VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
04. maijā, 2010
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ekonomika
29
29

Taisnīgums ir pamats valsts attīstībai

LV portālam: KAZIMIRS ŠĻAKOTA, Latvijas Komercbanku asociācijas konsultants Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris
Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Kazimirs Šļakota: „Man tiešām ir sajūta, ka es cilvēkiem kaut ko esmu parādā.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Vairums studentu, kā redzam televīzijā, nezina, kādēļ 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena. Tikai piektā daļa ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju gatavojas svinēt Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas divdesmitgadi 4. maijā, liecina aptauja. Saeimas komisijā diskusijā par biznesa kreditēšanas lietām un skarot arī tiesu neatkarības jautājumus, Latvijas Komercbanku asociācijas konsultants Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris KAZIMIRS ŠĻAKOTA rūgti noteica – tagad viss ir citādāk, nekā bijām domājuši un cerējuši pirms divdesmit gadiem...

Pēc dažām dienām garākā sarunā tā laika bijušais Augstākās padomes deputāts un pirmo valsts neatkarības gadu meža ministrs, ko visi uzskatīja par godavīru, teiks – tas bija tāds emocionāls zibsnis...

Bet skaidrs ir viens – šo dienu, kas 1990. gadā bija gaviļu un prieka apspīdēta, tagad sagaidām ar dalītām jūtām. Kāpēc tā un ko darīt turpmāk – LV.LV intervija ar Kazimiru Šļakotu.

Viens vienīgs smaids un laimes asaras

Kas notiek jūsu dzīvē pašlaik?

Kopš decembra vidus esmu pensijā pēc daudziem „SEB bankā” (iepriekš Latvijas Unibankā) viceprezidenta amatā nostrādātiem gadiem. Tagad kā komercbanku asociācijas konsultants izstrādāju likumisko bāzi maksātnespējas procesa sakārtošanai. Man ir trīs meitas, no kurām divas arī banku speciālistes, bet jaunākā ir juriste, četri mazbērni. Biju plānojis, ka būs astoņi, bet – šis jau arī ir labs sākums...

Kā jūs neesat „apkungojies”, tik augstā amatā ilgus gadus strādādams? Rīgas dzīvoklis vienkāršs, īstās mājas joprojām Latgalē, Žīguros Balvu pusē, kur jūsu sieva Aija ir ģimenes ārste...

(Smejas) Jā, es piektdienu vakaros braukāju uz Latgali un svētdienu vakaros atpakaļ - 256 kilometri uz vienu pusi. Tā ir iznācis. Kad biju par ministru, un arī vēlāk visu laiku sev sacīju, ka tas ir uz laiku, vienkārši apstākļi tā ir sakrituši.

Nupat televīzijas reportieri uz ielas aptaujāja studentus, un izrādījās, ka viņi nezina, ne par ceturto maiju, ne Valsts neatkarības deklarāciju...

Viņiem nav ar ko salīdzināt, un diez vai stāstīšana palīdzēs. Man šodien vienā skolā, rīt – divās jāstāsta par tām dienām pirms divdesmit gadiem. Bet es domāju, kā viņi uz mani skatīsies - laikam kā uz kaut kādu izrakteni... Ilgi esmu domājis, ko ar viņiem runāt.

Ko jūs skolas bērniem tomēr vēlētos pateikt kā svarīgāko?

Divas lietas. Pirmā – atceros, kā mēs Augstākajā padomē nobalsojām, gājām laukā... Man tādas sajūtas vairs nekad dzīvē nav bijis. Redzēju cilvēkus smaidām, raudam, bet neredzēju katru atsevišķi. Viens vienīgs smaids un laimes asaras... Sajūta tāda, ka peldētu centimetrus divdesmit virs zemes... Daudz kas laika gaitā ir pazudis, palikusi tikai šī pārsteidzošā sajūta, kas mūs nesa.

Un kura ir otra skolēniem sakāmā svarīgā lieta?

Tas, ka dzīvē visu var izdarīt un sasniegt, tikai ļoti ir jāgrib un jācenšas.

