Tā ka arvien biežāk sastopam arī pa kādai labai ziņai, ne visas ir sliktas. Lai pārliecinātos, cik stabils ir šo labo ziņu pamats, LV.LV šoreiz devās iztaujāt Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas valdes priekšsēdētāju Vilni Rantiņu. Uz viņa galda redzamā vietā – jaunais asociācijas buklets "Latvijas metāla industrija 2010" angļu valodā. Skaidrs, ka domāts esošajiem vai gaidāmajiem ārvalstu partneriem. Uz izdevuma nu ļoti skaists un moderns vilciens ar tik pazīstamo zīmolu RVR un kuģis ar brašu ūdensmetēja strūklu. Lūk, kur ir tā ilgotais Made in Latvia, turklāt smagā svara kategorijā. Ar to arī sākas mūsu saruna.
Divi skaistuļi uz bukleta vāka
Kuģis acīmredzot ir Rīgas Kuģu būvētavas meistardarbs?
Tas patiešām ir mūsu lepnums – šie divi akciju sabiedrībā "Rīgas Kuģu būvētava" izgatavotie velkoņi. "Santa" un "Stella" strādā vēl kā ledlauži, kā ūdensmetēji, var uzmest strūklu līdz 120 metriem, tātad, ja gadās ugunsgrēks, apdzēst jebkuru augstceltni, protams, tuvu ūdeņiem. Prieks par to, ka pēc ilgiem laikiem tie ir kuģi, kas pilnībā uzbūvēti tepat Latvijā. Ir jau labi, ka ražojam kuģu korpusus norvēģiem un citiem, bet – gatavam produktam tomēr ir augstāka pievienotā vērtība.
Kuģu būve mums ir ļoti svarīga arī tādēļ, ka lielajai rūpnīcai piesaistīts vairāk nekā 30 citu uzņēmumu, kuriem tā dod pasūtījumus. Domājam, ka arī kuģu būve varētu izvērsties kā klastera projekts. Bet to rādīs nākotne.
Vai Rīgas Vagonbūves rūpnīcā patiešām var izgatavot šādus vilcienus? Pēdējoreiz rūpnīcas nosaukumu sastapu bradātāju forumā internetā ar fotogrāfijām un pamācībām, kā labāk izložņāt pamestos un grūstošos korpusus... Nē, maijā rūpnīcas vietnē bija arī šāda ziņa: "AS "Pasažieru vilciens" 2010. gada 10. maijā noslēdza dokumentu iesniegšanas procedūru konkursam par tiesībām izgatavot Latvijai 34 elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus. Šī projekta kopējais apjoms ir 144 miljoni latu. Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR) piedalās konkursā partnerībā ar uzņēmumu "Bombardier"."
Rūpnīca ne tikai joprojām pastāv, bet tur tiešām ražo vilcienus.
Šis skaistulis uz bukleta vāka ir viens no tiem, kas, ja nemaldos, paredzēts Baltkrievijai. Taču RVR tagad izgatavo vilcienus arī Krievijas tirgum, un es ļoti ceru (varbūt naivi), ka lielais "Pasažieru vilciena" pasūtījums tomēr varētu tikt šai Rīgas rūpnīcai. Pirmie konkursa noteikumi bija izstrādāti tā, ka RVR tur vispār netika klāt. Es neizprotu to tendenci, kas vērojama Latvijā saistībā ar valsts pasūtījumiem, cenšoties par katru cenu tos izvietot ārvalstīs. Ja mēs šeit, Rīgā, ražotu vilcienus, kaut arī to cena būtu par 20–30 procentiem augstāka nekā ārvalstīs izgatavotajiem (bet tā tas nebūs), arī tad no valsts tautsaimniecības viedokļa tas būtu izdevīgi. Šajā konkursā RVR piedalījās kopā ar Francijas kompāniju "Bombardier", šobrīd spēcīgāko vilcienu ražotāju pasaulē.
Ko Latvijai dotu "Pasažieru vilciena" pasūtījums
Kāpēc vajadzēja mesties kopā ar franču koncernu?
Tāpēc, ka šāds neliels uzņēmums, kāds tagad ir RVR, nespēj viens izpildīt tik lielu pasūtījumu. Starptautiskā kooperācija šobrīd, manuprāt, vispār ir obligāta. Bet ar bombardieri sadarbība ir tāda, ka 70 procentu pasūtījuma tiktu īstenots šeit. Tas nozīmē, ka vismaz trīs gadus būtu nodarbināti pusotrs tūkstotis strādājošo. Ne tikai mašīnbūves un metālapstrādes sektorā, bet arī kokapstrādē, jo būtu vajadzīgs, piemēram, "Latvijas finiera" saplāksnis, savukārt no vieglās rūpniecības tiktu pieprasīti materiāli sēdekļiem, tad vēl nepieciešama plastmasas apdare, elektronika. Tādējādi šim pasūtījumam apkārt veidojas vesels komplekss.
