ES lauksaimniecības komisāram
A.god. Dačianam Čološam
Baltijas valstu agrārie zinātnieki ir ļoti nobažījušies par mūsu zemju lauku nākotni.
Mēs atbalstījām mūsu valstu politiķus un noskaņojām tautas, ka Eiropas Savienības (ES) valstu saimē mums pavērsies 50 padomju gados zaudētās iespējas. Iespējas, kuras tika radītas 20.gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pēc neatkarības atgūšanas. Ja 20.gs. divdesmitajos gados mūsu lauksaimniecība bija līdziniece Somijai un ievērojami atpalika no Dānijas, tad jau trīsdesmito gadu beigās tā sasniedza Somijas un tuvojās Dānijas attīstības līmenim.
Savukārt pēc Otrā pasaules kara 50 totalitāras varas gados PSRS sastāvā, kad zemniekiem zeme tika atsavināta, tās izmantošanas intensitāte, neskatoties uz ievērojamiem ieguldījumiem, nepieauga; uz importēto graudu rēķina attīstījās vienīgi lopkopība, jo bija jāpiegādā Maskavai un Ļeņingradai (tagad Sanktpēterburgai) gaļas un piena produkti. Tajā pašā laikā Somijas, Dānijas un citu ES valstu lauksaimniecība strauji attīstījās, radot ievērojamu pārprodukciju, kā rezultātā šobrīd ir noteikti dažādi ierobežojumi lauksaimniecības attīstībai.
Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā, kas mūsu tautām tika doti ar Rietumu atbalstu, lauku cilvēki izmantoja pašaizliedzīgā darbā, taču šis laiks vēsturiski ir pārāk īss, lai sasniegtu citās ES dalībvalstīs vairāk nekā piecdesmit gados panākto līmeni.
Tomēr, kā liecina lauku attīstības pētījumi par situāciju Baltijas valstīs, mūsu cerības piepildās tikai daļēji.
Sevišķi mūs neapmierina ES Kopējās lauksaimniecības politikas daļa, pēc kuras vēsturiski pirms iestāšanās ES tika noteikti platību maksājumi zemniekiem. To aprēķināšanā tika piemērota vispārējā metodika, kas Baltijas valstu lauksaimniekiem bija īpaši nelabvēlīga - pagājušā gadsimta 90. gadu beigās Baltijas valstu lauksaimniecības ražošanas apjoms saruka uz pusi, jo pazuda Maskavas un Sanktpēterburgas pārtikas tirgus, kā arī salīdzinoši lētie enerģijas un materiālie resursi. Vienlaikus laukos notika agrārā reforma - cilvēki atguva tēvu zemi, aizsākās individuālo zemnieku saimniecību iekārtošana un darbība.
Vadoties no ES pielietotās aprēķinu metodikas, Rietumeiropas zemnieki par platības vienību saņēma 2–4 reizes lielākus atbalsta maksājumus. Rezultātā, ja 2004.–2006.gadā Baltijas valstu lauksaimniecība, pateicoties SAPARD programmai, sāka attīstīties, tad laikposmā no 2007. līdz 2011.gadam attīstība nobremzējās, jo ievērojami paaugstinājās energoresursu un citu resursu cenas.
Baltijas valstu laukos strādājošo atalgojums joprojām ievērojami atpaliek no rietumvalstu lauksaimnieku atalgojuma, kas daļēji saistīts ar atbalsta maksājumu ievērojamo starpību. Mūsu zemnieku bērni ir spiesti emigrēt un strādāt pie Lielbritānijas, Īrijas, Norvēģijas, Somijas un citu rietumvalstu lauksaimniekiem. Baltijas valstis pēdējos 10 gados, kā liecina tautas skaitīšanas rezultāti, emigrācijas dēļ zaudējuši 20–30% iedzīvotāju. Sekas - jau tā mazapdzīvotie lauku apvidi kļūst tukši, ievērojami pasliktinās demogrāfiskā situācija.
Mūs īpaši satrauc tas, ka Eiropas Komisija paredz lauksaimniecības atbalsta maksājumiem 2014.–2020.gadā izmantot to pašu Baltijas valstīm diskriminējošo aprēķinu metodiku.
Kā liecina mūsu pētījumi un aprēķini, Baltijas valstu lauksaimniekiem atbalsta maksājumi no 2014.gada jāsaņem vismaz 90% apmērā no ES vidējā līmeņa. Mēs piedalījāmies un atbalstām mūsu valstu zemkopības ministru un lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju Jums nosūtītos aprēķinus un pamatojumu, kas skar atbalsta maksājumus laukos.
Ja tiks pielietota taisnīga atbalsta maksājumu sistēma, tad Baltijas valstu lauksaimniekiem būs vienlīdzīgākas un daudz godīgākas attīstības iespējas kopējā ES valstu saimē, un tās varēs sekmīgāk pārvarēt 50 padomju okupācijas gadu sekas tautsaimniecībā.
Cerībā pateicamies par sapratni, jo vēlamies būt līdzatbildīgi par Eiropas nākotni.
