā Eiropas kopējā budžetā, – ar Vāciju un Franciju. Tāpēc, kaut arī tikos ar Nacionālās asamblejas deputātu, kas atbild par lauksaimniecības politiku, esmu plānojusi braukt arī uz Francijas Senātu, lai iepazīstinātu ar Baltijas valstu situāciju un nostāju.

Uzskatu arī, ka daudz darāmā ir mūsu vēstniekiem, viņiem ir jāiet uz attiecīgo valstu Zemkopības ministrijām, pie parlamentu Lauksaimniecības komiteju vadītājiem, deputātiem un nemitīgi jādala informatīvie materiāli.

Man ir materiāli gan vācu, gan franču valodā, ko palīdzēja sagatavot Zemkopības ministrija. Ja ministrija nebūtu varējusi palīdzēt, es maksātu par šo materiālu sagatavošanu un tulkošanu. Tādi materiāli ļoti palīdz, un, jo vairāk mēs runāsim, jo labākus rezultātus panāksim. Tas process nav viegls, diplomāti zina, kā tas notiek – tu ej un runā, ej un runā, bet nekas nenotiek. Ilgstoša diplomātiskā pieredze māca, ka nekad nevar paredzēt, kad nodibinātais kontakts noderēs vai arī, kurā brīdī viss darītais nāks pozitīvi atpakaļ. Šodien ir jāstrādā visiem, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav motivācija. Ja motivācijas nav, lai vienkārši pilda savus darba pienākumus, bet ir jādara.

Kāda ir jūsu prognoze – vai izdosies panākt tiešo maksājumu izlīdzinājumu?

Jau tagad priekšlikumā ir panākts diezgan liels maksājuma paaugstinājums. Ja budžeta skaitļi radikāli nemainīsies, tad šo skaitli priekšlikumā varētu uzskatīt par diezgan reālu. Tomēr tik un tā tas ir tikai 54% no Eiropas vidējā. Mūsu mērķis ir panākt, ka neviens zemnieks ES nesaņem mazāk par 80% no Eiropas vidējā maksājuma. Tikpat svarīgi ir noteikt arī augšējos griestus, jo konkurenci kropļo ne tikai ļoti zemie, bet arī ļoti augstie skaitļi. Tāpēc griestiem nevajadzētu pārsniegt 120% no vidējā maksājuma. Tā ir mūsu prasība, kuru diezgan daudzas valstis saprot un arī aizstāv. Ir atsevišķas valstis, kas to nevēlas.

Es personīgi domāju, ka strādāsim ļoti intensīvi, brēka par Baltijas valstīm ir sacelta milzīga gan Eiropas Komisijā, gan Eiropas Parlamentā. Runājot ar Francijas Nacionālās asamblejas deputātu, vaicāju, kā, viņaprāt, šo problēmu atrisināt. Protams, viņš nevarēja atbildēt, kā problēmu atrisināt, bet vērtīga ir viņa atbildes tā daļa, kurā deputāts sacīja – Francijas valdībā visi apzinās, ka Kopējās lauksaimniecības politikā ir anomālijas un ka Baltijas valstu jautājums ir jāatrisina.