Otrkārt, pārņemot šīs jaunās tehnoloģijas, iegādājoties licences, modernizējot un sakārtojot vagonbūves uzņēmumu šeit, mums būtu garantija, ka pārdesmit gadus Rīgā ražotu modernus piepilsētas pasažieru vilcienus arī Krievijai un citām valstīm.
Tātad tuvosimies "Bombardier" augstajam līmenim?
Kādēļ – tuvosimies? Izturības un komforta ziņā jau tagad spējam ražot pasaules līmeņa vilcienus. Šā konkursa iznākums principā parādīs mūsu politiķu attieksmi pret ražošanu kā tādu.
Kad būs zināmi starptautiskā konkursa rezultāti?
Drīz, jūlijā.
Kas notika ar to pirmo konkursu?
To apturēja.
Bija vietējo ražotāju pretspars?
Jā. Parasti katra Eiropas valsts pirmām kārtām domā par savu ekonomiku. Bet Latvijā starptautisko konkursu noteikumos principā tiek iestrādāti tādi nosacījumi, lai vietējie uzņēmumi paliktu ārpusē. Šķiet, arī tagad iedarbināts kāds mehānisms šajā virzienā, vismaz daži simptomi ir parādījušies, bet tad jau redzēsim. Bet uzsveru, ka šis konkurss visai Latvijas ekonomikai ir ļoti svarīgs.
"Latvijā starptautisko konkursu noteikumos principā tiek iestrādāti tādi nosacījumi, lai vietējie uzņēmumi paliktu ārpusē."
Jūnija beigās Maskavā piedalījos lielajā mašīnbūves izstādē, un tās ietvaros notika arī plenārsēde par mašīnbūves nākotni, kurā, starp citu, piedalījās Krievijas premjers Vladimirs Putins. Sanāksmē bija arī zinātnieki un izvērsās interesanta diskusija, pēc kuras varēju secināt (to pēc tam sarunās apstiprināja vietējie uzņēmēji), ka Krievija tiešām ļoti nopietni domā par savas rūpniecības un sevišķi mašīnbūves izaugsmi. Protams, tas ir arī stratēģisks jautājums, jo šajā sektorā ietilpst arī militārā rūpniecība, aviācija un smagā mašīnbūve, bet patīkami, ka Krievija arī šajā krīzes laikā, sniedzot valsts atbalstu, nešķiroja uzņēmumus ar vietējo un ārvalstu kapitālu, novērtējot, ka ārvalstu uzņēmumi šajā valstī maksā nodokļus un nodrošina darbavietas.
Un kas mums no tā?
Mums šī sadarbība ir nozīmīga. Mēs tomēr esam ļoti mazi: 2008. gadā nozarē bija 32 tūkstoši strādājošo, bet pērn šis skaitlis nokritās līdz 25 tūkstošiem. Pēc pasaules mērogiem tas ir viens normāls uzņēmums... Tādēļ dažreiz jokojot es saku – mūsu uzņēmums arī ir spēcīgs! Bet Krievijas tirgū pēdējā laikā strādājam diezgan veiksmīgi. Jo arī tur ir pieņemta programma par energoefektivitāti, un mūsu apkures katlu ražotāji nav tie sliktākie, piemēram, "Grandeg", "Komforts" un vēl citi – kopumā kādi pieci seši. 2008. gadā (es to vienmēr salīdzinu tādēļ, ka tas bija pīķa gads) vietējā tirgus īpatsvars mums bija aptuveni 30 procentu, bet tad tas noslīdējis līdz 15 procentiem.
Krīzes mācības: kā ražot un ko ražot
Kas nozares uzņēmumos ir noticis šajā krīzes laikā vēl bez tā, ka 13 tūkstoši cilvēku ir zaudējuši darbu?
Kāds no uzņēmumu vadītājiem man stāstīja: senāk bijis jāuzpasē, lai strādnieki pirms laika neaizmūk no darba, lai visi tiešām strādātu, bet tagad maiņas beigās gandrīz ar varu jādzen mājās; kad pērn krīzes dēļ uzņēmums nedēļā strādāja tikai trīs dienas, saražots tikpat daudz produkcijas kā agrāk pilnā nedēļā. Sākumā bijis grūti pat saprast, kas notiek. Re, cik lielas darba ražīguma rezerves atklājās šajā laikā!
