Viens no galvenajiem traucēkļiem Latvijas straujai un ilgtspējīgai attīstībai līdz šim bijis tieši apstāklis, ka izglītības nozares politisko vadību uzņēmušies cilvēki, kas nevis no sistēmas prasījuši ņemt vērā ilglaicīgās sabiedrības intereses, bet gan tie, kas centušies sabiedrībai uzstiept sistēmas intereses. Līdz ar to valstij piederošajai sistēmas daļai nav prasīts strādāt efektīvi, sasniegt augstus rezultātus un atbildēt par izlietotajiem valsts līdzekļiem.
Savukārt esošā kārtība atļauj atsevišķām bezatbildīgām privātajām mācību iestādēm sasniegt savas īstermiņa biznesa intereses veidā, kas grauj izglītības prestižu Latvijā un nodara lielu ļaunumu jauniešiem, kas ļaujas viegli iegūtas it kā izglītības vilinājumam.
Mēs uzskatām, ka nākamo četru gadu laikā izglītības sistēmā jāsasniedz šādi stratēģiskie mērķi:
- Sabiedriskā sektora augstskolas ir jāvada kā uzņēmumi, to vadībai jābūt spējīgai pieņemt un atlaist speciālistus atbilstoši viņu spējām sniegt studentiem darba tirgum nepieciešamās zināšanas. Šīs institūcijas ir jāvada profesionāliem menedžeriem. Respektējot akadēmisko neatkarību un pašpārvaldi, vienlaikus ir jānovērš situācijas, kad šie principi noved pie pašuzturoša nekompetences un slinkuma līdzsvara.
- Ir jācentralizē sabiedriskā sektora augstskolu tīkls, attīstot iespējas iegūt izglītību reģionos, taču vienlaikus koordinējot sistēmas rīcībā esošo resursu izmantošanu.
- Augstākās izglītības sistēmai jākļūst atvērtākai, dodot iespēju augstskolās strādāt kvalificētiem ārvalstu speciālistiem neatkarīgi no viņu valsts valodas zināšanām. Nav iedomājama situācija, ka jaunietis nopietni gatavojas kļūt par kvalificētu speciālistu jebkurā tautsaimniecības nozarē, nezinot vismaz angļu valodu.
- Jāpadara daudz stingrāka privāto augstskolu sertificēšanas sistēma, bez žēlastības atsijājot institūcijas, kuras būtībā nodarbojas ar formālu diplomu izsniegšanu.
- Izglītības sistēmā jāpāriet no institūciju un procesu finansēšanas uz klientu un mērķu finansēšanu. Ir jādod iespēja kvalificētām privātajām augstskolām uz vienlīdzīgiem nosacījumiem konkurēt par iespēju pasniegt noteiktas programmas.
- Jāpiešķir augstāka prioritāte tādai līdz šim novārtā atstātai jomai kā profesionālā izglītība. Tieši izmaiņas tajā sniegtu vislielāko pozitīvo ietekmi uz eksporta nozarēm jau tuvākajā nākotnē. Ir jāpanāk, ka profesionālo izglītību iegūstošo jauniešu īpatsvars pārsniedz 50 procentus. Šobrīd investīcijas iespēju robežās ir jānovirza profesionālās izglītības iestāžu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai.
- Jāturpina vidējās vispārējās un pamatizglītības iestāžu tīkla optimizācija, pirmkārt, lielajās pilsētās, kur tas neradītu nelabvēlīgas sociālās sekas.
- Finansējuma sadalei visos izglītības sistēmas līmeņos ir precīzāk jāatspoguļo vispārējos ekonomiskās politikas mērķus, palielinot speciālistu apmācību tieši vadošajās eksporta nozarēs.
- Visu sistēmas institūciju vadības sniegums ir regulāri jāvērtē pēc spējas sasniegt noteiktus mērķus, kas tiek mērīta pēc ārējiem indikatoriem – uzņēmēju vērtējuma par sagatavoto speciālistu kvalifikāciju, sadarbību ar sistēmas klientiem darba prakšu veidošanā un inovācijas projektos, kā arī augstskolu gadījumā – citējamības starptautiskos zinātniskos žurnālos.
Valsts nākotnei svarīgākais ir nevis tas, kuras partijas veidos valdošo koalīciju un kā tiks respektētas partijas veidojošo personību jūtas, bet gan spēja veikt strukturālas reformas. Kavēšanās to darīt izglītības sistēmā nozīmētu Latvijas tautsaimniecības pakāpenisku iznīkšanu nākamo divdesmit gadu laikā. Šajā darbā vairs nedrīkst zaudēt nevienu mirkli.
Mēs uzskatām, ka par izglītības ministru jākļūst cilvēkam, kurš zina, kas ekonomikas attīstību virzošajām nozarēm ir vajadzīgs no izglītības sistēmas, kurš domā stratēģiski un ir spējīgs rīkoties ļoti izlēmīgi. Pastāv bažas, ka, šajā postenī ieceļot cilvēku, kas pārstāv sistēmu, viņš vai viņa nespēs iziet ārpus sistēmā dominējošā domāšanas veida un korporatīvo interešu rāmjiem, kā tas diemžēl ir noticis līdz šim.