Cilvēkam jājūtas iesaistītam valsts lietās

Ko domājāt, Saeimā teikdams, ka tagad viss ir izvērsies citādi, nekā pirms divdesmit gadiem domājām...

Tās bija drusku emocijas. Lai gan – tā tas tomēr ir. Un tā vaina (pat ne vaina, es neko negribu pārmest cilvēkiem, kas tagad ir politikā vai kur citur; laiks vienkārši ir citāds, un viņi – citādi) ir tā, ka mums toreiz bija ļoti liela atbildība savas valsts iedzīvotāju priekšā. Viņi redzēja mūs katru dienu, un viņi no mums arī prasīja.

Gandrīz katram bija mazs radio, ko nēsāja visur līdzi un pat trolejbusa pieturā turēja pie auss, klausoties, ko lemj Augstākajā padomē.

Diez vai mums publicitāti tagad vajadzētu tādā līmenī. Tomēr patlaban ļoti pietrūkst tā, lai cilvēks justos iesaistīts valsts lietās, zinātu, par ko kurš runā un kāpēc. Tad sākas nesaprašanās. Kā ar 4. maija svinīgo pasākumu Operā – pēc formas tas varbūt bija pareizi, bet ne pēc būtības.

Jūs par to, ka Saeimas svinīgajā sēdē runātājos neuzaicināja Daini Īvānu?

Jā. Es nezinu, vai tas ir tik svarīgi pašam Īvānam un tiem, kas pasākumu rīko. Bet tas ir svarīgi visiem tiem, kas parlamenta ēkā balsoja par Neatkarības deklarāciju, un tiem, kuri ārā gaidīja. Tas man drusku kremt. Pateikt – piedodiet, bet šinī mājā mēs visu zinām labāk - tā lietas nedrīkst notikt.

Pēc Augstākās padomes neatkarīgās Latvijas pirmsākumos bijāt ministrs trijās valdībās – Godmaņa, Birkava un Gaiļa. Tagad spriež, ka jau toreiz atjaunotajai valstij tika ielikti nepareizi pamati – gan pārmērīgi iznīdējot apstrādes rūpniecību, gan novilcinot un miglainos ceļos ievedot privatizāciju un tā tālāk. Tagad skrienam kaimiņiem igauņiem nopakaļ.

Man tolaik iznāca diezgan daudz būt Igaunijā un skatīties, kas tur notiek. Vairāk saistībā ar meža lietām, un tur mēs visu laiku gājām viņiem pa priekšu. Esam priekšā arī tagad - gan pārvaldes, gan tehnoloģiju ziņā un visādi citādi. Bet ražošanas struktūra Latvijā un Igaunijā ļoti atšķīrās. Kaimiņiem tā lielākoties bija vērsta uz iekšējo patēriņu, protams, šo to jau sūtīja arī uz Krieviju. Bet Latvijā vismaz trešā daļa jaudas bija saistīta ar ražošanu militārajām vajadzībām – „Alfa”, „Komutators”, daļa no „VEF” un vēl daudzas citas rūpnīcas. Pēc atdalīšanās no PSRS tas vienkārši pazuda. Igauņiem vairāk bija tekstilrūpniecība un tamlīdzīgas lietas.

Otrs un, manuprāt, būtiskākais, kas Igauniju atšķir no Latvijas, ir tas, ka viņi radikāli pārskatīja savu tieslietu sistēmu. Atceros, runāju ar premjeru Martu Lāru, viņš stāstīja par tiesu reformu.

"Redzēju cilvēkus smaidām, raudam, bet neredzēju nevienu atsevišķi. Viens vienīgs smaids un laimes asaras..."

Arī Igaunijā ministriem, tāpat kā pie mums, alga bija 50 dolāru. Bet tur tiesnešiem noteica 400 dolāru atlīdzību. Vienlaikus rīkoja arī konkursus uz amata vietām, lielu daļu veco tiesnešu atlaida, jo viņi neizturēja konkurenci. Tolaik daudzi Latvijā smējās, kādi igauņiem tiesnešu amatos puikas un skuķi salasīti – tikko no augstskolas, gan jau viss aizies galīgi šķērsām. Bet Igaunijas tiesas vairs nebija ietekmējamas.