Pirmkārt, uzņēmumi vairāk pievērsušies ražošanas efektivitātes paaugstināšanai: tā tagad varētu celties par 20–30 procentiem.
Otrkārt, uzņēmēji nupat ir sākuši nopietni domāt par savu produktu. Protams, ērti ir iesaistīties kooperācijas ķēdēs: elektroniskā veidā saņemt gatavus zīmējumus, izvirpot vai izfrēzēt detaļu, kas tur uzzīmēta, nosūtīt produkciju un saņemt naudu. Šādā ražošanā neko daudz nevajag: ne konstruktoru dienestu, ne pētniecību, varbūt vien kārtīgu tehnologu, kas pieskata ražošanas procesu.
Bet analīze, kas tika veikta krīzes laikā, parādīja: pirmie aizgāja pa pieskari (bankrotēja vai nonāca lielās problēmās) tieši tie uzņēmumi, kuri strādāja kooperācijai, tas ir, detaļu ražotāji lielajām kompānijām. Ja auto rūpniecībā apstājas konveijers, kam tu vairs esi vajadzīgs? Toties, kā liecina statistika, tie ražotāji, kam bija savi, līdz galam izstrādāti produkti, krīzi pārcieta labāk. Tas ir loģiski, un es arī uzskatu, ka Latvija nav tā vieta (domāju, arī nebūs), kur vajadzētu ražot lētus un vienkāršus izstrādājumus. Tā mēs vienkārši nespēsim konkurēt. Jau šobrīd nevaram sacensties ne ar spāņiem, ne itāļiem, jo pie mums ražošanas izmaksas pat objektīvi ir lielākas. Klimats Latvijā mēdz būt karsts un auksts, un apkure kā, piemēram, pagājušajā aukstajā ziemā ievērojami sadārdzina produkta pašizmaksu. Spānijā ražotni var atvērt teju vai teltī, kādā vieglas konstrukcijas piebūvē katrā ziņā. Par Austrumāziju nemaz nerunāsim, jo neviens Latvijā dzīvojošais laikam ar rīsu sauju dienā iztikt nevarēs...
"Mēs tomēr esam ļoti mazi: 2008. gadā nozarē bija 32 tūkstoši strādājošo, bet pērn šis skaitlis nokritās līdz 25 tūkstošiem. Pēc pasaules mērogiem tas ir viens normāls uzņēmums..."
Bet vispār esam vairāk vai mazāk atguvušies, šobrīd liela daļa uzņēmumu jau pāriet uz divu maiņu darbu, tātad arī daļa strādnieku atgriežas savās darbavietās. Bet šis process nebūs ātrs: ražošanas apjoms krīzes laikā saruka par 57 procentiem, bet strādājošo skaits tika samazināts par nepilniem 30 procentiem. Kvalificēto darbinieku kodols bija jāsaglabā, citādi nevarētu ātri atsākt darbību. Tomēr, domāju, ap rudeni būs gaidāms strādājošo skaita pieaugums. Bet nekad viņu nebūs tik daudz kā iepriekš, jo tagad ražošana ir saspiesta, koncentrēta, uzņēmumos iespējami cenšas samazināt roku darba īpatsvaru...
Bet kāds ir pluss privātajā biznesā? Tas, ka īpašnieki vēlas nopelnīt arvien vairāk, un tāpēc tie meklēs arvien jaunas tirgus nišas, jaunas iespējas, lai palielinātu ražošanas apjomus. Ja mēs pērn bijām nokrituši aptuveni 2004. gada līmenī, tad šo gadu varētu beigt jau 2006. gada apjomos. Šogad pieaugums varētu būt piecu līdz desmit procentu robežās. Saražotās produkcijas un eksporta apjoma līkne rāda, ka maijā nozarē produkcija bija saražota 51 miljona latu vērtībā un eksports bija 42 miljoni latu. Salīdzinājumam – šā gada janvārī produkcijas apjoms bija vien 33 miljonu latu vērtībā, un eksports – 27 miljonu. Tā kā laikam gan rāpjamies laukā no krīzes bedres. Kaut gan vēl ir daudz bīstamu lietu. Pirmkārt, tas, ka budžeta līdzsvarošanas nolūkos tiek savilktas jostas vecajās Eiropas Savienības valstīs. Tas nozīmē, ka ies mazumā patēriņš un preču pieprasījums: cilvēks sāks vērtēt, ko viņš var un ko nevar pirkt. Tādēļ patiešām jādomā par jaunām tehnoloģiju un produktu nišām.
