VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portālam
02. maijā, 2013
Lasīšanai: 15 minūtes
5
5

Balsojums par Latvijas neatkarību pirms divdesmit trim gadiem: idejas un realitāte

LV portālam: TĀLAVS JUNDZIS, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Universitātes profesors; DŽEMMA SKULME, gleznotāja; ANNA SEILE, piecu sasaukumu deputāte kopš 5.Saeimas, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktore; ANDRIS FELSS, Krustpils novada zemnieku saimniecības "Vīnkalni" īpašnieks, kooperatīva SIA "Vārpas" līdzīpašnieks
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā pie Brīvības pieminekļa tradicionāli tiek veidota "Ziedu Latvija".

FOTO: Evija Trifanova/ LETA

Kopš Latvijas valstij un tautai vēsturiskā 1990.gada 4.maija jau aizritējuši 23 gadi. Tajā saulainajā dienā 134 Augstākās padomes deputāti no pavisam 201 pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un valsts varas de facto atjaunošanai noteica pārejas periodu, kas noslēdzās ar Latvijas Republikas 5.Saeimas sasaukšanu. Pie toreizējās Augstākās padomes nama tūkstošiem ļaužu sekoja līdzi balsojumam un skaļi skaitīja "par" balsis. Pa vidu satraukumam izskanēja arī tolaik izplatītais sauklis "Kaut pastalās, bet brīvībā!

Bet pirms tam parlamenta sēžu zālē norisinājās karstas diskusijas, kas atspoguļoja tā laika pretspēkus un dziļās pretrunas. Stenogrāfija, to stundu patiesais liecinieks, skaidrāk un skaudrāk par jebkurām atmiņām izgaismo, ar kādām sakaitētām emocijām deputāti lēma par mazās Latvijas nākotni.

Alberts Bels, rakstnieks: "Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur tauta novesta tik nožēlojamā stāvoklī? Arī no Latvijas valstiskuma ir palikuši tikai kauli, tie ir nospīdzināto un aizvesto kauli, tie ir nomocīto un kritušo kauli. Latvijā nav kārtīgas pārtikas dzīvajiem un nav arī miera mirušajiem.

Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur oficiāli apgāna kapus? Latvija šodien ir tāda zeme. Blakus tam, kas tautu sargāja, rok tagad to, kas tautu kāva. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!"

Alfrēds Rubiks, PSRS CK loceklis, PSRS Politbiroja loceklis, LKP CK pirmais sekretārs: "Paužot savu vēlētāju gribu, esmu pilnvarots izteikt visai asā formā, ko par notiekošo domā tūkstoši rūpnīcu strādnieku. Mūsu vēlētāji paziņo, ka viņi nepieņem un neatbalsta neatkarības deklarāciju, kura nav balstīta uz reālu pārkārtošanās praksi, uz visu Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju gribas izpausmi referendumā.

Mūsu vēlētāji paziņo, ka viņi aktīvi darbosies pret Augstākās padomes uzspiestajiem likumiem un deklarācijām. Un šī pretdarbība izpaudīsies masveida protesta demonstrācijās un piketos, politiskos protesta streikos visās Latvijas pilsētās, savu interešu aizsardzības lūgumā Valsts prezidentam."

Mavriks Vulfsons, vēsturnieks, Mākslas akadēmijas profesors: "Latvija šo Deklarāciju ir gaidījusi jau piecdesmit gadus. Latvija ir nepacietīga, tādēļ neuzskatiet to par avantūru, bet uzskatiet par pienākuma izpildi pret tautu, kura sarežģītos un dramatiskos apstākļos pacietīgi ir gaidījusi savas mazās dzimtenes atjaunošanu par neatkarīgu valsti."

Aizvadītie divi gadu desmiti Latvijas iedzīvotājiem nav bijis vienkāršs un viegls laiks. Dažs, aizmirstot tālaika dzīves realitāti, nu teic, ka brīvība tomēr nav bijusi pastalu vērta... Ko par to domā cilvēki, kas uzņēmās atbildību balsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu?

LV portāls jautā: Jums pieder jāvārds Latvijas neatkarībai. Par ko šobrīd, pēc divdesmit trim gadiem, jūtat lepnumu un par ko piedzīvojat vilšanos?

Tālavs Jundzis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Universitātes profesors:

"Esmu lepns pirmām kārtām par to, ka Latvija ir brīva un neatkarīga valsts. Esam integrējušies starptautiskajās organizācijās: iestājušies gan NATO, gan Eiropas Savienībā, gan Apvienoto Nāciju Organizācijā un citur. Esam divi miljoni iedzīvotāju – Ķīnā diez vai kāds pagasts ir tik mazs, un tādēļ nevar sagaidīt, ka tūdaļ būsim pasaules centrā, visiem vajadzīgi stratēģiskie partneri. Bet salīdzinājumā ar mūsu svaru varam būt ļoti lepni par savu vietu pasaulē.

Pāri visam ir tas, ka esam neatkarīga valsts. Tie, kas vēl atceras lielo mūri, kas mūs ieslēdza, un lielo ausi, kas mūs klausījās un uzmanīja, to var īpaši novērtēt.

Taču Atmodas laikā man bija daudz lielākas ilūzijas par ceļu uz ekonomisko labklājību. Esmu vīlies, ka mēs tik lēni, tik tiešām ļoti lēni, ņemot vērā Eiropas fondu atbalstu, virzāmies uz ekonomisko labklājību. Vīlies esmu arī (kaut gan tas ir vēsturiskais mantojums no pirmskara Latvijas) par neefektīvo politisko sistēmu. Pirms dažām nedēļām Valsts prezidents par to teica ļoti skarbus vārdus. Nekas jauns diemžēl nav noticis.

Galvenais trūkums, ka mūsu politiskā sistēma pieļauj politisko bezatbildību. Koalīciju valdības – tas nozīmē politisko bezatbildību. Pasaulē visapkārt ir dažādas zāles, kā to ārstēt. Protams, nevar paņemt pirmās, kas gadās pa rokai, bet šķiet, ka efektīvākais līdzeklis būtu vēlēšanu sistēmas izmaiņa uz mažoritāro vai vismaz jaukto sistēmu.

Vēl ir tāds faktors, ka piecdesmit gadus bijām pieraduši gaidīt labklājības minimuma nodrošināšanu no valsts. Kad pašiem jāsāk par to gādāt, rodas problēmas. Tā pieredze, kā pašiem rīkoties un gādāt par savu dzīvi, tika iznīdēta. Tomēr negribētu teikt, ka visās nelaimēs vainojams šis padomju mantojums.

Kā liecina socioloģiskie pētījumi, arī jauniem cilvēkiem, kuri tos laikus nav pieredzējuši, piemīt slinkums, kultūras un disciplīnas trūkums, paviršība. Vainu atkal saskatu sistēmā. Mums ir labāki cilvēki nekā daudz kur citur, arī politiķi, bet, ja viņus ieliek sistēmā, kur valda bezatbildība, tad apzinīgos un kārtīgos šī sistēma vai nu izgrūž, vai viņi ir spiesti izpildīt šīs spēles nosacījumus.

Taču nākotni redzu gaišās krāsās. Ja mēs padomju laikos spējām stiprināt savu valodu un kultūru, tad tagad to neviens neliedz. Mēs paši pietiekami nestrādājam šajā virzienā. Te atkal nonākam pie politiskās sistēmas. Tā tiks sakārtota: dzīve piespiedīs un, iespējams, arī Eiropas Savienība caur savu ekonomisko krīzi viesīs izmaiņas, liekot radikāli pārkārtoties. Drūmās lietas ir jāpārdzīvo, slimības jāizslimo, bet beigu beigās – viss būs kārtībā!"

Džemma Skulme, gleznotāja:

"Tai gadā bija ceriņu ziedēšanas laiks, ļoti saulains. Pēc balsošanas kā apskurbusi gāju mājās pa Krišjāņa Barona ielu ar sajūtu – nu sāksies dzīve! Varēju braukt tramvajā, bet ilgi gāju kājām ar ziediem rokās.

Mēs, radošo profesiju pārstāvji, savu darbību bijām virzījuši uz neatkarību jau padomju laikos, kad par reālu valstisku neatkarību pat nevarēja iedomāties. Tiecāmies pēc savas un visas tautas garīgās neatkarības, iekšējās brīvības, centāmies tikt ārā no būra, kurā bijām iesprostoti.

Vai mēs bijām gatavi brīvībai? Radošie cilvēki, garīgā darba darītāji, kas sekoja norisēm Eiropā un pasaulē un centās to pārņemt Latvijā, saprata, ko nozīmē brīvība. Bet ļoti daudzi tai nebija sagatavoti. Dzīvoja tādā kā iedomātā telpā, vairāk bija izvērsti vārdos, bet, kad nācās reāli rīkoties, nebija spēju to darīt.

Piecdesmit gados bija nomākts zemnieka gars saimniekot savā zemē, nebija arī politiķa, ražotāja, tirgotāja rutīnas. Šīs maņas, var teikt, bija amputētas. Tad, kad bija jāsāk rīkoties, parādījās dažādi raksturi, to īpašības un īpatnības. Neprasme bija milzīga, treniņa – nekāda.

Tam, kurš bija cēlis savu māju, bija saimnieciskāka domāšana, kurš audzējis un pārdevis puķes – sava izveicība; kurš kaut ko lētāk sadabūjis un dārgāk pārdevis – arī. Savas prasmes un tikumi bija tiem, kas bija iemanījušies ko pagrābties no uzņēmumu (valsts) īpašuma.

Radošā inteliģence pagāja malā. Es biju klāt sanāksmēs, kad par nākotni runāja Imants Ziedonis vai Alberts Bels, bet daudzi lasīja avīzes, un nedz viņus interesēja, nedz viņi lāgā saprata, par ko bija runa. Tā jau bija cita populācija, kas citādi arī rīkojās.

Latvietis acīmredzot nav liels analītiķis un domātājs. Šī citādība jau savulaik ļoti labi bija saskatāma kopīgās igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku biennālēs, triennālēs un citos pasākumos. Manuprāt, šīs atšķirības ļoti daudz ko noteica arī rīcībā neatkarības laikā. Piemēram, mēs ļoti aši pieņemam un pārņemam ārvalstu ietekmes, padarot tās par savām, bet vienlaikus savu patību pietiekami nenosargājam. Tā ir sevis apzināšanās lieta, kas rada pašlepnumu. Mēs gan nereti plātāmies un lielāmies, kas ir sekli, bez dziļāka pamata. Jo cilvēks ir izglītotāks, jo vairāk viņš sapratīs šo atšķirību.

Ļaudis ļoti daudz par visu ko šķendējas, un tas ir iegājies domāšanā. Dažreiz klausoties domāju – cik maz garīguma.

Tomēr ar visu šo šķendēšanos aizvadītajos divos gadu desmitos ir notikusi evolūcija. Cilvēki kopumā ir mainījušies, kaut viņi paši to varbūt nemaz nejūt…

Tagad, gribot vai negribot, dzīves vide ir krasi izmainījusies, ieguvusi Eiropas veidolu. Tieši pēc tā mēs, radošā inteliģence, tik ļoti tiecāmies, centāmies saglabāt. Protams, ir iedzīvotāji, kas joprojām mēslo visur, kur pagriežas, taču tos uzskatu vairāk par izņēmumiem.

Dzīvoju tai sajūtā, ka ļaunā nekad nav vairāk, kā paredzēts, un labais ir līdzsvarā. Tādi ir dzīves likumi. Protams, ir procesi, par kuriem ir jādomā, piemēram, ka tauta iet mazumā. Taču skaidri paredzēt nevar neko: dzīvē mēdz notikt brīnumainas lietas, iejaucas kāds negaidīts spēks, kas izmaina dzīves gaitu.

Cilvēkam, protams, šīs pārmaiņas ir grūti izturēt, taču esmu gaiši noskaņota un domāju, ka viss tomēr virzās uz labu."

Anna Seile, piecu sasaukumu deputāte kopš 5.Saeimas, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktore:

"Latvijas Atmoda pagājušā gadsimta 80.gados bija neatturama un vētraina, tāpat kā pavasara pali šajā gadā. Un es lepojos ar to, ka toreiz nestāvēju malā, ka biju to skaitā, kam tauta uzticēja nonākt varas gaiteņos, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Tomēr gan toreiz, gan tagad biju starp tiem, kuri vēlējās tūlītēju neatkarības atjaunošanu, kā to paveica igauņi un lietuvieši, bez jebkādiem pārejas periodiem.

Es uzskatīju par savu pienākumu aktīvi piedalīties īpašuma reformās, jo bija taču pilnībā jāmaina saimniekošanas sistēma valstī. Vārda brīvība tika iegūta, bet deputātu vidū bija tik liela viedokļu dažādība, ka jauno likumu pieņemšana nebija nekāds vieglais darbs.

Uzskatu, ka reformās lielas kļūdas toreiz netika pieļautas. Bet vēlākajos LR Saeimas darbības gados likumi diemžēl tika laboti un lāpīti dažādu ekonomisko grupējumu interesēs. Varbūt tieši tāpēc sabiedrība šobrīd ir tik neloģiski noslāņojusies – no galējas nabadzības līdz superbagāto kastām.

Ko varēja darīt citādāk? Ar labojumiem Saeimas kārtības rullī nepieļaut tik biežus likumu grozījumus. Palielināt Ministru prezidenta tiesības un atbildību ministru kandidātu izvēlē. Pastiprināt lielo valsts uzņēmumu darbības kontroli un peļņas izlietojumu. Nepieļaut valsts galvojumus apšaubāmai uzņēmējdarbībai, pastiprināt bankrotējošo uzņēmumu vadības atbildību.

Savlaicīgi vajadzēja uzsākt mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanu lauku apvidos un mazpilsētās, tad arī inteliģencei būtu nodrošinātas darbavietas un dzīves vide. Tad nerastos vēlme pamest savu novadu."

Andris Felss, Krustpils novada zemnieku saimniecības "Vīnkalni" īpašnieks, kooperatīva SIA "Vārpas" līdzīpašnieks:

"Tās dienas gaisotne nav ne aprakstāma, ne atkārtojama, bija ļoti liels saviļņojums: mēs to izdarījām! Dziļākā izpratne par to, ka mainījās taču vēsture, nāca pēc tam. Lielākais ieguvums, protams, ir mūsu valsts.

Ja kāds tagad šķendējas, ka nav labi, tā ir grūtību radīta acumirkļa emocija. Mēs taču paši šo valsti gribējām! Ja pēc neatkarības atjaunošanas kaut kas nav izdarīts tā, kā vajag, ir jāapzinās, ka paši vēlēšanās balsojām, paši visu kārtojām un beigās esam dabūjuši to, ko esam pelnījuši.

Labi, iebraucām auzās – tagad jālabo kļūdas, kā dēļ daži nonākuši politiskā mēslainē. Bet viss pamazām sāk sakārtoties.

Ja man jautātu, kā zemnieks jutās pirms gadiem pieciem un kā – tagad, jāteic, ka tagad ir daudz vieglāk elpot, paveras daudz lielākas perspektīvas. Mūsu vienīgā nacionālā bagātība ir zeme, uz kuras var ražot pārtiku. Protams, ir arī mežs, bet zeme, kurā var audzēt labību un visu ko citu, ir mūsu "nafta", mūsu "dzelzs atradnes".

Tā kā pārtikas ražošana, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu, ar katru gadu uz mūsu planētas kļūst aktuālāka, tad katrs aizaudzētais hektārs, katrs aizlaistais zemes stūris ir savas nacionālās bagātības postīšana. Diemžēl latviešiem ir kāda īpašība, kas rada šos aizaugušos laukus, – savrupība ar vienu domu – es visu pats. Un, ja nevaru, tad lai nav nevienam!

Ja cilvēks kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ savu zemi nespēj apsaimniekot, viņam būtu jāmeklē ceļi, kā to izdarīt – šo īpašumu vai nu iznomāt, vai pārdot kādam, kas sēs un pļaus.

Manuprāt, arī valsts attieksme šajā ziņā bijusi pārāk liberāla. Kā agronoms uzskatu, ka aizaugušie Latvijas lauki ir valsts nacionālās vērtības notrallināšana. Nevajag aizmirst, ka zemes vērtība un auglība saglabājas tad, ja to pastāvīgi apsaimnieko. Ja zeme aizaug ar krūmiem, jau pēc dažiem gadiem var sākties pārpurvošanās, tā zaudē savu auglību.

Zemnieks var sākt ar mazumu. Arī es sāku saimniekot padsmit hektāros, un man nebija nolūka apstrādāt simtiem hektāru zemes. Taču ražošanas pamatnosacījumi ir tādi, ka jāražo lētāk, tātad – vairāk. Zemnieku kooperācija Latvijas zemniekiem būtu pareizais ceļš, kā mazo saimniecību pūliņus apvienot lielākā ražošanā.

Taču, kā jau minēju, tam traucē mūsu savrupā mentalitāte. Diemžēl esam tāda tauta. Kopējais izdevīgums gūstams, ja cits citam panākas soli pretim. Ja gribi būt vienīgais gudrais, nekas jēdzīgs nesanāks.

Problēma ir tāda, ka mums nav daudz ekonomistu, kas spētu tautsaimniecību (ne tikai lauksaimniecību) aplūkot kopsakarībās – kas no kā attīstās, turklāt ņemot vērā globālos procesus. Nespēja saprast lietu kārtību radījusi arī administratīvi teritoriālās reformas (un citas) ačgārnības. Jebkura sakarīga rīcība agrāk vai vēlāk rada labu rezultātu. Ja sadzīvē vai tautsaimniecībā nerīkojas pēc normālas loģikas likumiem, laba rezultāta nav."

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU