Trīsdesmit divas stundas Haiti galvaspilsētā zem drupām pavadīja 35 gadus vecais Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) darbinieks igaunis Tarmo Jevērs (Tarmo Jeeveere). Postošajā zemestrīcē Haiti ANO zaudēja vairāk nekā 30 cilvēku, bet aptuveni 200 ir bezvēsts prombūtnē. T.Jevēra izglābšanu ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns raksturoja kā brīnumu, „kam sekoja vēl daži brīnumi”. Laikrakstā „Ehtuleht” nule publicēta turpmāk lasāmā intervija ar T.Jevēru.
Kāda ir sajūta pēc visa pārdzīvotā, kad atkal esi mājās ?
Sajūta ir lieliska. Esmu ļoti laimīgs, ka esmu dzīvs un vesels, man nav ievainojumu. Bez šaubām, pārdzīvoju par to, kas notika, un no sirds jūtu līdz tiem kolēģiem un viņu ģimenēm, kas palika zem drupām.
Pastāsti nedaudz, kas bija pirms zemestrīces.
Es piezvanīju savai dzīvesbiedrei apmēram pusstundu pirms šīs nelaimes. Savā kabinetā ANO galvenās ēkas ceturtajā stāvā gatavoju nepieciešamos dokumentus gaidāmajai sapulcei. Sēdēju pie sava galda, kad pēkšņi mājas sienas sāka ļodzīties. Haiti arī agrāk biju pārdzīvojis mazāka stipruma zemestrīces, tāpēc sākumā īpaši nesatraucos. Piecēlos, lai izskrietu koridorā, taču tur es nenonācu, jo šajā īsajā brīdī zemestrīce jau sasniedza savu maksimumu. Sienas trīcēja kā briesmu filmās, man apkārt viss sāka gāzties un vienā mirklī nolīdzinājās ar zemi. Atceroties šo zemestrīci, kļūst baismi.
"Sēdēju pie sava galda, kad pēkšņi mājas sienas sāka ļodzīties. Haiti arī agrāk biju pārdzīvojis mazāka stipruma zemestrīces, tāpēc sākumā īpaši nesatraucos."
Atgriežoties domās atpakaļ, vai šajos mirkļos tev bija iespējams ko izmainīt?
Absolūti neko. Tobrīd nebija iespējams neko izdarīt. Viss notika ļoti strauji. Tas ir brīnums, ka es paliku dzīvs.
Vai zemestrīces laikā biji pie samaņas?
Arī pats esmu par to vairākkārt domājis. Šķiet, ka biju. Atceros, ka, gatavojoties sapulcei, paskatījos pulkstenī. Tas rādīja 16 un 30 minūtes. Sapulcei bija jānotiek 17.00. Pirmajā mirklī, jau esot zem drupām, paskatījos pulkstenī. Bija 16.45. Vēlāk uzzināju, ka zemestrīce esot notikusi apmēram šajā laikā. Spriežot pēc tā, pie samaņas biju visā notikuma laikā. Ja arī zaudēju samaņu, tad tikai kādu mirkli.
Kāds bija tavs iespaids pirmajā mirklī, esot zem drupām?
Pirmā apjauta bija, ka esmu nonācis briesmīgā situācijā. Mēģināju pakustināt ķermeni, lai uzzinātu, vai neesmu saspiests, vai ar mani viss ir kārtībā. Arī par to bija prieks, ka esmu vesels, bet bija jāsāk domāt, kā no šīs bezcerīgās situācijas izkļūt. Visgrūtākais bija saglabāt skaidru saprātu. Kaut gan zem drupām biju 38 stundas, radās tikai pāris ideju, kā no turienes izkļūt. Darba vajadzībām man vienmēr bija līdzi kabatas nazis un neliels lukturītis. Ieslēdzu lukturīti un apskatīju apkārt esošās drupas. Par laimi nebiju saspiests un varēju nedaudz kustēties. Man līdzi bija arī radiotelefons, tāpēc bija iespēja sazināties ar glābējkomandu. Skaidru saprātu netiku zaudējis, jo, arī zem drupām esot, domāju par savu sievu un abiem bērniem.
"Man līdzi bija arī radiotelefons, tāpēc bija iespēja sazināties ar glābējkomandu."
Tavs darbs bija saistīts ar īpašā ANO pārstāvja Haiti Hedi Annabi aizsardzību.
Vai, zem drupām esot, domāji arī par viņu?
Tas ir ļoti delikāts jautājums, laikam jau ne, jo tobrīd tas nebija iespējams. Arī tagad vēl cenšos atslēgties no notikumiem Haiti un neklausīties informāciju, saistītu ar to. No tā laika cenšos pat neskatīties televizoru. Es pat nezinu, vai mana priekšniecība ir dzīva, vai … (Gara pauze.) Tas viss vēl ir tik sāpīgi … (Hedi Annabi atrada mirušu – red.)
Kādas bija tavas sajūtas izglābšanas brīdī ?
Izrāpjoties no gruvešu apakšas, nekādu īpašu sajūtu nebija. Dabiski, biju laimīgs, ka tiku izglābts. Tas bija ļoti garš process. Nebija pat nekādas priekšnojautas, ka mani uzreiz gaida tikšanās ar korespondentiem. Mani šokēja arī televīzijas kameras.
Kad tevi sasniedza informācija, ka visā pasaulē tika runāts par tavu izglābšanos?
Tikai pēc vairākām stundām, jau esot slimnīcā, kad man laimējās parunāt ar savu sievu. Viņa teica, ka par mani ir ziņojušas raidstacijas CNN un BBC. Pēc tam arī pats pirmoreiz par to visu uzzināju internetā. Es pat nevarēju iedomāties, ka visa pasaule manai izglābšanai tā dzīvoja līdzi.
Ko redzēji ceļā uz lidostu?
Skats bija drausmīgs, to pat nav iespējams izteikt vārdos. Uz ielām gulēja līķi, galvaspilsēta bija drupās. Cilvēkiem nebija kur iet, viss bija sagruvis, visapkārt skanēja raudas, kliedzieni un nopūtas. Haiti bija pārvērtusies par elli zemes virsū. Igaunim laikam gan būs grūti visu to iztēloties. Mūsu valsts dabas katastrofu ziņā ir laba vieta dzīvošanai. Lielākais, kas mums var gadīties, ir vētra jūrā vai lielāki nokrišņi sniega veidā. Igaunim, kurš īstu dabas katastrofu ir izjutis uz savas ādas, ir grūti to vārdos pateikt.
"Cilvēkiem nebija kur iet, viss bija sagruvis, visapkārt skanēja raudas, kliedzieni un nopūtas. Haiti bija pārvērtusies par elli zemes virsū."
Nedaudz pastāsti par pirmo tikšanos ar savu ģimeni.
Nebiju cerējis, ka ar savām rokām vēl varēšu apskaut sievu un bērnus dvīnīšus – Sanderu un Sirjagu. Zem drupām esot, šis sapnis šķita ļoti tāls. Mīlu savu zemi, jo šeit dzīvo man visdārgākie cilvēki – mana ģimene.
Ārsti saka, ka pēc šādiem pārdzīvojumiem var rasties stresa sajūta vai panika. Kā tagad pats jūties?
Jā, es par to tiku brīdināts, un zināmu laiku man vajadzēs atrasties ārstu uzraudzībā. Lai arī ir iespēja, ka ar mani kaut kas tāds varētu notikt, taču pašlaik jūtos labi. Vairāk cenšos būt kopā ar ģimeni.
Vai spēsi turpināt savu darbu ANO?
Šobrīd gan atbildi nezinu. Nespēju iedomāties, kad būšu spējīgs atgriezties darbā. Tas prasīs mēnešus, varbūt pat vairāk. Vienu gan šobrīd zinu droši – Haiti neatgriezīšos nekad. Tagad man ir slimības lapa un cenšos sevi atkal nostādīt uz kājām.