Izglītībā – no viena grāvja otrā
Kādas šajā inovācijas laukā ir perspektīvas?
Par metālu daudzi domā – tā ir sena ražošana, viss jau izpētīts, bet tā nav. Diemžēl vairāki pētniecības institūti pašlaik atrodas ļoti bēdīgā stāvoklī, bet mums ir laba sadarbība ar Cietvielu fizikas institūtu, tāpat daudz interesanta inovāciju laukā notiek Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), un man tiešām ir prieks, ka šogad Transporta un mašīnzinību fakultātē bija lielākais izlaidums fakultātē pēdējo 15–20 gadu laikā.
Vai viņiem būs arī darbs?
Noteikti! Es joprojām vadu diplomdarbu aizstāvēšanas komisijas RTU un arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē (arī to šogad absolvēja 16 jauno mūsu nozares inženieru). Man šie jaunieši patīk. Cenšos viņiem iestāstīt, ka šobrīd nevienam nav vajadzīgi tikai paklausīgi izpildītāji, bet inženieri, kuri prot patstāvīgi domāt, meklēt informāciju, izgudrot jaunus produktus, radīt savu biznesu, aizstāvēt savu ideju un savu projektu. Sūri – bet tikai šādiem speciālistiem ir nākotne, tikai tie pastāvēs darba un biznesa tirgū. Šobrīd pie mums asociācijā uzņēmumi jau atkal sāk pieprasīt inženierus. Visi gan meklē speciālistus ar pieredzi, bet es iesaku: ņemiet jaunos, jo jūs taču paši esat tie, kuriem ir šī pieredze un kuri jaunos spēj ievadīt reālajā darba dzīvē! Tāpēc daudz strādājam, lai studentiem nodrošinātu prakses vietas, lai arī maģistrantūras studiju laikā viņi šo darba pieredzi varētu iegūt un vēl nopelnīt kādu naudiņu.
Teikšu tā – parādiet man pēdējo desmit gadu laikā studijas beigušos metālapstrādes un mašīnbūves inženierus, kuri ir bez darba! Man tādu datu nav! Jo domājošs inženieris ir vajadzīgs ne tikai mašīnbūvē, arī citās nozarēs. Gan pārtikas pārstrādē, gan kokapstrādē ir tehnika, un visur ir vajadzīgi mehāniķi. Tas vispār ir vārds, kas manā uztverē rakstāms ar lielo burtu! Bet joprojām izjūtam sekas tam, ka tik ilgus gadus (nezinu, aiz muļķības vai kaitniecības) par izvēles priekšmetiem tika padarīta matemātika, fizika un ķīmija. Jauniešiem šajos priekšmetos trūkst zināšanu, un pirmajos kursos ir 30 līdz 50 procentu studentu atbirums.
"Šobrīd nevienam nav vajadzīgi tikai paklausīgi izpildītāji, bet inženieri, kuri prot patstāvīgi domāt, meklēt informāciju, izgudrot jaunus produktus, radīt savu biznesu, aizstāvēt savu ideju un savu projektu."
Pašlaik aktuāls ir jautājums par pamatzināšanām un visu izglītības sistēmu. Tas, ka tagad augstskolā studentiem ir tikai 20 kontaktstundu nedēļā, nav normāli. Viņi reāli auditorijā mācās divas, divarpus dienas. Pārējais laiks it kā paredzēts patstāvīgam darbam. Ja universitātēs būtu normālas laboratorijas un pētniecības darbs, viņi pilnīgi noteikti tur šīs dienas lietderīgi un ar interesi pavadītu. Bet diemžēl vismaz mūsu fakultātē tā nav, jo līdz ar pārcelšanos no Vecrīgas uz Ezermalas ielu daudz kas tika iznīcināts, un līdzekļu jaunu laboratoriju iegādei nebija.
Bet šeit taču korpusi tukši stāv! Sāk jau izskatīties kā pēc kara...
Korpusi bez iekārtām nav nekas. Tagad gan sāk šīs laboratorijas iekārtot. Bet īstenībā, lai būtu pilnvērtīgs inženieris, ar bakalaura grādu ir par maz. Jāmācās tālāk maģistrantūrā. Manuprāt, ļoti laba zināšanu kombinācija ir tad, ja tehnisko zinātņu bakalaurs maģistra grādu iegūst ekonomikā. Par to esam aprunājušies ar RTU Inženierekonomikas fakultātes profesoriem, ar augstskolu "Turība".