Uzskatu, ka taisnīgums ir pamats jebkuras valsts attīstībai. Taisnīgumu nodrošina gan parlaments, gan tiesa. Ja tā notiek, tālāk viss vairāk norisinās automātiski un dabiski. Marts to labi saprata, un, domāju, izšķiršanās par tiesu reformu nebija viegls solis.

Mums tikai tagad tiesnešiem ir augstākas algas. Protams, ne jau tikai alga nosaka tiesneša neatkarību, bet vide apkārt - vai tā viņu var ietekmēt, vai nevar. Starptautiskā pētījumā, kur cita starpā apsekots tiesu varas neatkarīgums un ietekmējamība, Latvija ir pašā rindas galā aiz virknes Āfrikas valstu. Nu kauns taču.

Ir tāds labs teiciens: „Dievs apvienoja likumu ar taisnīgumu, un cilvēks tos šķīra.” Baušļos jau viss vienkārši pateikts: „Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt...” Bet Latvijā Saeima netic tiesām, tiesas netic Saeimai. Tiesās nav prakses apkopojumu, nav nekādu seku tam, ka tiesneša lēmums tiek atcelts. Katrs tiesnesis lemj pēc savas saprašanas. Tad nu Saeima likumus raksta nevis kā principus, no kuriem nevar atkāpties, bet instrukcijas uz 120 lapām, ko neviens nespēj izlasīt, ko interpretē tikai advokāti.

Notiek savstarpējās tiesāšanās piecu, sešu, astoņu gadu garumā parādu, neizpildītu līgumu vai kā cita dēļ. Jo vairāk iedziļinos šajās lietās, jo vairāk nevaru saprast – vai tas noticis tīšām, vai nesaprašanas dēļ.

Nākamais – kāpēc mums tā privatizācija īsti neizdevās? Vai sertifikātu dēļ vai kā cita dēļ? Tie, kuri dabūja uzņēmumu daļas, piemēram, piena pārstrādes rūpniecībā vai citur, to neuzskatīja par vērā ņemamu vērtību. Toties izveicīgie šīs daļas ļoti lēti uzpirka. Igaunijā, kur arī darbiniekiem bija tiesības piedalīties uzņēmumu privatizācijā, bija aizliegums piecus gadus savas kapitāla daļas pārdot (nezinu, vai gluži visiem privatizētajiem īpašumiem), un nekas cits neatlika, kā rūpēties par šo uzņēmumu darbību.

Latvijā tāds labs piemērs ir akciju sabiedrība „Latvijas Finieris”. Tur kādi trīssimt cilvēki sameta naudiņu, izpirka uzņēmumu no valsts un vienojās, ka savas daļas diezgan ilgu laiku nepārdos. Tikmēr uzņēmums tika uz kājām, jau varēja sākt maksāt kādas dividendes, un cilvēki saprata, ka nedrīkst par pusvelti šīs daļas atdot katram pretimnācējam, kam nezināmi nodomi.

Ja jau to ķēdi turpinām, tad turpat vien ir cukurfabrikas, graudu pārstrādes uzņēmumi, par ko paši zemnieki vēlāk žēlojās - septiņas ādas plēšam un ka neko tur vairs nevar noteikt...

Jā, jo īpašumus pārņēma cilvēki, kuriem vajadzēja ātro naudu un nebija nekādas saistības ar konkrēto nozari. Turklāt Latvijā tikai šīs desmitgades vidū tapa likums par mazākuma akcionāru aizsardzību. Kam piederēja kontrolpakete, tas ilgus gadus varēja darīt, ko gribēja. Redz, te atkal jāatgriežas pie tā paša taisnīguma. Tas ir valsts pamats.

Bez partijas aizmugures nebija iespējams

Jūs diezgan pēkšņi pazudāt no politiskās aprites. Kāpēc tā? Kāpēc no Tautas frontes nekandidējāt uz parlamentu?

