Pētījums liecina, ka korupciju visvairāk atbalsta jaunieši, uzņēmēji un cilvēki ar augstāko izglītību. Tas ir iedzīvotāju slānis, kas normālā valstī veido pilsonisko sabiedrību, kura tradicionāli ir demokrātijas un labas valsts pārvaldes principu aizstāvis. Kā jūs komentētu šo paradoksu Latvijā?
Aptuveni 40% aptaujāto vecumā no 18 līdz 34 gadiem atbildēja, ka būtu gatavi dot kukuli, ja tas būtu viņu vai radinieku interesēs.
Situācija tiešām nav iepriecinoša. Attiecībā uz jauniešiem varētu rast vairākus izskaidrojumus. Tie saskatāmi audzināšanā ģimenē, izglītības sistēmā un arī lēmumu pieņemšanas veidā augstākajā valsts pārvaldē. Diemžēl trūkst precedentu, kur augsta līmeņa korumpanti būtu sodīti, ielikti cietumā, saņēmuši juridiski pamatotu nosodījumu, par ko visiem būtu zināms un kas liecinātu, ka šādi spēles noteikumi valsts pārvaldē nav pieņemami.
Tas arī ir ļoti nopietns signāls izglītības sistēmai – arī „Delnai”, tiekoties ar vidusskolas jauniešiem, bieži nācies saskarties ar situāciju, ka skolēniem nav izpratnes par demokrātijas pamatiem, pilsoņu līdzdalību demokrātijas procesos, kā arī to, ko nozīmē valstiska domāšana. Bieži vien skolēniem nav skaidras pat elementārās ētikas un morāles normas.
Korupcijai lojāla, kā to apliecina arī nupat publiskotais pētījums, ir vērā ņemama daļa uzņēmēju. Taču korupcija uzņēmējdarbības vidē kropļo brīvā tirgus un konkurences principus. Kā jūs izskaidrotu šo paradoksu?
Brīvos konkurences principos ieinteresēti ir tie uzņēmēji, kuri ir pietiekami spēcīgi, inovatīvi. Ir taču skaidrs, ka konkurēt nespējīgiem uzņēmējiem ir vienkāršāk nodrošināt eksistenci un vairumā gadījumu – arī augstus ienākumus, iekļaujoties koruptīvās shēmās, apejot konkurenci.
Ja cilvēks par vērtību atzīst materiālo labklājību, ir saprotams, ka viņš iet uzņēmējdarbībā un mēģina nopelnīt. Taču mūsu nelaime ir tā, ka šo pašu principu cilvēki izmanto, strādājot ierēdniecībā, darbojoties politikā, valsts pārvaldē. Robeža starp privāto un publisko izzūd.
Vai jums ir izskaidrojums tam, kāpēc korupcijai lojāla ir vērā ņemama cilvēku daļa ar augstāko izglītību?
Man to ir grūti izskaidrot, taču sliecos domāt, ka arī augstākajā izglītībā ir nepieciešamas ļoti nopietnas izmaiņas – īpaši maģistrantūras līmenī.
Vai varam secināt, ka situācijā, kad pret korupciju iecietīga un pat labvēlīga ir liela daļa (32%) tradicionālā vidusslāņa, Latvijai pārskatāmā nākotnē nav pamata pilsoniskās sabiedrības attīstībai un labu pārvaldības principu nostiprināšanai?
Es ceru, ka uz šo situāciju tomēr var skatīties attīstības perspektīvā. Ceru, ka krīze ir pamats, lai mēs sev vēlreiz uzdotu jautājumu par sabiedrības pilsonisko aktivitāti un līdzdalību. Tas, cik ilgā perspektīvā jeb ilgtermiņā mēs varam saskatīt valsts attīstību, protams, paliek atklāts jautājums.
Pētījumi liecina, ka izpratne par korupciju sabiedrībā ir visai sadrumstalota. Runājot par šīs krīzes pamatcēloņiem, jājautā: cik lielā mērā sabiedrība izprot un izjūt augstākā līmeņa politisko korupciju jeb tā dēvēto valsts nozagšanu?
Domāju, ka sabiedrība to izjūt ļoti. Taču vienlaikus arī pieņem un citos līmeņos izmanto spēles noteikumus, kurus redz lietojam augstākajā valsts pārvaldē.
"Ja cilvēks par vērtību atzīst materiālo labklājību, ir saprotams, ka viņš iet uzņēmējdarbībā un mēģina nopelnīt. Taču šo pašu principu izmanto, strādājot ierēdniecībā."
Politikas analītiķi droši vien varētu dalīties pārdomās par to, vai mūsu valsts jau ir nozagta vai tomēr pastāv cerība, ka mēs tiksim galā ar smago padomju mantojumu un iedzīvināsim demokrātiju tās labākajā nozīmē. Šī smagā krīze ir nopietns stimuls sākt rīkoties atbildīgi un arī neuzlūkot valsti kā vienīgo māti barotāju, no kuras var tikai prasīt un ņemt. Mums katram būtu jāuzdod sev jautājums – ko esmu darījis, lai Latvija attīstītos vēlamajā virzienā –, nevis jāgaida, kad nāks kāds saimnieks, kas visu sakārtos.
Pavasarī pēc „Providus” pasūtījuma veiktā aptaujā noskaidrojās, ka 56,1% respondentu uzskata: ikviens cilvēks, nokļuvis politiķa amatā, arī pats to mēģinātu izmantot personīgā labuma gūšanai. Varbūt šādā sabiedrībā cīnīties pret korupciju ir tas pats, kas cīnīties pret ūdeni zivju dīķī? Galu galā – ja valsts ir tik stipri cietusi no korupcijas, varētu secināt, ka samērā daudz cilvēku no tās ir guvuši kādu labumu.
Protams, ja sabiedrībā nebūs kritiskās masas, kas pieprasīs un iesaistīsies godīgākā politikā, tā pati no sevis neradīsies. Es pilnīgi piekrītu apgalvojumam, ka politika ir tiešs sabiedrības atspulgs.
Kad šī kritiskā masa varētu rasties? Varbūt jūsu pētījumi sniedz kādu atbildi uz šo jautājumu?
Manuprāt, esam pārmaiņu posmā. Pēdējā aptaujā liecina, ka par 10% pieaudzis (no 50% 2007. gadā līdz 60% pašlaik) to cilvēku skaits, kas pateikuši korupcijai „nē”. Dinamika ir pozitīva.
Taču jaunatne, kas ir valsts nākotnes attīstības pamats un kas senākos pētījumos apliecināja pieaugošu nesamierināšanos ar korupciju, kā redzam jaunākajā pētījumā, tomēr ir to sabiedrības grupu vidū, kura salīdzinoši vairāk ir gatava akceptēt korupciju kā savu interešu īstenošanas līdzekli.
Jā, diemžēl. Visā pasaulē jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kas visasāk protestē pret pastāvošās sistēmas trūkumiem.
Vēlēšanu rezultāti apliecina, ka partijas, kuras ir iepriekš pieķertas politiskajā korupcijā, tiek ievēlētas atkal un atkal. Kāds scenārijs paredzams nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Domāju, ka diemžēl tā varētu notikt atkal. Mūsu trīs A kungu uzstādījums par aktīvo saimniecisko darbību, viņiem nonākot pie varas, daudzu acīs var gaisināt trūkums, kas rastos, ja tā tiešām notiktu. Kamēr Latvijas sabiedrība turpinās uzdot jautājumu – kurš atnāks un atrisinās manas problēmas –, tikmēr būs pieprasījums pēc saimnieka. Turklāt Tautas partija, ZZS ir valdošā koalīcijā, un Šlesers spilgti darbojas Rīgas domē, kas dod papildu iespējas, ko izmantot.
Kā vērtējat likumprojektu par partiju finansēšanu no valsts budžeta?
Valsts finansējums partijām ir nepieciešams, bet tam ir jāiet kopā ar izmaiņām priekšvēlēšanu aģitācijas likumdošanā, kas ierobežotu ziedojumu apmēru partijām un reklāmas apjomu. Pretējā gadījumā valsts finansējums partijām nesniegs labāko risinājumu. Arguments, ka mēs nevaram atļauties maksāt, nav pamatots. Mēs jau tāpat dārgi maksājam par to, ka partijas tiek finansētas no šauru interešu vadītiem finanšu avotiem.
Vērtējot korupcijas attīstības tendences gada sākumā, eksperti atzina, ka tā kļuvusi daudz slēptāka. Kādas ir jaunākās tendences?
Domāju, ka korupcijas mehānismi, shēmas, kā izmantot amata stāvokli savtīgās interesēs, kļūst rafinētāki.
„Delna” ir iedziļinājusies korupcijas problemātikā Rīgas domē. Vairāki būvprojekti, kā arī pilsētas reklamēšanas plāni, kurus atbalsta un virza vicemērs Šlesers, ir izpelnījušies kritiku par gluži atklātu amata stāvokļa izmantošanu šauru interešu labā.
Tas tiešām notiek ļoti atklāti. „Delna” pēdējo mēnešu laikā ir asi vērsusies pret Šlesera tik tiešām buldozerisko politiku. Arī vērienīgais Rīgas tūrisma attīstības un reklāmas plāns neatbilst atklātas konkurences principiem un liecina par administratīvo iespēju izmantošanu, kas nebūt nav sabiedrībai izdevīgi. Mūsu juristi ir secinājuši, ka šīm domes aktivitātēm attaisnojamu pamatojumu var atrast tikai ar ļoti šauru juridisku interpretāciju, bet ne ar principiem, kas atbilstu labai pašvaldības iepirkumu praksei.
Kā vērtējat izmaiņas Krimināllikumā, kas paplašina atbildību par koruptīviem nodarījumiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā?
Šie grozījumi noteikti ir vajadzīgi, tie ir veikti saistībā ar starptautisko pretkorupcijas institūciju rekomendācijām. Tie atvieglos KNAB ikdienas darbu korupcijas gadījumu identificēšanā. Bet to, cik juridiski iedarbīgs instruments tas kopumā izrādīsies, visticamāk, rādīs laiks.
Pievēršoties KNAB, trešdien intervijā Latvijas Radio bijušais biroja vadītājs Aleksejs Loskutovs atzina: „Kas ir izteikti uzkrītoši – biroja vadība ieņēmusi klusēšanas pozīciju. Par KNAB gandrīz nevar dzirdēt.” Loskutovs gan neņemas spriest, vai „tā ir Vilnīša kunga paša principiāla nostāja vai viņš seko tam, ko ieteica politiķi pirms viņa apstiprināšanas amatā”. Kāds ir jūsu viedoklis?
Tas ir ļoti precīzs novērojums. KNAB kā pretkorupcijas aktivitāšu līderis un sabiedriskās domas veidotājs publiskajā telpā kļuvis nemanāmāks, nekā tas bija Loskutova laikā. Protams, te nevar neņemt vērā iespaidu, ko 2008. gadā izraisīja notikumi saistībā ar iespaidīgās naudas summas pazušanu KNAB, toreizējā biroja vadītāja politizēto atlaišanu no amata un arī Vilnīša kunga iecelšanas prettiesisko procesu. Tas ir metis šaubu ēnu uz KNAB.
"Mūsu trīs A kungu uzstādījums par aktīvo saimniecisko darbību, viņiem nonākot pie varas, daudzu acīs var gaisināt trūkums, kas rastos, ja tā tiešām notiktu."
Tiesa, jau stājoties amatā, Vilnīša kungs skaidri pateica, ka viens no viņa principiem būs atturēšanās no KNAB darbības publiskas komentēšanas. Protams, bija diezgan skaidri redzams, ka tas ir arī politiķu uzstādījums.
KNAB kā pretkorupcijas institūcijai ir ļoti svarīga tās reputācija un sabiedrības uzticība kā iestādei, kur var iet runāt un ziņot par korupcijas problēmām. Norobežošanās to noteikti neveicina.
Koncepcijā par KNAB turpmāko juridisko statusu minēti divi varianti: biroja autonomijas paplašināšana esošā statusa ietvaros vai biroja un arī tā neatkarības noteikšana, paplašinot arī biroja priekšnieka neatkarību. Otro variantu par labāko uzskata gan pats KNAB, gan pretkorupcijas jomā strādājošās nevalstiskās organizācijas. Kāpēc neatkarības noteikšana, kas arī satur ļaunprātīgus pilnvaru izmantošanas riskus, jūsuprāt, ir labākā izvēle?
Latvijā ir daudz augsta līmeņa korupcijas risku, tāpēc labākais risinājums tomēr ir neatkarīgs pretkorupcijas birojs. Pasaules prakse liecina: jo efektīvāks ir pretkorupcijas iestādes darbs, jo vairāk politiskie spēki meklē veidus, kā šo institūciju vājināt.
Kopš KNAB publicitāte gājusi mazumā, krietni pieaugusi Valsts kontroles aktivitāte, norādot uz gadījumiem, kas skar korupcijas jomu.
Domāju, ka tiešas saistības starp šiem procesiem nav. Taču nenoliedzami tie atspoguļo vadītāja personības lomu valsts institūcijas darbības efektivitātē. Jebkurš vadītājs var ieņemt gan pasīvu, gan aktīvu lomu sabiedrības interesēs. Šajā ziņā Sudrabas kundze ir paveikusi milzīgu darbu. Tagad svarīgākais ir tas, kas notiks tālāk ar Valsts kontroles ziņojumiem par konstatētajiem amatpersonu pārkāpumiem – vai tie ieguls tiesībsargājošo institūciju plauktos, vai arī gūs tālāku virzību līdz pat sekmīgai izskatīšanai tiesā.
"Kamēr Latvijas sabiedrība uzdos jautājumu – kurš atnāks un atrisinās manas problēmas manā vietā –, tikmēr būs pieprasījums pēc saimnieka."
Šajā ziņā milzīga nozīme būs tam, kas pēc ģenerālprokurora pārvēlēšanas nākamgad turpinās pildīt šos pienākumus. Runājot par personības lomu tik atbildīgu institūciju vadībā, nevar nepievērsties Tiesībsarga birojam. Tā pašreizējais vadītājs diemžēl nav apliecinājis redzamu aktivitāti savā darbības laukā, lai gan tieši no tiesībsarga autoritātes ir atkarīga viņa iespaids sabiedrības interešu aizstāvībā.
Lai sasniegtu labus rezultātus pretkorupcijā un sabiedrības interešu aizsardzībā kopumā, Latvijā ļoti būtu nepieciešamas uzlabot ierēdniecības kvalitāti.
Kā to panākt?
Ierēdņiem jākļūst izglītotākiem. Piemēram, Lielbritānijā, lai kļūtu par ierēdni, ir nepieciešama lieliska izglītība. Ierēdņi ir Oksfordas un Kembridžas beidzēji. Tāpat ir Vācijā, Francijā – ierēdnis var būt tikai kvalificēts speciālists. Latvijā šajā jomā darbojas vienīgi Valsts administrācijas skola, kur ierēdņus nereti aizsūta apmācībā brīvprātīgā kārtā.
Iespējams, risinājums būtu īpašas maģistrantūras programmas ierēdņu apmācībai, kur spējīgākie studenti tiktu uzņemti nopietna konkursa kārtā. Valsts un pašvaldību iestādēs nāktos ieviest motivējošus personālvadības principus.
Novembra vidū publiskotais organizācijas „Transparency International” ikgadējais pasaules valstu korupcijas uztveres indekss rāda, ka Latvija gada laikā piedzīvojusi kritumu par puspunktu. Ar ko, jūsuprāt, tas ir vairāk saistāms – ar faktiskās korupcijas ainas pasliktināšanos vai ar skaļu korupcijas lietu nonākšanu atklātībā pēdējā laikā?
Korupcijas uztveres indekss ietver sešu dažādu starptautisko institūciju veikto aptauju datus par 2008. un 2009. gadu, un tā pasliktināšanos varētu būt izraisījuši vairāki faktori. Pirmkārt, ekonomiskās krīzes dziļumu ir veicinājis augstais korupcijas līmenis, un tādas korupcijas sekas ir labāk redzamas un sajūtamas. Otrkārt, 2008. gads bija ļoti smags KNAB saistībā ar tā vadības sarežģīto maiņu. Vēl šajā laikā sabiedrības uzmanībā nonāca informācija no Valsts kontroles ziņojumiem par valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšanu Veselības, Labklājības, Izglītības un Satiksmes ministrijās. Tad vēl Dienvidu tilta un „Parex” gadījums.
Papildu pastiprinošs faktors ir amatpersonu nesodāmības sajūta. Kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs, Jūrmalgeitas un digitalizācijas lietās iesaistītie Šķēle un Šlesers ir potenciālie premjera kandidāti nākamajām Saeimas vēlēšanām. Lai gan vairs nav tālu jaunās Saeimas vēlēšanas, tiesvedība par nelikumīgiem tēriņiem iepriekšējā vēlēšanu kampaņā nav beigusies, lai varētu sodīt pārkāpējus, pirms tie atkal cīnīsies par vēlētāju atbalstu.