Bet ir taču šī Inženierekonomikas fakultāte?
Manuprāt, tur par maz ir inženierzinātnes, savukārt mūsu fakultātē ir par maz (var teikt, ka faktiski nav) ekonomikas. Ar šīm programmām vēl diezgan daudz jāstrādā, lai tās pilnveidotu atbilstoši reālās dzīves prasībām. Šoziem varbūt izdosies kaut vairāk pavirzīt uz priekšu.
Latvijā ir radusies šāda problēma – Latvijas augstskolās apgūstamas 33 biznesa izglītības programmas; biznesa vadību, politiku un tiesības apgūst vairāk nekā puse studentu, bet ražošanas un būvniecības specialitātes izvēlējušies tikai 12,2 procenti jauniešu. Taču no biznesa vadības speciālistiem savu uzņēmējdarbību sāk niecīgs skaits augstskolu beidzēju. Jūsu ieteikums vedina iet citu ceļu jauno uzņēmēju audzināšanā...
Ko nozīmē uzņēmējdarbības vadība? Ja tev nav pamatzināšanu kādā noteiktā nozarē, ja tev nav pārskata par jomām, kurās varētu ar savu biznesu iekļauties, tad kādu komercdarbību tu vari sākt? Kā liecina mūsu vērojumi, visām krīzes vētrām cauri visveiksmīgāk izgāja tie uzņēmumi, kuru vadītāji labi pārzina to jomu, kurā darbojas. Jo principā ekonomiku, vadībzinības var apgūt pēc tam, inženierzinātnes apgūt ir daudz sarežģītāk. Turklāt pie pašreizējā noslogojuma maģistrantūrā jaunie inženieri papildus var mācīties arī šīs zinības. Protams, daudzi jaunieši ir noskaņoti, ka uzreiz vajag tikt darbā un pelnīt naudu, bet, kamēr ir iespēja mācīties, to vajag darīt, jo vēlāk tas atmaksāsies ar uzviju. Tieši zināšanas ir vislielākais kapitāls.
Kas jūsu sektorā notiek arodizglītībā?
Šī joma vairāk vai mazāk būtu sakārtota, ja profesionālās izglītības skolām paredzētā nauda tik tiešām tiks piešķirta un tehniskās bāzes modernizācija notiks. Par šo tematu sarunas norisinās jau piecus gadus, un šogad esam tikuši tiktāl, ka izvērtējām pat projektu pieteikumus no nozares bāzes skolām. Rīgā tās ir trīs mācību iestādes – Rīgas Tehniskā koledža, Rīgas Valsts tehnikums un Rīgas 3. arodskola. Ārpus galvaspilsētas vēl skolas ir Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Cēsīs un Jelgavā. Ļoti patīkami ir strādāt ar pašvaldībām, kuras novērtē izglītības nozīmi: ja būs speciālisti, būs ražošana un būs arī nodokļu ieņēmumi. Patlaban šajā jomā ļoti aktīvi darbojas Jelgava un Ventspils. Vēl ir jāuzlabo mācību programmas, un mēs ļoti labi zinām, kas tajās pilnveidojams, jo visās eksaminācijas komisijās profesionālajās skolās, kuras gatavo mūsu nozares speciālistus, piedalās mūsu nozares uzņēmumu pārstāvji. Lielākoties viņi šīs komisijas arī vada. Skolām vēl palīdzam nodrošināt prakses vietas. Tas nav vienkārši, visam izsekot vienalga nav iespējams. Man patīk, ka skolās ir azartiski pasniedzēji. Piemēram, Kuldīgā arodskolā, pateicoties viena pasniedzēja entuziasmam, ir izveidots brīnišķīgs fizikas kabinets. Ļoti daudz var izdarīt ar vēlēšanos, ar aizrautību. Uz turieni būtu jāved citu skolu bērni ekskursijās, lai viņos modinātu interesi par inženierzinībām.
Atgriežoties pie uzņēmējdarbības – komersanti pastāvīgi žēlojas par kredītu nepieejamību ražošanas paplašināšanai, apgrozāmo līdzekļu iegūšanai... Vai tas būs mūžīgi?
Ar bankām pašlaik ļoti intensīvi norisinās pārrunas. No vienas puses, bankas it kā vēlas ar komersantiem sadarboties, no otras – ir ļoti atturīgas aizdevumu izsniegšanā. To var arī saprast: par savu iepriekšējo liderību bankas gana daudz arī maksājušas. Ir liels aizdomīgums, pastiprināta uzraudzība. Bet no kā tad bankas dzīvos, ja nauda negrozīsies? Tendence tomēr ir uz sadarbību, pašlaik ļoti atsaucīga ir "DnB Nord banka". Vienmēr esam teikuši tā: mums nevajag nekādu valsts atbalstu, bet vajag, lai tā sakārto spēles noteikumus.
Vēl pirms pāris gadiem Ekonomikas ministrijai un premjeram rakstījāt vēstules ar 16 punktiem. Kas no tā ir izpildīts?
Šis tas jau ir. Tagad vēstules vairs nerakstām, un prasības ir vienkāršas – lai biznesa vide nebūtu sliktāka kā kaimiņu valstīs, kur ir mūsu lielākie sadarbības partneri un arī lielākie konkurenti. Pašlaik vairs nav aktuāls jautājums par darba nespējas lapām, kuras Latvijas uzņēmējiem bija jāapmaksā 14 dienas, kamēr kaimiņvalstīs uzņēmumi apmaksāja vienu vai nevienu. Tagad šis laiks ir samazināts par četrām dienām, bet nu jau arī vairs nav tā, kā ziedu laikos 2007.–2008. gadā, kad strādnieks paņēma slimības lapu un aizgāja turpat pāri ielai būvniecībā halturēt.
Tagad šī problēma mirusi dabīgā nāvē...
Var pienākt brīdis, kad uzņēmējiem tā atkal kļūs ļoti sāpīga, tādēļ valdība šo jautājumu nedrīkst nolikt malā. Joprojām dienaskārtībā ir pārmērīgi augstais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Labi, ka Finanšu ministrija savā pēdējā analīzē par nodokļu sistēmas pamatnostādnēm un attīstību nākotnē tomēr ir atzinusi, ka nodokļu slogs darbaspēkam ir pārāk augsts. Tas uzskatāms par progresu. Jā, Eiropas Savienības kontekstā nodokļu slogs pie mums kopumā tiešām nav liels, bet ir jāskatās pa pozīcijām. Tad mēs esam zaudētāji darbaspēka nodokļos un energoresursu izmaksās. Konkurence pasaulē ir ļoti sīva. Kamēr šeit nesapratīs, ka ražošana ir viena no svarīgākajām ekonomikas sastāvdaļām, tautsaimniecība nespēs atkopties.
Normālās Eiropas Savienības valstu (un arī citur pasaulē) ekonomiskās rūpniecības īpatsvars ir 20–30 procentu, pat līdz 50 procentiem no iekšzemes kopprodukta, bet Latvijā tikai nieka 13–14 procentu. Tādēļ šā sektora paplašināšana un attīstīšana ir valstij vitāli svarīgs jautājums. Bet otra problēma ir energoresursu cenas. Man šķiet, ka esam pārāk aizrāvušies ar alternatīvo enerģiju. Nesaku, ka tā nav vajadzīga. Bet, piedodiet, ja ir uzlikti tik augsti tarifi (un tik ilgi pagarināti) enerģijas iepirkumam no mazajām ūdens spēkstacijām un vēja enerģijas ražotājiem, turklāt šīs papildu izmaksas uzliktas uz ražotāju (protams, arī iedzīvotāju) pleciem, tie zaudē konkurētspēju. Šis jautājums ir ļoti nopietni jāizvērtē. Tas, ko pašlaik dara Ekonomikas ministrija, vairāk vai mazāk ir pareizi, bet es saprotu, ka šajā jomā pastāv drausmīga ieinteresēto komersantu pretestība, jo katrs grib nopelnīt un labi nopelnīt. Arī tās pašas koģenerācijas stacijas – ja tās izmanto dabasgāzi, kādi atviegloti noteikumi tām pienākas? Tās taču ir galīgas muļķības! Tas ir ļoti nopietns jautājums. Ja mums ir dārgāka elektroenerģija nekā tiem pašiem igauņiem, tas Latvijas uzņēmēju konkurētspēju ievērojami mazina. Te izmanto argumentu: igauņi dedzina savas brūnogles, viņi to var atļauties! Bet – mums ir savi hesi, kuri arī saražo aptuveni pusi vajadzīgās enerģijas... Visam tomēr ir jābūt ekonomiski pamatotam.