Augstākās padomes laikā man iznāca strādāt pie kādiem četriem likumiem. Ļoti smags un gana draņķīgs darbs. Atceros, kā parlamenta tribīnē vajadzēja tos likumus aizstāvēt, dažādās frakcijas, kuras jau sāka veidoties, pārliecināt par savām idejām. Tas nebija vienkārši. Lai gan toreiz tas man patika daudz labāk nekā tagad. Galvenās diskusijas notika plenārsēdēs, tās bija karstas, nereti muļķīgas, bet visiem dzirdamas. Tagad viss faktiski tiek lemts komisijās. Varbūt tas ir racionālāk, bet liedz cilvēkam izsekot, kas politikā notiek.

Jau Birkava valdības laikā kļuva skaidri redzams – lai manu padarīto atzītu, ir vajadzīgs kaut kāds partijas atbalsts. Tolaik lauksaimniecības ministrs bija Jānis Kinna, un mēs bijām vienojušies: es uztaisu jaunu meža likumdošanu par privātajiem meža īpašniekiem, jo tā bija liela problēma radīt pilnīgi jaunu tiesisko vidi – gan ieviešot izvedmuitas un to kontroli, kvalitātes kontroles sistēmu. Mums kopš 1993. gada ik gadu pieaugums bija par 30-40 procentiem.

Eksportēja apaļkoku?

Nē, gatavo produkciju! Bet to taisīja mazie gaterīši. Lielās rūpnīcas nevarēja nodrošināt zāģmateriālu kvalitāti. Protams, eksportējām arī papīrmalku. ..Jā, un tad nāca Gaiļa laiks, un kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas ir partiju laiks. Es laikam kādus trīs mēnešus pamēģināju tajā valdībā kaut ko darīt, bet sapratu, ka viens izsist cauri neko nevaru. Tas bija diezgan pēkšņs lēmums par aiziešanu.

Darba ziņā man nebija nekāda drošības izpletņa. Bet jau pēc divām nedēļām mani uzaicināja par „Unibankas” Rīdzenes filiāles pārvaldnieku. Daudz strādāju, papildus mācījos banku lietas, un tad man piedāvāja viceprezidenta amatu. Tā tur nostrādāju ilgus gadus.

"Baušļos jau viss vienkārši pateikts: „Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt...” Bet Latvijā Saeima netic tiesām, tiesas netic Saeimai."

Īstenībā jau aizgāju ne tikai tā partiju atbalsta trūkuma dēļ. Manī parādījās sajūta, ka tas amats sāk iepatikties. Nevis iepatikties izdarīt kaut ko šajā vietā, bet – būt ministra amatā. Pārbijos un aizgāju projām. Jo tas ir drausmīgi, ka tev patīk sēdēt tajā krēslā, ka tevi uzrunā – ministra kungs, ministra kungs! Tad ir čau!

Ja būtu partijā, man teiktu – sēdi un strādā! Ja ne šo, tad citu darbu! Bet es nevarēju būt partijā – laikam man pārāk spēcīgs tas individuālista raksturs.

Saimnieku maiņa un burbulis

Esat pārdzīvojis arī bankas īpašnieku maiņu...

Tā bankas pārdošana nebija viegla. Bet es domāju, ka bez tās banka noslīdētu līdz kādai piektai sestai vietai Latvijā. Banka bija iegādājusies citu valstu obligācijas, Krievijas parādzīmes, kas izskatījās samērā drošas. Uznāca Krievijas ekonomiskā krīze, radās iespaids, ka tās nemaksā neko. Tiesa, pēc tam šo naudu mums atmaksāja. Bet pa to gadu, kamēr situācija Krievijā uzlabojās, mēs būtu pazaudējuši klientus. Bija bankas, kas savu slikto situāciju slēpa, viena otra no tām jau ir slēgta, bet mūsu prezidents Andris Bērziņš, patiešām godavīrs, uzskatīja, ka jāsaka taisnība.

Pēc saimnieku maiņas bankā sākās ļoti straujas iekšējās pārmaiņas, jo zviedri savā biznesā bija tālu aizgājuši uz priekšu. Protams, ka banka ir arvien jāattīsta, bet klients – jāizglīto. Tomēr Zviedrijā un Latvijā ir ļoti atšķirīgi apstākļi, varbūt mēs arī pārāk nekritiski pārņēmām daudz ko no zviedru pieredzes.

Tagad, šķiet, varam parunāt par „burbuli” – vai nedomājat, ka tomēr bankas arī ir līdzvainīgas, ar reklāmām veidojot tādu spiedienu uz iedzīvotājiem par kredītu ņemšanu, tik brīvi dodot aizdevumus? Ja cilvēkam pašam nebija prāta, kāpēc ļāva viņam ņemt pa septiņiem, desmit patēriņa kredītiem?

Nē, rekords ir 26 kredīti vienam cilvēkam pie tā, ka Latvijā ir tikai 23 bankas... Kur tās saknes? Par to esmu bieži domājis.

Bet par SEB stāsts tomēr ir mazliet citāds. Kad 2006. gadā Rīgā Purvciemā standarta dzīvokļa kvadrātmetra cena jau sāka pārsniegt 1000 eiro, bankā iekšējās diskusijās sākām spriest - tas nav normāli, ka Latvijā jau augstākas cenas nekā Vācijā. Nolēmām, ka šajā spēlē nepiedalīsimies, noteicām maksimālās cenas, par kādām esam gatavi nekustamā īpašuma darījumus finansēt, un maksimālo kredīta apjomu. Rīgu sadalījām cenu zonās un – divu gadu laikā zaudējām 10 procentus tirgus... Neapmierinātība bija iekšēji bankā (kas tas ir, neko nefinansējam, no visiem atpaliekam!), tas nepatika arī klientiem. Tagad, kad laiks ir pagājis, neteikšu, ka SEB būtu kaut ko ļoti ieguvusi. Maksājumu kavētāju gan ir mazāk nekā tirgū kopumā, bet mēs kļūdījāmies pēc tam, sākot finansēt jauno projektu attīstītājus, kuri tomēr ļoti viltīgi izblēdījās ar savu līdzfinansējuma daļu.

Kad cits no cita baidījās

Bet kādēļ tik vieglprātīgi izturējāties pret legālo ienākumu prasīšanu?

Tas arī nav tik vienkārši, kā no malas izskatās. Mēs izziņas prasījām, tās tika viltotas. Nopriecājāmies par jauno kārtību, kad hipotekāro kredītu ņēmējiem varējām pieprasīt Valsts ieņēmumu dienesta izziņas par izpeļņu. Bet man ir grūti ar ticēšanu, un nolēmām, ka jāpārbauda arī šīs izziņas. Bankā ir speciāla nodaļa, un tās darbinieki apbraukāja VID nodaļas, kas izziņas bija izsniegušas. No trim simtiem gandrīz 50 bija viltotas. VID veidlapa, zīmogs, uzvārds, personas kods pareizs, tikai izziņā reālā alga ierakstīta desmitreiz lielāka nekā īstenībā, un arī ierēdņa paraksts nebija īsts. Pēc tam daži klienti sāka stāstīt, ka šīs izziņas pirkuši par 500 latiem. Bija tāda organizācija, kas ar to nodarbojās, pagaidām policija neko nav sameklējusi. Tad mēs sākām VID izziņas likt uz nagliņas. Piedāvājām VID apmainīties ar elektronisko datu bāzēm. Izrādās, to nekādi nevarēja: likums liedza.

"Uzskatu, ka taisnīgums ir pamats jebkuras valsts attīstībai. Taisnīgumu nodrošina gan parlaments, gan tiesa."

Bet 26 kredīti vienam cilvēkam bija iespējami tādēļ, ka bankas ļoti ilgi nespēja vienoties par kopīgu datu bāzi. Tolaik bija divas iespējas – vai nu to pieprasa centrālā banka, vai arī bankas pašas savā starpā vienojas.

Manuprāt, lielākais ļaunums, ko banku sistēmai nodarīja Kargins un Krasovickis, bija ne vien „Parex” kļūdas biznesā, bet tas, ka banku vidē savstarpējās attiecībās tika radīta neuzticība. Ka bija bailes pat par izspiegošanu, tālruņa sarunu noklausīšanos un to, ka jebkura atklātība tiks izmantota pret tevi pašu. Tādēļ visi slēpās cits no cita. Tāpēc arī tik vēlu parādījās kredītņēmēju reģistrs.

Bankrotēt un sākt no jauna

Šeit droši vien arī izpaužas mūsu cilvēku pieredzes un zināšanu trūkums par finanšu darījumiem. Vecajās kapitālisma valstīs tomēr ir paaudžu atmiņa gan par krīzēm, gan bankrotiem.

Jā, tā ir audzināšana, tā ir pieredze. Bet to biznesa izputēšanu esmu skatījies Anglijā, Zviedrijā - viņiem uzstādījums ir drusku citāds. Maksātnespēja jāsāk tik laicīgi, lai paliktu pāri nauda, par ko sākt jaunu biznesu.

Jā, mums te atbrauc ārzemnieki un māca – jābūt drosmīgiem un neatlaidīgiem! Kaut arī bizness izput, ar piekto piegājienu noteikti izdosies! Bet mums cilvēks jau pēc pirmā bankrota ir parādu verdzībā uz mūžu...

Latvijā šī pirmā reize patiešām beidzas ar visas dzīves krahu. Vecajās Eiropas Savienības valstīs neveiksmīgais uzņēmējs droši var sākt maksātnespējas procesu, zinot, ka tas pusgada laikā beigsies. Kas bija ieķīlāts, tiks pārdots, attiecības ar kreditoriem sakārtotas. Pie mums šie procesi notiek no sešiem līdz pat astoņiem gadiem. Cilvēks karājas kā diega galā, nevar sākt neko jaunu, jo ir saistīts ar veco maksātnespēju.

Tāpēc tagad sēžu un cīkstos, lai par maksātnespēju būtu likumdošana ar skaidriem nosacījumiem. Tā gan nevar būt, ka visu mantu izpārdod un vairs nav nekādu citu seku un saistību. Bet tām jābūt terminētām, īsām un skaidrām. Nezinu, kā Saeimā veiksies ar to jauno Maksātnespējas likuma projektu, tādēļ sīkāk nestāstīšu.

Esat teicis, ka Latvijā maksātnespējas procesos pašlaik ir iesaldēti 3,5 miljardi latu.

Jā, tādā vērtībā ir iekārtas, rūpnīcas, pabeigtas un nepabeigtas mājas. Kamēr cilvēki ņemas ar to maksātnespēju, sanāciju, viss ir slēgts, neviens neko nevar iegūt, un viss lēnām aiziet postā. Bija tāds zviedru pētījums: ja, piemēram, uzņēmums kļuvis maksātnespējīgs un tā mantu var pārdot citam, pusgada laikā tas vērtību nezaudē. Pēc pusgada tā strauji krīt, un pēc diviem gadiem no tās sākotnējās vērtības vairs atlikuši tikai 40 procenti: cilvēki ir aizgājuši no darba, produkcijai vairs nav pircēju un nav arī piegādātāju.

"Vecajās Eiropas Savienības valstīs neveiksmīgais uzņēmējs droši var sākt maksātnespējas procesu, zinot, ka tas pusgada laikā beigsies."

Viens labs piemērs: ir divas rūpnīcas Latvijā un Igaunijā, abas aptuveni miljonu vērtas, abām viens īpašnieks. Abām 2008. gada augustā sākās maksātnespēja, jo tirgū bija krīze. Igauņi rūpnīcu otrā izsolē pārdeva novembrī, bet Latvijā pirmā kreditoru sapulce (igauņiem tādu vispār nav) notika ... decembrī. Bet pārdots nav vēl šogad, jo strīdas, kā to darīt. Igaunijā tai rūpnīcā jau strādā 200 cilvēku, man stāstīja, gadā nodokļos samaksā ap diviem miljoniem eiro. Bet mēs visu stiepjam vairāk nekā divus gadus. Visticamāk, iekārtas kā dzelžus izvedīs uz Brazīliju vai kādu citu valsti, kur tām nomainīs elektroniku, kas šeit sabojāta, un atvērs atkal rūpnīcu. Bet Latvijā paliks tukša vieta.

Kam samudžinātais maksātnespējas process izdevīgs

Kurš ir ieinteresēts, lai tā notiktu? Cilvēki domā, ka pašas bankas, jo tā vismaz ilgā laikā no parādnieka izspiedīšot visu, ko var.

Tas ir smieklīgi. Es jau stāstīju par šo vērtības kritumu. Naudai ir divas vērtības – viena ir taustāmā (skaitļu izteiksmē), bet otra ir laiks. Jo ilgāks laiks, jo mazāka vērtība.

Bet kur tas suns aprakts, ka gadiem ilgi nevaram ar šo maksātnespējas problēmu tikt galā?

Tur ir vairāki suņi. Pirmkārt, pie šīs kārtības administrators ir ieinteresēts vilkt laiku, jo saņem mēnešalgu, ko nosaka kreditori. Un ne mazu. Otrkārt. Nodrošinātajiem kreditoriem nav nekādu lemšanas tiesību, tās ir tikai nenodrošinātajiem. Bet viņi, piemēram, skaidri redz, ka pašlaik nedabūs neko. Bet, ja atliekam problēmu uz kādu gadu, varbūt kaut kas tomēr atleks. Parasti viņi tik un tā nesaņem neko, bet – cilvēkus baro cerība... Maksātnespējas process ir nepareizi uzbūvēta ēka, kuru mēģinu pārbūvēt.

Savos Žīguros vismaz redzat, kā cilvēki īstenībā dzīvo. Sieva droši vien arī kaut ko pastāsta. Citādi deputātos ir tādi kungi, kas nezina, cik maksā tramvaja biļete, un nevar iedomāties, kā var mēnesi iztikt ar 150 latiem.

Domāju, ka tomēr nezinu tik labi, kā gribētu. Jo tomēr dzīvoju labākos apstākļos, kā daudzi citi cilvēki. Bet 150 latu Žīguros ir ļoti liela nauda. Pat 100 latu ir daudz, un tā stipendiātu programma daudziem uz kādu laiku nāca kā atpestīšana. Pirmkārt, tu esi sabiedrībā, otrkārt, vari atkal mēģināt pierast pie tā, ka ir jāstrādā. Kad tā beidzas, atkal ir slikti, jo darbavietu tur nav.

Esmu runājis ar daudziem uzņēmējiem, kā būtu nākt uz turieni. Bet man saka – tas ir pārāk riskanti, labāk sākt tur, kur ir jau gatavas telpas, kur ir darbaspēks... Ja es padomāju, cik daudz to pašu struktūrfondu naudas ir izmests kā miskastē. Viesu mājām, kuras tagad valsts subsidētas pārvērtušās vai nu par ģimenes villām, vai stāv tukšas... Varbūt to un citu naudu varēja kaut kā novirzīt, lai šādās nomaļās vietās uzņēmējiem palīdzētu radīt uzņēmumus?

Man tiešām ir sajūta, ka es cilvēkiem kaut ko esmu parādā. Atceros – barikāžu laiks gāja uz beigām, agrā rītā caur Vecrīgu gāju uz staciju, lai brauktu uz mājām. Klusums, kūp ugunskurs, pie tā sēž trīs vīri. Pulkstenis seši, radio sāk spēlēt Latvija himnu, vīri pieceļas, noņem cepures... Viņiem sirds lika tā darīt. Es ļoti ceru, ka šī vajadzība nekur nav pazudusi, ka tā mūsos tomēr vēl ir.

Labs saturs
29
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU