Pēc nodarbošanās ar lauksaimniecību vairāku gadu garumā „Leeli” saimnieks nolēmis šai nodarbei negrozāmi pārvilkt svītru: „Man nav nekādas nozīmes šādu saimniekošanu turpināt, jo par izaudzēto labību neviens man nevar samaksāt un visu laiku prece jāražo ar zaudējumiem. Ja man labības ražošanas pašizmaksa ir 2500 EEK/t, bet tirgū tiek piedāvāta cena tikai 1700 EEK/t, tad šādai ražošanai zūd jēga. Kopējos saimniecības izdevumus palielina arī izdevumi par apkuri un elektroenerģiju, kā arī pavasara sējas darbiem ņemtais bankas aizdevums.”
"Nav nekādas nozīmes saimniekošanu turpināt, jo visu laiku prece jāražo ar zaudējumiem. "
Līdz šim L. Sots ir apstrādājis zemi 500 ha platībā. Iznomāto zemi „Leeli” saimnieks tagad nolēmis atdot atpakaļ īpašniekiem un nesēt vairs nevienu sauju labības. Visus esošos lopus saimnieks uz kautuvi nedomā vest. „Man bija 95 slaucamas govis, un 45 no tām atstāšu līdz pavasarim, lai pārliecinātos, vai šai saimniekošanai ir kāda jēga. Pašas saimniecības īpašums ir 200 ha zemes, un šo platību es domāju atstāt ganībām,” skaidro saimnieks.
„Leeli” saimniece Anna Līzabete teic, ka viena daļa lopu ir jau likvidēti. „Esam pārdevuši 20–30 govis, bet 45 govis vēl atstāsim. Gaļas lopu skaits ir samazinājies par 40, bet ir vēl 40 jaunlopi.”
„Tas, ka saimniecību uzturēt vairs nevaram, nav tikai mana problēma, tā ir visu lauksaimnieku problēma,” ar rūgtumu saka „Leeli” saimnieks un kritizē labības cenu Igaunijā, salīdzinot to ar cenu pasaulē: „Par miežiem man šeit tiek piedāvāts 1200 EEK/t, par kviešiem – 1600–1700 EEK/t, kas ir gandrīz divas reizes zemāk par pašizmaksu. Tajā pašā laikā Eiropas biržā kviešu cena ir 2180 EEK/t, Parīzes biržā - 2200, bet Londonas biržā - 2160 EEK/t.”
"Par miežiem man tiek piedāvāta cena, kas ir gandrīz divas reizes zemāka par pašizmaksu."
Kopš atgriešanās Igaunijā Lembits Sots vienmēr ir atklāti propagandējis privāto saimniecību tradīciju turpināšanu no paaudzes paaudzē. Intervijā laikrakstam „Maaleht” L. Sots 2008. gadā atzina, ka, arī svešumā esot, tēva mājas esot bijušas prātā vienmēr un viņš ar savu personīgo piemēru vēloties parādīt, ka tēva mājām ir jāpāriet no paaudzes uz paaudzi, no tēva dēlam. Tēva saimniecības atjaunošanā Karksi pagastā viņš ir ieguldījis visus uzkrātos un ienākošos līdzekļus.
Diemžēl tagad saimnieks nonācis situācijā, ka saimniecību uzturēt nav iespējams, jo lauksaimnieciskās produkcijas realizācija ir atstāta likteņa varā un neatmaksājas vairs ne ražot pienu, ne audzēt graudaugus. „Kāds jau paliks dzīvot tēva mājās, durvis ciet neslēgsim. Arī dēls vēl paliek šeit, lai izlemtu, ko darīt tālāk,” saka Lembits Sots.
Pēc laikraksta „Maaleht” materiāliem.
